Primārais attiecībā uz pielaidi valsts noslēpumam un dokumentu noslepenošanu ir uzticības jautājums. Būtībā, ja kāda rīcībā ir informācija, kas nav pieejama daudziem citiem spēlētājiem, izvirzāms šāds jautājums: vai tu uzticies tiem, kas šo informāciju sagādā, apkopo un tālāk (ne)nodod tev lemšanai, vai arī neuzticies.
Analizējot daudzu valstu pieredzi un praksi - arī vēsturiskā griezumā -, rodas nopietni uztverama atziņa: pielaides sniedzēji un dokumentu noslepenotāji var palikt nekontrolēti. Manipulācija ar valsts noslēpumiem un cita veida noslēpumiem arī demokrātijas sistēmā ir pilnīgi iespējama.
Dažādi Latvijas piemēri nav nekāds izņēmums. Tās pamatotās bažas, ko pauduši mediji, eksperti un notikumos iesaistītie, ir ļoti nopietnas un jāņem vērā. Kāpēc?
Mēs nereti sākam piemirst, kas ir demokrātija. Tas nav valsts varas absolūtisms, kura tagad pateiks: «Šis dokuments ir slepens un to gandrīz neviens nedrīkstēs skatīt - pat tiesas.» Jo, kā mēs zinām, pat Latvijas tiesas bezspēcīgas vērtēt to, vai kāds valsts dokuments ir pareizi vai nepareizi klasificēts.
Demokrātijā viens no galvenajiem uzdevumiem - vērot un sekot līdzi. Ir vispārzināms, ka cilvēkam var rasties vēlme jebkuru procesu izmantot savā labā un tādēļ novēršama ikviena iespēja manipulēt ar procesiem savtīgos nolūkos.
Demokrātija ir nevis akla uzticēšanās valsts varai, bet gan - tieši otrādi - uzticēšanās sabiedrībai, cilvēkam; savukārt varai jābūt gatavai, ka tā tiks kontrolēta un tiks darīts viss iespējamais, lai netiktu realizētas shēmas, kas ir pretrunā ar sabiedrības interesēm.
Ko tas prasa? Elementāru lietu: valstij jādara viss tādas sistēmas izveidei, kas maksimāli novērstu jebkādas manipulēšanas iespējas, tostarp slepenības jomā. Un bieži aizmirstam kaut vai sekojošo. Kad runājam par pielaidi valsts noslēpumam vai dokumentu slepenošanu, kas var radīt ekonomiskos zaudējumus, tiek pretī teikts: «Pierādi!» Atvainojiet, demokrātija prasa: «Pierādi kriminālprocesā pret cilvēku.»
Taču attiecībā uz valsts varu pastāv cita prezumpcija. Sabiedrība gaida, lai tiktu novērsta pati iespēja manipulēt. Nevis tai būtu jāgaida, kad pēkšņi lidos skabargas: katrā nopietnā shēmā visi ir savējie, līdz ar to visdrīzāk nevienam neko neizdosies pierādīt, neviens nevienu nenotiesās un formālais rezultāts būs: viss ir kārtībā, jo nav zelta pierādījumu.
Šī ir ļoti bīstama tendence, kurai nevajadzētu rast vietu demokrātijas ietvaros. Šobrīd kopumā nav vērojami tāda veida centieni, kad kāds skaļi teiktu: «Atvainojiet, tas nav pareizi. Mēs ejam nepareizā virzienā.»
Noslēpumu sistēma un cilvēktiesību standarti
Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2014. gada 29. aprīlī pauda atzinumu: Latvijas valsts noslēpumu sistēma neatbilst cilvēktiesību standartiem. Protams, juridiskā valodā var runāt krustām šķērsām, bet nereti vērojamais valsts noslēpumu sistēmas pamatprincips ir: «Gribu - dodu, negribu - nedodu. Gribu - atņemu, gribu - neatņemu.» Un nav nekādas objektīvas iespējas pārsūdzēt lēmumu.
Savdabīgi, ka ģenerālprokuroram, kuram var pārsūdzēt drošības dienestu rezumējumus attiecībā uz pielaidi valsts noslēpumam, stājoties amatā, pašam ir jāsagaida pielaide no valsts iestādes, par kuras rīcību viņam vēlāk būs jāspriež.
