Parādnieku skaits pieaug – apliecina parādu piedzinēji. Un domājams, viņu nekļūs mazāk ne šogad, ne nākamgad. Kā iemesls šādiem negatīviem rādītājiem tiek minēta ekonomiskā "bedre", kas līdzi nesusi iedzīvotāju maksātspējas kritumu. Summas, ar kurām nākas strādāt parādu piedziņas kompānijām, ir dažādas – sākot no dažiem līdz vairākiem tūkstošiem un pat miljons latiem. Protams, abām pusēm – gan parādniekam, gan kreditoram – ir savs stāsts un sava taisnība. Šoreiz Nedēļa skaidroja, kāds ir situācijas skatījums no parādu piedzinēju puses.

Klienti – lielākoties "mazie" kreditētāji

Kredītmenedžmenta uzņēmuma Lindorff direktora vietnieks Reinis Kučers apliecina, ka ik mēnesi ap 10 tūkstošiem cilvēku saskaras ar viņa vadītās kompānijas parādu piedzinējiem. "Salīdzinot ar iepriekšējā gada to pašu periodu, mūsu klientu nodoto lietu skaits ir pieaudzis divas līdz trīs reizes. Faktiski jebkuru jomu mazākā vai lielākā mērā ir skārusi šī debitoru situācija. Visaktīvāk gan šis rādītājs ir audzis finanšu segmentā, kuru, no vienas puses, veicināja izmaiņas pašā tirgū, jo ienāca daudzi mazie aizdevēji, kas bija loģisks iznākums tam, ka tika ierobežots finansēšanas apjoms bankās. Līdz ar to ir pietiekami daudz "mazo", kuri fokusējas uz nelieliem aizdevumiem (un tātad – arī parādiem), bet uz lielu auditoriju. Lielākais mūsu klientu loks ir tieši no šiem kreditētājiem."

Nenoliedzami, darba apjoma ziņā uzņēmuma situācija ir uzlabojusies, salīdzinot ar pagājušo gadu, bet, kā uzsver Kučers, tas ir tikai viens rādītājs, jo kompānijas biznesu nosaka šāds moto: "ja nepiedzen neko no parādnieka, nevar neko saņemt no klienta". Tieši efektivitāte ir svarīgākais parādu piedzinēju darbības atskaites punkts. Un šajā ziņā situācija ir krasi mainījusies, tāpēc nevar uzskatīt, ka šajā jomā strādājošajiem ir sākušies zelta laiki. Jā, apjoms esot trīskāršojies, bet, ja paraugoties uz efektivitāti, tā ir cieši saistīta ar valsts ekonomisko situāciju un cilvēku maksātspēju – tā arvien krītas, un tas nozīmē, ka arī iedarbīgums samazinās. Ne nu gluži trīsreiz, bet diezgan kardināli gan.

"Tīri no finanšu viedokļa šis gads nebūs izcils, lai gan, nenoliedzami, labāks nekā pērn. Jo pieaug izmaksas ne tikai personālam, bet arī attiecībā uz aktivitātēm, kas ir jāveic pret parādniekiem. Ar to darba apjomu, kāds bija pērn, nevaram nodrošināt to pašu naudas plūsmu," skaidro Lindorff pārstāvis, piebilstot, ka kopumā segments esot aktīvs un klienti (ieskaitot lielos "spēlētājus"), kam kādreiz šķita, ka paši spēj nodrošināt visu, tagad ir sapratuši, ka situācija ir pietiekami kritiska. Tas nozīmē, ka kredītsaistību nepildītāju skaits ir tik liels, ka paši vairs netiek galā. Līdz ar to uzņēmumi ir spiesti meklēt trešo personu vai sadarbības partneri, kam var nodot kādu daļu "lietu", lai atbrīvotu savus iekšējos resursus un fokusētos uz pamatbiznesu.

Šobrīd Lindorff pārziņā ir 400–500 klientu – pamatā vidējie un mazie uzņēmumi (lielie, VIP klienti ir ap 20). Summas, ar ko nākas strādāt, vidēji ir 300–400 latu. Piedziņa lielākoties tiek vērsta pret fiziskām personām. Ir arī juridiskās personas, kurām šīs summas gan ir daudz lielākas un mērāmas tūkstošos, pat miljons latu.

Debitoru "portrets"

Runājot par parādniekiem, Kučers teic, ka ir atšķirības starp lauku un pilsētas debitoriem. Patlaban uzņēmums īsteno projektu, kurā pēta parādnieku maksātspēju (vēl gan nav izanalizēti tā dati). "Gribam izveidot parādnieku "portretu" pa rajoniem, ņemot vērā ekonomisko situāciju un vidējo atalgojumu dažādos reģionos, jo maksātspēja tajos kardināli atšķiras. Protams, Rīgas rajons ir maksātspējīgākais, bet tajā pašā laikā tur ir visvairāk parādnieku. Laukos cilvēki varbūt neizmanto tik bieži kreditēšanās iespējas, bet vairāk pasūta preces no katalogiem pa pastu. Diemžēl liela daļa no viņiem par to nesamaksā un nonāk mūsu redzeslokā."

Kā var piedzīt nesamaksāto? Uzņēmuma bizness ir vairāk tendēts uz ilgtermiņu. Kučers min piemēru: ja vidējais parādnieks ir 30–35 gadus vecs vīrietis, kuram nav ne darba, ne īpašumu vai arī kurš ir izbraucis uz ārzemēm, ir skaidrs, ka no viņa šobrīd neko nevar dabūt, līdz ar to arī tiesa kā instruments nedarbojas. Tāpat neko nevar atgūt, ja debitors saņem minimālo algu. Tad kompānija iesaka klientam atstāt parādnieku Lindorff datu bāzē, veicot regulāru monitoringu. Tas liedz parādniekam iespēju saņemt kredītus un veikt citus finanšu darījumus. Skaidrs, ka visu mūžu cilvēks nebūs bezdarbnieks un kādā brīdī viņam parādīsies ienākumi, un tad arī parādu piedzinēji atgādinās par neatdoto naudu. Kā liecinot pieredze, kopumā lielai daļai parādnieku ir problēmas ar savu izdevumu plānošanu, nevis naudas trūkumu.

Cenšas izmantot nevis tiesu, bet cesiju

Attiecībā uz tiesas procesa ierosināšanu – Lindorff ir vienīgā kompānija, kas nodarbojas ar piedziņu tiesas ceļā. "Pērn mēs uz tiesu nosūtījām ap 5000 lietu un pieteikumu skaita ziņā bijām otrā vietā aiz GE Money. Šobrīd secinām, ka šāds pasākums nepavisam nav izdevīgs, jo pati sistēma nestrādā līdz galam. To apliecināja arī reids, kurā braucām līdzi tiesu izpildītājiem, lai redzētu, kā viņi strādā un kāds izskatās mūsu parādnieks, kuram jau ir tiesas spriedums. Situācija ir diezgan bēdīga, un, uz vietas redzot, kā tad ir ar parādnieka kustamo mantu, kuru varētu mēģināt realizēt, jāatzīst, ka tas praktiski ir nereāls pasākums. No desmit adresēm atradām tikai vienu "vainīgo". Citur izrādījās, ka minētajās adresēs meklēto nav – vai nu dzīvoklis ir pārdots, vai adrese nav pareizi uzrādīta, vai arī parādnieks ilgāku laiku grimst alkohola purvā. Kontingents ir dažāds. Faktiski par katru šādu lietu tiesu izpildītājs ir tiesīgs piestādīt mums rēķinu, kas vēl vairāk palielina nepavisam ne mazās izmaksas (tiesu, valsts nodevas utt.). Līdz ar to esam nedaudz piebremzējuši šo piedziņu tiesas ceļā."

Šobrīd uzņēmums ir sācis pārdot cita veida pakalpojumu – tā saukto cesiju. Tas nozīmē, ka Lindorff pērk prasību tiesības no saviem klientiem. Arī klienti labprāt atbalsta šādu iespēju, jo pirmām kārtām parādu piedzinēji ar "lietām" strādā divus trīs gadus, lai izveidotu zināmu procedūru, un tas ļauj ar parādniekiem strādāt masveidā, ko ne visi klienti spēj izdarīt. Otrs moments – investīcijas, jo šīs lietas ir kā parādnieki, kas jau ir potenciāli zaudējumi. Tātad – ja ir jāiegulda pietiekami lielas summas, tas ir gana nopietns iemesls piekrist cesijai.

Nav pieejas nepieciešamajai informācijai

Parādu piedziņas kompānijas joprojām uztrauc to nenoteiktais statuss. Kā uzsver Kučers – būtu vajadzīgs vienots bāzes likums, ar ko noteikt parādu piedziņas kompetenci: "Jau ilgāku laiku gaidām kādas aktivitātes un iniciatīvu no valdības puses. Acīmredzot mums vajadzētu aktīvāk norādīt uz šīm nepilnībām. Jo patiešām – bizness nav regulēts, nav konkrētu normatīvo aktu likumdošanā, kas noteiktu, kā jānotiek piedziņai.

Sāpīgākais moments ir informācijas pieejamība, jo mūsu biznesā viss ir atkarīgs no tā, cik pilnīga tā ir. Šobrīd tā ir pieejama tikai tiesvedības procesā. Tas nozīmē, ka uz to brīdi jau esam maksimāli iztērējuši naudu uz brīvprātīgo piedziņu un nomaksājuši valsts nodevas. Un tikai tad varam apskatīties, vai cilvēks ir potenciāls maksātājs. Situācija ir nedaudz absurda un "sitas ārā" no konteksta. Ja paskatāmies, kā ir Eiropā un pasaulē, – tur šāda informācija ir pieejama. Nedomāju, ka to vajadzētu zināt visiem, bet mūsu uzņēmumiem gan, jo esam instruments kreditoriem, kā nodrošināties pret nemaksātājiem. Mūsu mērķis nav apiet vai neievērot personas datu likumu. Šobrīd absurdākais ir tas, ka par parādniekiem, kas ir maksātspējīgie, maksājam mēs. Tas patiesībā ir pilnīgi aplam."

Runājot par mūsu kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem –, mēs esam kaut kur pa vidu. Apjoma ziņā lietu skaits ir aptuveni vienāds, taču katrā no šīm valstīm ir nedaudz atšķirīgāka situācija informācijas pieejā – gan vienā, gan otrā ir centralizētas datu bāzes, ar kurām var iepazīties visi. Mums savukārt tas ir sarežģīti, lai gūtu ieskatu par potenciālo klientu. Faktiski par privātpersonām vajadzētu būt tādai pašai datu bāzei, kāds ir Lursoft par uzņēmumiem, – attiecībā uz negatīvajiem datiem. Kā iedīglis ir Latvijas Bankas reģistrs, kas darbojas, bet slēgtam kontingentam – kredīta vai finanšu institūcijām –, un nav pieejams visiem pārējiem.

Lindorff pārstāvis pieļauj, ka ne tikai viņa vadītajam uzņēmumam, bet arī pārējiem, kas darbojas šajā jomā, būtu aktīvāk jāsadarbojas un jāveido asociācija. "Lai gan mūsu situācijā, ja mēs apvienotos, biznesa joma ir maza – pat ja raugās no naudas plūsmas viedokļa. Līdz ar to jādomā par citu organizāciju, kas ir pietiekami spēcīga, kuru uzklausa valdības vīri."

Attiecībā uz juridiskām personām – ir nedaudz vieglāk, lai gan ir problēmas ar maksātnespēju. Tām firmām, kam nav svarīga reputācija, nereti ir vieglāk nodibināt jaunu un visu "lieko" atstāt tukšā uzņēmumā. Un piedziņu ir vērts vērst, ja tas ir reāli eksistējošs uzņēmums. Jo tērēt klienta naudu uz tiesvedību ir bezjēdzīgs process, atzīst Kučers.

Tuvākajā laikā neprognozē izmaiņas

Prognozes? Īstermiņā tās, protams, nekādas pozitīvās neesot, un lietu pieaugums varētu turpināties esošajā apjomā līdz 2009. gada vidum vai pat vēl visu nākamo gadu. Arī ekonomiskā situācija varētu stabilizēties ap minēto laiku. Tas nozīmē, ka varētu apstāties recesija un mēs varētu atgriezties pozitīvā IKP pieaugumā pie normāla inflācijas līmeņa, kas noteikti atspoguļosies uz cilvēku maksātspēju un arī parādu piedzinēju biznesu. No uzņēmuma un klientu viedokļa – šā gada atlikušie mēneši un nākamais gads būs pietiekami aktīvs. Ir joprojām daļa klientu, kas cer, ka paši tiks galā ar šīm lietām, bet galu galā viņiem, iespējams, nāksies vērsties pie parādu piedzinējiem.

"Jāteic, ka klienti ir kļuvuši piesardzīgāki. Ņemot vērā situāciju, ko jau aprakstīju attiecībā uz mazajiem kreditētājiem, tas ir viegls veids, kā iegūt papildu līdzekļus, nomaksāt kādu "degošu" parādu, bet pārējo iztērēt kur citur. Bet tagad to izdarīt diez vai būs iespējams, un visas šīs kompānijas (ne tikai finanšu segmentā) ir spiestas kredītpolitiku padarīt stingrāku – atlasīt klientus daudz pamatīgāk, jo skaidrs, ka krāpniecības gadījumu ir pietiekami daudz, arī maksātspēja nav tik augsta un vairs nevar, nedarot neko, cerēt, ka viss būs kārtībā un visi maksās laikā."

Lai uzlabotu kopējo situāciju, Kučers parādniekiem iesaka neignorēt saistības – strausa politika nav piemērota tādā situācijā. Jo ir pietiekami lielas sankcijas – gan līgumsodi, gan citas alternatīvas, ko var vērst pret parādnieku. Labāk ir mēģināt rast risinājumu ar kreditoru. Savukārt klientiem viņš ieteiktu padomāt vairāk par savu klientu atlasi un kādu iekšējo procedūru viņi veic. Tam ir būtiska nozīme – kādreiz bija kompānijas, kas nepievērsa uzmanību debitoriem – tā teikt, ja samaksā pēc pusgada, arī labi. Tagad situācija mainās, tāpēc jāpievērš uzmanība procedūrai – ko darīs, ja kāds nemaksās. Lai nav pārsteiguma momenta, ja 50% klientu nenokārto savas saistības, un tas jau apdraud viņu pamatbiznesu.