Diezgan aptuvena un nekonkrēta saruna, kurai it kā nav jēgas pievērst uzmanību. Jautājums: «Tik vēlu?» Atbilde: «Tāpēc, ka 2017. gada aprīlis ir tad, kad visam jābūt gatavam. Būtu labi vienu gadu iepriekš.» Jautājums: «Man teica, ka vismaz pusotrs ir vajadzīgs, lai «Gazprom» Latviju neiesūdzētu tiesā par lieku vilcināšanos.» Atbilde: «Pusotrs? Tad 2015. gada beigas.»
Taču šai sarunai ir gan jēga - tajā raidījums «Nekā personīga» iztaujā valsts premjerministri par ES 3. Enerģētikas likumdošanas paketi (3ELP), ar kuras ieviešanu pārliecinoši tiek galā pārējās divas Baltijas valstis.
Mūs Svinoujsce interesē vairāk par Inčukalnu?
Vēl viens izteikums, kas raisa interesi - no bijušā ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska puses:
«Latvija patlaban atrodas uz «enerģētikas salas», mums ir pieeja vienīgajam gāzesvadam, un reģionālais starptīklu savienojums ir vienīgais reālais risinājums, kas dod enerģētisko neatkarību.»
Protams, pateikts vēl pirms pēdējiem notikumiem Baltijas gāzes tirgū. Taču pievērsīsim uzmanību tam, ka amatpersonu paziņojumus vajadzētu iedalīt divās kategorijās: politiskos un ekonomiskos, no kuriem priekšroka dodama otrajiem.
Citātā V. Dombrovskis pievērsās gāzes savienojumam Polija-Lietuva-Latvija-Igaunija, kura atslēga ir Svinoujsces sašķidrinātās gāzes (LNG) terminālis, ko ar ES naudas atbalstu Polija sāks būvēt vistuvākajā laikā.
Skaidrības labad - šis terminālis atrodas Polijas ziemeļrietumos, pie pašas Vācijas robežas, tam tuvumā nav gāzes krātuvju. Svinoujsces termināļa radīšanas pamatideja - ziemeļu-dienvidu virziens, apgādāt ar gāzi tuvējo Vācijas pierobežas reģionu un tālāk dienvidu virzienā esošās valstis.
Savienojums austrumu-rietumu virzienā cauri visai Polijai prasīs milzu investīcijas (nodokļu lielākā daļa ies Polijas kasē).
Protams, par zināmu drošības spilvenu šo pārvadu var saukt, tomēr eksperti lēš, ka arī vidējā termiņā no Svinoujsces piegādēm vismaz ap 60% veidos Jamalas, t. i., Krievijas eksportētā gāze.
Mūsu zemē būtu jārunā par daudz svarīgākām lietām nekā Svinoujsce, jo notikumi Baltijas gāzes tirgū norisinās neiedomājamā ātrumā. Diemžēl visskopākās ziņas nāk tieši no Latvijas.
Lietuva rāda pakausi Latvijai
Kuģa «Independence» ienākšanai Klaipēdas ostā un ar to saistītajam lietuviešu biznesa plānam jau pievērsos, ar interesi sekosim līdzi gaidāmajām ASV slānekļa gāzi iegūstošo uzņēmumu vadītāju vizītēm Lietuvā: premjers Aļģirds Butkjavičus frekinga metodes izmantotājiem apsolījis peļņas nodokļa atlaides pirmo 3 gadu laikā.
Kamēr Eiropa cenšas maksimāli palīdzēt vienotas Baltijas valstu + Somijas gāzes sistēmas izveidošanā, Lietuva, izskatās, arvien mazāk cerību saista ar Klaipēdas biznesa plānā pieminētajām Inčukalna un (drīzāk uz papīra iespējamo) Dobeles gāzes krātuvi. Nesen Butkjavičus paziņoja:
«Latvija līdz šim nav īstenojusi 3ELP un nav uzstādījusi skaidrus un trešās valstis nediskriminējošus noteikumus piekļuvei Inčukalna gāzes krātuvei, tāpēc Lietuva paralēli aplūko gāzes glabāšanu Siderjai, garantējot ES nepieciešamo palīdzību un reģionālo partneru līdzdalību šajā projektā.»
