Pagājušā gadsimta 80. gados Japānas korporāciju akciju vērtība palielinājās vidēji par 20–30% gadā, bet laikā no 1986. līdz 1989. gadam tā pat trīskāršojās. 1989. gadā Japānas kompāniju kopējā kapitalizācija bija sešas reizes augstāka nekā 1980. gadā un 17 reižu augstāka nekā 1970. gadā. Tikpat konstanti Japānā kāpa arī akciju cenu attiecība pret peļņu (P/E jeb pricetoearnings ratio), 1989. gadā Tokijas biržas pirmās sekcijas (kur tiek tirgotas īpaši likvīdas akcijas) visām akcijām sasniedzot vidējo atzīmi 71. Pēc absolūtajiem kapitalizācijas apmēriem Japāna ievērojami apsteidza ASV un ieņēma pirmo vietu pasaulē, piesaistot divas piektdaļas pasaules kapitalizācijas.

Līdz ar to 1989. gada decembra pēdējās dienās neviens no Japānas un starptautiskajiem investoriem nevarēja paredzēt, ka šī fondu Klondaika īsā laikā pārvērtīsies par finanšu elli un uz pusotru gadu desmitu ieraus pasaules otro lielāko ekonomiku smagā recesijā. Tomēr jau 1990. gada janvāra pirmajās dienās tirdzniecības biržās Japānas akciju vērtība sāka strauji sarukt un desmit mēnešus vēlāk tām sekoja zemes un nekustamo īpašumu cenas. Tirgus krišanās pirmā gada laikā akcionāru kapitāla noplokošais burbulis zaudēja 38% savas vērtības, izputinot investorus un nostādot uz bankrota robežas simtiem finanšu institūtu, kas bija izsnieguši kredītus pret vērtspapīru ķīlām.

Lielās depresijas konkurente

Japāna arī ir iekļuvusi pasaules rekordistu sarakstā, ja raugās uz akciju cenu kritumu. Piemēram, indekss Nikkei 225 pēc Japānas fondu tirgus sarukuma otrā viļņa, kas sākās 2000. gadā, līdz 2003. gada pavasarim bija noslīdējis turpat, kur tas atradās 80. gadu sākumā, un bija aptuveni piecas reizes zemāks par maksimālo atzīmi, kas tika sasniegta tā dēvētā "Heiseja buma" apogejā 1989. gada decembrī (par Heisei boom Japānā sauc šeit aprakstīto finanšu burbuli). Pēc burbuļa noplakšanas Nikkei 225 ne reizi nav pacēlies augstāk par 60% no pirmskrīzes maksimuma, bet pašlaik, 19 gadu vēlāk, tas ir noslīdējis līdz piektajai daļai savu ziedu laiku rādītāja. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka periodā pēc burbuļa plīšanas vairāk nekā pusi darījumu Japānas fondu tirgū veica ārvalstu investori, bez kuru atbalsta tirgus lejupslīde būtu vēl graujošāka.

Ar šādu apmēru un ilguma fondu katastrofu var sacensties tikai amerikāņu akciju dinamika Lielās depresijas gados. Tur Dow Jones indeksa maksimālais kritums bija pat lielāks, nekā Japānā 90. gadu sākumā. 1932. gada jūlijā Dow Jones bija sarucis līdz 13% no pirmskrīzes maksimuma, līdz 1937. gada martam indekss pieauga līdz 50% no maksimuma, bet pēc tam sekoja kritumi un kāpumi, nomainoties ar stabilu izaugsmi tikai 1942. gada maijā. Sasniegt 1929. gada oktobra (pirmskrīzes maksimuma) rādītājus Dow Jones spēja tikai pēc ceturtdaļgadsimta – 1954. gadā.

Finanšu burbuļa plīšana laikā no 1990. līdz 2002. gadam arī "noraka" aktīvus par 1500 triljoniem jenu – astronomisku summu, kas ir ekvivalenta Japānas trīs gadu IKP. Jāpiebilst, ka finanšu kapitāla salīdzinošie zudumi Lielās depresijas gados ASV bija pieticīgāki – akciju un nekustamā īpašuma cenu krituma dēļ 1929.–1933. gadā tika pazaudēts tikai viena gada IKP.

