Ko bail ierakstīt statistikas annālēs?

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Karikatūra: TVNET

Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics gada sākumā akcentēja, ka globālā ekonomika izjūt «izteiktu vārgumu», kas vienīgi pastiprinās. Pat ar drūmām (lai arī ne sevišķi precīzām) prognozēm slavenā Karmena Reinharta, kura savulaik uzstādīja parāda «ciešamības slieksni» 90% pret IKP augstumā, diez vai kļūdās, solot šogad veselu «valsts parādu defoltu sēriju» - vispirms attīstības valstīs, pēc tam visā pasaulē.

Globālā ekonomika: temperatūra uztrauc

Pasaules ekonomika, kas joprojām pārdzīvo 2008.-2009. gada finanšu krīzes pretvējus, virzās uz priekšu nenoteiktības un nevienmērīgas attīstības gaisotnē.

Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) jaunākā prognoze vēsta - globālā IKP tempi pazeminās un pastāv ilgstošas stagnācijas riski. SVF savu pasaules IKP izaugsmes prognozi 2016. gadam tikko pazemināja no 3,4% uz 3,2%, ASV IKP prognozi samazinot no 2,6% uz 2,4%, eirozonas IKP prognozi - no 1,7% uz 1,5%.

Arī Pasaules banka (PB) aprīlī globālā IKP 2016. gada pieauguma prognozi no 2,9% pazemināja uz 2,5%; PB prezidenta Džima Jona Kima komentārs bija drūms: «Izņemot ASV attīstīto un Indiju attīstības valstu vidū globālajā ekonomikā šodien nemaz nav tik daudz gaišu laukumu. Visai vāja izaugsme ir Eiropā un Japānā. Attīstības valstu vidū Krievijā un Brazīlijā šogad atkal gaidāma negatīva dinamika.»

«Sen briestošas vētras pazīmes»

Līdztekus arī Starptautisko norēķinu bankas (BIS) un OECD atskaites un statistika liecina par tirgu «ārkārtēju nervozumu» saistībā ar «sen briestošas vētras pazīmēm, kas sola jaunu postošu krīzi 5 kontinentos».

Kas attiecas uz Nobela prēmijas laureātu Džozefu Stiglicu, viņš jau gada sākumā akcentēja, ka globālā ekonomika izjūt «izteiktu vārgumu», kas vienīgi pastiprinās. Pat ar drūmām (lai arī ne sevišķi precīzām) prognozēm slavenā Karmena Reinharta, kura savulaik uzstādīja parāda «ciešamības slieksni» 90% pret IKP augstumā, diez vai kļūdās, solot šogad veselu «valsts parādu defoltu sēriju» - vispirms attīstības valstīs, pēc tam visā pasaulē.

Globālās krīzes patlaban nav, tomēr ekonomika atjaunojas pārāk lēni, uzskata SVF vadītāja Kristīne Lagarda. Tā kā pēc 2008.-2009. gada krīzes «ekonomikas izaugsme pārāk ilgi palika pārāk lēna, pārāk daudz cilvēku to vienkārši neizjuta,» viņa secināja, uzstājoties ar lekciju Gētes vārdā nosauktajā Frankfurtes universitātē.

Laiks aplūkot tuvplānā atsevišķas valstis un dažus trendus, kas atspoguļo globālās ekonomikas turpmāko virzību.

ASV: uztrauc IKP un patēriņš, FRS tuvojas savam mērķim

Grūti atrast ekspertu, kurš šobrīd ASV sauktu par globālās izpausmes lokomotīvi; vienlaikus grūti atrast ekspertu, kurš neteiktu, ka vadošās ekonomikas loma šobrīd piešķirama kādai citai valstij. Tātad uzmanīgi jāaplūko situācija zemē, kur daudzi fokusējušies uz prezidenta vēlēšanām.

