SU-24, kas izmaksās desmitiem miljardu

Konflikts ekonomiku norieta brīdī

Turcija pieskaitāma pēdējo 30 gadu laikā visātrāk augošajām valstīm. Incidents ar SU-24 noticis laikā, kad Turcijas ekonomika palēninās, inflācija aug, bet bezdarba līmenis tuvs 10%. Migrantu slogs lielāks nekā Eiropai kopumā, pieaug «nestabilitātes eksports» no Sīrijas.

Turcija, būdama valsts, kas samērā viegli pārvarēja 2008.-2009. gada recesiju (pēc Pasaules Bankas datiem, lejupslīde 2009. gadā bija 4,8%), ļoti strauji atgriezās pie pirmskrīzes rādītājiem: 2010. un 2011. gadā IKP auga attiecīgi par 9,2% un 8,8%. Nākamajā gadā pēkšņi sekoja vairs tikai +2,6%. 2013. gadā jau šķita, ka tempi atgūti (+4,2%), tomēr pērn IKP izauga vairs tikai par 2,9%. Attīstības valsts ekonomikai šādi pēdējo pāris gadu pieaugumi līdzinās stagnācijai, jo neļauj pietuvoties attīstītajām zemēm.

Eksistē vairāki bremzēšanās iemesli. Pirmkārt, Turcijai neizdodas uzveikt inflāciju, kas 2011.-2014. gadā nebija zemāka par 6,5%, pērn sasniedzot jau 8,9%. Cenu lēcienu nepavadīja attiecīgs iedzīvotāju ienākumu pieaugums, atstājot negatīvu iespaidu uz patēriņu.

Otrkārt, investori ilgstoši izjūt negatīvu politisko faktoru ietekmi. 2013. gada protestu pret valdību viļņi, 2014. gadā - prezidenta un divu parlamenta (7. jūnijs un 1. novembris) vēlēšanu radītā spriedze nesekmēja investīciju klimata uzlabošanos. Tā visa fonā - konflikta attīstība Sīrijā, kā arī pret kurdiem vērsto darbību rezultātā pieaudzis terora aktu biežums. Ankarā 10. oktobrī sprādzienu sērija aiznesa vairāk nekā 100 cilvēku dzīvības. Tikai šā gada pirmajos 8 mēnešos, pēc Turcijas centrobankas datiem, investori no valsts finanšu tirgiem izveduši 4,9 mljrd. USD.

Vēl cits būtisks faktors - nacionālās valūtas devalvācija. Kopš gada sākuma līdz novembrim lira zaudējusi ceturtdaļu savas vērtības, kas, protams, sekmē inflāciju. Vienlaikus Turcijas kompānijām neizdodas izmantot lētas liras faktoru eksporta kāpināšanai; ārējās tirdzniecības saldo joprojām ir negatīvs.

Politiskās problēmas atstājušas iespaidu uz valdības varēšanu (un vēlmi) īstenot reformas un uzlabot investīciju klimatu.

Situācija Krievijas ekonomikā ir vēl dramatiskāka, jo pozitīvas iezīmes un «atsišanos pret dibenu» tajā (toties bezmaz ik mēnesi) saredz vienīgi ekonomikas attīstības un finanšu ministri.

Norisināsies asimetrisks karš

Skaidrs, ka šobrīd daudzi biznesa projekti var tikt apstādināti vai iesaldēti uz daudziem gadiem, un aktuāls ir jautājums: cik miljardus SU-24 incidents izmaksās Ankarai un Maskavai?

2014. gadā Krievijas eksports uz Turciju veidoja 25,3 mljrd. USD, kas ir 10,4% no visa Turcijas importa. Savukārt Turcija uz Krieviju pērn eksportēja preces par 5,9 mljrd. USD (3,8% no eksporta kopapjoma). Tātad tirdzniecības apjoms starp abām valstīm 2014. gadā bija 31,4 mljrd. USD; ieskaitot pakalpojumu jomu - ap 44 mljrd. USD.

Sākušos ekonomisko karu neparedzamāku padara tas, ka galvenās savstarpējo ekonomisko attiecību īpatnības ir nesabalansētība apjomu un struktūras ziņā. Preču plūsmu lielo negatīvo saldo Turcijas pusei zināmā mērā izdodas kompensēt ar ienākumiem no tūrisma, «somu nesēju» tirgošanās aktivitātēm, viesstrādnieku naudas pārvedumiem, kā arī ar turku celtniecības un citu nozaru Krievijā strādājošo firmu darbību (pēc ekspertu vērtējuma, to apgrozījums varētu būt ap 10 mljrd. USD).

Krievijas eksportā dominē enerģijas nesēji, kamēr Turcija piedāvā gatavus izstrādājumus. Liela daļa Krievijas eksporta attiecināma uz slepenā koda produkciju (2015. gada janvārī-septembrī 6,06 mljrd. USD). Saprotams, ka tā ir militāra rakstura produkcija, kā arī gāze, kas neuzrādās atvērtajos kodos. Tālāk seko minerālpreces (tostarp nafta, naftas pārstrādes produkti, ogles, rūda, dzelzs koncentrāti) par 3,55 mljrd. USD 9 mēnešos, kā arī nedārgmetāli un to izstrādājumi (tostarp alumīnijs, metāllūžņi, varš) par 3,14 mljrd. USD.

Jāpiezīmē, ka Turcija nav Krievijas stratēģiskā partnere ieroču un bruņojuma eksportā. Šādiem iepirkumiem bijis epizodisks raksturs, lielākie darījumi - 21 helikoptera Mi-8 iegāde 1993. gadā žandarmērijas vajadzībām un prettanku raķešu kompleksu iegāde 2004. gadā. Tāpat Turcijas rīcībā nonākuši padomju un krievu bruņutransportieri - daļa no tiem tika piegādāta Padomju Savienības parāda Turcijai dzēšanas ietvaros.

5 abpusēji griezīgi asmeņi

Kādas ir frontes līnijas, kurās gaidāmas nopietnas sadursmes? Katrā ziņā pirmā zalve jau tika raidīta pagājušonedēļ - Krievijas ārlietu ministrs nāca klajā ar verbālu intervenci, pielīdzinot atpūtu Turcijā lidojumam uz Ēģipti (varbūt vienlaikus domādams par nepieprasīto Krimu un Sočiem). Tāpat arī bezvīzu režīma ar Turciju likvidēšana nozīmē, ka Turcijai jārēķinās ar zaudējumiem. Cik lieliem?

2014. gadā Turciju apmeklēja 4,5 milj krievu - 12% no visas tūristu plūsmas. Vēl vairāk tūristu pērn bija no Vācijas - 5,25 milj. 2014. gadā vidēji viens ārzemju tūrists, pēc Turcijas Tūrisma ministrijas datiem, atpūtai tērēja 775 USD; šā gada janvārī-septembrī - 709 USD. Tādējādi Krievijas atpūtnieki 2014. gadā Turcijā varēja atstāt ap 3,5 mljrd. USD; šā gada pirmajos 9 mēnešos -2,3 mljrd. USD, jo sakarā ar rubļa devalvāciju krievu tūristu plūsma šogad kritās vismaz par ceturtdaļu.

Tomēr viss nav vienkārši. Tūrisma embargo nozīmēs triecienu ne vien turku viesnīcām un restorāniem - nopietnus zaudējumus cietīs arī Krievijas lidkompānijas, kas līdz šim guva iespaidīgus ienākumus no tūristu pārvadāšanas: uz Stambulu, Bodrumu, Dalamanu, Antalju lido Aeroflot, Severnij Veter, Uraļskije Aviaļiniji un Kogalimavia. Protams, arī Turkish Airlines veic 88 reisus nedēļā uz 10 galamērķiem Krievijā.

Nozīmīgi ierobežojumi var skart būvniecības nozari. Kopējais Turcijas ap 2000 būvkompāniju apgrozījums ārvalstīs veido ap 60 mljrd. USD, no kā uz Krievijas tirgu attiecināmi gandrīz 10%. Ir arī tādas kompānijas kā Rennaissance Construction, kas izveidotas Krievijā, bet savā darbībā izmanto turku inženierus un celtniekus.

Krievijā strādā ap 100 Turcijas būvkompāniju; 2014. gadā to kontraktu apjoms tika novērtēts par 50 mljrd. USD. Arī šeit sankciju zobens var izrādīties abpusēji griezīgs, jo milzīgu celtniecības nozares daļu skars jautājums: kurš būvēs turku vietā?

Krievijā darbojas vismaz piecas bankas, kuru akcionāru vai beneficiāru vidū ir Turcijas struktūras vai pilsoņi. Lielākā no tām - Kredit Evropa bank, kuras no pilsoņiem piesaistīto līdzekļu apjoms sasniedz 11,3 mljrd. RUB. Tomēr šeit bumba ir Turcijas laukuma pusē: visdrīzāk ierobežojumu uzlikšana bankām ar turku līdzdalību Krievijā notiks tad, ja spiedienu pirmā izjutīs Denizbank.

