Viņš uzsvēris, ka Maskava izmanto Eiropas vājās vietas, jo paši Rietumi ļāvuši Krievijai likt lietā gāzesvada monopolu un "paplašināt savu politisko ietekmi Eiropā un dažās noteiktās valstīs". "Mēs ļaujam Kremlim izmantot mūsu finansiālo sistēmu Rietumos, ļaujam izmantot Eiropas Savienības (ES) vājo pusi - enerģētikas politiku, kas noteikusi atkarību no Krievijas gāzes," norādījis Lūkass.

Komentētājs atzinis, ka pirms piecpadsmit gadiem bijis daudz iespēju nostiprināt Eiropas enerģētisko drošību, bet šai laikā paveikts ļoti maz. Pēc viņa teiktā, arī tagad to darīt nav par vēlu, bet tas būs sarežģītāk un dārgāk. "Bulgārijas un Slovākijas sabiedrība par to maksā jau tagad, bet neviens nevar pateikt, kam būs jāmaksā nākamgad," viņš piebildis.

Runājot konkrēti par Lietuvas situāciju, Lūkass izteicis viedokli, ka tad, ja valsts jau kopš 1992.gada būtu centusies nosiltināt vismaz 5% dzīvojamo ēku gadā, šobrīd tās enerģētiskās pozīcijas būtu daudz stiprākas.

Lūgts prognozēt Krievijas turpmāko attīstību, viņš atzinis, ka Krievija nemitīgi mainās, un, domājams, arī nākamie desmit gadi būs citādi nekā līdz šim. Kā uzskata komentētājs, Vladimira Putina "eksperiments attiecībā uz ekonomiskajām problēmām" sevi izsmēlis, bet grūti pateikt, vai Maskava turpinās reformas, kurām dažs labs vēl tic, vai arī izraudzīsies aizvien pieaugoša autoritārisma modeli ar izteiktu ksenofobisku ārpolitiku, ko tā varētu izmantot kā iekšpolitisko ieroci savā valstī.

Viņaprāt, par šādu iespēju liek domāt Ukrainas krīze, kas devusi Kremlim iespēju teikt Krievijas sabiedrībai - mēs aizstāvam jūs no Ukrainas, kura zog mūsu gāzi.

Ar līdzīgu aprēķinu acīmredzot skaidrojami arī Gruzijas notikumi, kad tika apgalvots, ka cīņa norisinās par to, lai Rietumi nespertu kāju Krievijas pievārtē. "Tie ir tikai divi piemēri, bet baidos, ka tie nav nedz pēdējie, nedz lielākie," sacījis Lūkass.

Uz jautājumu, vai dažkārt pārlieku draudzīgā rietumvalstu attieksme pret Krieviju varētu būt skaidrojama ar naivu uzticēšanos, nespēju izprast Krievijas vēsturi un politiskās tradīcijas, vai varbūt ar korupciju, "The Economist" apskatnieks atbildējis, ka, viņaprāt, varētu būt runa par visu šo iemeslu apvienojumu un pa daļai arī par vienaldzību.

"Cilvēki, kuri ļoti priecājās, ka Aukstais karš beidzies, nespēja saprast, ka Krievija var radīt reālus militārus draudus. (..) Katrs, kurš kritizē Krieviju, tiek uzskatīts par paranoiķi. Tādu kritiku man nācies dzirdēt pēc savas jaunākās grāmatas iznākšanas, bet tā ir acīmredzama alošanās, jo Krievija rada draudus - īpaši mazajām kaimiņvalstīm," norādījis Lūkass.

"Arī korupcija ir problēma. Aukstā kara laikos Padomju Savienībai bija ietekme uz Rietumiem, bet nebija ietekmes Rietumos. Tagad viss mainās, jo mums ir tādi politiķi kā [bijušais Vācijas kanclers] Gerhards Šrēders. Mēģinu angļu valodā ieviest tādu terminu kā "šrēderizācija", lai varētu raksturot veidu, kā Krievija izmanto biznesu, šai gadījumā enerģētiku, lai ietekmētu Rietumus," viņš sacījis.