Taču ekonomika sūta vairākus uztraucošus signālus. ASV IKP gada izteiksmē 1. ceturksnī palielinājies par 0,5%, kas ir viszemākais pieaugums pēdējo divu gadu laikā; 2015. gada 4. ceturksnī IKP izaugsme bija 1,4%.

0,5% ir visai vājš rezultāts: praktiski visu šā rādītāja sastāvdaļu dinamika palēninājusies; izaugsmi faktiski izdevies panākt uz iedzīvotāju patēriņa un valsts izdevumu rēķina. Patēriņu sekmējuši veselības rekreācijas produkti (medicīniskā apdrošināšana) un transports atpūtas mērķiem (kvadracikli un hidrocikli bārmeņiem un oficiantiem), bet ne automobiļi.

Patērētāju aktivitātes, kas nodrošina ap 70% IKP, reizēm liek saraukt uzacis. Vispirms Bank Of America Merrill Lynch ziņoja par pārāk vāju debeta un kredītkaršu īpašnieku aktivitāti; līdztekus mazumtirdzniecības sektora akciju īpašnieki sākuši no tām atbrīvoties.

ASV iedzīvotāju ienākumi februārī, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, pieauga par 0,1%, martā - par 0,4%; attiecīgie izdevumu pieaugumi sastādīja 0,2% un 0,1%. Ekonomisti izjūt pārsteigumu par zemajiem patēriņa pieauguma tempiem pēdējos 3 ceturkšņos uz ievērojama nodarbinātības palielināšanās un zemas kredīta cenas fona.

Acīmredzams: galvenais faktors, kas varētu stimulēt patēriņa pieaugumu, ir daudz straujāka darba samaksas izaugsme. Vai tas, ka izdevumu pieaugums izrādās daudz lēnāks nekā 2015. gadā, ir tendence vai arī īslaicīgs faktors, šobrīd pāragri spriest.

Saskaņā ar ASV Federālo Rezervju sistēmas (FRS) datiem, amerikāņu rūpnieciskās ražošanas apjoms martā, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, krities par 0,6% (Bloomberg prognoze: -0,1%); februārī šā rādītāja lejupslīde bija 0,5%. ASV rūpniecība joprojām izjūt ārzemju tirgu pieprasījuma, pērnās dolāra kursa celšanās un izejvielu supercikla beigšanās spiedienu.

Volatilitāte globālajos tirgus un naftas cenu supercikla izbeigšanās novedusi pie sliktākās investīciju dinamikas pēdējo 7 gadu laikā.

Par prieku visai pasaulei beidzot tas noticis: kopš 2015. gada beigām inflācija Savienotajās Valstīs kāpina apgriezienus. Līdz ar to arvien ticamākas ir ilgstošā dolāra stiprināšanās un zemu naftas cenu perioda beigas un arvien reālāka izskatās FRS mērķa - 2% inflācijas - sasniegšana.

Eiropa: inflācijas prognozes radikāla pazemināšana

Savukārt Eiropā inflācijas indikatori neiepriecina: februārī patēriņa cenas gada izteiksmē eirozonā samazinājās par 0,2%; martā šis kritums bija 0,1%.

Svarīgs inflācijas indikators - ražotāju cenas Vācijā - martā kritās par 3,1% gada izteiksmē (Wall Street Journal prognoze: -2,9%), kas ir rādītāja nozīmīgākā lejupslīde kopš 2010. gada janvāra. Vienlaikus tas liecina, ka ražotāju ietekme uz patēriņa cenu pieaugumu ir ļoti ierobežota.

Eiropas Centrālā banka (ECB) savā marta sapulcē radikāli samazināja inflācijas, kas ir kvantitatīvās mīkstināšanas programmas galvenais mērķis, prognozi šim gadam no 1,0% uz 0,1%. Inflācija eirozonā jau 3 gadus atrodas zem mērķa atzīmes (2%), neraugoties uz aizdevuma likmju pazemināšanu līdz rekordzemiem līmeņiem. Ilgstošais zemas inflācijas periods palēnina valstu un kompāniju atbrīvošanos no parādu sloga, pakļaujot Eiropas ekonomiku negatīvu šoku iespējai.