Protams, tamlīdzīgu mērogu finanšu katastrofa nevarēja risināties, neskarot reālo ekonomiku. 1991. gada vidū, 18 mēnešus pēc fondu tirgus burbuļa plīšanas, Japānā iestājās smaga recesija. Sākotnēji tika gaidīts parasts, ciklisks kritums, jo neviens nevarēja paredzēt, ka valsts, kura četras desmitgades pēc kārtas bija šokējusi pasauli ar iepriekš neredzētiem ekonomiskās izaugsmes tempiem, tehnoloģiskajām inovācijām un kapitāla ekspansiju, nonāks ilggadējā stagnācijā. Ja pirmskrīzes desmitgadēs Japānas ekonomika pieauga par 48% (vidēji par 4% gadā; maksimālais temps 6,8% tika sasniegts 1988. gadā), tad pēckrīzes dekāde deva tikai 12% pieaugumu (vidēji 1,1% gadā) – apmēram trīs reizes mazāk nekā analogā laikā ASV un divās reizes mazāk nekā ES valstīs. Šī desmitgade Japānas ekonomikā tad arī tiek dēvēta par "zudušo". Diemžēl daudziem japāņiem šis izteikums nebija nekāda metafora, jo 90. gadu beigās pašnāvību skaits valstī pārsniedza 300 tūkstošus gadā jeb ap 800 cilvēku dienā, vairāk nekā divkāršojoties salīdzinājumā ar 70. gadiem.

Amerikāņu diversija

"Japānas sindroma" smagumu 90. gados noteica gan nacionālās ekonomiskās sistēmas īpatnības, gan 80. gadu otrās puses buma jauda. Zemes, nekustamo īpašumu un akciju tirgu kolosāla pārkaršana bija pamats tikpat kolosālam kritienam. Ne mazāka loma, pēc analītiķu domām, vērtējot no šodienas skatu punkta, bija arī neizlēmīgai, nekonsekventai un bieži atklāti kļūdainai Japānas valdības un biznesa elites politikai. Tāpat vaininieku sarakstā iekļautas arī Amerikas Savienotās Valstis.

Kaut arī ar finanšu burbuļa sekām Japāna cīnījās vienatnē, liels nopelns tā tapšanā bija japāņu līdzdalībai starptautiskajās finanšu spēlēs. Daudzi ekonomisti uzskata par burbuļa vaininieku līgumu, kuru 1985. gada septembrī Ņujorkā noslēdza piecas tā laika finanšu lielvalstis – ASV, Japāna, Vācija, Lielbritānija un Francija. Amerikāņi vienatnē netika galā ar "reiganomikas" dēļ ievērojami pārvērtēto dolāru un bija spiesti pieslēgt valūtas kursu koriģēšanai savus draugus – konkurentus. Līguma rezultātā piecnieka centrālo banku saskaņotu intervenču laikā ASV dolārs tika agresīvi devalvēts attiecībā pret šo valstu valūtām. Tā Japānas jenas kurss pret dolāru vairāk nekā divu gadu laikā pieauga par gandrīz 50% – no 220 līdz 124 jenām par dolāru.

Teorija saka: lai revalvētu valūtu, ir jāatbalsta intervences, paaugstinot procentu likmes. Tomēr iekšējā ekonomiskā situācija neļāva Japānas Bankai (JB) spert šo soli, jo 1986. gada martā sāka kristies inflācija (tostarp arī jenas sadārdzināšanās dēļ), kas jūlijā jau noslīdēja zem nulles. Šādā situācijā saglabāt vai paaugstināt procentu likmi bija neiespējami, jo tad aizvien dārgākās jenas efektam pievienotos vēl arī augstu reālo procentu likmju efekts. Un JB laikā no 1986. gada janvāra līdz 1987. gada februārim pazemināja savu bāzes likmi divkārt – no 5% līdz 2,5%, lai kaut nedaudz kompensētu jenas revalvāciju. Šāds neparasts savienojums – daudz pieejamāka, taču aizvien dārgāka jena – tad arī noteica Japānas kapitālu fenomenālo eksportu, preču eksporta pieauguma kritumu un kļuva par impulsu burbuļa izveidei fondu tirgū. Turklāt Japānas tirdzniecībā ar ASV nesamazinājās proficīts, kā sākotnēji bija cerēts.