Un, teiksim, ja ģenerālprokurors kādas 10 nepielaides valsts noslēpumam pēc kārtas atzītu par kļūdainām, parādītos teorētisks politiskas manipulācijas risks, kas saistīts ar valsts drošību: «Teiksim, kas ir ar jums pašu, ja jūs šiem 10 cilvēkiem tomēr esat piešķīris pielaidi?»
Tas ir pilnīgi ačgārni. Tepat mums kaimiņos - Igaunijā, kas nav pieskaitāma vecajām demokrātijām - eksistē pilnīgi atšķirīga sistēma: ir pateikts, ka tiem politiķiem un amatpersonām, kas minētas Konstitūcijā - valdība, prezidents, tiesneši -, tas, ko mēs saucam par pieeju valsts noslēpumiem, pienākas automātiski. Proti, viņiem tauta automātiski un caur parlamentu dāvājusi šo uzticību. Nav paredzēts, ka kāda institūcija to sāks apšaubīt.
Turpretim Latvijā tiek īstenots princips, kas bija raksturīgs padomju laikam: pēc tam, kad tauta izlēmusi, parādās fona eksperti, kas spriež, vai tauta bezmaz nav dumja. Stop! Mēs vairs nedzīvojam 80-ajos gados.
«Kristāla bumbu man neiedeva»
«Mana pieredze ir visai mīklaina,» saka Baiba Broka, kurai pēc stāšanās tieslietu ministres amatā tika liegta pieeja valsts noslēpumam. «Mūsu tiesiskā kārtība nosaka: ja tu stājies šādos valstiskajos amatos, tev ir jālemj vai jāskata īpaši jautājumi un tiek lemts par valsts pielaidi dažādām kategorijām.
Man kopš 2006. gada ir bijusi otrā kategorija, kad kļuvu par parlamentāro sekretāri. Strādāju gaisa satiksmē un lidostā un, protams, nonācu šo drošības dienestu redzeslokā, kas vēro, kā tu uzvedies un vai esi uzticama.
Protams, citās valstīs tas tā nav. Latvijā tu izej vēlēšanu kampaņu, pārliecini vēlētājus, iegūsti mandātu, kļūsti par Saeimas deputātu, nodod zvērestu. Un pēc tam parādās kaut kādas institūcijas, kuras tad sāk lemt, ko tu drīksti un ko nedrīksti darīt, - es domāju drošības dienestus un dažādas pielaides.
Un tas noteikti no demokrātijas viedokļa rada virkni jautājumu: vai šī sistēma ir pareiza, kas tad ir uzticības devējs - vai tauta, vai kāds drošības dienests, kuram nav jāatskaitās, kādā veidā tas īsti to dara. Tam nav jāpasaka, kāpēc pielaide netiek dota, un tev nav iespēju ne pārstrīdēt, ne paust savu viedokli, jo mums jau tiesa neskata šādus strīdus. Kaut vai manā konkrētajā gadījumā, kāpēc es arī pārsūdzēju uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
Manā situācijā Satversmes aizsardzības birojs kaut ko izdomāja, kaut ko izpētīja, nepateica ko, kristāla bumbu man neiedeva, kurā es varētu apskatīties un saprast, kāpēc nav dota pielaide. Kā viena iestāde, pasēžot savā kabinetā, var izšķirties, ka es turpmāk uz šī viņu lēmuma pamata nevaru vairs ieņemt nozīmīgus amatus un faktiski nevaru būt politiski aktīva?
Taču jābūt tā, ka tik būtisku lēmumu, kas ierobežo manas tiesības, būtu iespējams izskatīt tiesā, kur arī man jānodrošina iespējas paust savu viedokli.»
Kā notiek praksē? Ik brīdi mūs biedē, ka nāks te sazin kas ar neizmērojami ļauniem nodomiem: bet vai brīžiem tā nav rotaļāšanās ar cilvēku emocijām, devalvējot reālos apdraudējumus Latvijai? Un nereti rodas iespaids, ka noslēpumu un noslepenošanas vairotāji neapzinās (cerams), ka iebiedējošu argumentu lietošanas rezultātā valstī var notikt iekšēja šķelšanās.