Joprojām Eiropas galvassāpes ir finanšu sistēma. Itālijas banku neapkalpojamo kredītu apjoms aug kā sniega pika, sastādot gandrīz 20% no visas Itālijas banku sistēmas aktīviem. Šis ir sistēmisks risks visai Eiropai, jo Itālijai kā 8. lielākajai pasaules ekonomikai ir izšķiroša ietekme uz Eiropas attīstību.

Tāpat pastāv varbūtība, ka Portugāle var atteikties no noteiktām reformām, bet jauns Grieķijas krīzes spirāles posms atkal var aktualizēt jautājumu par šīs valsts izstāšanos no eirozonas. Lai arī šobrīd visvairāk tiek runāts par izstāšanās referendumu Apvienotajā Karalistē.

Ja nu Brexit: regulēšanas pastiprināšanās un militārais vājums

Jebkuras valsts izstāšanās no ES var radīt bīstamu precedentu, kura sekas pasaules tirdzniecībā un valūtu kustībā būs izjūtamas daudzus gadus. Pastāv divi iespējamie varianti, ko diktē milzīgie ES valstu parādi un nelīdzsvarotie budžeti.

Pirmais variants: ES ietvaros var izveidoties principiāli jauna ekonomiska struktūra. Lai saglabātu vienotību, ES būs jārisina suverēnā parāda problēma. Tā kā elites patiesi ieinteresētas vienotas Eiropas telpas pastāvēšanā, visdrīzāk tās uzņemsies savu atbildību par katras eirozonas valsts parādiem.

Pēc kā visdrīzāk tiks pieprasīts, lai katra valsts līdzsvarotu savu budžetu - tas nebūs viegli, bet pilnīgi iespējami. Tas ļoti novājinātu eiro, pie tam nozīmīgi.

Otrais variants: nebūs nekādas vienošanās un virkne ES valstu atgriezīsies pie savām valūtām, kuras noteikti būs vājākas pret Vācijas marku un ASV dolāru. Globālajai ekonomikai šāds scenārijs izrādītos postošs.

Taču, nerunājot tik vispārējās kategorijās, ES Apvienotās Karalistes izstāšanās nozīmētu politiskajos jautājumos zaudēt svarīgu balsi, kas bieži pauda nevienprātību: no 2009. līdz 2015. gadam briti balsoja «pret» 13,3% gadījumu - biežāk nekā jebkura cita ES valsts. Apvienotās Karalistes ietekme ir nozīmīga ne tikai Eiropai vajadzīgo britu investīciju dēļ - viņu nostāja ievērojami sekmējusi ES ekonomikas liberalizāciju, kā rezultātā kopiena izvairījusies no pārmērīgas regulēšanas.

Bez Apvienotās Karalistes ES diez vai pagriezīs liberalizācijas procesu pretējā virzienā, taču Brisele var palūgt ieiet eirozonā visas valstis, kas tajā vēl nav, - vienkārši tās nostādot neizdevīgā situācijā. Bez britiem Austrumeiropas un Skandināvijas valstis diez vai spēs izturēt eiro valūtu proponējošo Vācijas un Francijas spiedienu.

Bez tam Brexit gadījumā ES 27 dalībvalstis ar daudz mazāku dedzību risinās sarunas par starptautisko tirdzniecību, tostarp Transatlantijas partnerības līgumu, ko patlaban virza Baraks Obama, bet kas pēdējo divu gadu laikā ievērojami zaudējis popularitāti Vācijā. Bez britiem ES nostāja tirdzniecības sarunās ar ASV, Japānu un Ķīnu izrādītos ievērojami stingrāka.