1989. gada vidū akciju, zemes un mājokļu cenu kāpums radīja nopietnas bažas Japānas valdībai, kura nolēma rīkoties – kā izrādījās vēlāk – pārmēru aktīvi. No 1989. gada maija līdz 1990. gada augustam JB likme tika pacelta no 2,5% līdz 6%, kas bija pārcenšanās, ja ņem vērā inflācijas līmeni preču tirgū (patēriņa cenu indekss stabili auga, taču nepārsniedza 4% gadā), kā arī IKP izaugsmes krituma pazīmes. Tagad ir skaidrs, ka JB lēmuma rezultātā tika uzspridzināts finanšu burbulis, un, ja daudzi ekonomisti arī uzskata, ka bumbu zem Japānas finansēm palika amerikāņi, tad uzspridzināja to paši japāņi, bez iejaukšanās no ārienes.

Bez bankas, bet par budžeta līdzekļiem

Viena no īpaši populārām hipotēzēm, kas skaidro krīzes smagumu 90. gadu Japānas ekonomikā, vēstī par nepietiekamu JB izlēmību recesijas pirmajā fāzē. Laikā no 1991. gada jūlija līdz 1993. gada 1. februārim JB procentu likme tika pazemināta (no 6% līdz 2,5%) sešos piegājienos, un bankas rīcība tikai sekoja inflācijas kritumam. Tiesa, šajā argumentācijā ir viena vāja vieta. Bankas darbība tiek vērtēta, balstoties uz inflācijas un citiem rādītājiem, kuri kļuva zināmi tikai krietnu laiku vēlāk, apkopojot statistiku (ex post). Savukārt JB lēmumus vajadzēja pieņemt, balstoties uz prognozēm (ex ante), bet, tā kā visi paredzēja tikai īslaicīgu ekonomikas lejupslīdi, pirmos trīs recesijas gadus JB arī rīkojās atbilstoši šīm prognozēm. Bija vēl arī citi Japānas Bankas lēmumi, kuri noveda pie ekonomisko aktivitāšu krituma, līdz 1995. gada rudenī JB likme noslīdēja līdz 0,5%, taču tas notika par vēlu – valstī jau bija sākusies deflācija un bankas procentu politika uz desmit gadiem izrādījās izslēgta no ekonomikas regulēšanas līdzekļu arsenāla.

Pozitīvus rezultātus savukārt deva ekonomikas tieša stimulēšana no budžeta līdzekļiem, ko īstenoja valdība. 1995. gada otrajā pusgadā atsākās saimnieciskā rosība, bet 1996. gadā Japānas IKP palielinājās par iespaidīgiem 5% – tempā, kāds nebija redzēts kopš 1990. gada. Par medaļas otru pusi kļuva gigantisks valsts kases deficīts, kas 90. gadu beigās pārsniedza atzīmi 10% no IKP. Kopš 2000. gada pēc apgrozībā esošo valdības obligāciju vērtības Japāna arī apsteidz ASV, bet pēc valsts parāda un IKP attiecības (173% 2005. gadā, un šis rādītājs turpina pieaugt) ieņēma pirmo vietu starp rūpnieciski attīstītajām valstīm.

1997. gada pavasarī Japānā tika īstenota nodokļu palielināšana (atvieglojumu atcelšana ienākuma nodoklim, patēriņa nodokļa likmes paaugstināšana no 3% līdz 5%, atskaitījumu par medicīnisko apdrošināšanu kāpināšana). Tomēr tā paša gada vasaras un rudens krīze Dienvidaustrumu Āzijā izpostīja izredzes uz noturīgu saimniecības attīstību. Japānas IKP izaugsmes tempi 1997. gadā nokritās līdz 1,6%. Tas arī saprotams, jo apdraudētas bija ekonomikas lokomotīves – iekšējais patēriņš un eksports. 1998. gadā ekonomika jau aizgāja mīnusos – IKP saruka par 2,5%.

Finanšu sistēmas krīze apogeju sasniedza 1997. gadā, kad bankrotēja valsts desmitā lielākā banka Hokkaido Takushoku Bank un pēc pārvaldāmo aktīvu lieluma ceturtā Japānā brokeru kompānija Yamaichi Securities. Zīmīgi, ka varas iestādes demonstratīvi atsacījās glābt šos institūtus, un toreizējais Japānas finanšu ministrs paziņoja, ka valsts finanšu institūtu stabilitāte ir atkarīga no pašu kompāniju spējas atrisināt savas problēmas. Skaļie 1997. gada bankroti noveda pie Japānas finanšu institūtu akciju cenu pazemināšanas jauna viļņa, bet bankām kredītu saņemšanai ārvalstu tirgos nācās palielināt procentu likmi. Šī starpība 20–80 bāzes punktu diapazonā, ko neoficiāli dēvēja par Japānas prēmiju, pastāvēja 1997.–1998. gada laikā.

