Spriedumā norādīts, ka parādnieks nevar aizsargāt savas tiesības, ja viņš netiek brīdināts par ķīlas ņēmēja nolūku iesniegt pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē.

Spriedums pieņemts par Civilprocesa likuma 396.panta pirmās daļas vārdu "vai ķīlas ņēmējs, kuram ir tiesības pārdot ķīlu par brīvu cenu", 396.panta 2.daļas vārdu "bet, ja pieteikumu iesniedzis ķīlas ņēmējs, – arī ķīlas līguma noraksts, pierādījumi par parādnieka brīdinājumu, ja vien no paša akta vai likuma neizriet, ka šāds brīdinājums nav nepieciešams", 397.panta pirmās daļas vārdu "nepaziņojot par to pieteicējam un parādniekam" un 397.panta otrās daļas 1.punkta vārdu "vai ķīlas ņēmēja parādniekam un ķīlas ņēmējam ir tiesības nekustamo īpašumu pārdot par brīvu cenu" atbilstību Satversmes 92.pantam.

Apstrīdētās normas regulē kārtību, kādā tiesa izskata pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē, ja to iesniedzis ķīlas ņēmējs, piemēram, banka. Pieteikumu iesniedzēji pauda uzskatu, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92.pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo normas neparedzot nekādas procesuālās garantijas parādniekam.

Satversmes tiesa atzina par Satversmes 92.pantam atbilstošām visas pārējās apstrīdētās normas, norādot, ka likums arī nekustamā īpašuma izsoles gadījumā parādniekam nodrošina vairākas savu tiesību aizsardzības iespējas (piemēram, iespēju vērsties tiesā prasības tiesvedības kārtībā). Tāpat tiesnesim, pieņemot lēmumu atļaut nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē, ir jāpārliecinās par to, vai īpašuma pārdošanai nav likumīgu šķēršļu, piemēram, ķīlas līgumā minētie nosacījumi patiešām ir iestājušies (kavēts maksājums u.tml).

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā. Spriedums tiks publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.