«Manā skatījumā bieži vien diskusijas par to, ka kādam var iedot vai neiedot pielaidi valsts noslēpumam vai ka kāds liels pārdodams uzņēmums var sniegt vai nesniegt informāciju, vai arī kāds darījums ir vai nav atklājams, drīzāk ir mēģinājumi novērst cilvēku uzmanību no reālām materiālām problēmām,» komentē Ivars Mēkons, bijušais Valsts kancelejas darbinieks. «Šādas diskusijas neapšaubāmi iedzīvotājus aizrauj, jo - atzīsim - lielā mērā padomju mentalitāte cilvēkos saglabājusies.
Katrā ziņā Latvijai ļoti nopietni jāpieiet šai tēmai, jo pretējā gadījumā slepenības aizsegā - manā ieskatā - politiskā izrēķināšanās ir notikusi, notiek un - ja mēs neko nedarīsim - tā visticamāk notiks. Mēs patlaban dzīvojam kaut kādā pāridealizētā pasaulē, kurā jebkurš cilvēks var kļūdīties, taču valsts vara nekad nekļūdās.
Tiešām ceru, ka tuvākajā laikā valdība šim jautājumam pievērsīs lielāku uzmanību. Jāatzīst Eiropas Cilvēktiesību tiesas teiktais: tas, ko jūs ar šīm pielaidēm darāt, neatbilst lietu loģikai un godīgumam. Ja tu kontrolē cilvēkus, kas redz sensitīvāku informāciju, tas nozīmē, ka tu kontrolē visu sistēmu. Jāatzīst, ka tā ir.
Tāpēc atsevišķiem negodīgiem cilvēkiem rodas vēlme šo pasākumu padarīt par rūpalu. Šādas spēles ar noslēpumiem Latvijā vispār kļuvušas raksturīgas tikai pēdējos piecos gados. Laikā, kad vecās demokrātijas dara visu, lai neuzkāptu uz labi zināmā grābekļa, tautas varu nododot specdienestu, bet reāli - ietekmīgu uzņēmēju rokās, Latvijā tiek aizgūtnēm slavināts, cik ļoti pielaižu sistēma nodrošina Latvijas un bezmaz NATO drošību. Bieži vien tas ir kuriozi un naivi.»
Protams, parādās pat zināms komiskuma elements - paturpinot izteikto domu: kāpēc Latvija ne reizi nav pārmetusi Igaunijai, kurā noslepenotu dokumentu par kārtu mazāk (OECD salīdzinājums un reizē pārmetums; mēs plānojam šajā organizācijā stāties jūnijā), ka tā, salīdzinoši vieglāk dodot pielaides valsts noslēpumiem, ar to apdraud NATO un tajā skaitā arī Latvijas drošību?
Primārais jautājums par jebkuru ministru
Skaidrs, ka Latvijā, nevis kaimiņu Igaunijā, akcenti ir salikti nepareizi, jo, tiklīdz kāds tiek nominēts par ministru, uzreiz dienaskārtības jautājums ir: «Vai viņam būs pielaide?» Mums būtu pirmkārt jāinteresējas, ko šis - bieži vien ievēlētais - cilvēks darīs valsts labā un kā viņš sekmēs Latvijas izaugsmi. Taču pēkšņi uz politiskās skatuves parādās pēdējās patiesības iestāde, kurai jāpasaka, vai ministram būs pielaide.
«Es atvainojos - kas ir šie cilvēki, kas pielaidi dod?» retoriski vaicā I. Mēkons. «Lūdzu, iznāciet uz skatuves, stāstiet, no kurienes esat uzradušies. Viens kaut ko kontrolē, otrs kaut ko kontrolē - gluži kā PSRS laikā Centrālās komitejas sistēma. Un ja mēs neko nedarīsim, tad teātri, ko mēs vienu pēc otra nākotnē ieraudzīsim, būs vēl iespaidīgāki nekā līdz šim.
Man radies priekšstats, ka specdienestos strādā godprātīgi cilvēki, taču man personīgi ir arī bažas, ka ar viņiem var manipulēt un viņiem dod uzdevumus īstenot to, ko mēs saucam par ietekmēšanu. Es nevaru uzlikt galdā pierādījumus, taču varu izdarīt slēdzienus, ņemot vērā, kā lietas tiek paustas publiski, un aplūkojot tās ar veselu saprātu.»
