Kad nafta līs pāri rezervuāru malām

Daudzi eksperti pauda, ka marta sākuma robeža naftas tirgum izrādīsies ārkārtīgi svarīga, jo tieši šajā brīdī var noskaidroties, kurā virzienā «dosies» cenas. Vai uz pieaugumu, kad iespējami 80-85 USD/b, vai «pa kalnu lejā», kad var tikt sasniegti pat mītiskie 20 USD/b.

Katrā ziņā šajā pirmdienā Brent nafta izrāvās no 55-60 USD/b diapazona, lai noripotu līdz atzīmei 52,9. Savukārt Teksasas vieglās naftas WTI cena sasniedza minimālo līmeni kopš 2009. gada marta - 43,6 USD/b.

Neparasti straujā lejupslīde

Lielos vilcienos spēles norise ir acīmredzama: Saūda Arābija, izmantojot Rokfellera zemo cenu stratēģiju, cenšas no tirgus izspiest konkurentus. Tomēr ir pietiekami daudz zināmo nezināmo; pirmkārt, pārsteidz pats naftas cenu krišanās raksturs.

Pasaule pēdējo 50 gadu laikā izbaudījusi vairākus ar naftas tirgu saistītus piedzīvojumus. Taču 2014. gada otrajā pusē aizsākās melnā zelta cenu lejupslīde, kas krīzes veidošanās ātruma ziņā pārspēja it visu iepriekš pieredzēto.

Ja cenu krišanās 80. gadu vidū fonā bija kolosālas OPEC neizmantotas jaudas (24% no pasaules patēriņa), plus milzīgas kartelī neesošo valstu milzīgas jaunatklātas ieguves vietas (piemēram, Ziemeļu jūrā), tad šobrīd pieprasījuma un piedāvājuma starpība joprojām saglabājas pēdējos 10 gados eksistējušā koridora ietvaros.

Patlaban neizmantotās jēlnaftas ražošanas jaudas sastāda tikai 5% no patēriņa, pie tam puse no tām nav pieejama karu, revolūciju un sankciju dēļ. Šodien investīciju izdevumi ir 2-3 reizes augstāki, bet straujas pieprasījuma lejupslīdes vietā - tā pieaugums. 2014. gada fundamentālās naftas krīzes fons atgādina vieglu ņirboņu uz ūdens spoguļa - salīdzinājumā ar 1985. gada cunami.

Trieciens investīcijām un netradicionālajai naftai

Tika prognozēts, ka Saūda Arābija kopā ar Persijas līča valstīm īstenos scenāriju, kas iedragās kapitāla plūsmas un valstis, kas orientējas uz netradicionālās naftas ieguvi. Patiesi, atbildot uz ekstremālu cenu krišanos, korporācijas tagad ievērojami samazinājušas investīciju programmas. Pēc Wood Mackenzie vērtējuma, 2015. gadā sagaidāms investīciju samazinājums nozarē par vairāk nekā 100 mljrd USD.

Pašreizējā situācijā sāk šķist, ka zemās cenas aizslauka no tirgus ASV vieglo grūti iegūstamo naftu (VGIN), Kanādas bituma smiltis, Orinoko upes grīvas naftu, kā arī Brazīlijas, Krievijas, Norvēģijas projektus. Un, ja ar kaut ko šajā uzskaitījumā viss nav tik vienkārši, tad tā ir ASV VGIN.

ASV palielināja ieguvi, samazinot urbšanas iekārtu skaitu

Pirms dažiem gadiem, tiklīdz ASV sākās VGIN ieguves revolūcija, medijos parādījās tādi virsraksti kā «OPEC ies bojā tuvāko 10 gadu laikā». Tagad gandrīz visi mediji pauž, ka «ASV VGIN bums gandrīz miris».

Vēl nesen no Savienotajām Valstīm pienāca optimistiskas ziņas. Lai arī urbšanas iekārtu skaits kopš 2014. gada oktobra no 1609 (maksimums) samazinājās līdz 1125 pagājušajā nedēļā, eksperti daudz apspēlēja faktu, ka iekārtu efektivitāte gada laikā pieaugusi par 34%.

Bez tam februāra beigās ASV ražoja 9,3 milj/b dienā, kas bija par 10% vairāk nekā 2014. gada jūnijā - brīdī, kad sāka krist naftas cenas - un par 2% vairāk nekā 2015. gada sākumā. Tomēr vienlaikus notika kapitālieguldījumu un personāla samazināšana uz šā brīža vājā pieprasījuma fona.

