Latvijas uzņēmējdarbības vidē ir dažādas problēmas, ko varētu un vajadzētu risināt. SIA Kainaiži vadītājs Ervins Labanovskis, kura uzņēmums nodarbojas ar bērzu sulu Birzī ražošanu un izplatīšanu, intervijā portālam TVNET runā par daudzām birokrātiskām prasībām, kas uzņēmējiem ikdienā jāpilda. Arī esošā sodu politika neesot samērīga, piemēram, viņam piespriests 300 eiro sods par veikala kasē atrastiem neiegrāmatotiem 3 eiro.
Ne represijas, bet konsultācijas
Uzņēmējs arī norāda, ka Valsts ieņēmumu dienestam (VID), Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) un citām valsts iestādēm vajadzētu vairāk pievērsties uzņēmēju konsultēšanai, nevis kontrolei un sodīšanai.
Piemēram, būtu normāli, ja valsts iestāžu pārstāvji laicīgi brīdinātu par savu ierašanos, nevis ierastos pēkšņi un negaidīti. Tas veicinātu kārtības nostiprināšanos, jo jebkurš uzņēmējs būtu ieinteresēts, lai pārbaudes brīdī un arī pēc tam viņa firmā viss būtu kārtībā.
Zinot, ka ieradīsies pārbaude, uzņēmējs izdarīs visu iespējamo, lai visu sakārtotu.
Ja uzņēmēji laicīgi zinātu, kad ieradīsies pārbaudītāji, viņi varētu savlaicīgi sagatavoties un sakārtot visas lietas.
Paralizēts uzņēmuma darbs
Tāpat varētu noteikt, ka pārbaudītāji var ierasties konkrētā datumā vai dienā, piemēram, katra mēneša 15.datumā vai katra mēneša pirmajā ceturtdienā. Arī tas palīdzētu uzņēmējiem uzturēt kārtību, nevis justies šokētiem, kad atnāk negaidīti pārbaudītāji, kuri paralizē uzņēmuma darbību visas dienas garumā.
Bieži vien strādājošie pārbaudes dienā nevar veikt savus ikdienas tiešos pienākumus, jo viņiem, satraukuma pilniem, jārūpējas par dažādu dokumentu pienešanu un izsniegšanu pārbaudītājiem.
Šādās dienās uzņēmuma klienti un darbinieku tiešie pienākumi paliek otrajā plānā.
Inspektoriem būtu jāsaprot, ka uzņēmēji dažkārt neizpilda daļu prasību, jo lielā darba apjoma dēļ to vienkārši nepagūst vai arī vienkārši piemirst to izdarīt uzreiz.
Darbības imitācija
Labanovskis arī uzskata, ka patlaban daļa likumdošanas bāzē iekļauto prasību ir «ķeksīša pēc». Piemēram, darba drošības noteikumu ievērošana ir ļoti svarīga tādos riskantos uzņēmumos kā Liepājas metalurgs, bet zema riska uzņēmumos varētu ieviest kādu standarta praksi, kas neprasītu bezjēdzīgas uzņēmumu darbības un inspektoru kontroles imitāciju.
Līdzīga situācija ir ar degvielas čekiem – uzņēmēji ir spiesti atskaitīties par katru nobraukto kilometru, ko inspektori pēc tam pārbauda. Šīs darbības savā ziņā varot uzskatīt par bezjēdzīgām, taču uzņēmējs saprot, ka to atcelšanai vajadzīga politiskā drosme.
Iepriekš darbojoties mazumtirdzniecībā, Labanovskis saskārās ar visai absurdu noteikumu piemērošanas gadījumu.
Reiz viņa veikala kasē atradās par 3 eiro lielāka summa, nekā bija jābūt saskaņā ar dokumentiem. Toreiz šo «milzīgo» pārkāpumu atklāja VID darbinieki, kuri bija ieradušies vizītē, iepriekš nebrīdinot.
Šie nelaimīgie 3 eiro veikala kasē neatradās krāpniecības, bet gan neuzmanības un lielā darba apjoma dēļ, uzņēmējs skaidro.
Ja uzņēmums būtu gribējis krāpties, tā kasē neatrastos neiegrāmatoti 3 eiro.
Uzņēmējs arī uzskata, ka dažkārt VID soda neuzmanīgos uzņēmumus, nevis tos darboņus, kas patiešām regulāri krāpjas. Patiesībā tieši krāpniekiem būtu pievēršama lielāka uzmanība, nevis neuzmanīgajiem un pārslogotajiem mazajiem uzņēmumiem, kas cenšas savilkt galus.
Sodam jābūt samērīgam
Labanovskis arī rosina, ka valsts iestāžu noteiktajiem sodiem uzņēmējiem būtu jābūt samērīgiem ar nodarīto kaitējumu.
Viņš neuzskata, ka lielie uzņēmumi būtu uzreiz jāsoda par katru pārkāpumu, bet mazās firmas vispār nevajadzētu sodīt. Viņš arī nevēlas mazos uzņēmējus pretnostatīt lielajām kompānijām, taču norāda, ka, piemēram,
mazam uzņēmumam 300 eiro sods par lieku 3 eiro atrašanu kasē ir ļoti sāpīgs, bet lielais tirgotājs Rimi to jutīs daudz mazāk un pārcietīs daudz vieglāk.