«Drošības dienestiem ir jābūt tiem, kuri palīdz, kuri ir stūrmaņi tajā laukumā, kas saucas «sarežģīti darījumi ar ietekmi uz valsts drošību», un viņi palīdz politiķiem un ne tikai viņiem veikt izvēles,» saka Mārtiņš Bondars, Nacionālās drošības komisijas loceklis. «Piemēram, finanšu sektorā drošības dienesti izskata katru, kuram izsniedz bankas licenci. Es gribētu redzēt, kā FKTK, riskējot ar savu galvu, izsniedz licenci kādam, par kuru no drošības dienestiem izsniegts negatīvs atzinums. Neiespējami!»
Ja, apejot skandalozo situāciju Latvijas banku sektorā, uzdosim jautājumu, vai ekonomisko laukumu skarošus drošības dienestu atzinumus savās interesēs var izmantot ne vien politiķi, bet arī ekonomiski politiskie grupējumi, tad M. Bondara atbilde būs šāda:
«Ja politiķi pārstāv šauras interešu grupas, kas ir ekonomiski politiskās grupas, tad - jā. Taču ja politiķi pārstāv savus vēlētājus, tad - nē.»
Protams, mēs varam izlikties, ka dzīvojam utopijā, kurā valsts nekad nekļūdās, taču tas būtu naivi. Demokrātijā jāvalda nevis uzskatam, ka valsts vara nekļūdās, bet gan - ka atsevišķos gadījumos tās pārstāvji, visticamāk, var mēģināt un mēģinās savas pozīcijas izmantot ļaunprātīgi.
Sistēmiski lietām jānorisinās šādi. Nav tik liela nozīme un vajadzība kaut ko pierādīt - piemēram, atmaskot konkrētu savtīguma diktētu manipulāciju. Daudz svarīgāk vērst uzmanību uz kāda riska pastāvēšanu un attiecīgi uzlabot sistēmu, lai tā pati precīzāk definētu spēles noteikumus.
«Mans atsevišķais gadījums liek domāt, ka šī sistēma varētu būt objektīvāka un pareizāka,» analizē B. Broka. «Jo šobrīd tā dažādu iemeslu dēļ rada iespēju vienā vai otrā virzienā - iestāde-ministrs vai ministrs-iestāde - notikt manipulācijai. Un tas, kas būtu jādara, - vajadzētu veikt noteiktas izmaiņas likumos, lai ar normatīvo regulējumu šāda iespēja tiktu minimalizēta. Lai nerastos priekšstats, ka tajā sistēmā eksistē robi, kas var pieļaut šāda veida manipulācijas.»
«Vienojamies, ka tas būs valsts noslēpums»
Taču ja no amatpersonu iecelšanas pārejam pie lielajiem ekonomiskajiem darījumiem?
«Pirmkārt, nav nekādu vadlīniju vai tiesiska regulējuma par to, lai noteiktu, kas būtu atzīstams par valsts noslēpumu,» B. Broka ir kategoriska. «Robeža ir tik plaša, ka «kā vajag, tā interpretējam».
Kas attiecas uz ekonomiskiem darījumiem, kuros pircējs vai pārdevējs ir valsts, tātad rīkojas ar visai tautai piederošu īpašumu, tad noslepenošanai jābūt, cik vien iespējams, retai vai izslēdzošai. Šeit es domāju gadījumus, kad ir runa par kaut kādām militārām tehnikām vai militārām apmācībām - tad es saprotu, ka tur var pamatot noslēpuma ieviešanu.
Taču ja tas ir tradicionāls darījums, kurā ir pircējs un pārdevējs - tad kāds gan tur valsts noslēpums. Tieši otrādi - manuprāt, jābūt pēc iespējas lielākai atklātībai - lai nodokļu maksātāji varētu saprast, kas par ko maksā, kā viss bijis izvērtēts, - lai rastos pārliecība, ka īstenots maksimāli izdevīgākais darījums.
Šobrīd, manuprāt, tas viss aizgājis pilnīgi kaut kādā nepareizā virzienā, lai, iespējams, noslēptu savu neizdarību, savu nekvalitatīvu darbu, savu sasteigtu rīcību: «Mēs kopīgi vienojamies, ka tas būs valsts noslēpums, un darām, ko gribam.»