Sarežģīta situācija var izveidoties aizsardzības jomā, jo Apvienotā Karaliste tai tērē vairāk nekā jebkura cita ES valsts - 21% no kopējiem kopienas izdevumiem. Britiem izstājoties, pārējās ES valstis jutīsies daudz mazāk aizsargātas: sekojoši tām jāpalielina savi militāra rakstura izdevumi vai arī vēl vairāk šajos jautājumos jāpaļaujas uz ASV.

Kas attiecas uz pašu Apvienoto Karalisti, tur šobrīd nedominē optimisms par iespējamo izstāšanos. Piemēram, Britu Rūpniecības konfederācija savā pētījumā secina, ka karaliste Brexit gadījumā līdz 2020. gadam var zaudēt 5% no IKP un ap 950 000 darbavietu. Šis ir gadījums, kad skaitļi runā.

Ķīna: bezprecedenta kreditēšana

Pērn daudz tika karsti diskutēts par Ķīnas ekonomikas jauno modeli - par pāreju no investīcijām uz patēriņu, no eksporta uz iekšējo tirgu, no rūpniecības uz pakalpojumu jomu. Vienlaikus pastāv bažas, vai Ķīna, kuras izaugsme šobrīd izšķiroša pārējai pasaulei, neatkārtos Japānas attīstības modeli, nokļūstot aci pret aci ar finanšu krīzi. Strauja parādu uzkrāšanās - kā tas notika ar Japānu - Ķīnu var novest pie iespaidīgiem banku sistēmas satricinājumiem.

Saskaņā ar National Australia Bank veikto analīzi, 2015. gada beigās drakonu zemes kopējais parādu līmenis, ņemot vērā arī ēnu banku sektora nozīmīgo finansējumu, bija 308% pret IKP. Pie tam, saskaņā ar jaunākajiem Ķīnas Tautas bankas datiem, martā tika fiksēts kreditēšanas rekordlēciens: jaunu aizdevumu apjoms pieauga par 1,37 trilj. juaņu: ja neņemam vērā šā janvāra datus, tas ir rekords kopš 2004. gada. Vai gan pie šādiem kreditēšanas mērogiem vajag brīnīties par Ķīnas IKP pieaugumu 1. ceturksnī par 6,7%?

Piemēram, kopš decembra negaidīti pieaudzis Ķīnas saražotā tērauda apjoms; rūpnīcām pasūtījumu portfelis pilns vismaz līdz jūlijam. Uz bezprecedenta kreditēšanas rēķina drakonu zemē aizsācies arī jauns celtniecības bums: Pekina, lai izvairītos no recesijas, nolēmusi atkal izmantot veco labo izaugsmes shēmu, kas balstīta uz dzelzceļu, šoseju un infrastruktūras attīstību.

Uz šā fona noliktavās strauji sarūk tērauda produkcijas krājumi - šobrīd sektors ticis pie ieelpas, lai arī galvenā nozares problēma nekur nav pazudusi: neviens nesamazina ražošanas jaudas, toties noietu veicinošo kredītu apjoms nav bezgalīgs.

Aizdevumu kāpums un rūpniecības nozaru atjaunošana skaidri liecina par Ķīnas valdības iedarbināto stimulu daudzumu. Beigu galā drakonu zeme pēdējos gadu desmitos arvien pierādījusi, ka tai ir vēlme un iespējas atrisināt ekonomikas problēmas. Pastāv cerība, ka tiks atrasts ceļš, kā neatkārtot Japānas problēmu.

Atstājot šo jautājumu atvērtu, no 4 valstīm pāriesim pie 3 ekonomikas trendiem, kurus vērts aizsākt, citējot Vācijas finanšu ministru Volfgangu Šoibli: «Fiskālā, kā arī naudas un kredīta politika jau sasniegusi savu iespēju robežas, tā ka spriest par tālāku stimulēšanu nozīmē vienkārši izvairīties no svarīgām problēmām, kas prasa neatliekamus risinājumus.»