Kā zināms, ASV joprojām ir spēkā 70. gados ieviestie aizliegumi, kas ierobežo jēlnaftas pārdošanu pasaules tirgū. Lai arī paši amerikāņi ir apmierināti ar benzīna cenas krišanos par ceturtdaļu, WTI markas nafta pēdējā laikā tiek pārdota caurmērā par 9 USD lētāk nekā Brent, kas nebūt nesekmē valsts naftas industrijas attīstību. «Noteikumi, kurus aizstāvot, reizēm saka, ka tie garantē ASV enerģētisko drošību, patiesībā tikai sekmē importa palielināšanos,» komentē Financial Times.

ASV Enerģētikas ministrija pieļāvusi VGIN ražošanas pārtraukšanas iespējamību jau tuvāko nedēļu laikā pārāk zemo cenu dēļ.

OPEC atzīst savus nodomus attiecībā pret ASV

Skaidrs ir tas - ja kādi tirgus spēlētāji vēlējās, lai ASV nesāktu eksportēt iespaidīgus jēlnaftas apjomus, tad viņu mērķis šobrīd ir īstenots. Taču vai viss ir tik slikti? Iespējams, ASV VGIN vēl regulēs pasaules tirgu - kad pienāks OPEC vājuma brīdis.

Jāņem vērā, ka VGIN ieguves tehnoloģijas ir daudz elastīgākas nekā tradicionālās naftas tehnoloģijas. Urbumi VGIN atradnēs ļauj gūt naftu (un arī tās iztukšot) ievērojami ātrāk.

Vairāk nekā puse VGIN naftas no urbuma vietas tiek iegūta pirmo divu gadu laikā; tradicionālās naftas ieguves vietās urbums var dot naftu 20 gadus un ilgāk. Tātad VGIN ieguves līmeni palielināt un samazināt var ļoti ātri. Parādījies ļoti elastīgs naftas ieguves režīms, kas ļauj ātri pamest tirgu un ātri tajā ieiet.

Šo aspektu uzsver Morgan Stanley analītiķi: kad naftas cenas, līdzsvarojoties piedāvājumam un pieprasījumam, atkal šausies augšup, VGIN kompānijas pietiekami ātri var piekļūt investīcijām.

Ideālais turpinājums būtu ASV politiskās vadības iesaiste (6 gadus par nozari tā īpaši neinteresējās) - tas varētu novest pie Kanādas, ASV un Meksikas naftas savienības izveidošanas, radot milzīgu enerģētikas lielvalsti.

Interesanti, ka nedaudz vairāk kā pirms nedēļas kārtis galdā lika OPEC līderis Abdula al Badri, beidzot skaidri paziņojot par karteļa konkurenci ar ASV: «Slānekļa [naftas] kompānijām nepieciešama cena 100 dolāru par barelu, lai saglabātu rentabilitāti. Kad OPEC pieņēma lēmumu par naftas ieguves saglabāšanu iepriekšējā līmenī, ASV slānekļa kompānijām tas izrādījās īsts trieciens - tām viss sagruva vienā mirklī. Šā kraha sekas acīmredzamas.»

Aktuālais jautājums: kur glabāt melno zeltu?

Krīzes norisē pēkšņi iejaucies vēl viens nopietns faktors, kuru pērn tikpat kā nepieminēja un kas, šķiet, šobrīd daudziem liek kapitulēt. ASV naftas rezervju apjoms 6. martā sasniedza jaunu rekordlīmeni pēdējo 80 gadu laikā - 448,9 milj. barelu.

Pēc ASV Enerģijas informācijas aģentūras datiem, aizpildīti gandrīz 70% valsts naftas glabātuvju apjomu. Citigroup speciālisti ir pārliecināti, ka Eiropas komerciālās naftas glabātuves piepildītas par vairāk nekā 90%, Dienvidkorejas, DĀR un Japānas - par vairāk nekā 80%.

Pastāv varbūtība, ka rezervuāru naftas uzglabāšanai nepietiks. Līdz ar to cenas var vēl vairāk samazināties - naftas ieguvējiem nāksies melno zeltu ar diskontu pārdot tiem dažiem pircējiem, kuru rīcībā vēl būs uzglabāšanas tilpnes. Un, saprotams, šis apstāklis nozīmē arī to, ka arvien lielākam skaitam uzņēmumu nāksies slēgt urbumus - glabājot vēl neiegūtu naftu. Pavisam ASV ir 3000 līdz galam neizstrādātu urbumu melnā zelta cenas pieauguma gaidās.

Ņujorkas birža jau radījusi vēl nebijušu - naftas glabāšanas tiesību - fjūčeru. Katra mēneša sākumā brokeru kompānija veiks 30 minūšu ilgu izsoli internetā. Tajā tiks piedāvāti 7000 kontrakti, kas pircējiem dos tiesības (neuzliekot par pienākumu) glabāt Luiziānas ostā 1000 barelus naftas 1 mēnesi.

Viens no lielajiem krīzes nezināmajiem ir pieprasījuma reakcija uz šīm zemajām naftas cenām. Pēc teorijas patēriņam jāpieaug, tomēr nebūt nav skaidrs, cik drīz un spēcīgi patērētājs reaģēs, beidzot samazinot naftas pārprodukciju.

«Kara prēmijas» šoreiz nav

Līdztekus negaidīti skaļi sevi pieteikušajam piepildīto rezervuāru faktoram vērts ievērot arī citu aspektu, kas šajā fundamentālajā naftas krīzē sevi nepierāda. Vēl nesen šķita pašsaprotams, ka jebkurš konflikts melnā zelta ieguves reģionos automātiski paaugstina naftas cenas. Tā notika gan Irānas revolūcijas laikā 1980. gadā, gan pēc Irākas iebrukuma Kuveitā 1990. gadā. Tā notika pat 1861. gadā, kad naftas bums Savienotajās Valstīs pārklājās ar Ziemeļu karu pret Dienvidiem.

Situāciju ar naftu visbagātākajā reģionā pat neērti nodēvēt par sasprindzinātu - pārāk maz teikts. Ēģipte vēl nav attapusies pēc diviem militārajiem apvērsumiem; Lībiju plosa iekšējais karš, kurā iesaistījušies vairāki teroristiski (tostarp arī «Islāma valstij» simpatizējoši) grupējumi; Sīrijā un Irākā plaši uzliesmojis militārais konflikts - šo valstu teritorijās izmitinājusies «Islāma valsts».

Naftas cenas neņem vērā nevienu no šiem politiskajiem riskiem, to uzvedība nepakļaujas ierastajai loģikai. «Kara prēmija» cenās neatspoguļojas.

Kas vēl ietekmē(s) naftas cenu

Vēl virkne citu faktoru, kas ietekmē un/vai ietekmēs melnā zelta cenu:

• Samērā zemas naftas cenas vairāk vai mazāk apmierina galvenos tirgus spēlētājus, izņemot Krieviju un dažas OPEC valstis - Venecuēlu, Irānu, Nigēriju; tās apmierina arī visas naftu importējošās zemes.

• Saūda Arābijas apņēmība turpināt iesākto stratēģiju: tās naftas ieguve februārī pieauga līdz 9,85 milj. barelu dienā - šis ir visaugstākais līmenis kopš 2013. gada septembra.

• Pārrunas ar Irānu, pret kuru joprojām tiek lietotas starptautiskās sankcijas, pagājušajā nedēļā kļuva krietni konkrētākas. Valsts jau risina sarunas ar Āzijas klientiem par piegāžu palielināšanu - gadījumam, ja sankcijas tiek atceltas. Irānas iesaistīšanās spēlē var izrādīties visneprognozējamākais tirgus faktors.

• Smilšu vētras Irākā un sausums Brazīlijā - pārejoši faktori, kas šobrīd bremzē naftas cenu lejupslīdi.

• Krievija savas finanšu rezerves pārorientējusi sabiedriskās domas veidošanai, Ukrainas separātistu atbalstam, Krimas uzturēšanai un apgādei pa jūru. Iedragāti investīciju projekti un sagaidāma naftas ieguves samazināšanās.

• Lībijas Nacionālā naftas korporācija paziņojusi par darbu pārtraukšanu 11 ieguves vietās. Iespējamais scenārijs: visu atradņu slēgšana un naftas pārkraušanas ostās apstādināšana - ja situācija drošības jomā neuzlabosies.

• Palēninājusies ekonomiskā izaugsme un līdz ar to pieprasījums pēc melnā zelta milzīgajos Ķīnas un Indijas tirgos. Un ne tikai tajos.

• Atbildības palielināšana par manipulācijām biržās samazināja uz cenu paaugstināšanu spēlējušo finanšu spekulantu aktivitāti; vairāk nekā 830 lielu finanšu investoru pārdeva savus naftas aktīvus.