Tāpēc, iespējams, būtu lietderīgi diferencēt soda lielumu pēc uzņēmuma apgrozījuma vai darbības ilguma un iepriekšējās sodu vēstures.
Būtu vērts pārdomāt, vai tiešām jāsoda uzreiz par pirmo mazo pārkāpumu, piemēram, toreiz VID piespriestais 300 eiro sods bija mazākais iespējamais, kas likumā paredzēts par tādu pārkāpumu. Iespējams, šajā jomā vajadzīgas normatīvo aktu izmaiņas, nevis pārmetumi VID par spēkā esošo normu piemērošanu.
Labanovskis norāda, ka ne visi valsts iestāžu pārstāvji ir orientēti uz sodīšanu un kontroli. Piemēram, ar PVD Valmieras nodaļas darbiniekiem bijusi ļoti laba sadarbība – viņi palīdzējuši sakārtot dažādas lietas.
Savukārt no citiem ierēdņiem justa attieksme – ja jau esmu atnācis uz konkrēto uzņēmumu, tad atradīšu kaut ko, par ko sodīt.
Nav pareiza attieksme «dodiet uzņēmumu, bet pantu, par ko sodīt, atradīsim». Ja kontrolieri rūpīgi meklē, katra maza un ļoti noslogota uzņēmēja dokumentos var atrast nepilnības, par ko sodīt, jo ikdienas straujajā ritmā bieži vien nepietiek laika visiem pienākumiem.
Vai mīkstināt daļu prasību?
Lielajos uzņēmumos tādā ziņā varētu būt vieglāk, jo tajos visu lielo pienākumu klāstu var sadalīt vairākiem darbiniekiem, nevis deleģēt vienam cilvēkam, kurš dara gandrīz visu.
Iespējams, mazajiem uzņēmējiem varētu samazināt daļu prasību, protams, nemainot svarīgākās normas un nesamazinot atbildību par smagiem pārkāpumiem, piemēram, pārtikas produktu ražošanā un izplatīšanā. Konstatējot nepilnības šajā ziņā, katram uzņēmējam - gan lielam, gan mazam - vajadzētu saņemt sodu. Tāpat arī nedrīkstētu pieļaut klajas ļaunprātības un krāpšanās.
Taču nebūtiskākās prasības mazajiem uzņēmējiem varētu mīkstināt.
Vairāk konsultāciju, mazāk - represiju
Ņemot vērā iepriekš minētās lietas, valsts iestādēm vajadzētu mainīt savu personāla politiku un mācīt darbiniekiem vairāk konsultēt, nevis sodīt.
Patlaban daudziem inspektoriem ir bail izteikt savu viedokli un atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, jo nepareizas vai neprecīzas interpretācijas rezultātā viņi var iekulties nepatikšanās. Daudz pareizāk būtu, ja valsts iestāžu vadītāji vairāk uzticētos saviem darbiniekiem un izglītotu viņus, lai inspektori būtu kompetenti atbildēt uz visiem uzņēmēju jautājumiem.
Labanovskis arī vērš uzmanību, ka Rietumeiropas valstīs valsts iestāžu inspektori liek mierā mazos uzņēmējus, bet pastiprināti pievēršas tieši lielajām firmām un to pārbaudēm.
Efektīvāk ir ierēdņus nodarbināt lielākās lietās, nevis izkaisīt mazo auditu jūrā.
Tādā veidā pārbaudītāju darbs kļūst daudz efektīvāks, bet mazie uzņēmēji var strādāt daudz brīvāk. Protams, ir normāli, ka, tiklīdz viņi uzrāda pieklājīgu apgrozījumu, pārbaudītāji sāk pievērst viņiem lielāku uzmanību.
Sākumā liekot mierā mazos uzņēmējus, valsts resursi tiek izlietoti produktīvāk.
Pārbaudītāji vairs nav aizņemti ar simtiem mazu firmiņu pārbaudi, bet gan var koncentrēties uz lielo dūžu meklēšanu, kontroli un sodīšanu. Tādā veidā inspektoriem izdodas iekasēt lielākas naudas summas nodokļos un soda naudās - arī valsts ir lielāka ieguvēja.
Vai tiešām visas normas ir vajadzīgas?
Kopumā uzņēmējs ir pārliecināts, ka daļu no mazajām firmām piemērojamām normām varētu atcelt vai vismaz mīkstināt, jo tas uzlabotu to darbu. Darbiniekiem nebūtu jātērē laiks, lai izdarītu daudzas un dažādas lietas, bez kā patiesībā mierīgi var iztikt un kas pat nav lietderīgas.
Protams, par rupjiem un atkārtotiem pārkāpumiem jāsaglabā stingri sodi.
Lai izvērtētu esošo uzņēmējdarbības vidi un valsts iestāžu darbību, varētu piesaistīt neatkarīgus auditorus, kas rekomendētu, kuras normas un cik lielā mērā atstāt, bet kuras – mainīt un varbūt vispār likvidēt.