Trends: centrālbanku bailes no sevis

Esam nonākuši situācijā, kad paši centrobanku vadītāji sāk uztraukties par savu institūciju pārāk pieaugušo lomu. Pastāv divi savstarpēji saistīti lieli riski. Pirmais izlasāms Muhameda Al Ariana grāmatas «Vienīgā spēle pilsētā» nosaukumā. Centrobankas, kā jau tika gaidīts, uzņēmās smagāko pēckrīzes regulēšanas nastu. To lielie vērtspapīru iepirkumi - finanšu dzīvības nodrošināšanas sistēma.

Tomēr vienas pašas tās nevar atrisināt globālās nestabilitātes un milzīgā vērtspapīru parādu fonda problēmas. Būtībā tās var likt šķēršļus ekonomikas korekcijas pasākumu pieņemšanai, kas īpaši skaidri vērojams Eiropā. Tajā laikā, kad ECB grib noturēt eiro uz ūdens «par katru cenu» (Mario Dragi teiktais), valdības dara maz. Un kāpēc gan tām pieņemt grūtus lēmumus, ja ECB turpina ievadīt arvien stiprākas devas preparāta, kas izņemts no tās seifa?

Otrais risks - tas, ko reizēm dēvē par «visvarenā pilsoņa» problēmu. Vai centrobankām nav dots pārāk daudz pilnvaru, ja ņemam vērā viņu pašu doto labumu?

Piemēram, kvantitatīvās mīkstināšanas politikas (QE) lietošanas pakāpes jautājums. Tā kā QE izpludina robežu starp valūtas un nodokļu politiku, šai tomēr būtu jābūt ievēlētu valdību regulēšanas jomai. Attiecīgi mēs vērojam neapmierinātības pieaugumu Vācijā, kur daudzus nodarbina jautājums: vai ECB nav pārlieku ietekmīga, neatkarīga un kontrolei nepakļauta?

Pastāv arī bažas attiecībā gan uz centrobanku īstenoto finanšu regulējumu, gan - jo īpaši - attiecībā uz jauniem, spīdīgiem makroprudenciālās regulēšanas instrumentiem. Tieša iejaukšanās hipotekārajā tirgū, ierobežojot kredītus, tomēr būtu aizstājama ar attiecīgu politisku lēmumu par šo nozari.

Trends: valūtu kari beigušies?

Gada sākumā visi gaidīja stipru dolāru, jo FRS bija apsolījusi celt aizdevuma likmi 3 vai 4 reizes. Vienlaicīgi pastiprinājās trauksme, ka notikumi Ķīnas ekonomikā var likt drakonu zemes valdībai ievērojami devalvēt juaņu. Tomēr uz ASV ekonomikas izaugsmes 1. ceturksnī fona FRS vadītājas Dženetas Jelenas retorika kļuva maigāka.

Arī visa pārejā pasaule vairs necenšas stimulēt izaugsmi un eksportu ar valūtu vājināšanu vai principa «risināsim savas problēmas uz kaimiņvalstu rēķina» izmantošanu. Vienlaikus ECB un Japānas bankas QE un likmju pazemināšanas politikas nenoveda pie eiro un jenas kursu lejupslīdes.

Kad centrobankas mīkstina monetāro politiku, tās nepaziņo, ka tiecas pēc valūtas vājināšanas, kas parasti satrauc kaimiņvalstis. Tomēr valūtas kursa krišanās ir viens no diviem iespējamiem šādas politikas īstenošanas veidiem (kā zināms, otrs ir aktīvu cenu paaugstināšana, kas stimulē patērētāju pārliecību).

Tas viss kļuvis par iemeslu asai diskusijai par nepārtrauktiem valūtu kariem. Daži ekonomisti uzskata: ja par šādu karu galveno rezultātu kļūs monetārās politikas mīkstināšana, tad tā neapšaubāmi ir laba ziņa globālajai ekonomikai.

