Runājot par deflāciju, dažkārt dzirdamas neticīgas notis – vispārējā bēdu ielejā, kurā nonākusi mūsu valsts, tādi iepriecinoši brīnumi nemēdzot notikt. Diemžēl, ja šis process Latvijā tomēr norisināsies, tas nebūs vis kāds iepriecinošs brīnums, bet skaudra realitāte. Skaudra, jo deflācija visbiežāk ir smagas ekonomiskās krīzes sekas.

Ekonomikā viss ir savstarpēji saistīts. Neviens ražotājs, tirgotājs vai pakalpojuma sniedzējs cenas nesamazina labdarības uzplūdos. Tas tiek darīts, kad preces vai pakalpojumus nevar pārdot. Kad nav, kas tās pērk. Kad nav pieprasījuma. Savukārt pieprasījuma nav tad, kad nav naudas. Ja veikalos cenas krīt, tas nozīmē, ka cilvēkiem samazinās naudas daudzums maciņos. Tiesa, cenas var arī samazināties, ieviešot arvien efektīvākas tehnoloģijas un jaunākos zinātniskos atklājumus, kā tas zināmā mērā vērojams sakaru, IT un atsevišķās sadzīves tehnikas ražošanas nozarēs.

Latvija ir iekļauta globālajā ekonomiskajā sistēmā, un cenu kritums pasaules tirgos liecina par kopējo pieprasījuma sarukumu. Diemžēl nav nekāda pamata uzskatīt, ka Latvijai ir kaut mazākās cerības no šīs krīzes izvairīties. Pasaules lielākajā ekonomikā – ASV ? oktobrī bija vērojams straujākais patēriņa cenu samazinājums kopš attiecīgās statistikas apkopošanas sākšanas 1947. gada februārī. Cenas mēneša laikā nokritās par 1%. Līdz šim straujākais patēriņa cenu indeksa samazinājums – par 0,9% ? tika reģistrēts 1949. gada jūlijā. Arī vēstures grāmatās plaši aprakstītā 1929.–1933. gada Lielā depresija iezīmējās ar visaptverošu cenu sarukumu līdz pat 5% gada izteiksmē. No svaigākas vēstures var minēt Japānu, kas ar deflācijas "slimību" mocījās 90. gados, kad tās ekonomika ilgstoši mīņājās uz vietas un Centrālās bankas noteiktā bāzes procentu likme bija 0%. Latvijas iedzīvotājiem, kuriem nu jau vairākus gadus tiek stāstīts, ka nekā ļaunāka par inflāciju nevar būt, šādi rādītāji var šķist neaizsniedzams sapnis, taču nedz 90. gadu Japānas, nedz tagad ASV iedzīvotāji no tā, ka cenas krītas, aiz prieka negavilē. Gluži otrādi, šīs ziņas uztver kā brīdinošu signālu pirms gaidāmās vētras.

Viens no būtiskiem un nepelnīti bez ievērības atstātiem valsts ekonomiskās veselības rādītājiem ir ražošanas cenu izmaiņas. Septembrī tās Latvijas rūpniecībā kritušas par 1%. Tāda lejupslīde mūsu valsts rūpniecībā nebija vērojama kopš gadu tūkstoša sākuma. Taču šis kritums ir nieks, salīdzinot ar Krieviju, kur ražotāju cenas septembrī samazinājušās par 5%. Ekonomistus šie skaitļi dara bažīgus.

Nākamgad vēl deflācija nedraud

Lai gan Latvijas ekonomika acīmredzami slīgst dziļā depresijā, ko apliecina arī trešā ceturkšņa iekšzemes kopprodukta (IKP) provizoriskais novērtējums – kritums 4,2% pret pagājušā gada 3. ceturksni, gan rekordzemais uzņēmēju noskaņojuma rādītājs, tā dēvētais Parex indekss, vairums ekspertu uzskata, ka cenu samazinājums Latvijā nākamgad tomēr ir maz ticams.

"Mēs pagaidām uzskatām, ka nākamajā gadā nebūs vērojams cenu kritums (gads pret gadu). Pašlaik energoresursu cenas ir krietni sarukušas, bet mūžīgi tik zemas nebūs, savukārt preces importējam no valstīm, kurās netiek prognozēta deflācija. Arī vietējiem ražotājiem un tirgotājiem, lai arī ir vērojams atsevišķu izmaksu samazinājums, kopumā nav gaidāms šo izmaksu bezgalīgs kritums," stāsta Nordea Markets analītiķis Andris Lāriņš.

Swedbank vadošais sociālekonomists Pēteris Strautiņš vispārējas cenu samazināšanās jeb deflācijas iespēju jau nākamgad uzskata par maz ticamu scenāriju, kaut arī to nevarētu saukt par fantastiku. "Nākamais gads vēl sāksies ar inflāciju divciparu skaitļu "zonā", bet jau februārī vai martā cenu gada pieaugums nokritīsies zem 10% un strauji turpinās virzību lejup. Domājams, ka līdz gada beigām gada inflācija varētu sarukt līdz apmēram 3%, deflācija ir iespējama tikai ļoti nelabvēlīgā pasaules un Latvijas ekonomikas virzības scenārijā, kad turpinās kristies jau tā zemās izejvielu cenas un vājais pieprasījums liks tirgotājiem aktīvi samazināt uzcenojumu. 2010. gadā deflācijas varbūtība ir lielāka, taču arī tad tas nav "bāzes" scenārijs," prognozē Strautiņš.

Deflācija Latvijā nākamgad noteikti vēl nebūs vērojama, un tā iespējama tikai 2010. gadā, uzskata DnB NORD Bankas Ekonomisko pētījumu grupas speciāliste Ieva Vēja: "Strauji krītoties biržās tirgoto preču cenām pasaules tirgos, tajā skaitā naftai, metāliem, pārtikas izejvielām, un tajā pašā laikā sarūkot arī iekšzemes pieprasījumam, ir sagaidāma būtiska inflācijas līmeņa pazemināšanās Latvijā." Atsevišķos mēnešos nākamgad vai, iespējams, jau pat šā gada decembrī visai reāla ir cenu samazināšanās iespēja salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi. Tomēr augstās bāzes dēļ cenu kritums gads pret gadu nākamgad diez vai būtu reāls, bet gada beigās inflācija varētu būt samazinājusies līdz dažu procentu līmenim, atzīmē Vēja un piebilst: "Ja ekonomiskā situācija Latvijā un pasaulē nebūs sākusi uzlaboties, iespējams, pēc tam šāda deflācija varētu būt vērojama."

Ekonomikas publicists, Primekss valdes priekšsēdētājs Jānis Ošlejs norāda, ka atsevišķās nozarēs, īpaši tajās, kas nav saistītas ar eksportu, bet gan ar nekustamajiem īpašumiem, deflācija ir vērojama sen. Piemēram, tā manāma nekustamo īpašumu cenās. Tāpat to var redzēt vietējo būvmateriālu cenās – betonam tā kritusies no 70 latiem kubikmetrā būvniecības buma augstākajā brīdī līdz nu jau pat 30 latiem kubikmetrā. Tāpat ir samazinājušās celtniecības darbu cenas. Tā ir deflācija jeb cenu krišanās, kas sekoja pēc pārliekas inflācijas pagājušajā gadā.

Inflācija vai deflācija – abi slikti

Ekonomikas klasiķis Miltons Frīdmans ir teicis, ka inflācija vienmēr un visur ir monetārs fenomens, respektīvi, ja naudas daudzums pieaug straujāk nekā preču apjoms, tad cenas kāpj. "Naudu mūsu ekonomikā milzu ātrumā kopš 2004. gada iegāza skandināvu bankas, strauji palielinot naudas masu un radot inflāciju. Tagad bankas kreditēšanas apjomu vairs nekāpina, bet saņemtos procentu maksājumus pārskaita atpakaļ saviem kreditoriem, prom no Latvijas. Līdz ar to nauda nevis ienāk, bet aizplūst un Latvijā apritē esošais tās daudzums vairs strauji nepieaugs, drīzāk arvien samazinās. Naudas daudzumam krītoties, ruks arī cenas, tāpēc to pieaugums Latvijā ir sācis pierimties, un es domāju, ka jau pavisam drīz inflācija būs beigusies un, iespējams, būs vērojama deflācija," skaidro Ošlejs.

