Kohēzijas politikas naudas plūsmas ir visredzamākā un nozīmīgākā ES funkcionēšanas daļa, kas vistiešāk ietekmē cilvēku dzīvi, kā arī šie ir visvairāk ar atsevišķu valstu realizēto ekonomisko politiku saistītie līdzekļi. Gan tādu jauno ES dalībvalstu kā Bulgārijas vai Ungārijas, gan arī Portugāles vai Grieķijas valsts ikgadējo investīciju apjoms vairāk nekā par 50% ir saistīts ar Briseles piešķirtajiem fondiem. Tas pats sakāms arī par Latviju.
Tāpēc, lai arī tikko sākusies 2014.-2020. gada periodam paredzēto kohēzijas līdzekļu apgūšana, dažādas nozares un uzņēmēji Latvijā jau pauž satraukumu par sagaidāmajām izmaiņām fondu piešķiršanas principos, kas pašlaik tiek karsti diskutēti.
Viens ieguldītais eiro dod 2,73 eiro atdevi
Aplēses liecina: laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam caurmērā katrs no kopumā viena triljona ieguldīto eiro līdz 2023. gadam radīs 2,73 EUR lielo ekonomisko efektu, kas atspoguļojas IKP pieaugumā. Šī ir tiešu investīciju politika, kas uzlabo dzīves kvalitāti un minētajā laikposmā būs radījusi 1 miljonu jaunu darbavietu ES un atbalstījusi 400 000 mazo un vidējo uzņēmumu (MVU). Šis ir būtisks iemesls daudzu paustajam satraukumam, ka kohēzijas fondi varētu sarukt un mainītos to struktūra.
Desmitgades, kurās īstenota ES kohēzijas politika mazāk attīstītajos reģionos, uzskatāmi rezultējušās faktā, ka atsevišķu ES valstu iekšienē atšķirības dzīves līmenī un darba ražīgumā (piemēram, ja salīdzinām Ziemeļitāliju ar Kalabriju, Apūliju un Sicīliju) bieži var izrādīties lielākas nekā tradicionālajā plaisā starp Rietum- un Austrumeiropu.
Kohēzijas politika radīja vairāk nekā 100 000 darbavietu bijušajā VDR, mazinot ekonomisko plaisu starp Rietum- un Austrumvāciju. 90% Atēnu metro izbūvē ieguldīto līdzekļu nākuši no Briseles. Tāpat arī daudzi kohēzijas projekti pēdējā laikā tiek īstenoti Beļģijas galvaspilsētas Molenbekas rajonā, kas pēc terora aktiem Parīzē un Briselē bieži tika pieminēts globālajos medijos.
Pēdējā laboratorija Beļģijā
Atrodos AJJA celtnē. 20. gs sākumā tā bija tabakas fabrika, kas renovēta un, pateicoties 5 sociālajām programmām, tagad kalpo gan par Molenbekā tikko dzīvot sākušo atbalsta centru, gan citu sociālās iekļaušanās aktivitāšu norises punktu.
Pirms intervijas Fransuāza Shjepmansa paņem savējo un manu jaku un aiznes malā - AJJA pirmajā stāvā izvietotajā sociālajā restorānā vietas nav pārāk daudz. Viņa izstaro nosvērtību un mieru, ik brīdi gudrajās acīs iedegas gaišas uguntiņas. Uzreiz pat grūti iedomāties, ka Molenbekai, kas tiek uzskatīta par vienu no Parīzes un Briseles terora aktu operatīvās organizācijas epicentriem, varētu būt mērs ar citādām rakstura un temperamenta kvalitātēm.
Viņa saka, ka pēc terora aktiem mediji situāciju padarīja savādāku - TV ekrāni rādīja sejas, un daudzi molenbekieši atpazina kaimiņus un netālu dzīvojošos. «Cilvēki jutās nobažījušies, un viņu nomierināšana bija galvenais uzdevums,» teic F. Shjepmansa.
Pati Molenbeka, kas atrodas pie pilsētas kanāla, vēl 40-ajos bija Briseles industriālais rajons. Vieta radikāli izmainījās 60-ajos, kad uzvarēja vispārējais deindustrializācijas trends: rūpnīcas un fabrikas pazuda, to vietā sāka būvēt dzīvojamās mājas un rūpēties par vietējo iedzīvotāju sociālo nodrošināšanu. Tā tika īstenota padomju garā: lūk, tev ir sociālais dzīvoklis, tu vari «ēst, dzert un izdzīvot» un nedomāt ne par rītdienu, ne par to, ko gribi sasniegt pēc dažiem gadiem.
Jau 60-ajos sāka iezīmēties nepatīkama tendence: ja pārējās Briseles multikulturālās apkaimes raksturoja ļoti daudzveidīga etnika, tad Molenbekā parādījās dominējošā minoritāte, kas, augot augumā, pārvērtās par mažoritāti, - imigranti no Marokas. Līdztekus viņiem pastāvēja vēl tikai augošās spāņu un itāliešu komūnas. Integrācija - praktiski nekāda.
«Nebija apvienojošās programmas,» rezumē F. Shjepmansa. «Tiklīdz cilvēki tika pie laba darba, paaugstinot savu dzīves līmeni, viņi Molenbeku pameta.»
«Situācija, pateicoties ES finansētiem projektiem, kas rada sociālo un kultūras kopsajūtu, pēdējos 10 gados attīstās,» saka Molenbekas mērs. «Piemēram, ir vietas, kur bērni var satikt cits citu, vai arī teātris, kur spēlē aktieri no dažādiem Molenbekas rajoniem.»
Kad jautāju par Molenbekas privātā biznesa iespējām gūt kredītus, F. Shjepmansa atbild, ka nepastāv nekādas īpašas grupas, kas atbalstītu attiecīgas investīcijas, pēc kā vēršas pie restorāniņa vadītāja ar jautājumu par nodokļiem. Viņš attrauc, ka visā Beļģijā neesot šāda veida nodokļu preferenču.
Kas mainījās pēc terora aktiem, kad daudziem uz lūpām bija Molenbekas nosaukums? Faktiski tika attīstīti dažādu valsts spēka struktūru drošības pasākumi, «bet pašās fondu atbalstītās programmās, kurām ir ilgtermiņa darbība, nekas nemainās,» atbild Molenbekas mērs.
«Tās bija kriminālas personas, gados jauni molenbekieši, kas paši sevi uzskatīja par līderiemun sociālās programmās viņi nevēlējās iesaistīties. Protams, liels spiediens pastāv no apkārtnes - komūnas, reliģijas - puses.»
Faktiski Molenbekā ar sociālo fondu palīdzību tiek mēģināts noārdīt vietēja anklāva izveidošanās iespējamību. Daudzi uzskata, ka šī vieta ir pēdējā sociālā laboratorija Beļģijā, taču ar globālu rezonansi.
Pateicoties ES, Beļģijas un tās galvaspilsētas fondu finansējumam, 20. gs sākuma alus darītavas ēkā tiek radīts Briselē vienīgais sociālais hotelis Belvue, kura virsuzdevums - palīdzēt molenbekiešiem apgūt prasmes un iekļauties pieprasīta darbaspēka rindās. Hotel Belvue augšstāvā 600 m2 platībā izvietojies coworking centrs - fleksibla un kreatīva vieta, kur visdažādākajiem jauniešiem tikties, dalīties, mācīties, paust savus talantus un apgūt darba prasmes.
Projekta nosaukums ART2WORK, tā vadītājs Vims Embrehts - stiprs vīrs, apveltīts ar skaļu balsi un milzu entuziasmu. Ja runa ir par jauniešu sagatavošanu darba tirgum, viņš neatzīst kompromisus - vai nu nāc 8:00, vai arī nenāc vispār, ja vari ierasties tikai 8:15. Un lepojas, ka ne viens vien viņa izskolotais strādā labā darbavietā.
Kad vaicāju, kā dažādi reliģijas aspekti iespaido coworking centra darbu, V. Embrehts, cieši skatīdamies acīs, uzskaita: katram, kura vārds ir Muhameds, ir par vairāk nekā 10% mazākas iespējas tikt pie darbavietas, savukārt viņš nesaprot, kāpēc viņam būtu jāklausās pārdomas par Rietumu ofensīvu Tuvajos Austrumos un par to, ka kāds globāli būtu jāpārmāca.
Arī viņš kā nozīmīgu coworking iniciatīvu problēmu min to, ka viņa apmācāmie nereti ātri vien nolemj paši kļūt par biznesa līderiem un vākt zem sevis cilvēkus. «Parasti no tā nekas nesanāk,» secina V. Embrehts.
Molenbeka nav tipisks deindustrializācijas piemērs, situācija šeit daudz sāpīgāka. Deindustrializācija šeit sākusies krietni ātrāk nekā, piemēram, Velsā un Mersisaidā; primitīvās sociālo problēmu risināšanas metodes pusgadsimta garumā novedušas vienīgi pie etniskās nošķirtības uz ekonomisko aktivitāšu stagnācijas fona.
Tuvākajā nākotnē rajonā, kur ievērojami lielāka līdz 30 gadiem vecu cilvēku attiecība pret pensijas vecumu nekā caurmērā Eiropā, privātajam kapitālam situāciju neizmainīt, faktiski vienīgā iespēja - dažādu ES fondu līdzekļu piesaiste un asprātīga instrumentu lietošana. Šī ir pēdējā laboratorija Briselē, kas cenšas izrauties no savas pagātnes.
Kolorīta detaļa: tipiskajā vīriešu dominances - IT - sektorā, kam Molenbekā turpmāk vajadzētu attīstīties apsteidzošākos tempos nekā būvniecībai un tirdzniecībai, marokāņu izcelsmes jauniešu vidū iesaistās lielākoties meitenes.
Kādas pārmaiņas briest ES naudas piešķiršanas politikā
«Kohēzijas politika ir svarīgāka kā jebkad, un tās ietvari jāgroza, kas nav darīts pēdējos 25 gados,» paziņoja Korina Krecu, EK reģionālās politikas komisāre, akcentējot gaidāmās pārmaiņas kohēzijas fondu politikā ar vārdiem «elastīgums, sniegums, rezultāti, vienkāršošana» un piebilstot, ka vēl svarīgāka par naudu ir viedokļu un pieredzes apmaiņa un administratīvās kapacitātes uzlabošana.
«Visu laiku nedrīkst investēt tikai ceļu un ēku būvē, jāpievēršas jaunām iniciatīvām, tostarp inovācijām,» vēl tiešāk sagaidāmās pārmaiņas raksturo EK Reģionu komitejas priekšsēdētājs Marku Markula.
Ir acīmredzamas uzreiz uzlabojamas lietas, piemēram, par kohēzijas fondiem sarakstīts ap 4000 vadlīniju lappušu, kamēr pats regulējums no tām aizņem 600 lappušu. Protams, šāds informācijas apjoms atbaida mazos un vidējos uzņēmumus, kas ir ES ekonomikas dzinējspēks. Daudzi pat uzskata, ka administratīvais slogs ir vislielākais šķērslis kohēzijas politikas īstenošanai. Šajā sakarā jādomā arī par vienkāršotāku kohēzijas politikas instrumentu funkcionēšanu.
Tāpat pašām dalībvalstīm būs jāuzlabo sava politika plānošanas un īstenošanas līmenī, kā arī jādomā par kontroles mehānismu pilnveidošanu, lai nodrošinātu labāko rezultātu, bez tam arī visos ES reģionos jāparādās sertificēšanas un menedžmenta iestādēm.
Tendence, kas turpmāk visdrīzāk pastiprināsies - tālāka kohēzijas politikas virzīšanās uz ultraperiferiālām teritorijām un sadarbība ar mazākām pašpārvaldēm. Piemēram, inteliģenti un viedi pakalpojumi mazāk attīstītos reģionos un pievēršanās mazpilsētām, nodrošinot līdzsvarotu attīstību, kā rezultātā uz tām dotos jaunieši, kas guvuši izglītību lielpilsētās.
Šeit jāpiebilst, ka viens no iemesliem, kāpēc šogad kohēzijas process Latvijā iekavējies (un līdz ar to nav sagaidāms augsts mūsu IKP pieaugums 2016. gadā), ir tagad izvirzītās augstākas prasības fondu apguvē. Piemēram, no 9 Latvijas pilsētām ar tām šobrīd galā tikušas tikai divas.
Būtiskas detaļas, kas jau patlaban izkristalizējušās sagaidāmajā jaunajā kohēzijas politikā, - tiks vienkāršotas finanšu pozīcijas un precīzāk definēti mērķi, lielāka nozīme tiks pievērsta sadarbības projektiem vienādu iniciatīvu dažādos ģeogrāfijas punktos ietvaros, kā arī lietojamo finanšu instrumentu dažādošanai. Ja agrāk kohēzijas politika balstījās uz grantiem, tagad paredzēta aktīva privātā kapitāla piesaiste ES tradicionālajiem ieguldījumiem.
Radikāls pagrieziens: finanšu instrumentu dažādošana
Uzreiz parādījies satraukums, vai kohēzijas politikas instrumenti, kuru sūtība ir nevienlīdzības ES teritorijās izlīdzināšana, netiks pārorientēti uz Investīciju plānu Eiropai (Junkera plāns), kas paredz 3 gadu laikā piesaistīt ieguldījumus simtiem miljardu EUR apjomā. Kohēzijas politikai jau ļoti drīz jāstrādā roku rokā ar Junkera plānu.
Tas, protams, raisa karstas debates, Eiroparlamentā izskan galvenais iebildums: 92% no investīcijām šā plāna ietvaros tiks īstenotas 15 bagātākajās ES valstīs, kas oponentiem uzreiz liek iesaukties: «Kohēzijas fondi nedrīkst būt plāksteris Eiropas stratēģisko investīciju fondam!» Tikmēr daudzi citi, tostarp Jirki Katainens, EK priekšsēdētāja vietnieks, uzskata, ka jaunais fonds neaizstās kohēzijas fondu.
M. Markula, pievēršoties cita veida ES investīcijām līdztekus kohēzijas fondiem, papildus akcentē - kamēr Eiropas Enerģētikas savienība atrodas veidošanās stadijā, tikmēr reģioni un pilsētas turpina izvēlēties sev vajadzīgos projektus. Vienlaikus EK Reģionu komitejas priekšsēdētājs uzsver , ka īpaši gaida augsta līmeņa investīciju projektus, kas prasa daudz finanšu instrumentu, un ka tie tiks plaši iesaistīti turpmākajā kohēzijas politikas īstenošanā.
Finanšu instrumentu lietošanas pieredze Latvijā
Tātad blakus 3 veidu ES investīcijām tāpat sagaidāma nozīmīga privāto ieguldījumu līdziesaiste, un viens no acīmredzamajiem instrumentiem šeit ir publiskā un privātā partnerība (PPP). Lai arī Latvijā tās atsevišķi elementi atkal nesen tika izmantoti, piemēram, Spīķeru kvartāla labiekārtošanā, tomēr tās iedarbināšana mūsu apstākļos var izrādīties ļoti problemātiska.
Būtisks aspekts: tās lielās PPP iniciatīvas, kas līdz šim tikušas nominētas un īstenotas, - Dienvidu tilts, VID ēka un radaru projekts - tomēr tika pozicionētas kā PPP, lai arī nenobrieduša modeļa variantā. Nav attiecīgu projektu, kas plašā sabiedrībā būtu izpelnījušies atzinību.
Šis ir viens no iemesliem, kāpēc šā instrumenta plašāka lietošana Latvijā vairs neattīstās. Nav viennozīmīga atbalsta, nav piemēru, kas liecinātu - PPP ir laba pieeja, tur viss ir skaidri un saprotami. Kamēr nebūs piemēru, attiecībā uz kuriem sasniegts vispārējs konsenss, PPP būs grūti darbināt.
Instrumenta galvenā priekšrocība - šādu projektu īstenošanai ir ilgtermiņa bilances saistības. Privātais partneris nāk ar saviem resursiem, investējot noteiktā objektā, piemēram, uzbūvējot VID ēku. Paņēmis aizņēmumu, nodevis ekspluatācijā, nodrošinājis attīstību un izmantošanu, viņš izīrē telpas publiskajam sektoram, sakot: «Jūs man maksājiet par telpām, bet visi pārējie riski - būvniecība, sabrukšana, apsaimniekošana un pārējais - ir mani.»