Otrkārt, valsts noslēpums nereti kļūst publisks. Man pašai ir pieredze, strādājot valdībā: pēc tam, kad tu it kā pusslepeni lem par kaut kādiem jautājumiem, tu iznāc laukā no sanāksmes telpas, bet spriestais jau medijos vai ziņu aģentūrās ir nopublicēts.
Un par daudziem valsts noslēpumiem, par ko tiek notraktēti ekonomiskie darījumi, tāpat mēs daudz izlasām avīzēs un citos medijos, kur informācija tiek darīta zināma vienā vai otrā veidā.»
«Ja mēs ņemam klasisko politiķa portretu, mēs nereti ieraugām savtīgumu un savas intereses,» saka Arnolds Babris, bijušais Satversmes aizsardzības biroja darbinieks. «Savukārt savu interešu īstenošanai politiķim vajadzīgi tie, kas to nodrošina. Tas neattiecas tikai uz Latviju, tā tas notiek visā pasaulē.
Jo, lūk, drošības dienesta priekšnieku ieceļ politiķi, bet attiecībā uz konkrētu darbinieku politiķi var pateikt: «Būtu labi, ja tu šo un šo darbinieku varētu paņemt pie sevis.» Un tad iespējams rēķināties ar to, ka būs lielāks politiskais piesegs. Un līdz ar to attiecīgā brīdī var «kaut ko palīdzēt, parisināt, atbalstīt». Šī ir klasika.»
Veids, kā uzņēmuma cenu nepaaugstināt par astoņciparu skaitli
Par jau pierastu situāciju daudzu desmitu miljonu vērtu Latvijas ekonomikas objektu pārdošanas procesā kļuvis moments, kad līdz fināla izvēlei palicis maz laika, palikuši vien divi pretendenti un pēkšņi - lai arī pārdošanas process ildzis daudzus mēnešus - noskaidrojas, ka vienam no abiem pretendentiem ir aizdomīgas politiskas saiknes vai arī politiski aizdomīga kapitāla izcelsme.
Jautājums: vai to tiešām nevarēja noskaidrot agrāk? Sekas: nav iespējams gūt ekonomisku labumu, ceļot objekta cenu, ja jau palicis viens vienīgs pretendents. Taču pārdošanas cenu varbūt vēl bija iespējams paaugstināt par astoņciparu skaitli.
«Es to klasificētu kā ārkārtīgi neprofesionālu darbu no to komandu puses, kurām ir jāsagatavo darījuma struktūra un jāprezentē,» komentē B. Broka. «Te vieta jautājumam: ko viņi darījuši visu šo laiku, ja atklāsme par tik ārkārtīgi neatbilstošu kandidātu uznāk pēdējo dienu laikā.
Kas attiecas uz to pašu Citadeli, man radās sajūta, ka mēs brīžiem ejam kaut kādā pilnīgi nepareizā virzienā. Kas man nav saprotams kā Latvijas pilsonei un politiķei, ka tajā brīdī, kad parādījās pretendenti, kas vēlējās iegādāties Citadeles banku, tad caur vienu no pretendentiem pastarpināti parādījās kaut kādi Latvijas uzņēmēji, un ka tajā brīdī, kad tiek izvēlēts fināla pretendents, premjerministre iznāk un lepni paziņo, ka izdarīts pilnīgi viss, lai neviens pretendents nebūtu saistīts ar Latvijas bāleliņiem, pasniedzot to kā ārkārtēji lielu sasniegumu.
Man šķiet, ka tas ir noziegums pret visiem Latvijas uzņēmējiem - kāpēc gan lai viņi nevarētu pretendēt uz bankas kapitāla iegādi? Tas man bija kā spļāviens sejā: visi citi ir labi, taču vai latviešu uzņēmējiem nedrīkst ļaut iegādāties Latvijas uzņēmumu?
Manuprāt, bieži vien nepārdomāta un sasteigta rīcība ir pamats tam, lai izdomātu visādas sazvērestības teorijas. Kas nav vērstas uz to, lai katrs pārliecinātos, ka viss notiek pārdomāti, tiesiski un caurskatāmi. Tas vairāk patiešām izskatās pēc sasteigtiem ieganstiem, lai atrastu, kāpēc kādam neļaut tālāk turpināt piedalīšanos konkursā.»