• Valūtu svārstības ietekmē naftas cenas un otrādi. Vissvarīgākais, protams, ir dolārs - šajā valūtā visbiežāk tiek noteiktas naftas cenas. Starp citu, 6. martā ASV tika publicēta pozitīva nodarbinātības statistika. Pēc teorijas tai vajadzēja kļūt par atbalstu, jo spēcīga ekonomika roku rokā soļo ar patēriņa pieaugumu; tomēr naftas cenas kritās. Kāpēc? Izaugsmes gaidas noveda pie pieņēmuma, ka Federālo rezervju sistēma var ātrāk paaugstināt aizdevuma likmi, kas novestu pie dolāra kursa izmaiņām.

• Biržās tomēr palicis pietiekami daudz tā dēvēto «nenaftas» spekulantu, kuriem tirdzniecība ar izejvielām nav galvenais darbības profils. Uz to norāda fakts, ka informācija var radīt cenu dažādvektoru izmaiņas. Piemēram, streiki ASV naftas pārstrādes uzņēmumos izraisīja nevis loģiski sagaidāmo cenu pazemināšanos, bet gan to pieaugumu. Tātad naftas cenās saglabājas subjektīvā sastāvdaļa.

• Viens no ASV VGIN revolūcijas galvenajiem turpinājumiem var izrādīties uzņēmumu ieraudzītais potenciāls tehnoloģiju attīstībā. Ja naftu turpmāk būs iespējams iegūt lētāk, ātrāk un efektīvāk, investori atkal pievērsīsies nozarei.

Dažas prognozes

Tiklīdz mums darīšana ar naftas tirgu, jātic vai nu visām prognozēm, vai arī nevienai. Viskompetentāko institūciju nākotnes redzējumi var atšķirties par 180 grādiem. Piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds vēl oktobrī prognozēja, ka 2015. gadā naftas cena caurmērā būs 99 USD/b, bet Pasaules banka uzskatīja, ka sliktākajā gadījumā vidējā gada cena izrādīsies 70 USD/b.

Pagājušajā pirmdienā Goldman Sachs paziņoja, ka barela cena var noslīdēt līdz 40 USD; jau nākamajā dienā investīciju bankas analītiķi veica labojumu - prognoze diez vai īstenošoties tuvāko 2 ceturkšņu laikā. Savukārt JPMorgan eksperti pauž, ka cena nākamā pusgada laikā pieaugs.

Rekss Tillersons, korporācijas ExxonMobil ģenerālmenedžeris, uzskata, ka naftas cena līdz 2017. gadam saglabāsies 55 USD līmenī. Bobs Dadlijs, British Petroleum izpilddirektors, neprognozē drīzu naftas cenas atgriešanos 100 USD līmenī. Šībrīža situāciju viņš salīdzina ar 1986. gadu, kad melnā zelta cena no 30 USD noslīdēja līdz 10 USD un neatguvās līdz pat Irākas iebrukumam Kuveitā.

Interesanti, ka 2015. gada sākumā Bank of America Merrill Lynch eksperti paredzēja, ka uzglabāšanas tilpņu deficīta dēļ Brent markas cena noslīdēs līdz 31 USD jau marta beigās; pie tam ASV rezervuāros vietas būs vairāk nekā citās valstīs. Un tas novedīs pie tā, ka Ziemeļamerikas markas WTI cena, kas tradicionāli zemāka par Brent, uz laiku kļūs dārgāka par pēdējo.

Kad piedāvājums un pieprasījums izlīdzināsies

Pasaules naftas tirgū šobrīd grūti ieraudzīt fundamentālus iemeslus, kas spētu izmainīt kopš 2014. gada jūnija lejupslīdošo cenu trendu. Neraugoties uz cenu izaugsmi pēdējās nedēļās, saglabājas ekonomiskie priekšnoteikumi tālākam kritienam.

Spēļu teorija saka priekšā - kad no tirgus būs izstumti konkurenti un pazudīs liekais piedāvājums, dominējošie spēlētāji ar Saūda Arābiju priekšgalā centīsies bremzēt gaidāmo naftas cenu lēcienu, lai ārpus OPEC esošie konkurenti, kuri pārsvarā ieraugāmi Ziemeļamerikā, savukārt bremzētu savu jaudu palielināšanu.

Lai arī daudzi eksperti pauž, ka augstas naftas cenas tuvākajos 2 gados nav sagaidāmas. Visai ticami. Tomēr nekur nav teikts, ka nekļūsim par lieciniekiem iespaidīgām cenu svārstībām abos virzienos vēl šogad. Cīņa par tirgu turpinās.