2012. gadā Krievijas Sberbank par 3,5 mljrd. USD iegādājās turku Denizbank, kas apkalpo 5,4 milj. klientu. Darījuma perimetrā bija iekļautas bankas 599 nodaļas Turcijā un 75 - ārvalstīs. Denizbank veido 10% no visiem Sberbank grupas aktīviem.

Automašīnas un to komponentes Krievijai piegādā 15 Turcijas uzņēmumi. Ekspertu verdikts: tūlītēja importa aizstāšana vai alternatīvu meklējumi šajā jomā var novest pie konveijeru apstāšanās vismaz uz dažiem mēnešiem. Ar problēmām sadursies ikviens Krievijas autobūves uzņēmums, ieskaitot AvtoVAZ, Renault un KamAZ.

Bez tam krievu autoražotājiem pastāv risks zaudēt ne vien lokalizētus turku piegādātājus, bet arī importa rezerves daļu piegādes no Turcijas - un to apjoms ir ļoti nozīmīgs. Pēc Turcijas autoeksportētāju datiem, 2014. gadā transporta līdzekļu un autokomponenšu eksports uz Krieviju veidoja 0,8 mljrd. USD.

Otrais jau izdarītais trieciens Krievijas-Turcijas ekonomiskajā karā šobrīd visvairāk skar citrusaugļu importu: kā zināms, pēc Krievijas pārtikas embargo ieviešanas Turcijas mandarīni aizstāja Spānijas analogus. Līdz šim Turcijas kompānijas guva prioritāti Krievijas muitas punktos, muitas apskate bija minimizēta.

Vairāk nekā 15% Turcijas lauksaimniecības produkcijas neatbilst standartiem, pēkšņi attapās Krievijas lauksaimniecības ministrs. Tālākais bija labi zināms: muitnieki uzreiz pārgāja uz visu no Turcijas nākošo kravu 100% apskati, kas to noformēšanas termiņus padara praktiski neparedzamus.

Tāda pati Krievijas muitas aktivitāte tika novērota arī laikā, kad saasinājās politiskās attiecības ar Ukrainu un Lietuvu. Nepatikšanas nepagāja garām arī kompānijām Krievijas pusē: papildu loģistikas izdevumi, dīkstāves, maksa par laicīgas uzglabāšanas noliktavām, muitas izmaksu korekcijas un pat atteikšanās ielaist produkciju.

Interesants bija signāls, ko Krievijas valdība tajā pašā brīdī raidīja dzimtajiem mazumtirdzniecības tīkliem: neizmantot Turcijas agrārās produkcijas deficītu cenu celšanai! Tātad vēl viens pierādījums tam, kā politiķu ambīcijas nonāk pretrunā ar vienkāršā-cilvēka-no-ielas vēlmēm.

Kāpēc Krievija iesaistījās Sīrijas konfliktā

Lai arī pēc notikumiem, kas spējīgi radīt ģeopolitiskus satricinājumus, gadu desmitiem ierasts pievērsties naftas tirgum, tomēr šoreiz sagaidāms, ka visvairāk tiks ietekmēts citu ogļhidrātu - gāzes - tirgus. Skaidrs, ka patlaban Turcija neaplūko enerģijas apgādes perspektīvas ar īpašu prieku.

31% no enerģijas patēriņa nodrošina gāzes piegādes, ap 60% no tām sarūpē Gazprom. Tāpat Krievija nodrošina sestdaļu no naftas un naftas produktu patēriņa; arī 30% importēto ogļu nāk no Krievijas. Šie fakti pārvēršas par faktoriem, ja jārunā, cik lielā mērā pēc SU-24 notriekšanas Ankarai ir sasaistītas rokas diplomātiskajā frontē.

Enerģētikas nozares speciālisti centās brīdināt Turcijas valdību visu pēdējo gadu dekādi. Tomēr pēc katra trauksmes signāla Turcijas valdība enerģētikas jomā kļuva vēl atkarīgāka no Krievijas. Vai šeit nav velkamas paralēles ar Latviju?

Un varbūt situāciju globālajā gāzes tirgū izmainīs nevis incidents ar SU-24, bet gan dažas nedēļas senāks notikums. Proti, Turcija ir nozīmīgs enerģijas resursu tranzīta punkts starp Eiropu un Āziju - ar ko jāsaprot vairāki eksistējoši un izbūves stadijā esoši gāzesvadi.