«Ja runājam par lielajiem pārdošanas darījumiem, nav nekāda pamata tiem būt slepeniem, ieskaitot Citadeles pārdošanu. Ja nevaram kaut ko ļoti skaidri pateikt publiskajos dokumentos, jo to kaut kas liedz, tad skaidri definējam, ka mēs dodam priekšroku Ziemeļamerikas - Kanādas vai ASV - investoram: «Mūs šāds kapitāls interesē tāpēc, ka šeit nozarē ļoti koncentrēts Skandināvijas kapitāls un mēs šajā stāstā gribam diversificēt savu kapitāla bāzi.»
Un tad atrast saprātīgu veidu, kā to darīt zināmu visiem tirgus spēlētājiem un panākt, lai visi attiecīgie tirgus spēlētāji iesaistītos,» komentē M. Bondars.
Varbūt viena no mācībām Citadeles gadījumā bija: nevajag taisīt mākslīgus konkursus, jo tie savienojumā ar spēlēšanos ar valsts noslēpumu spēj radīt eksplozīvu maisījumu, kas grauj valsts reputāciju.
Kā uzvarēt neizdarību un savtīgumu
Patiesi, šī ir tendence, kas kļūst par ikdienu: normālus ekonomiskus darījumus, lai nebūtu jāatskaitās, mēs labāk noslepenojam. Tādā veidā iespējams attaisnot gan neizdarību, gan visu pārējo. A. Babris iesaka vienkāršu problēmas risinājuma veidu:
«Te ir klasiskais piemērs: ja ir informācija, ka viens pretendents ir slikts, jāsaprot, ka šo informāciju ieguva, apstrādāja un ka zem šīs informācijas ir konkrēta darbinieka paraksts. Piemēram, pēc tam, kad situācija izmainās un kādreizējās opozīcijas deputāti nonāk pie varas, viņi var uzdot jautājumu: «Pārbaudīsim šo informāciju!»
Un tad var tikt izveidota Ģenerālprokuratūras, drošības iestāžu bijušo darbinieku komisija, lai pārbaudītu: cik tad pamatoti un pareizi šī informācija savākta un cik tā atbilst patiesībai. Un kas notiks, ja izrādīsies, ka šī informācija neapstiprināsies, vēl vairāk - reālā situācija izrādījusies pilnīgi pretēja?
Labi, nav iespējams pierādīt, ka cilvēks rīkojies ļaunprātīgi. Taču nav svarīgi, vai viņa darbības neprofesionalitātes, nolaidības vai citu iemeslu dēļ valstij radīti miljonos mērāmi zaudējumi. Kā jums šķiet - vai šim cilvēkam vajadzētu atbildēt tiesas priekšā?
Un, ja šāda norma neeksistē, tad tā jāparedz - kādas problēmas? Ja šādu normu deputāti negrib ieviest, tad jāizdara secinājums: viņiem tas ir izdevīgi, jo tad viņi šo instrumentu var izmantot tā, kā viņiem patīk.»
Ja pievēršamies visiem lielajiem valsts darījumiem, lielā daļā gadījumu mēs uz uzdotajiem jautājumiem dzirdam atbildi: «Tas nav izpaužams.» Taču šī ir visu nodokļu maksātāju nauda. Un no medijiem epizodiski uzzinām dīvainas lietas.
«Šādos gadījumos lietas jāaplūko reāli, uzdodot jautājumu: ko šie noslēpumi reāli aizsargā?» atvaicā I. Mēkons. «Uzliec tik kārtējam biznesa dokumentam valsts noslēpuma grifu, un skaidrs, ka tam neviens netiks klāt, un tu vari manipulēt, vari oficiāli saskatīt Latvijas apdraudējumus.
Taču atliek pēc kāda laika paraudzīties, kas noticis reāli un kas aiz visa paslēpts, - tad kļūst vienkārši smieklīgi. Sanāk, ka Latvijā viss tik ļoti saistīts ar drošību, ka Satversmes 1. pantu drīzāk jāpārformulē: «Latvija vispirms ir drošības un tikai pēc tam, iespēju robežās, neatkarīga un demokrātiska republika.»»
«Valsts noslēpums ir, kad informācijas izpaušana var radīt būtisku kaitējumu valstij,» formulē A. Babris. «Piemēram, kad pēc visu datu savākšanas valsts grib kādu objektu pārdot vai piedalās kādā saimnieciskajā strīdā, tad visa rīcības taktika, visi noteikumi, kuru izpaušana var radīt zaudējumus, protams, ir jāslepeno.