Šāda veida modeļi dod iespēju pašvaldībai vai valstij savus līdzekļus tērēt nevis nevis māju būvēšanai, bet citur. Ilgtermiņā tas ir izdevīgi, bet īstermiņā izskatās citādi. Piemēram, privātā sektora nomas maksas nebūs tādas, kādas raksturīgas pilsētas vai valsts uzņēmumam, kuram nav jānomaksā ilgtermiņa kredīti un nomas.
PPP ir plusi un mīnusi, tā nav absolūta un ideāla. Kā Latvijā izkustināt lietas no nulles punkta? Jātiek īstenotam kādam vērā ņemamam projektam nozīmes, apjoma un intensitātes ziņā, kuru visas puses atzītu par izdevušos, - un patlabanējā situācijā visdrīzāk tas var notikt ar ES kohēzijas līdzekļu piesaisti.
Pie tam šis projekts nedrīkst būt sarežģīts. Visām pusēm jāpastāv iespējai redzēt, kas un cik ir maksājis, par ko saņem, kādas ir naudas plūsmas, kas gūst peļņu, kas strādā, - procesam jābūt caurspīdīgam. Ja tas tāds nebūs, allaž pastāvēs šaubas un parādīsies neapstrīdama kritika.
Vai Latvija saglabās 4,5 mljrd. EUR ES finansējumu arī nākamajā periodā
«Ja Latvija tagad ar 4,5 mljrd. EUR laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam vēlēsies gūt tādu pašu ES naudas daudzumu arī periodā pēc 2020. gada, tad patiesi nav slikta ideja jau tagad sākt izmantot Junkera plānu - stratēģisko fondu EFSI, kā vien iespējams,» saka Jakobs Adamovičs, EK Reģionu politikas runasvīrs. «Tas ir labākais veids pārejai uz periodu, kas sekos pēc 2020. gada. To būtībā var saukt par evolūciju. Tas patiesi ir labākais ieteikums, ko EK var sniegt Latvijai un tās varas institūcijām - tāpat kā pārējām ES valstīm.»
Protams, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvijas IKP šogad nesasniegs pērn daudzu prognozēto 3% izaugsmi, ir palēninājums kohēzijas fondu apguvē - tāpat kā nākamgad, visdrīzāk šie 3% tiks pārsniegti - tieši šo nokavētās Briseles naudas rezervju izlietošanas dēļ.
«Ir viens skaitlis, kam varētu būt centrālā vieta šajā argumentācijā: 50,1% no valdības investīcijām Latvijā ir saistītas ar kohēzijas politiku,» komentē J. Adamovičs. «Ja puse no publiskajām investīcijām ir atkarīga no reģionālajiem fondiem, tad Latvijai ir ļoti svarīgi nostāties uz jaunā ietvara, kas atrodas izstrādes procesā, adaptēšanas ceļa.»
Bieži tiek lietots arguments, ka bez ES kohēzijas politikas Centrāl- un Austrumeiropas ekonomikas kopumā var sastapties ar lielām grūtībām, jo tās kļuvušas pārāk atkarīgas no fondiem.
«Šeit jāsaka «jā un nē», jo viena svarīga lieta, kas jāpatur prātā, ka valdības - tostarp Latvijas valdība - kopā ar EK noslēgušas vienošanos par partnerību šā 7 gadu finansēšanas perioda sākumā un patlaban kopīgi identificē programmas, kas varētu būt ietvars darbībai,» komentē J. Adamovičs. «Nav tā, ka EK Latvijai kaut ko uzspiestu. Latvijas valdība pati izvēlas prioritātes, mēs tās kopīgi analizējam - šis ir veids, kā virzāmies uz priekšu.
Jauno prasību ieviešanas process šogad ir ļoti sarežģīts un tiks pabeigts līdz gada beigām, līdz ar to maksājumi no fondiem sāksies nākamgad. Tātad ir absolūti ticami sagaidīt ietekmi uz IKP - kas gan ļoti atkarīgs no reģiona specifikas, vai tā parādīsies uzreiz vai vēlāk.»
Diskusijas par kohēzijas fondu nākotni kļūs vēl karstākas tuvākajos mēnešos, kad jānoskaidrojas, kāds būs ES kopbudžets no 2021. gada.