Bloomberg, atsaucoties uz Foreign Affairs, raksta: «Pastāv viedoklis, ka Krievija Sīrijas konfliktā iesaistījās tālab, lai bloķētu jebkuru jaunu gāzesvadu būvēšanas plānus, pa kuriem gāze no tādām Tuvo Austrumu valstīm kā Katara varētu tikt piegādāta Eiropai caur Turciju.»

Atliek piebilst, ka situācijas saasināšanās liktu treknu jautājuma zīmi arī pie gāzes piegādēm nākotnē mūsu kontinentam no Azerbaidžānas un Turkmenistānas.

Un vēl. Jau kļuvis pa tradīciju, ka tuvojoties ziemai, rodas bažas par Gazprom piegāžu drošumu. Pagājušā trešdienā Krievijas monopols kārtējo reizi apkures sezonas sākumā pārtrauca gāzes transportu uz Ukrainu. Kārtējo reizi Gazprom varam turēt aizdomās, ka kompānija, ļaunprātīgi izmantojot savu stāvokli, piegādes izmanto kā politiska spiediena izdarīšanas instrumentu.

Kārtējo reizi Eiropā tiek apspriests jautājums par pasaulē lielākā dabasgāzes piegādātāja varu tirgū. Tomēr šoreiz pilnīgi skaidrs - ja Maskava lietos embargo gāzes piegādēm uz Turciju, Briselei beidzot būs iemesls koncentrēties efektīvai atbildei.

Kas attiecas uz Turciju, visiespējamākās alternatīvas ir lētā Kataras vai Irānas gāze. Slēdzot vienošanās ar šīm valstīm, Turcijai vienlaikus būs jārēķinās ar politisko komponenti - un šāda tuvināšanās būtiski izjauktu līdzšinējo spēku izkārtojumu Tuvo Austrumu pasjansā.

Galvenais Turcijas trumpis ekstremālā situācijā

SU-24 incidents var apdraudēt vislielāko Turcijas un Krievijas projektu - pirmās AES Akuju celtniecību. Ja projektu kāda no pusēm apstādinās, tad korporācija Rosatom būs zaudējusi 22 mljrd. USD vērtu kontraktu. Savukārt Turcijai tas nozīmēs nopietnu aizkavēšanos ar valstij vajadzīgu energojaudu ieviešanu: pieprasījums pēc elektroenerģijas aug par 8% gadā.

Hipotētiski AES varētu uzbūvēt arī Francija vai ASV, taču dīvainā kārtā Turcijai - NATO dalībvalstij - attiecības ar šīm zemēm nav ideālas. Francūži oficiāli atzinuši armēņu genocīdu un pat centās ieviest kriminālatbildību par tā noliegšanu; savukārt amerikāņi aktīvi sadarbojas ar kurdiem, kuru atbrīvošanās kustība rada nopietnus draudus Turcijas teritoriālajai vienotībai.

Lai nu no kā, taču no Krievijas naftas Turcija nav atkarīga, pie tam tā pati spētu radikāli izmainīt tās piegādes un globālo tirgu, kontrolējot Bosfora un Dardaneļu šaurumus. Caur tiem virzās nozīmīgi kravu apjomi no Melnās jūras ostām, tostarp uz Hmeimimas aviobāzi Sīrijā. Šaurumu slēgšanai būtu ģeopolitisks efekts, kas radītu nogruvumus daudzos tirgos.

Iziešanas caur Bosforu un Dardaneļiem režīmu nosaka 1936. gada Montrē konvencija, kuras 21. punkts paredz: ja Turcija uzskata, ka tai pastāv kara draudi, tā pilnībā var pārņemt kontroli pār militāro kuģu navigāciju caur Bosfora un Dardaneļu šaurumu.

Attiecībā uz tirdzniecības sfēru Ankara var ieviest ierobežojumus, saskaņā ar kuriem kuģiem līči jāšķērso dienas laikā un ievērojot maršrutu, ko norādījusi Turcija. Tirdzniecības kuģu navigāciju Ankara var aizliegt tajā gadījumā, ja tā kļūst par karojošo pusi un šie kuģi pieder pretiniekam vai palīdz tam.

Šeit vien atliek ironiski piebilst, ka Turcijai nevajadzēja notriekt SU-24. Un ka Krievijai nevajadzēja ieiet Sīrijā. Taču neapšaubāms ir fakts, ka situācija Tuvajos Austrumos jau ir pārkarsēta tiktāl, ka nopietni var ietekmēt gāzes un naftas tirgus.