Direktīvā noteiktā minimālā nodokļa likme elektroenerģijai ir 0,5 eiro (35 santīmi) par megavatstundu (MWh), ja elektroenerģiju izmanto komercdarbībai, un viens eiro (70 santīmi) par MWh, ja elektroenerģiju neizmanto komercdarbībai.

Līdz 2010.gadam nodokļa likme var būt par pusi zemāka, nekā direktīvā noteikts, bet no 2010.gada 1.janvāra nodokļa likmei jāsasniedz direktīvā paredzētais minimālais līmenis.

Līdz ar to nākamgad jābūt vismaz 25 centiem (17,5 santīmiem) par MWh, ja elektroenerģiju izmanto komercdarbībai, un vismaz 50 centiem (35 santīmiem) par MWh, ja elektroenerģiju neizmanto komercdarbībai.

Direktīva paredz plašas iespējas piemērot dažādas nodokļa atlaides atkarībā no elektroenerģijas ražošanas un patēriņa. Pēc elektroenerģijas ražošanas direktīvā paredzētas iespējas piemērot nodokļa atbrīvojumus un atvieglojumus elektroenerģijai, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem - saules enerģijas, vēja enerģijas, hidroelektrostacijās.

Direktīva paredz iespēju piemērot nodokļa atbrīvojumus un atvieglojumus arī elektroenerģijai, kas iegūta koģenerācijā, ja izmantotās iekārtas ir videi draudzīgas.

Attiecībā uz patēriņu nodokli nepiemēro elektroenerģijai, kuru izmanto elektroenerģijas ražošanai, un elektroenerģijai, kuru izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju. Nodokļa atbrīvojumus vai atvieglojumus var piemērot mājsaimniecību patēriņam un elektroenerģijai, kuru izmanto preču un pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu, ar metro, tramvaju vai trolejbusu.

Direktīva pieļauj iespēju piemērot pazeminātu nodokļa likmi energoietilpīgam uzņēmumam, kur elektroenerģija veido vismaz 3% no produkcijas vērtības, un nulles nodokļu līmeni elektroenerģijai, kuru izmanto lauksaimniecībai, dārzkopībai vai zivkopībai un mežsaimniecībai.

ES valstīs ir atšķirīga pieeja atvieglojumu piemērošanā. Tādas valstis kā Lielbritānija, Vācija, Nīderlande, Somija plaši izmanto nodokļu atvieglojumus atkarībā no elektroenerģijas ražošanas, savukārt daudzas citas valstis, no tām liela daļa jauno ES valstu, atvieglojumus nepiemēro vai gatavojas tos nepiemērot, jo sarežģīti administrēt atvieglojumus.

Nosakot, kādi nodokļa atbrīvojumi un atvieglojumi būtu jāpiemēro Latvijā, tie jāizvērtē no nodokļa administrēšanas izmaksu viedokļa - vai izmaksas un paredzamie nodokļa ieņēmumi ir samērojami. Lai izvairītos no pārmērīgi sarežģītas nodokļa administrēšanas, Finanšu ministrijas darba grupa piedāvā nediferencēt nodokļa likmes elektroenerģijai, kuru izmanto komercdarbībai, un elektroenerģijai, kuru neizmanto komercdarbībai.

Tā kā Latvijā ievērojamu daļu elektroenerģijas ražo no atjaunojamajiem energoresursiem, galvenokārt hidroelektrostacijās, un atjaunojamo energoresursu īpatsvars elektroenerģijas ražošanā Latvijā ir viens no augstākajiem ES, darba grupa uzskata, ka Latvijai būtu lietderīgi izmantot situāciju un piemērot nodokļa atvieglojumus elektroenerģijai, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem.

Elektroenerģijas nodokļa atbrīvojumu varētu piemērot arī videi draudzīgās koģenerācijas stacijās ražotai elektroenerģijai, mājsaimniecību un elektrificētā transporta patēriņam. Nodokļa atvieglojumi piemērojami arī elektroenerģijai, kuru izmanto uzņēmumi, kas sniedz ielu apgaismošanas pakalpojumus.

