Iepriekšējās ekonomiskās krīzes (piemēram, krīze Āzijā 1997. un 1998. gadā) pamatvilcienos ietekmēja viena reģiona valstis, un tikai dažus mēnešus vai pat gadus vēlāk to sekas nonāca līdz citiem pasaules reģioniem. Šoreiz finanšu trūkums "ievainojis" vienlaikus vairākas savstarpēji nesaistītas valstis, turklāt apdraudētas ir ne tikai attīstības, bet arī attīstīto valstu ekonomikas.

Īslandes ziemeļnieciskā vientulība

Par pirmo sarakstā kļuva Īslande, turklāt šo nelielo valsti, kas pat pēc Eiropas standartiem izceļas ar augstu dzīves līmeni, neviens neuzskatīja par šaubīgu aizņēmēju. Tomēr 2008. gada rudenī dažu nedēļu laikā Īslandes finanšu sistēma faktiski pārstāja eksistēt. Kredītu izsniegšana tika iesaldēta, valsts lielākās bankas (salīdzinoši lieli spēlētāji Eiropas tirgū) – nacionalizētas, bet nacionālā valūta strauji devalvējās. (Kopš 2008. gada oktobra sākuma Īslandes valdība ir nacionalizējusi trīs lielākās valsts bankas: Glitnir, Landsbanki Islands un Kaupthing Bank. Šo finanšu organizāciju parādu kopapjoms ir 61 miljards ASV dolāru.)

Globālas krīzes apstākļos kredīta ņemšana ekonomikas stabilizēšanai arī izrādījās nepavisam ne vienkāršs uzdevums, kamdēļ Īslandes Centrālās bankas (Sedlabanki) vadītājs Davids Odsons un premjerministrs Geirs Horde publiski pažēlojās, ka iepriekšējie sabiedrotie neizrāda nekādu interesi par palīdzēšanu, un vērsās pēc palīdzības Krievijā. Tomēr pārrunas ar Maskavu par četru miljardu eiro kredīta piešķiršanu īslandiešiem ar panākumiem (pagaidām?) nav vainagojušās, un salinieki beigās bija spiesti lūgt kredītu Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF). Īslandes vēršanās SVF savā ziņā arī ir kļuvusi par vēsturisku notikumu, jo valsts, kas pēc starptautiskajiem standartiem skaitās attīstīta, nav vērsusies pēc atbalsta šajā finanšu institūtā kopš 1976. gada.

Šā raksta tapšanas brīdī nebija īsti skaidrs, ar ko beigsies Īslandes centieni saņemt kredītus, taču, pēc visa spriežot, demonstratīvā palīdzības meklēšana pie Krievijas savu iespaidu ir radījusi, un 20. oktobrī The Financial Times vēstīja, ka Īslande saņems kredītu sešu miljardu ASV dolāru apmērā valsts ekonomikas glābšanai. Šī nauda tiks iztērēta globālas finanšu krīzes ietekmes mazināšanai, kā arī valsts banku atbalstīšanai. Miljardu dolāru piešķirs SVF, bet pārējos līdzekļus – Skandināvijas valstu centrālās bankas un Japānas Banka.

Pakistāna un tās draugi

Pakistāna savukārt ir pilnīgs Īslandes pretstats. Šī biezi apdzīvotā Āzijas valsts ir viena no nabadzīgākajām un arī nemierīgākajām kontinentā. Vienlaikus Pakistānas grūtības savā ziņā ir līdzīgas ar Īslandes problēmām – ja ne cēloņu, tad mērogu ziņā. Pakistānai steidzami ir vajadzīgs kredīts astoņu līdz desmit miljardu ASV dolāru apmērā, lai norēķinātos par savām finanšu saistībām. Jau šā gada februārī valstij bija jāatdod kreditoriem vairāk nekā 500 miljoni dolāru, bet kopējā izdevumu summa parādu dzēšanai 2009. gadā sasniegs trīs miljardus dolāru. Tajā pašā laikā valsts zelta un valūtas rezervju fonds pēdējā gada laikā ir samazinājies četrkārt, līdz 4,3 miljardiem dolāru, bet papildināt rezerves pašu spēkiem vienkārši nav no kurienes. Savukārt Pakistānas rūpijas kurss ir krities par 27%, budžeta deficīts ir sasniedzis 2,8 miljardus ASV dolāru, bet maksājumu bilances deficīts – 1,6% no valsts 150 miljardu ASV dolāru lielā IKP.

Tāpat kā no Īslandes, arī no Pakistānas novērsās visi tās "draugi" (runa ir par starpvalstu organizāciju ar nosaukumu Pakistānas draugi, kurā ietilpst ASV, Lielbritānija, Ķīna, Apvienotie Arābu Emirāti un Saūda Arābija). To neviens negaidīja, jo summa, kura ir nepieciešama Pakistānai, pēc ķīniešu vai amerikāņu mēriem ir ļoti neliela. Pašlaik Pakistānas varas tāpat mēģina vienoties ar SVF, kas pirms deviņiem gadiem jau glāba valsti no bankrota.