Pirmajā brīdī var šķist, ka cenu samazinājums ir kas labs un patērētājiem izdevīgs. Taču Lāriņš norāda, ka šis process ekonomikai nozīmē problēmas. Cenu kritums samazina valsts ieņēmumus no nodokļiem; nelabvēlīgi ietekmē uzņēmumus – investīcijas kļūst pārāk dārgs prieks, jo atmaksāt aizņemto naudu kļūst arvien grūtāk sarūkošu cenu apstākļos; ļoti smagi ietekmē kredīta ņēmējus, bet Latvija kopumā tomēr ir būtiski atkarīga no kredītiem. Zinot, ka, investējot naudu ražošanā, gaidāms ieņēmumu kritums, investori izvēlēsies paturēt naudu, nevis to tērēt. Tas savukārt negatīvi ietekmē ekonomiku kopumā.

Lai gan patērētājs var priecāties par cenu lejupslīdi kā faktu, tas pats patērētājs var izjust arī savas algas deflāciju (jeb kritumu) vai ? vēl sliktāk – palikt vispār bez darba. Strautiņš atzīmē, ka deflācija, tāpat kā augsta inflācija, ir ekonomiku bremzējoši faktori. "Ekonomikas izaugsmei vislabvēlīgākā ir zema un stabila inflācija: ap 2?3% gadā, kāda Latvijā bija no 2000. gada līdz 2004. gada sākumam. Deflācijas apstākļos pieaug parādsaistību reālā nasta, tātad kredītsaistību segšana liek atteikties no lielāka preču un pakalpojumu pirkuma apjoma. Var attīstīties parādība, ko sauc par deflācijas spirāli ? gaidot cenu kritumu, cilvēki samazina tēriņus, novedot pie vēl lielāka cenu sarukuma. Tas savukārt samazina uzņēmumu ienākumus, palielina bezdarbu un padara sabiedrību vēl piesardzīgāku. Taču šāda scenārija varbūtība Latvijā ir niecīga, pateicoties mūsu ekonomikas atvērtībai un darba ražīguma pieauguma potenciālam. Krītošas ražošanas izmaksas strauji palielinātu eksportu, līdz ar to ienākumus, un ātri pārtrauktu deflācijas procesu," uzskata Strautiņš. Viņš gan neizslēdz deflācijas varbūtību, bet "tā būtu tikai ļoti īslaicīga, kā pretreakcija uz iepriekš notikušo pārmērīgo izejvielu izmaksu kāpumu un arī cenu "uzskrūvēšanu" pašmāju uzņēmumos".

Latvijas apstākļos deflācijai gan ir viena ļoti pozitīva iezīme – tā atvieglotu mūsu iespējas ieviest eiro, jo pie cenu krituma mēs atbildīsim Māstrihtas kritērijiem eiro ieviešanai. Tā mēs varētu pārvērst problēmu iespējā nodrošināt sabalansētu izaugsmi eirozonā un novērst laiku pa laikam uzvirmojošās kaislības ap iespējamo lata devalvāciju.