Savstarpēji saistīta sistēma

1998. gada sākumā kļūdainie fiskālie lēmumi kļuva acīmredzami un noskaidrojās, ka pat Japānas lielākās bankas nevarēs iztikt bez valsts atbalsta. Rezultātā finanšu politika mainījās par 180 grādiem, tika palielinātas valsts investīcijas un sperti soļi nodokļu pazemināšanai, bet valsts parlaments pieņēma likumu par 30 triljonu jenu (aptuveni 215 miljardi dolāru pēc toreizējā kursa) piešķiršanu banku atbalstam. 1998. gada novembrī parlaments divkāršoja finanšu palīdzības bankām apjomu, kāpinot to līdz 12% no IKP. Lai kontrolētu restrukturizāciju banku sektorā, arī tika izveidota īpaša Komiteja finanšu sektora atdzimšanai.

Gandrīz visas Japānas bankas izmantoja valsts palīdzību, kura izpaudās kā injekcijas kapitālā, valstij pērkot banku privileģētās akcijas vai obligācijas un iegūstot tiesības tās konvertēt par parastajām akcijām, ja bankas kādā noteiktā laika posmā neatrisinās savas problēmas. No rīcībnespējīgu banku bankrotiem valdība centīgi izvairījās, to vietā pēc Finanšu ministrijas iniciatīvas un tās uzraudzībā īstenojot finanšu institūtu apvienošanos un valsts līdzekļu ieplūdināšanu banku kapitālā. Vēl jāpiebilst, ka Japānas Ilgtermiņa kredīta banka, kā arī Japānas kredītbanka tika uz laiku nacionalizētas, bet 1999. gada septembrī amerikāņu kompānija Ripplewood Holdings saņēma atļauju iegādāties Japānas Ilgtermiņa kredīta banku. Tas bija pirmais gadījums, kad vienu no valsts vadošajām bankām pārņem ārzemju uzņēmums.

Radikālas izmaiņas banku sektorā nebija neiespējamas galvenokārt politisku iemeslu dēļ, jo bankas bija cieši saistītas ar Finanšu ministrijas ierēdņiem, kuri tās visādi atbalstīja. Ministrija arī tikpat cieši bija saistīta ar ietekmīgiem politiķiem no valdošās Liberāli demokrātiskās partijas, un faktiski visi kreditori, aizņēmēji, regulatori un ierēdņi bija savstarpēji cieši saistīta sistēma. Japānas finanšu sistēmas vilcināšanos noteica arī apstāklis, ka līdz pat 90. gadu vidum likumdošanas loma privātā finanšu sektora regulēšanā bija necila. Liela daļa risinājumu bija Finanšu ministrijas vienreizēji individuāli lēmumi, ieskaitot mutiskus norādījumus bez rakstiska apstiprinājuma. Sistēma balstījās uz ministrijas ierēdņu neformālu sakaru un norunu ar privātām kompānijām un bankām. Izplatītā prakse bija tā dēvētie "zelta izpletņi" atvaļinātajiem ministrijas ierēdņiem, kuri tika iecelti vadošos posteņos bankās, ne mazāk izplatīts bija arī otrs virziens – baņķieru iecelšanas amatos Finanšu ministrijā.

Faktiski no krīzes Japānai izdevās izkļūt tikai 2005. gadā, un arī tad pateicoties valsts "nestandarta" premjeram Dzunitiro Koidzumi, kas atradās pie varas laikā no 2001. līdz 2006. gadam un pieņēma virkni lēmumu par banku sistēmas restrukturizāciju un privāto saišu un ieinteresētības lomas mazināšanu. Vienlaikus pat Koidzumi nespēja panākt reformas nozarēs, kuras ir galvenās kredītņēmējas, – celtniecībā, lauksaimniecības kooperatīvos utt., bet bez tām pilnīga Japānas finanšu sektora, kuru šobrīd pamatīgi ietekmējusi jau globālā krīze, atveseļošana, pēc ekspertu domām, nav iespējama.

Daudzi Japānas 90. gadu krīzes aspekti joprojām nav izanalizēti, tomēr galvenais, ka šai valstij izdevās izvairīties no katastrofāla IKP krituma, kāds sekoja Lielajai depresijai ASV. Cik šis solis izmaksāja un vēl izmaksās Japānas nodokļu maksātājiem, tas jau ir cits jautājums.