(Pakistānas gadījumā gan pastāv viens ļoti būtisks blakus faktors. Pēdējo mēnešu laikā ir ievērojami sarežģījušās ASV un Pakistānas attiecības, jo amerikāņi apsūdz Pakistānas vadību, ka tā nepietiekami aktīvi cīnās pret Al Quaeda, Taleban un citu radikālo islāmistu grupējumu kaujiniekiem, kuri pēc zaudējuma Afganistānā 2001. gadā raduši patvērumu Pakistānas pierobežā ar Afganistānu. Atbildot uz šīm apsūdzībām, kā arī uz ASV armijas regulārajiem reidiem Pakistānas teritorijā, šīs valsts parlaments, piemēram, 22. oktobrī vienbalsīgi pieņēma rezolūciju, kurā aicina valdību sākt pārrunas ar ekstrēmistu organizācijām un pārtraukt pret tām vērstas militāras darbības. Šāds lēmums rezolūcijā nosaukts par "nacionālas drošības stratēģijas steidzamu pārskatīšanu". Saskaņā ar rezolūciju dialogam ar ekstrēmistu grupējumiem jākļūst par pašlaik galveno prioritāti, bet militāri soļi pēc iespējas ātrāk jāaizstāj ar pilsoniskām un juridiskām procedūrām. Faktiski tas nozīmē mēģinājumu izstāties no ASV īstenotā kara pret terorismu, tamdēļ arī nav zināms, vai lielā mērā amerikāņu kontrolē esošais SVF izrādīs pretimnākšanu Pakistānai, ja Islamabadas attiecības ar Vašingtonu neuzlabosies.)

Privāto pensiju fondu nacionalizācija

Trešā valsts, kas kredītu krīzes dēļ nonākusi ļoti grūtā stāvoklī, ir Argentīna. Pagājušā gadsimta sākumā tā bija viena no labklājīgākajām valstīm pasaulē, pašlaik pieder pie valstu grupas ar vidējiem ienākumiem. Situācija Argentīnā sarežģī fakts, ka valsts jau ir piedzīvojusi vienu defoltu 2001. gadā, kad pilnībā izgāzās SVF virsvadībā īstenotās reformas, tāpēc Buenosairesa joprojām nav spējusi atdot kredītus ārzemniekiem. 2001. gadā miljoniem argentīniešu zaudēja darbu un eksistences līdzekļus, galvaspilsētas Buenosairesas ielās notika slavenais tukšo kastroļu maršs, bet vienubrīd pat sākās masveida marodierisms un laupīšanas. Kopš šiem notikumiem valstij ar 40 miljoniem iedzīvotāju ir liegta piekļūšana starptautisko kredītu tirgum, tāpēc Argentīnas valdība spiesta aizņēmumiem lietot iekšējos resursus, kuru rezerves vienkārši ir izsmeltas. (Argentīnas obligāciju likmes jau ir pieaugušas līdz 30% gadā.)

Vienlaikus 2009. gadā valstij jāizmaksā kreditoriem

12 miljardi dolāru, kuru, kā labi noprotams, nav. (Neraugoties uz to, Argentīnas valdība septembrī paziņoja, ka tuvākajā laikā plāno pilnībā dzēst parādu Parīzes klubam, kas ir 6,7 miljardi ASV dolāru.) Lai kaut kur atrastu līdzekļus, oktobra vidū Argentīnas valdība ķērās pie pārbaudītas metodes un paziņoja, ka plāno steidzami nacionalizēt privātos pensiju fondus. (Pensiju fondi vienreiz jau tika nacionalizēti – 1994. gadā, bet 2006. gadā tika atļauta to darbības atsākšana.) Četru lielu Argentīnas privāto pensiju fondu pārvaldījumā atrodas 28,7 miljardi ASV dolāru jeb 60% no argentīniešu pensiju uzkrājumiem, un šie fondi ir lielākie investori valsts fondu tirgū, kur ieguldīts līdz 70% līdzekļu. Vienlaikus globālās krīzes un arī iekšējās politiskās nestabilitātes dēļ Argentīnas fondu tirgus kapitalizācija kopš gada sākuma ir kritusies par 40%, un valdība apgalvo, ka, nacionalizējot pensiju fondus, tā aizsargās pilsoņu iekrājumus.

Valdības plāni arī ir izsaukuši asus strīdus jau tā ne īpaši vienotajā sabiedrībā. Vieni uzskata, ka valsts, "uzliekot ķepu" privātajām pensijām, mēģina risināt līdzekļu trūkuma problēmas, kamēr citi ir pārliecināti, ka tikai valsts var kalpot kā garants pilsoņu pensiju uzkrājumiem, jo jebkurš fonds, kas nebalstās uz valsts kapitālu, šajos grūtajos laikos nav uzticams.