Eksporta potenciāls noteiks krīzes ilgumu

Cerības, ka Latvijas ekonomika netiks ierauta postošajā deflācijas atvarā, pamatojas uz ticību tam, ka jau nākamgad atsāksies tautsaimniecības izaugsme. Kā norāda Strautiņš, ticību drīzai ekonomikas izaugsmei dod pārsteidzoši labie eksporta dati par spīti globālās ekonomikas vājumam. Septembrī Latvijas eksports sasniedza visu laiku lielāko mēneša apjomu, pirmo reizi pārsniedzot 400 miljonus latu. Eksports strauji diversificējas, preču plūsmām uz valstīm, kas nav ES un NVS dalībnieces, augot par apmēram 50% gadā. Tas parāda, ka mūsu uzņēmumi ir ļoti elastīgi un ātri reaģējoši, atrodot straujas izaugsmes saliņas šobrīd pasaulē valdošā pesimisma okeānā.

Latvijas ekonomikas nākotnes perspektīvas atkarīgas no eksporta potenciāla, uzskata Lāriņš. Viņš ir pārliecināts, ka pasaules ekonomika pēc gada noteikti atgūsies: "Vai Latvijas ekonomikā būs izaugsme pēc gada, ir atkarīgs no tā, vai mums labi veiksies eksportā. Ja jā, viss būs kārtībā. Ja nē, gaidāma lēna izaugsme, jo mēs vairs nevarēsim to bāzēt uz kredītu dzītu patēriņa palielinājumu, kā līdz šim."

Vēja par nākones prognozēm runā piesardzīgi. "Pašreizējā situācijā, kad neskaidrības par pasaules ekonomikas kopējo virzību ir lielākas nekā jebkad iepriekš, nevienu attīstības scenāriju nevar atmest kā nereālu. Latvijas ekonomiskās izaugsmes atsākšanās pašlaik vairāk nekā iepriekš ir atkarīga no situācijas ārējos tirgos, no tā, cik ātri eirozona atgūsies no recesijas, vai Krievijai izdosies izvairīties no 1998. gadam līdzīgas krīzes un tamlīdzīgi. Bet to noteiks arī iekšēji faktori, kā valdības ekonomikas stimulēšanas pasākumu efektivitāte, pašu uzņēmumu spēja piemēroties jaunajiem apstākļiem, pārkārtot ražošanu un palielināt produktivitāti. Visā šajā nenoteiktajā situācijā tomēr ir arī viens konstants faktors – tā ir Latvijas dalība Eiropas Savienībā un valstī ienākošā ES fondu nauda, kas viennozīmīgi ir ekonomisko attīstību stimulējošs apstāklis un var palīdzēt ekonomikai atgūties jau nākamā gada otrajā pusē," uzsver Vēja. Vēl viens faktors ir tas, ka Latvijai kā mazai un elastīgai ekonomikai izredzes pašreizējā pasaules ekonomiskajā situācijā var būt pat labākas nekā daudzām citām valstīm, kaut vai tādā aspektā, ka tik mazam apjomam, kādu pasaules tirgū veido Latvijas eksports, vietu tirgū jebkurā gadījumā ir iespējams atrast, neatkarīgi no tā, kādā recesijā ir nonākusi pasaules ekonomika.

Arī Ošlejs saglabā optimismu, kas balstās uz pēdējo mēnešu tendencēm ekonomikā un valdības enerģisko rīcību: "Bet mēs nevaram sēdēt rokas klēpī salikuši un ekonomikas uzplaukumu gaidīt kā apsolītu brīnumu. Pie tā vēl ir rūpīgi jāpiestrādā, un ir labi, ka valdība izrāda apņemšanos to darīt. Par to liecina uzreiz pēc budžeta pieņemšanas izskanējušie apgalvojumi, ka budžets jau martā būs jākoriģē."

Tomēr jāpiebilst, ka visas šis samērā optimistiskās prognozes iespējamas, ja vien pasaules ekonomiku nesatricinās pamatīga "zemestrīce". Ja valsts bankrots draudēs nevis Īslandei vai Ungārijai, bet kādai nesalīdzināmi lielākai ekonomikai, visi līdzšinējie paredzējumi pārvērtīsies par nevērtīgu makulatūru, tāpat kā nesenie reitingu aģentūru plašie pārskati par nu jau bankrotējušiem finanšu gigantiem.