Taču iespējams, šī ir tās varas atzīšana, kuras centrobankām patiesībā nemaz nav. Ko gan tās var izdarīt, lai ietekmētu tirgu? Tām ir divi rīcības varianti. Tās var tieši iejaukties (ja mērķis - vājināšana, tad caur savas valūtas pārdošanu un dolāru pirkšanu) vai arī mīkstināt monetāro politiku.

Pēdējā laikā neviena centrobanka nav ķērusies pie pirmā varianta, lai arī klīst baumas, ka Japānas banka to īstenojusi. Tomēr centrobankas atklāti izmantoja otro iespēju; tiesa, šādas politikas atstātais efekts uz konversiju tirgu izrādījās daudz mazāks, nekā tika cerēts.

Izskatās, tirgi sapratuši, ka centrobanku darbības kļūst aizvien mazāk efektīvas; vienlaikus globālās izaugsmes prognozes tiek pārskatītas pazemināšanās virzienā. Tātad - ja šis arī ir pamiers, tad tas varētu atbilst Senās Romas vēsturnieka Tacita teiktajam: «Viņi visu iztukšojuši, bet pēc tam to nosauca par mieru.»

Trends: ko bail ierakstīt statistikas annālēs?

OECD 20 valstu valdību nenofinansētās pensiju saistības sasniegušas 78 trilj. USD līmeni. Salīdzinājumam: šo pašu valstu parāda kopējais apjoms ir gandrīz divas reizes zemāks, 44 trilj. USD.

Kopš 2008.-2009. gada finanšu krīzes milzīgais valstu parāds bija viens no galvenajiem uztraukuma iemesliem, taču par pensijām, priekš kurām vienkārši nav naudas, nerunāja gandrīz neviens. Šīs saistības OECD valstīs joprojām nav iekļautas attiecībā parāds:IKP.

Problēma atgādina aisbergu: redzamā daļa - valsts parāds, zemūdens daļa - pensijas. Caurmērā 20 valstīs, par kurām izdarīti aprēķini, nenofinansēto pensiju attiecība pret IKP veidoja 190%. Vispārpieņemtais rādītājs (parāds:IKP) patlaban atrodas 109% līmenī.

Ja pirmo ierakstām ailē «nosacītais parāds» un tam pieskaitām otro, kopējais OECD 20 valstu parāda slogs veido ap 300% pret IKP. Pat Japāna ar saviem satraucošajiem suverēnā parāda 250% acīmredzami atpaliek no šīs godīgās matemātikas.

Pasauli apdraud pilnīgi jauna - pensiju - krīze. Iespējamo risinājumu summa: visām OECD valstīm jāpaaugstina pensijā došanās vecums; tāpat arī jāizveido kolektīva atskaitījumu sistēma, kuras būtība neiepriecina nevienu - no šībrīža algām atskaitīt vairāk nākotnes pensijām; plus valdībām jātērē līdzekļi aģitācijai strādājošo cilvēku auditorijā - lai tā jau šodien sāktu krāt cienījamām vecumdienām.

Kas attiecas uz pašiem (gan privātajiem, gan valsts) darba devējiem - viņi jau šobrīd izmanto dažādus paņēmienus, lai attālinātu iemaksas pensiju fondos. Lielākā daļa nodarbināto dodas pensijā pēc 15-20 gadiem: kāpēc gan veikt iemaksas uzreiz, ja naudu paši var apgrozīt akciju tirgos. Vienīgi regulāri noskaidrojas, ka investīcija izrādījusies neveiksmīga, līdzekļi sadeguši un pensiju fondā vairs nav ko ieskaitīt.

Starp citu, šis ir viens no būtiskajiem iemesliem, kāpēc parādu aisberga neredzamā daļa sasniegusi fantastiskus apmērus.

Ja netiks atzīta nenofinansēto pensiju problēma un pie tās joprojām nestrādās, pasauli gaida finanšu katastrofa, salīdzinājumā ar kuru 2008.-2009. gada krīze izskatīsies pēc nevainīga joka.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu