Ceturtdien, 15. janvārī, Krievijas rubļa vērtība attiecībā pret ASV dolāru nokritās zem 2003. gada janvāra vēsturiskā minimuma, pārsniedzot 32 rubļus par ASV dolāru, savukārt par eiro deva vairāk nekā 42 rubļus. Rubļa vērtības sarukums sadārdzina importa, tai skaitā Latvijas, preces. Latvijas uzņēmēji, kuri pēdējos gados bija iekarojuši Krievijas tirgu, jūtas apdraudēti un uz nākotni Krievijas tirgū raugās ar bažām.

Augsts un stabils Latvijas nacionālās valūtas – lata – kurss ir viens no būtiskiem nacionālās pašapziņas balstiem. Tā kā vismaz ekonomikā nekā cita, ar ko stiprināt pašapziņu, nav, tad lata stabilitātei tiek piešķirta gluži vai simboliska nozīme. Neapšaubīsim stabilas valūtas pozitīvo ietekmi uz ekonomiskajiem procesiem, taču vienlaikus neaizmirsīsim, ka daudzas valstis īpaši nekautrējas izmantot nacionālās valūtas devalvāciju savu ekonomisko problēmu risināšanā.

Ķīna ilgstoši uztur mākslīgi pazeminātu juaņas kursu par spīti pasaules vadošo valstu spiedienam, lai stimulētu savu eksportu. ASV visai nekaunīgi ļauj dolāram slīdēt lejup, tādējādi padarot nevērtīgāku savu astronomisko valdības parādu. Atcerēsimies, ka ASV valdība aizņemas (izlaiž valsts obligācijas) vairāk nekā miljardu dolāru dienā (!). Lielbritānijas kādreizējais lepnums – sterliņu mārciņa – noslīdējusi līdz eiro līmenim, un britu valdība cer, ka nacionālās valūtas vājums palīdzēs vietējai ekonomikai vieglāk pārvarēt globālo krīzi. Straujais naftas un gāzes cenu kritums gluži negaidīti pārsteidzis Kremļa vadoņus Maskavā. Var ironizēt par Kalvīša "treknajiem gadiem" Latvijā, taču par Putina Krievijas ekonomisko "brīnumu" ironizēt negribas. Vēl mazāk – ļauni priecāties.

Krievija ir viens no ciešākajiem Latvijas ārējās tirdzniecības partneriem, ar kuru pēdējos gados ir visstraujākais tirdzniecības apjomu pieaugums. Latvijas eksportā tā ir trešā lielākā partnervalsts aiz Lietuvas un Igaunijas. Kā norāda Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle, "Krievijas tirgus nav dominējošais Latvijas eksportam, taču, ņemot vērā tirgus potenciālu, var teikt, ka ļoti nozīmīgs". Kādreizējie sapņi par Latvijas preču iespējām iekarot Rietumeiropas tirgus jau sen kā izsapņoti.

Augstais eksporta īpatsvars uz ES valstīm patiesībā ir visai iluzors. Pāri par 30% eksporta (2008. gada novembrī – 31%) ir uz Lietuvu un Igauniju, plus 17% koks un koka izstrādājumi un 17,3% metāls un metāla izstrādājumi. Šiem skaitļiem vēl var pieskaitīt pāri par 4% minerālproduktu, tas ir, naftas produktus, kas ir vistīrākais reeksports, 6% tekstilizstrādājumu, un tā redzam visu Latvijas eksporta struktūru uz Rietumiem.

Tiesa, arī eksports uz NVS valstīm nav Latvijas eksporta struktūrā noteicošais. Novembrī tas veidoja 17,4% no eksporta kopapjoma, kas ir ievērojami vairāk nekā vēl pirms gada, kad eksporta īpatsvars uz NVS valstīm bija 13,7%, vai 2001. gadā, kad tas bija noslīdējis zem 9%.

Ieņēmumu samazinājumu kompensē ar devalvāciju

Pēdējos gados, pateicoties ļoti augstajām naftas, gāzes un citu izejvielu cenām, Krievijas ekonomika bija uz straujas augšupejas viļņa. Iedzīvotāju pirktspēja kāpa nepieredzētos tempos, turklāt visstraujāk palielinājās pieprasījums tieši kvalitatīvākajā un tātad arī dārgākajā segmentā. Tieši tajā vislielākās iespējas bija mūsu pārtikas produktu eksportētājiem.

Naftas cenu kolapss izraisa gluži katastrofālu Krievijas valsts budžeta ieņēmumu samazinājumu. 2008. gada budžetā no plānotajiem 6,7 triljoniem rubļu (135 miljardi latu) ieņēmumiem 2,5 triljoni rubļu (50 miljardi latu) bija paredzēts saņemt no naftas un gāzes eksporta. Šeit gan jāpiebilst, ka Krievijas finanšu ministrija, līdzīgi kā to ilgus gadus darīja Latvijas analoga iestāde, plānā uzrādīja ieņēmumus no mazākas naftas cenas, nekā patiesībā gaidīja. Tā 2008. gada budžets tika plānots pie naftas cenas 70 ASV dolāru par barelu, kas līdz pat pērnā gada vasarai šķita apzināti samazināta cena. Līdz ar to ieņēmumi gada pirmajā pusē būtiski pārsniedza plānotos, kas ļāva naftas cenu kritumu gada otrajā pusē kompensēt ar iekrāto, un milzu problēmu ar finansējuma nodrošināšanu valsts budžeta ietvaros nebija. Taču, tāpat kā Latvijā, tās vīdēja jau tepat aiz stūra.

Ar pašreizējām naftas cenām (30–40 ASV dolāru par barelu) turpināt finansēt uzblīdušo un labi apmaksāto valsts aparātu kļūst arvien grūtāk. Ja Godmanis līdzīgos apstākļos izšķīrās samazināt valsts izdevumus, tos brutāli apgriežot, tad Putins–Medvedevs izvēlējās citu, it kā mazāk sāpīgu un ne tik sensitīvu metodi, proti, nomināli saglabājot un pat atsevišķos gadījumos palielinot finansējumu, samazināja šā finansējuma faktisko vērtību, devalvējot nacionālo valūtu – Krievijas rubli.

Devalvācija nenotika kā vienreizējs akts, bet lēnām un pakāpeniski. Krievijas Centrālā banka ieviesusi terminu "vadāmā devalvācija". Pats devalvācijas process tehniski ir ļoti interesants. No 2008. gada 1. decembra tika paaugstināta refinansēšanas likme no 12% uz 13%, kam pēc savas būtības vajadzētu nozīmēt rubļa vērtības palielināšanos, bet vienlaikus tiek paplašinātas valūtas koridora robežas. Kā apgalvo Centrālās bankas pārstāvji, tas tiek darīts, lai rubļa vērtību maksimāli pietuvinātu tās patiesajai, nevis bankas mākslīgi uzturētajai vērtībai.

Krievijā gada sākums iezīmējās ar neparasti garām, gandrīz divu nedēļu ilgām brīvdienām. Kopš 12. janvāra, kad pilnā mērā atsākās lietišķā dzīve Krievijā, rubļa vērtība krīt aptuveni 50 kapeiku dienā pret divu valūtu grozu (55% dolāra un 45% eiro). Kā atzīmē ietekmīgais biznesa izdevums Komersant, Centrālās bankas rīcība "vadāmajā devalvācijā" ir radikālāka, nekā vairums ekspertu prognozēja. Viņi paredzēja 36–37 rubļu robežu par valūtu grozu sasniegt februārī, taču tas jau ir izdarīts, un tagad vairs neviens neņemas puslīdz droši prognozēt notikumu attīstību. Trešdien Maskavas valūtu biržā izplatījās baumas, ka Centrālā banka varētu vispār pārtraukt intervences un aiziet no valūtas kursa uzturēšanas. Tādā gadījumā rublis varētu nokrist līdz pat 50–55 rubļiem par valūtu grozu tuvākā mēneša laikā.

Tomēr vairums analītiķu saglabā aukstasinību un ir pārliecināti, ka Centrālās bankas veiktā rubļa devalvācija ir tuvu noslēgumam un turpmāks rubļa vērtības kritums nesekos. Taču jebkurā gadījumā kopš pērnā gada novembra, kad sākās rubļa pakāpeniska devalvācija, Latvijas lats kļuvis dārgāks par vairāk nekā pieciem rubļiem. Šādos apstākļos Latvijā ražotas preces Krievijā kļūst dārgākas. Citiem vārdiem – Latvijas preces kļūst mazāk konkurētspējīgas.

Eksportā dominē pārtika kā Ulmaņlaikos

Latvijas eksportā novembrī pirmajā vietā pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē izvirzījušās lauksaimniecības un pārtikas preces. Gluži kā vecajos, labajos Ulmaņlaikos. Vēl pirms dažiem gadiem eksportā pārliecinoši dominēja kokmateriāli, tagad tie kopā ar metālu un metāla izstrādājumiem dala otro un trešo vietu aiz pārtikas. Tiesa, 21. gadsimtā ar šādu eksporta struktūru attīstītas valstis nelepojas, taču priecāsimies arī par to pašu. Par to, ka kāds mūsu pārtikas izstrādājumus pērk. Nav jābūt ekonomikas ekspertam, lai apjaustu, ka galvenie mūsu pārtikas preču pircēji ir tuvākie kaimiņi, ieskaitot Krieviju.

Saldumu fabrikas Laima valdes priekšsēdētājs Normunds Ozoliņš neslēpj, ka "NVS tirgum ir liela nozīme Laimas produktu noietā, jo tie ir mūsu vēsturiskie eksporta tirgi. Šajās valstīs iedzīvotāji Laimas produkciju pazīst, un tai ir ļoti laba reputācija." Ozoliņš norāda, ka pēdējos gados ievērojami auguši Laimas produkcijas realizācijas apjomi Krievijas rietumos – Kaļiņingradas apgabalā. Lai arī NVS valstis ir iedzīvotāju ziņā lielas, pašlaik uz tām eksportētās produkcijas apjoms vēl nepārsniedz to, kas tiek realizēts Lietuvā un Igaunijā.

Kaut gan iedzīvotāju labklājība Krievijā līdz ar naftas cenu kāpumu ir krietni pieaugusi, konkurence arī ir būtiski pastiprinājusies, jo lielie Rietumu ražotāji nav sēdējuši rokas klēpī salikuši, un tādi saldumu giganti kā Kraft un Nestle ir uzbūvējuši ražotnes NVS valstīs. Līdz ar to viņus neapgrūtina ievedmuitas, un šiem zīmoliem ir nesalīdzināmi lielāki reklāmu resursi. Kā atzīmē Ozoliņš, lielu nozīmi uz eksportu atstāj arī starpvalstu attiecības: "Nav noslēpums, ka politiskā saspīlējuma brīžos Latvijas ražotāji un eksportētāji ir vieni no pirmajiem, kas izjūt starpvalstu attiecību pasliktināšanās sekas." Viņš arī norāda, ka pasaules ekonomikas krīze, kā arī ievērojamais naftas cenu kritums ir ietekmējis Krieviju. Pēdējā laikā lielajās tirdzniecības ķēdēs diezgan ievērojami sarūk kopējie realizācijas apjomi.

Spilvas valdes priekšsēdētāja Lolita Bemhena atzīst: "Lai gan lielākie Spilvas produkcijas patērētāji ir Latvijas iedzīvotāji, tomēr 1,9 miljoni latu no kopējā apgrozījuma veido produkcijas eksports. Lielākais eksporta tirgus kopš 2006. gada ir Krievija, turklāt Spilvas produkcija nopērkama ne tikai Maskavas veikalos un lielveikalos, bet arī lielākajās pilsētās gandrīz visos Krievijas reģionos." Kā būtiskāko apgrūtinājumu Krievijas tirgū Bemhena min, ka "kopš pasaules ekonomiskās krīzes jūtam maksājumu par piegādāto produkciju kavēšanos. Attiecīgi maksājumu kavētājiem neizsniedzam preci, kā rezultātā krītas apgrozījums."

Pure Food valdes priekšsēdētājs Aigars Balodis stāsta, ka 2008. gadā uz Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu aizgāja vidēji 25% no kopējā apgrozījuma. Šis tirgus, pēc Baloža domām, ir nozīmīgs ar to, ka tas vēsturiski ir ļoti tuvs un tajā slēpjas joprojām ļoti liels sadarbības potenciāls. Tiesa, līdzās lielajam ekonomiskajam potenciālam ir arī liels risks, kas saistās ar iespēju, ka politiskos jautājumus dažu valstu valdības varētu risināt, izmantojot ekonomiskos līdzekļus. Tas viss var ietekmēt sadarbības apstākļus ar partneriem NVS valstīs. Balodis arī norāda, ka pēdējos gados Krievijas pārtikas tirgus ir strauji attīstījies – it īpaši ir pieaudzis pieprasījums pēc kvalitatīvas produkcijas. Pēc pasaules krīzes sākuma samazinājies pieprasījums, palielinājies spiediens no esošajiem sadarbības partneriem, prasot labākus sadarbības nosacījumus.

Nākotnes perspektīvas Krievijas tirgū drūmas

Bemhena neslēpj, ka Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas valstu nacionālās valūtas devalvācija ietekmēs Spilvas ražotās produkcijas cenas šajos tirgos. Attiecīgi samazināsies produkcijas konkurētspēja salīdzinājumā ar šo valstu ražotājiem. Papildu valūtas devalvācijai viņa piemin, ka Krievijā notiek būtiskas darba tirgus izmaiņas – katastrofāli samazinās darba samaksa, pieaug bezdarbs, kā rezultātā krītas iedzīvotāju pirktspēja. Kopējā tirgus tendence tiek rūpīgi analizēta, tomēr vidējā termiņa prognoze diemžēl nav optimistiska.

Arī Balodis norāda, ka valūtu devalvācijas dēļ notiek Pure Food ražotās produkcijas sadārdzinājums, salīdzinot ar vietējiem ražotājiem. Tas noteikti palielina Pure Food produkcijas cenu. Šādā situācijā ir iespēja vietējiem Krievijas ražotājiem labāk konkurēt ar importa produkciju. Tiesa, ja vien tie spēj nodrošināt savu izejvielu iepirkšanu vietējā valūtā un nav spiesti iepirkt dārgākas izejvielas citās valūtās. Balodis prognozē, ka 2009. gadā nebūs tik strauja realizācijas apjomu pieauguma NVS tirgū, kā tas ir bijis līdz pasaules globālajai krīzei. Tajā pašā laikā iespējams, ka vietējie pārtikas ražotāji nevar aizvietot EUR/USD valūtu zonu ražotājvalstu produkciju, un tas nozīmē, ka pie minimāla realizācijas sarukuma NVS valstu patērētāji saskarsies ar produkcijas sadārdzinājumu, kas radīs šajās valstīs kopēju, jaunu inflācijas pieaugumu. Un kopumā realizācija nesamazināsies, bet turpināsies tāpat kā līdz šim.

Ozoliņš norāda, ka Austrumu kaimiņu valūtu devalvācija faktiski jau ir notikusi. Baltkrievijas rublis tika devalvēts janvāra pirmajās dienās. Eiro kurss attiecībā pret Krievijas rubli dažu mēnešu laikā kāpis par gandrīz 20%, tā ka Laimas produkti šajos tirgos ir kļuvuši dārgāki. Vietējie lielveikali nevēlas pacelt cenu, jo tas nozīmētu vēl lielāku realizācijas apjomu kritumu. Šajā situācijā ražotājs neizbēgami cieš visvairāk. Ozoliņš tomēr saglabā optimismu, jo "NVS tirgos strādājam jau ilgi un pieredzētas ir dažādas krīzes, tā ka šī nebūs pirmā reize, kad jāpārdzīvo grūti laiki. Šogad veiksies tiem, kas atradīs pareizu tirgus stratēģiju un domās ilgtermiņā."

Lata devalvācija nav risinājums

Situācijā, kad eksporta tirgos notiek vietējo valūtu devalvācija, rodas it kā pašsaprotama vēlme aicināt savu valdību rīkoties līdzīgi, taču neviens no aptaujātajiem pārtikas uzņēmumiem šādu ierosinājumu neatbalsta. Bemhena norāda, ka energoresursus (gāzi, degvielu u.c.) Latvija importē no citām valstīm, kredītresursus bankas Latvijas ražošanas uzņēmumiem pārsvarā ir izsniegusi eiro, līdz ar to reālais ieguvums no lata devalvācijas nebūtu būtisks. Tas pozitīvi ietekmētu varbūt vienīgi ražošanas uzņēmumus, kam nav kredītsaistību vai kredītsaistības ir latos un kas salīdzinoši maz savas produkcijas ražošanā izmanto importētos energoresursus.

Arī Ozoliņš neredz labumu no lata devalvācijas. Ņemot vērā, ka Laima importē lielāko daļu saldumu ražošanai nepieciešamo izejvielu, lata devalvācija nepalīdzētu. Savukārt Balodis pieļauj, ka lata devalvācija var radīt kopējo ekonomisko sajukumu, ņemot vērā, ka vairāk nekā 70% no hipotekārajiem kredītiem Latvijā ir izdoti tieši EUR valūtā. Ja ieņēmumi gandrīz visiem kredītu ņēmējiem ir latos, šāda rīcība noteikti radītu negatīvu efektu, kas aizēnotu iespējamos ieguvumus. Pure Food šajā situācijā saskartos ar strauju izejvielu sadārdzinājumu, ko nevarētu segt ar cenu pieaugumu bez tiešiem zaudējumiem uzņēmumam. Valstī būtu vērojams jauns inflācijas kāpums.

Daudz lielākas cerības uzņēmēji liek uz valsts īstenotajiem valsts eksporta atbalsta mehānismiem. Ozoliņš ļoti pozitīvi uztver ilgi solītās eksporta garantijas. Viņaprāt, svarīgi, cik reāli tiks izmantoti no starptautiskajām institūcijām saņemtie līdzekļi. "Ja izmantosim tos prātīgi, ieguvēji būs arī Latvijas ražotāji, kas varēs kāpināt eksportu, nodarbināt vairāk cilvēku, maksāt vairāk nodokļu," uzskata Ozoliņš.

Bemhena norāda, ka Latvijai kā ES valstij iespējas palīdzēt savas valsts uzņēmējiem ir jāsaskaņo ar ES institūcijām, tādā veidā iespēja ātri reaģēt un palīdzēt uzņēmējiem ir apgrūtināta. Tomēr, neraugoties uz to, ir jādomā par atbalsta sniegšanu Latvijas uzņēmējiem eksporta subsīdiju, nodokļu atvieglojumu veidā. Tāpat Latvija ir saņēmusi Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizdevumu, ko vajadzētu pārdomāti ieguldīt ražošanas uzņēmumu attīstībā un konkurētspējas palielināšanā. Ļoti svarīgi no valdības puses ir nodefinēt un uzņēmējiem zināt un izprast "spēles noteikumus" SVF līdzekļu ieguvē.