Austrumeiropas nebaltās dienas

Visos šajos gadījumos finanšu krīze jau tuvojas savam apogejam. Vienlaikus eksperti uzskata, ka līdzīgas ainas būs vērojamas vēl daudzviet pasaulē, un problemātisko valstu sarakstā jau iekļauts kāds pusducis vārdu, turklāt galvenokārt tās ir Austrumu un Centrālās Eiropas valstis.

Piemēram, bez īpašas ievērības palika fakts, ka Ungārija nesen izmantoja Eiropas Savienības (ES) palīdzību, saņemot no alianses kredītu gandrīz piecu miljardu eiro apmērā. Tomēr ar to izrādījās nepietiekami, un tagad ungāriem ir vajadzīgs papildu kredīts no SVF. Valsts izjūt asu ārvalstu valūtas trūkumu, kas jau ir novedis pie forinta kursa krišanās par 14% – līdz pašiem zemākajiem rādītājiem kopš Ungārijas izkļūšanas no padomju bloka laikiem. Turklāt Ungārija pērn jau piedzīvoja ekonomisko lejupslīdi, kālab IKP pieauguma tempi saruka līdz 2,5%, un tagad valstij nākas saskarties ar krīzes otro vilni, kas ir ievērojami nopietnāks nekā pirmais.

Vienlaikus Ungārija kā ES dalībvalsts var rēķināties ar savienības atbalstu, kamēr citai problemātiskajai valstij – Ukrainai – aiz muguras nestāv Eiropas vadošās ekonomikas. Līdzīgi kā daudzās citās valstīs, arī Ukrainā krīze sākās ar fondu tirgus sabrukumu – mazāk nekā gada laikā šīs valsts fondu biržas indeksi zaudēja trīs ceturtdaļas savas vērtības. Vienlaikus globālās ekonomiskās lejupslīdes dēļ strauji kritās arī metāla un tā izstrādājumu cenas, bet metalurģiskā rūpniecība ir valsts ekonomikas pamats. Krīzes dēļ ukraiņu metāli kļuva konkurēt nespējīgi pasaules tirgū, jo Krievijas un Ķīnas produkcija izrādījās lētāka. Rezultātā noliktavās izveidojušies milzu produkcijas uzkrājumi, bet kompānijas sāk strauji samazināt ražošanas apjomus. Tāpat, pēc Ukrainas Darba devēju federācijas datiem, tuvākajā laikā valstī var parādīties līdz pusmiljonam bezdarbnieku, tā ka metalurģiskās kompānijas sāks pakāpeniski atlaist darbiniekus. Ekonomisko nestabilitāti Ukrainā papildina arī politiskā – kārtējās Augstākās Radas vēlēšanas (trešās triju gadu laikā) nepavisam nerada pārliecību par stabilitāti.

Tiesa gan, Kijeva nav Islamabada un Savienotajām Valstīm pretī nerunā, tamdēļ 26. oktobrī SVF izpilddirektors Dominiks Stross-Kāns paziņoja, ka fonds piešķirs Ukrainai kredītu 16,5 miljardu ASV dolāru apmērā. Līdzekļi izsniegti ekonomiskās un finansiālās stabilitātes uzturēšanai valstī pasaules krīzes apstākļos un metāla izstrādājumu cenu krišanās dēļ. Nauda tiks iedota pēc tam, kad ar Ukrainas vadību panākto vienošanos apstiprinās SVF direktoru padome, bet valstī būs veiktas nepieciešamās izmaiņas banku likumdošanā. Iepriekšējo reizi Ukraina saņēma SVF kredītu 2001. gadā paplašinātas finansēšanas programmas ietvaros. Pēc Ukrainas Finanšu ministrijas datiem, valsts parāds SVF, kuru garantējusi Ukrainas valdība, 2008. gada 1. septembrī bija 248 miljoni ASV dolāru. Parāds, protams, nav brālis, bet tomēr.

P.S. Interesanti, ka vismaz vārdos neviena cita no bijušās PSRS republikām (izņemot, protams, Baltijas valstis) par globālo finanšu krīzi neuztraucas. Piemēram, Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko publiski izteicās: "Es šodien vēlētos dažiem gudriniekiem uzdot jautājumu – kam bija taisnība? Lukašenko, kas atbalsta aizsargātu ekonomiku, vai izslavētā brīvā tirgus aizstāvjiem ar viņu biržām, fondiem un ko tikai ne vēl?" Tiesa gan, šāds paziņojums netraucēja Lukašenko saņemt divu miljardu ASV dolāru kredītu no Krievijas un vēl tikpat palūgt SVF.