Nekādā gadījumā, piemēram, pārdodot objektu, nedrīkst slepenot informāciju par tā faktisko stāvokli. Pretējā gadījumā parādās izredzētie, kas to var nopirkt. Šajā gadījumā valsts noslēpums darbojas pretēji valsts interesēm un par labu šauram interesentu lokam.
Jāsaprot, ka valsts noslēpumam jādarbojas ļoti šaurā posmā: tieši tad, kad tiek savākti konkurentu iesniegtie dati, kuru izpaušana var samazināt pārdošanas cenu vai būtiski ietekmēt kaut kāda saimnieciskā strīda rezultātus.»
Kas slēpjas aiz kodiem
Neviens Latvijas likums neparedz atbildību, ja kāds kaut kam piešķir slepenības statusu: neviens gailis pakaļ nedziedās, jo likumā iestrādāti plaši un globāli kritēriji. No vienas puses tas pat ir loģiski, jo jādod noteikta rīcības brīvība. No otras puses, šeit ļoti svarīgi ir skaidrojumi sabiedrībai, kas brīžiem atrodas uz pasaku robežas.
Reizēm, klausoties intervijas ar amatpersonām un politiķiem, pat sāk šķist, ka viņi nereti nezina, ko atbildēt, jo intervējamajiem neviens no iesaistītajiem cilvēkiem, atsaucoties uz slepenību, neko nesaka.
Amatpersona vai politiķis pieņēmis lēmumu, īsti līdz galam nezinot, par ko. Viņa acu priekšā bijuši kaut kādi atšifrējumi, kaut kādi kodi - un tikai beigās, pateicoties mediju sniegtajai informācijai, viņš ierauga, kas aiz kodiem slēpies.
Tas nav īsti loģiski, kad kāds ministrs, politiķis vai augsta valsts amatpersona, kura ar savu lēmumu uzņēmusies atbildību, visu līdz galam pat īsti nesaprot; savukārt tas zināms kaut kādai dažu cilvēku grupai. Šādā algoritmā valsts nefunkcionē efektīvi un diez vai spēj pieņemt ekonomiski vispamatotākos lēmumus; tāpat pārmērīgai noslepenošanai ir otra monētas puse.
«Uzskatu, ka Latvijā divas trešdaļas dokumentu ir nevajadzīgi noslepenotas,» teic A. Babris. «Ir jāsaprot, ka bīstamību rada ne vien informācijas izpaušana, bet arī tās slēpšana. Ir lietas, par kurām nedrīkst runāt, un ir lietas, par kurām jāzina.»
«Kā piemēru izvēlēsimies Citadeles pārdošanu,» saka I. Mēkons. «Manuprāt, ja process būtu atklātāks, tad mēs tās lielās problēmas, kas it kā šobrīd atklājušās, kā mums tagad stāsta - es nevaru pateikt, vai tā ir vai nav -, jau sen agrāk būtu ieraudzījuši un novērsuši. Ja vien iepriekš nebūtu bijušas visas tās māžošanās ar valsts noslēpumiem un grifiem.»
Ierēdņu savaldīšana
«Par nožēlu, profesionālā ierēdniecības sabiedrība pārāk pakļaujas un sadarbojas šajos lielu objektu pārdošanas jautājumos ar pie varas esošajiem,» teic M. Bondars. «Šajā vidē ir ļoti maz cilvēku, kas gatavi ieņemt stingru pozīciju un pateikt: «Nē! Es uzskatu, ka jābūt ir tā un ne citādāk.»
«Ir saujiņa cilvēku, kas «iekritusi» sistēmas ietvaros tādēļ, ka nav pakļāvusies šai sistēmai - tajā skaitā es, jo uzskatu, ka ar mani notikušais bija izrēķināšanās par to, ka es atļāvos neiet atsevišķiem politiķiem un viņu sponsoriem vēlamajā virzienā,» saka I. Mēkons. «Es rīkojos tā, kā to prasa likums un sabiedrības intereses. Es izgāju cauri visam šim procesam. Pats zinu 6-7 ierēdņus, kuriem pateica: «Tu vairs neesi uzticams.»
