Profesionālās vidusskolas audzēknis, kura ienākumi ir 1,73 eiro mēnesī, ticis pie 930 eiro lielām parādsaistībām no «ātro kredītu» uzņēmumiem, vēsta Latvijas Televīzijas raidījums «de facto». Turklāt kredīts, pretēji uzņēmumu iepriekš apgalvotajam, ticis izsniegts arī tad, kad iekavēti iepriekšējie maksājumi. Šis piemērs liek pārskatīt kārtību, kādā tiek izvērtēta klientu maksātspēja.
Ulvis nesen bija nosvinējis savu 20. dzimšanas dienu. Tas ir vecums, no kura cilvēkiem sāk izsniegt «ātros kredītus». Viņš vērsās pie visvairāk reklamētās kompānijas SMScredit. Ar mēneša starplaiku kopumā paņēma 155 eiro. Noteiktajā laikā arī tos atmaksāja.
Ulvja māte Sigita stāsta, ka «viņš sniedza ziņas par to, ka strādā veikalā. Tas bija vienu mēnesi vasarā. Alga bija minimālā un tas bija pamats, uz kuru viņš aizdomājās, ka var prasīt.» Vēlāk situācija bija mainījusies. Darba Ulvim vairs nebija. Arī stipendijas nē, jo profesionālās vidusskolas audzēknim bija sācies vasaras brīvlaiks. Taču Ulvja konts tomēr papildinājās. Ulvis atkal paņēma 50 eiro no SMScredit. Vēlāk ik pārdienas savu parādu palielināja, aizņemoties gan piecus eiro, gan lielākas summas. Vēlāk aizņēmās arī no Open Credit un Vivus, lai pagarinātu iepriekšējo parādu atmaksas termiņu. Vēl Ulvis esot ņēmis naudu, lai nopirktu jaunu mobilo telefonu. Kā tērējis pārējo, Ulvja māte nezinot:
«Ar ienākumiem 1,73 eiro mēnesī viņš var aizņemties, cik nav slinkums!»
Septembra beigās, nenomaksājot iepriekšējos parādus, Ulvis atkal gribēja ņemt jaunu aizdevumu. Virkne uzņēmumu to atteica. Tā to paredz arī vienošanās starp nebanku kredītdevējiem. Taču divas kompānijas šo nosacījumu, visticamāk, pārkāpa. Turklāt viena no tām ir saistīta ar uzņēmumiem, kuriem Ulvis jau bija parādā. Naudu Ulvim aizdeva gan Ondo, gan creditON. Oktobra beigās Ulvis, kuram ir tikai nepilnu divu eiro liela stipendija, bija jau aizņēmies kopumā 930 eiro. Tā kā atmaksāt viņš to nespēj,
summa šobrīd pieaugusi līdz 1259,74 eiro.
Šā brīža regulējums paredz, ka aizdevumos līdz 427 eiro, kredīta devējs var paļauties tikai uz klienta sniegtajām ziņām. Ulvis, visticamāk, pieteikumā nebija norādījis, ka saņem nepilnus divus eiro mēnesī, bet krietni lielāku summu. Visticamāk, šādi rīkojušies arī citi. Tas nozīmē, ka ar uzticību vien ir par maz. Nepieciešama daudz stingrākā klienta maksātspējas vērtēšana, sākot jau no pirmā aizņemtā eiro.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore (PTAC) Baiba Vītoliņa norāda, ka «būtībā jau Jums ir kriminālatbildība par to, ka Jūs sniedzat kredītdevējam nepatiesu informāciju. Tomēr, ņemot vērā, ka cilvēki, kuriem kredītu ļoti vajag, viņi ir gatavi mānīties, tad, iespējams, ka šīs te normas ir jāpārskata.» Turklāt uz problēmu nozarē norāda arī fakts, ka «ātro kredītu» uzņēmumi apgalvo, ka pārbauda «esošās kavētās parādsaistības» un «līdzšinējo kredītu atmaksas disciplīnas vēsturi». Tomēr Ulvja gadījums apliecināja pretējo.
Viņš saņēma aizdevumus, lai gan bija iekavējis iepriekšējo atmaksu.
Atšķirībā no citām reizēm šoreiz interviju sarunāt «de facto» ar Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācija nebija nemaz tik vienkārši. Kad asociācijas pārstāve uzzināja par šo konkrēto gadījumu, «de facto» saņēma e-pastu, ka «šis gadījums ir jāizvērtē PTAC. Asociācija uzskata, ka atsevišķu gadījumu dēļ, nav nepieciešams mainīt normatīvo regulējumu.» «de facto» pieļauj, ka asociācijai patiešām būtu izdevīgi šo gadījumu uztvert kā izņēmumu nevis tādu, kas parāda, ka šā brīža sistēmā problēmas pastāv.
Pēc vairākkārtējiem zvaniem un uzzinot, ka arī PTAC plāno maksātspējas vērtēšanas kārtību pārskatīt, asociācija tomēr nolemj paust savu nostāju. Tā uzsver, ka salīdzinot ar pagājušā gada pirmo pusgadu, šogad izsniegto kredītu apjoms sarucis par trešdaļu. Viens no iemesliem esot, ka maksātspēja, ticot klientu sniegtajai informācijai, tiekot vērtēta. Savukārt stingrākam regulējumam pamata neesot, jo nevajagot apgrūtināt godprātīgos cilvēkus un iejaukties viņu privātajā dzīvē. Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācijas vadītāja Baiba Fromane norāda, ka «kavētāju procents nozarē uzlabojas, atteikumu procents, kas ir kredītu pieteikumiem, ir vairāk nekā 50%. Līdz ar to mēs varam šo informāciju vērtēt no tās statistikas, ko nozare pēdējo gadu laikā uzrāda. Attiecībā uz šādiem atsevišķiem gadījumiem, kad cilvēki ir negodprātīgi, mēs aicinām tiešām neizdarīt secinājumus par visiem klientiem, kas ir vairāk nekā 100 tūkstoši.»
B. Fromane gan kļūst mazrunīgāka attiecība par to, kā cilvēks var saņemt jaunu aizdevumu, nenomaksājot iepriekšējos. Viņa aicina valstij izveidot vienotu kredītreģistru nebanku kredītdevējiem, līdzīgi kā tas ir komercbankām. Tomēr maz ticams, ka tas kaut ko līdzēs sistēmas uzlabošanā, ja jau šobrīd pat viena uzņēmuma «4finance» ietvaros šī datu apmaiņa nav notikusi. To uzrādīja Ulvja piemērs. B. Vītoliņa papildina, ka «ap 50% ātro kredītu tiek pagarināti, daži pat vairākas reizes, kas nozīmē, ka, ja jau cilvēks nevar šajā mēneša laikā, kā bija plānojis, atdot kredītu, tātad viņam ir iedots kredīts, ko viņš nevar atdot. Tas kredīts nav bijis cilvēkam piemērots.» Pieprasot pilnīgu datu pārbaudi par klienta maksātspēju, īstermiņa kredītus padarīs dārgākus. Tajā pašā laikā pastāv 14 dienu atteikuma tiesības. Tas nozīmē, ka klients šajā laikā var atdot to, ko paņēmis. Un tas nozīmē, ja cilvēks šo likuma pantu zina, viņam par kredītu nebūtu jāpārmaksā.