Pētersone: Es neaizeju salauzta vai paklupusi

Pētersone norādīja, ka saistībā ar viņas aiziešanu no amata nav runa par psiholoģisku spiedienu no finanšu ministres vai premjerministra, gluži otrādi - pēdējo nedēļu laikā notikušas vairākas sarunas, kurās viņa no ministres un premjera saņēmusi atbalstu. Tāpat viņa norādīja, ka redzējums, kā valsts pārvaldei ir jāattīstās, tai skaitā VID, viņai un valdības pārstāvjiem ir kopīgs.

Runājot par psiholoģisko spiedienu ap VID ilgtermiņā, Pētersone atzina - arī iestādes vadītājs ir cilvēks un, kā jebkuram dzīvam cilvēkam, jebkas, kas notiek apkārt, ietekmē lēmumu pieņemšanu. «Saprotu sabiedrību, ka laikam sakrājies tik daudz visa kā, ar ko tā ir neapmierināta, un, izveidojoties šim caurumam valsts pārvaldē ar Dirnēna gadījumu un atsevišķu darbinieku ampersonu deklarācijām,

tas pavēra spraugu, lai iedzīvotāji visas dusmas pār valsts pārvaldi izgāztu, akumulējot uz VID,»

pauda Pētersone

Viņa izteica milzīgu pateicību VID darbiniekiem, kas ikdienā saskaras ar klientiem, jo,

lai izturētu visas klientu negācijas, ikdienā nepieciešama liela pacietība un spēks.

Pētersone uzsvēra, ka šeit runa nav tikai par VID neizdarībām -

VID darbiniekiem regulāri nākas uzklausīt pārmetumus par garām rindām pie ārstiem, par analīžu kvotām, kāds cilvēks pat sūdzējies, ka viņam Anglijā nomiris brālis,

bet Ārlietu ministrija nav sniegusi finansiālu atbalstu, lai tā mirstīgās atliekas pārvestu uz Latviju. Milzīgā neapmierinātība veļas pār VID galvu un spriedze kolektīvā ir milzīga, kas arī ietekmē darba kvalitāti.

Tomēr Pētersone uzsvēra, ka ne spriedze, ne apmelojošās kampaņas par astoņkājiem un viņas pašas īpašumiem un dzīves apstākļiem nav bijis izšķirošais iemesls pamest VID vadītājas amatu, «jo esmu gana stipra».

«Valsts pārvaldē strādāju 21 gadu. Atskatoties uz to, ir daudzas lietas, kas man kā sabiedrības loceklim šķiet pilnīgi bezjēdzīgas - mēs kuļamies vienā vietā un nevaram straujiem lēcieniem pavirzīties uz priekšu,» sacīja Pētersone un uzsvēra, ka

valsts pārvaldes līmenī trūkst virsvadības un dialoga ar ierēdņiem un ar sabiedrību.

Viņa kritizēja, ka valsts pārvaldē kopumā nav komandas, bet katram savi mērķi. Ja atsevišķu iestāžu vadītāji atrod kopīgu valodu, tad divas - trīs iestādes sadarbojas sabiedrības labā, bet,

kamēr katrs cīnīsies kā pats prot un neviens nenospraudīs kopīgus mērķus, attīstība nenotiks.

Pētersone arī uzsvēra, ka kāda viena iestāde atsevišķi nevar attīstīties, ja nenotiek attīstība kopumā. Viņa sacīja, ka valstī izstrādāti tik daudz plānošanas dokumentu, ka diez vai kāds tos visus ir izlasījis.

«Visu laiku mēs kaut ko plānojam, rakstām. Process ir tik ieildzis, ka es arī pati neredzu, kā var iekustināt visu valsts pārvaldi,»

sacīja Pētersone.

Pētersone uzsvēra, ka joprojām tic valsts pārvaldei, un uzskata, ka tajā ir cilvēki, kuri ir gatavi īstenot svarīgas, nepieciešamas pārmaiņas, taču valsts pārvaldei pietrūkst virsvadības, kas to stūrē. «Nav jēgas, ka katrai iestādei ir spēcīgs vadītājs, ja mūs nesavāc un visus kopā sabiedrības interesēs kaut kur virza. Pretējā gadījumā kopīgo mērķi, kas nepieciešams valsts attīstībai, varam nesasniegt. Mums ir tik daudz mērķu un uzdevumu, ka esam apjukuši,» sacīja Pētersone. Viņa mudināja «negrābstīties no visa pa bišķim», bet darīt lietas mērķtiecīgi un secīgi. Pēc viņas domām,

ir jāstiprina Valsts kancelejas pārraudzība, un tai ir jābūt kā «cepurītei», kas savāc vadošās amatpersonas kopā un virza uz vienotu mērķi.