Ārkārtīgi kategorisks un Latvijai neglaimojošs paziņojums; ir bijuši arī skarbāki un tiešāki mums adresēti dažādu Lietuvas un Igaunijas politisko līderu izteikumi - tos necitēšu.
Šeit vēl jāpiebilst, ka iespējamā Siderjai krātuve paredzēta arī Polijas vajadzībām, kura patērē 5,5 reizes vairāk gāzes nekā Lietuva. Neizskatās, ka šai krātuvei lielas izredzes tikt pie ES līdzfinansējuma, taču lietuvieši devuši signālu, ka arvien nopietnāk lūkojas Polijas, ne Latvijas virzienā.
Zemjūras gāzesvada Helsinki-Rīga nebūs
Tikmēr Igaunijas ekonomikas un infrastruktūras ministrs Urve Palo parakstījis rīkojumu, saskaņā ar kuru valsts elektrotīklu uzņēmums «Elering» izpirks gāzes pārvadu īpašnieku «Vorguteenus Valdus» akciju kontrolpaketi. Līdz ar to, īstenojot 3ELP, Igaunijā gāzes pārdošana tiek atdalīta no sadales tīkliem.
Interesanti, ka «Vorguteenus Valdus» ir koncerna «Eesti Gaas» sastāvdaļa, kura akcionāru vidū ir «Gazprom» (37%) un «Itera Latvija» (10%). Savukārt tikai pirms neilga laika noteicošo vārdu kompānijā «Eesti Gaas» nopirka daļēji valstij piederošais Somijas uzņēmums «Fortum» (51,4%). Šie divi notikumi pierāda «Gazprom» lomas zaudēšanu Igaunijas tirgū.
Tomēr nozīmīgākais pēdējā laika notikums ziemeļu kaimiņvalstīs ir Somijas un Igaunijas premjeru apstiprinājums, ka starp šīm valstīm zem Somu jūras līča tiks izbūvēts gāzesvads, kas prasīs 130 milj USD lielas investīcijas un kam labas iespējas tikt pie ES līdzfinansējuma 75% apmērā.
Tiek gaidīts, ka Somijā tiks izbūvēts lielāks LNG terminālis, bet Igaunijā - mazāks. Neapšaubāmi, tīri no Baltijas kopējo un (arī Latvijas) ekonomisko interešu skatpunkta veiksmīgāks risinājums būtu zemjūras pārvads Helsinki-Rīga.
Atliek vien secināt, ka ne vien uz dienvidiem, bet arī uz ziemeļiem no Latvijas notiek spēles, kurās bezmaz tiekam ignorēti, lai arī mūsu rokās atrodas visspēcīgākais trumpis Baltijas valstu + Somijas gāzes tirgū.
Prioritātes Baltijas + Somijas tirgū
Tā kā fragmentāras informācijas publiskajā telpā ir pietiekoši, nepieciešams precīzi fiksēt, kādas prioritātes Baltijā saredz ES, veidojot savu iekšējo gāzes tirgu un ieviešot tajā konkurenci. Projekti, kam ES sniegs līdzfinansējumu līdz 75% apjomā, ļaus mums, gala patērētājiem, saņemt gāzi par zemāku cenu - atšķirībā no projektiem bez līdzfinansējuma.
Prioritāte ir starpvalstu savienojumi: starp citu, tādu nav arī starp Franciju un Spāniju. Tomēr tieši Baltijas valstis + Somija ir īpašas tajā aspektā, ka tās ir izolētas no pārējā tirgus un infrastruktūras dēļ atkarīgas no Krievijas eksporta. Lai mūsu reģiona valstis simtprocentīgi iesaistītu vienotā Eiropas gāzes tirgū, prioritāte tiek piešķirta 4 projektiem uzreiz:
• Reģiona mēroga LNG terminālis, bet ne ikviens - vajadzīgs, lai tas apkalpotu vairākas valstis (visdrīzāk četras) uzreiz.
• Pārvads, kas savienotu Igauniju un Somiju, kuras gāzes patēriņš - ap 10 mljrd. m3 gadā - salīdzināms ar visu trīs Baltijas valstu kopējo patēriņu.
• Inčukalna krātuves paplašināšana.
• Lietuvas-Polijas savienojums.
Visu šo pasākumu mērķis ir panākt, lai četrās valstīs «Gazprom» piegādātās gāzes īpatsvars kristos uz 50-60%, sekojoši mūsu Austrumu kaimiņš vairs nevarētu diktēt cenas. Lai jebkuru no 4 posmiem jeb projektiem īstenotu, pašām Baltijas valstīm + Somijai jāvienojas par kopīgu rīcību. Protams, ES līdzfinansējumu var gūt arī citi gāzes jomas projekti, kuru īstenošana spēj pazemināt gāzes galacenu un paredz sadarbību vismaz 2 valstu ietvaros.
Šķiet, pagaidām labs idejiskas kopdarbības līmenis sasniegts Lietuvas un Polijas kopējā apņēmībā realizēt savienojumu starp šīm valstīm. Kas attiecas uz Latviju, kompānija «Latvijas Gāze» pieteikusies uz ES naudu Inčukalna krātuves paplašināšanai.
Eiropas gāzes kartē Latvijas nav?
Lietuviešu žurnāls «Geopolitika» publicējis plašu materiālu «Vai tiks transformēta gāzes transportēšanas sistēma Melnās-Baltijas jūras reģionā», kurā aplūkotas visas Eiropas Austrumu daļas gāzes sistēmas perspektīvas. Pats par sevi, šeit runāts par Somiju un Igauniju, arī par Bosforas līča slazdu un izredzēm tikt pie Azerbaidžānas gāzes, par gaidāmo Horvātijas LNG termināli Krkas salā un pat Baltkrieviju. Simptomātiski - Latvija netiek pieminēta ne ar vārdu.
Uz citu Baltijas valstu amatpersonu rīcības un paziņojumu fona izskatāmies pieticīgi. Šis tas dzirdams par Latvijas Termināļa biedrību un Norvēģijas kompānijas «BW Maritime» interesi par savu naudu būvēt termināli Skultē, plus gāzesvadu līdz Inčukalnam; tomēr īstas notikumu attīstības nav. Baltijas gāzes kartē neeksistējam?
««Gazprom» pēc definīcijas darīs pilnīgi visu cīņā pret gāzes tirgus atvēršanu - ar informāciju, ar dezinformāciju, ar draudiem,» komentē Eiropas parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš. «Es domāju, mēs sagaidīsim visu iespējamo pretestību, lai tas nenotiktu.»
Protams, arī Lietuvā daudz tiek runāts par «Gazprom» ietekmi, tāpat arī Igaunijā ne viens vien saka, ka 3ELP tiktu ieviesta raitāk, ja nebūtu aiz «Eesti Gaas» stāvošo akcionāru interešu.
Vēl jāpiebilst, ka Somijai līdz 2025. gadam noslēgts «take-or-pay» līgums ar «Gazprom»; patlaban gāzes patēriņa apjomi sarūk, kas somu pusei kārtējās pārrunas ar «Gazprom» nepadara īpaši komfortablas.
Lai nu kā, bet Latvijā maz pausts fakts ir tas, kam tad pieder vislabākā vieta LNG termināļa būvei Rīgā; izskatās, šis ir ļoti būtisks faktors, kāpēc tieši nevis Latvijā, bet gan visās mūsu kaimiņvalstīs ļoti skaļi tiek paziņots par savu termināļu radīšanu.
«Reiz uz Briseli lidoju kopā ar Juri Savicki, ar kuru vienmēr jārunā skaidra valoda,» stāsta Eiropas parlamenta deputāts Roberts Zīle. «Viņš devās noskaidrot, vai terminālis uz viņa zemes var dabūt ES līdzfinansējumu. Es teicu: «Tev neko nedos!» Viņš reaģēja patiesi skaļi.
Mēs acīm redzami zinām, ka EK nefinansē LNG termināļus, kuru īpašnieki ir saistīti ar dabasgāzes piegādes ilgtermiņa līgumiem ES dalībvalstīm, kurās tie ir monopolstāvoklī. Ja pareizi secinām, viņš ilgu laiku vazāja aiz deguna ekonomikas ministrus un citas amatpersonas, kas ilgu laiku izlikās, ka mums jāstāv un jākrīt par savu LNG reģionālo termināli, kuram «Iteras» vadītājs Latvijā aizņēmis labāko vietu Rīgas brīvostā.»
«Starptautiskā vidē tā tiek atspoguļots,» Baltijas kaimiņvalstu attieksmi pret mums gāzes jomā komentē K. Kariņš. «Bet viena lieta, ka nekad netiek pateikts - mūsu valdība 1997. gadā parakstīja absolūta monopola līgumu ar «Latvijas Gāzi». Gudri vai ne - bet mēs esam pakļauti šim līgumam.
Otra lieta ir tā, ko mēs nedarām: mūsu valdība skaidri - artikulēti un īsos teikumos - nepasaka, kas notiks konkurences jomā, kad monopola līgums 2017. gadā beigsies.»
Kā tiks sadalīta «Latvijas Gāze»?
Ne velti Latvijas publiskajā telpā parādās informācija, ka «Latvijas Gāzes» īpašnieki var noskaidroties tikai 2019. gadā. Un tāda informācija jau atsaucas uz visa Baltijas gāzes tirgus attīstību kopumā.
«Ja vēl pavisam nesen Ekonomikas ministrija ļāva saprast, ka Eiropas gāzes tirgus liberalizācijas direktīvai reāli būtu jāsāk funkcionēt ar 2017. gada aprīli, tad tagad to daudzi traktē tikai kā «ap to laiku mēs būsim gatavi», kas nav tā, kā Latvijas un Eiropas likumdevējs būtu domājis,» akcentē R. Zīle un turpina:
«Man tagad liekas ļoti svarīgi, ko darīs jaunā ekonomikas ministre. Valdībai šobrīd jāpauž sava nostāja: kā atbilstoši EK 3. energopaketei strukturēt uzņēmuma «Latvijas Gāze» sadalīšanu.
Interesanti, vai viņa pieturēsies pie versijas, ko labu laiku atpakaļ piedāvāja Daniels Pavļuts - sadali atdalīsim, bet atstāsim «Latvijas Gāzi» holdingā kopā ar uzglabāšanu (Inčukalna gāzes krātuve) un kaut kad nākotnē atdalīsim vienā no trīs iespējām pārvades sistēmu. Ko tas dos? Neko!
Manuprāt, daudz svarīgāk ir atdalīt pārvades un uzglabāšanas sistēmu ar pilnīgu īpašuma tiesību atdalīšanas metodi, ko paredz ES direktīvā kā pamatvariantu.»
Visai saprātīgi izskatās modelis, kurā pēc sadales pārvade tiktu saglabāta kopā ar uzglabāšanu Inčukalnā, šķiet, tas būtu arī «Latvijas Gāzes» palikušo akcionāru interesēm atbilstošs. Protams, tas, vai Latvijas gāzes sistēmu dalīt 2, 3 vai 4 daļās, būs mūsu likumdevēju un ministru rokās.
Tomēr esam pieredzējuši, ka Saeimas atbildīgā komisija, bet pēc tam arī Ekonomikas ministrija sagatavoja tādus Enerģētikas likuma grozījumus, kas, izskatās, kavē vai pat nepieļauj gāzes tirgus liberalizāciju.
Inčukalna krātuves pieejamība
Iemesls, kāpēc Latvijai vajadzēja un vajadzētu spēlēt galveno lomu Baltijas gāzes tirgū, protams, ir Inčukalna krātuve, pret kuras pieejamības faktoru šobrīd atduras vairākas iniciatīvas.
Inčukalnam nākotnē jāpapildina mūsu ārējās tirdzniecības pakalpojumu bilanci; domāju, ka arī «Latvijas Gāzes» akcionāriem ir skaidrs, ka visai drīz par uzņēmuma balstu var kļūt atklāts un starptautisks tirgus.
Tomēr vismaz šobrīd Inčukalna krātuvē saimnieko «Gazprom» un «Rosneft» (pastarpināti) meitasuzņēmums, kam likums nav noteicis krātuvē ielaist ikvienu piegādātāju. Katrā ziņā «Latvijas Gāzes» akciju kontrolpaketes turētāju rīcība ir lielais nezināmais.
«Domāju, «Gazprom» saprata, ka ar Lietuvu nav vērts stīvēties,» analizē R. Zīle. «Situāciju padarīja komplicētu potenciālā tiesvedība ar lietuviešiem par «market abuse», iespējams, zināmā mērā arī cauruļvada uz Kaļiņingradu faktors. Un viņi vienkārši izlēma no šīs spēles iziet laukā. Un daži izteikumi no «Latvijas Gāzes» puses man liek domāt, ka «Gazprom» un «Itera» iet laukā no Igaunijas un, iespējams, kaut kad ies laukā no Latvijas.»
Eiroparlamenta deputāts gan piebilst, ka ģeopolitiskā situācija ir tāda, ka saprātīgiem apsvērumiem šobrīd ir robežas. Svarīgs faktors Inčukalna saglabāšanai savos aktīvos ir tas, ka tad «Gazprom» savā infrastruktūrā nekas nebūs jāpārveido, lai nodrošinātu gāzes piegādes Sanktpēterburgas un Pleskavas virzienā.
Visaktuālākais jautājums ir piekļuve Inčukalna glabātuvei, un te nu tiešām pienācis laiks valdībai beigt klusēšanu.
Baltijas reģiona lielākā kārts
««Latvijas Gāze» kā kompānija ir jāatdala no Inčukalna krātuves kā dabas vērtības,» uzsver K. Kariņš. «Dabas vērtība - izņemot, ja es stipri maldos - nekad nav pārdota «Latvijas Gāzei», tā nepieder «Latvijas Gāzei». «Latvijas Gāze» to izmanto bez maksas - taču tā ir liela atšķirība. Un kompānija ir jānošķir no īpašuma.
Valdībai jādod skaidrs politisks signāls: mēs atbrīvosim šo tirgu un šo krātuvi konkurencei. Tad jāizstrādā precīzs plāns, kā to pareizi izdarīt. Tikpat labi «Latvijas Gāze» kā kompānija varētu turpināt saimniekot Inčukalnā, ja «Latvijas Gāzes» darbību krātuvē atdalītu no gāzes pārdošanas funkcijas: tāpat kā «Sadales tīkli» kā elektrības pārdevēji atdalīti no «Latvenergo».»
Jautājumu par Inčukalna krātuvi padara vēl slidenāku tiesvedība starp «Latvijas Gāzi» un Latvijas Privatizācijas aģentūru par zemju privatizāciju virs gāzes krātuves.
Ironiski, ka esam vienīgā valsts Eiropā, kurā zemes īpašniekam pieder zemes dzīles - līdz pat zemeslodes kodolam - zem tās. Varbūt laiks sakārtot likumdošanu? Nāk pat kauns uz tādu valstu kā Lietuva vai Ukraina izmisīgās cīņas par energoneatkarību fona.
«Lietuvieši šobrīd argumentē, ka viņiem svarīgāk atbrīvoties no Krievijas monopola, nevis saņemt ES subsīdijas,» secina K. Kariņš. «Tas attiecas uz jebkuru tirgus spēlētāju: nekas Baltijas valstīs nenotiks un neviens Baltijas valstu patērētājs nebūs ieguvējs, kamēr Latvijas valdība Inčukalna krātuvi neatbrīvos konkurencei.
Inčukalns ir visa reģiona atslēga, tā ir lielākā kārts. Termināļi šeit bez krātuves nav nekas.»