Saskaņā ar darba grupas aprēķiniem, iedomājoties, ka elektroenerģijas patēriņa pieaugums arī turpmāk saglabāsies tāds pats kā 2005.gadā, elektroenerģijas nodokļa ieņēmumi 2007.gadā, nepiemērojot nekādus atbrīvojumus un atvieglojumus, prognozēti 1,5 miljoni latu.

Piemērojot atbrīvojumus tikai attiecībā uz patēriņu, nodokļa ieņēmumi veidotu 800 000 latu, bet, piemērojot nodokļa atbrīvojumus gan patērētājiem, gan ražotājiem atkarībā no elektroenerģijas ražošanas, - 200 000 latu.

Ņemot vērā nodokļa likmes zemo līmeni un plānotos atvieglojumus, nodoklis būtiski neietekmēs patēriņa cenu līmeni.

ES direktīva paredz, ka jāpiemēro nodoklis arī dabasgāzei. Minimālās likmes ir 15 centi (11 santīmi) par gigadžoulu bruto siltumietilpības, ja gāzi izmanto komercdarbībai, un 30 centi (21 santīms) par gigadžoulu bruto siltumietilpības, ja gāzi neizmanto komercdarbībai.

Pilnīgus vai daļējus nodokļa atbrīvojumus vai samazinājumus var piemērot dabasgāzei, ja 2000.gadā dabasgāzes daļa valsts energoresursu gala patēriņā bija mazāka nekā 15%. Nodokļa samazinājumu atļauts piemērot ne ilgāk kā desmit gadus pēc direktīvas spēkā stāšanās jeb līdz 2013.gada beigām vai kamēr dabasgāzes daļa valsts energoresursu gala patēriņā sasniedz 25%.

Nodoklis dabasgāzei jāpiemēro, kad dabasgāzes īpatsvars valsts energoresursu kopējā gala patēriņā sasniedzis 20%. Kamēr dabasgāzes īpatsvars valsts energoresursu patēriņā ir no 20% līdz 25%, minimālās nodokļa likmes nav noteiktas.

Tā kā Latvijā dabasgāzes īpatsvars kopējā energoresursu gala patēriņā 2000.gadā nesasniedza noteiktos 15% un bija 11%, bet patlaban nav sasniedzis 20%, nodokli dabasgāzei pagaidām var nepiemērot.

Darba grupa piedāvā nodokli dabasgāzei pagaidām nepiemērot, tomēr turpmāk šādu iespēju varētu izvērtēt, lai stimulētu efektīvāk izmantot energoresursus un rosinātu pievērsties alternatīvajiem energoresursiem, kā arī lai mazinātu Latvijas atkarību no importētās dabasgāzes.

ES direktīva paredz, ka no nākamā gada Latvijai jāpiemēro nodoklis akmeņoglēm, koksam un lignītam jeb brūnoglēm.

Saskaņā ar piešķirto pārejas periodu mūsu valsts no 2007.gada akmeņoglēm, koksam un lignītam, kuru izmanto komercdarbībai, var piemērot par pusi zemāku nodokļa likmi - 7,5 centus (piecus santīmus) par gigadžoulu, bet akmeņoglēm un koksam, kuru neizmanto komercdarbībai, - 15 centus (11 santīmus) par gigadžoulu.

Izvērtējot nodokļa piemērošanu akmeņoglēm, koksam un lignītam, Finanšu ministrijas darba grupa par labāko variantu uzskata šiem produktiem piemērot dabas resursu nodokli, nediferencējot nodokļa atvieglojumus atkarībā no tā, vai energoresursus izmanto komercdarbībai vai ne.

Par Finanšu ministrijas priekšlikumiem vēl jālemj valdībai.