Viņa arī pieskārās jautājumam par atalgojuma nevienlīdzību valsts pārvaldē. «Saprotu, ka ir daļai sabiedrības ir viedoklis, ka valsts pārvaldē strādā dīkdieņi, kuri tikai kafijo un izdomā birokrātiskus šķēršļus, bet tā nav.» Viņa uzsvēra, ka

nu jau vairākus gadus tikai tiek solīts, ka valsts pārvaldē būs kāda sakārtošana, reformas, bet nekas nenotiek.

«Nevar būt tā, ka valsts pārvaldē prasām, lai strādā cilvēki ar augstāko izglītību, kas pieņemtu atbildīgus, kvalitatīvus lēmumus, būtu smaidoši un pretimnākoši klientiem arī likumos neatrunātās, neordinārās situācijās, un pretī saņemt nedaudz vairāk kā minimālo samaksu,» uzsvēra Pētersone.

Viņa arī kritizēja ne tikai sabiedrības, bet arī politiķu attieksmi pret valsts pārvaldes darbiniekiem, norādot, ka

daudzi deputāti dažkārt beztbildīgi izsaka dažādus apgalvojumus, neiedziļinoties, kā to uztver cilvēki un kolektīvs, uz ko šie izteikumi ir vērsti.

«Augstāko ampersonu apgalvojumi, kas tapuši neiedziļinoties, rada situāciju, ka valsts pārvaldē nevēlas strādāt cilvēki ar stratēģisku domāšanu un iniciatīvu, kas vēlas piedalīties pārbūvē,» uzsvēra Pētersone.

«Atnāk cilvēks ar dzirksteli acīs, bet šī spriedze to nospiež, cilvēks izdziest,»

sacīja VID vadītāja, uzsverot, ka politiķiem ir jāsaprot, ka ir jāmaina gan atalgojums, gan attieksme pret ierēdņiem.

To, kas šobrīd notiek ar VID un tā darba organizēšanas metodēm, ir ļoti grūti izskaidrot VID kolektīvam, vēl mazāk - sabiedrībai, atzina Pētersone. Vienlaikus politiķu un augstāko amatpersonu dialogs ar sabiedrību nenotiek, un tāpat tas nenotiek pietiekamā kvalitātē arī ar ierēdniecību.

«Arī ierēdnis ir cilvēks - viņš grib saprast, kāpēc tas jādara un ar kādu jēgu.

Ierēdnim tiek prasīta augstākā izglītība, bet tajā pašā laikā mēs tik daudz darām lietas formāli, neanalizējot dokumentus un neiedziļinoties,»

skaidroja Pētersone, norādot, ka ir ļoti daudz šādu darbību, kas kas rada spriedzi un nospiež kolektīvu.

«Iestādes vadītājs nevar būt tikai ziņnesis un tulkotājs, ko augstākās amatpersonas domājušas ar vienu vai otru nepārdomātu izteikumu,» uzsvēra Pētersone. «Ja augstākās amatpersonas nerunās ar sabiedrību, tajā skaitā ar ierēdniecību, diez vai mēs kaut kur strauji pavirzīsimies uz priekšu.»

VID vadītāja, balsij aizlūstot atzina, ka ceturtdien sarunā ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu saņēmusi vērtējumu savam darbam, kā viņai līdz šim ir pietrūcis, taču, nedēļas nogalē apsverot visus apstākļus, tomēr nolēmusi pamest VID ģenerāldirektores amatu.

Viņa arī norādīja, ka savas vadīšanas laikā personīgi saņēmusi ļoti lielu atbalstu no uzņēmējiem un daudz uzmundrinājumu turpināt iesākto, taču viņa uzsvēra, ka tas bija un ir nepieciešams visam VID kolektīvam.

Pēc Pētersones domām, šis ir piemērots brīdis, lai ļautu sākt darbu jaunam vadītājam - viņam būs iespēja pašam veidot savu komandu un rakstīt stratēģiju turpmākajiem trim gadiem.

VID vadītāja sacīja, ka ir gatava jauniem izaicinājumiem, taču atzīmēja, ka, pēc abpusējas vienošanās pārtraucot darba attiecības ar VID, viņa divus gadus nevarēs ieņemt amatus uzņēmumos, pret kuriem pieņēmusi lēmumus kā VID vadītāja. «Kad izvēlēšos potenciālo darba devēju, man vajadzēs VID vērsties, vai neesmu kādu lēmumu pieņēmusi,» sacīja Pētersone.

Viņa noraidīja iespēju, ka varētu ieņemt kādu citu amatu VID vai varētu veidot karjeru politikā.