Manā ieskatā tas ir veids, kā tikt vaļā no cilvēkiem, kuri sistēmā kaut ko grib mainīt. Un, lai to izmainītu, nav vajadzīga nekāda revolucionāra pieeja - runa ir vienīgi par spēju pateikt: «Ir jāapstājas un jāatzīst, ka tas aizgājis par tālu.»»
«Lai politiķi varētu savās - reizēm arī savtīgās - interesēs realizēt savu varu, viņiem vajadzīgi ierēdņi, kas pieņem interesējošo lēmumu,» secina A. Babris. «Protams, ierēdņi pakārtojas. Ja ierēdnis nestu atbildību par savu rīcību, viņš rūpīgi padomātu. Principā arī politiķiem vajadzētu atbildēt un ar savu personisko mantu - te būtu vieta gan individuālajai, gan kolektīvajai atbildībai.
Tajā brīdī, kad amatpersona pieņem lēmumu par noslepenošanu, tai jāsaprot, ka tā uzņemas personisku atbildību par iespējamu nepamatotu slepenības uzlikšanu, piemēram, ekonomisku zaudējumu nodarīšanas gadījumā.
Tātad saražoja lērumu slepenu dokumentu, kuri prasa kontroli. Slepenojot it visu, ko nav slinkums, resurss tiek novirzīts no būtiskākā darba virziena, kā arī sistēma tiek degradēta pēc būtības: «Ai, nu kārtējais papīrs.» Un šajos gadījumos lēmumu pieņem konkrēts cilvēks.
Pēc laika var parādīties slēdziens: «Ņemot vērā to, ka nepamatoti tika noslepenots tas, tas un tas, pretendentu loks sašaurinājās un rezultātā objektu pārdevām lētāk, nekā bija iespējams. Iestājās zaudējumi.» Protams, grūti pierādīt precīzu zaudējumu apjomu, taču faktu, ka nebija nepieciešams slepenot, - to gan iespējams pierādīt.»
Starp citu, šajā gadījumā atbildības slogs gulstas uz attiecīgā ierēdņa vai darbinieka pleciem. Vai viņam ir liela izvēles brīvība? A. Babris:
«Teorētiski viņam maz saprotamā situācijā jāuzdod jautājums: «Pamatojiet - kur tad ir noslēpums?» Un pēc atbildes darbinieks var teikt: «Bet es nepiekrītu. Ja tā uzstāj, ka šis dokuments jāslepeno, tu uzliksi personisko parakstu, pēc tam - es.» Korekti?
Un šeit atklāsies, ka politiķi ļoti nevēlas likt personiskos parakstus un uzņemties personisko atbildību. Ir vēl tāds jēdziens kā kolektīvā atbildība. Tai pastāvot, arvien jābūt vienam, kurš nes personisko atbildību. Ticiet man: tiklīdz mūsu politiķi uzņemsies personisko atbildību, viņi desmit reizes pārbaudīs, pārliecināsies un padomās, vai tiešām kaut ko vajag vai nevajag.»
Trešās varas loma
Šodien tikai pāris saujām tiesnešu ir iedotas pielaides valsts noslēpumam, kas praksē paver iespējas manipulēt: «Tas ir valsts noslēpums un to nevar skatīt.» Un ko tiesnesis šeit var izdarīt, ja viņš nevar saprast, kas tur īsti ir, - iespējams, viņš noraidīs jebkuru pieteikumu. Viņš taču arī neies riskēt, kad viņam pasaka: «Tu tagad apdraudēsi valsts drošību.»
«Patlabanējais regulējums saka: ja gadījumā kādam tiesnesim ir jāizskata kāda lieta, kurā ir dokumenti, kas satur valsts noslēpumu, tad arī šim tiesnesim jābūt attiecīgai pielaidei valsts noslēpumam - vai tā būtu otrā vai augstākā,» situāciju aplūko B. Broka.
«Ja tiesnesis tiek izvērtēts juridiskajā komisijā, par viņu tiek balsots Saeimā, viņš prezidenta priekšā sniedz zvērestu par uzticību valstij, tad tam, ka vēl kaut kāda institūcija vērtē, ko tiesnesis var un ko nevar, īsti juridiski racionālu pamatojumu nevaru atrast.
Ņemot vērā, cik sistēma «dot pielaidi vai nedot» ir subjektīva, kad faktiski vienai institūcijai tiek dotas iespējas izvēlēties, kuram tiesnesim ļaut skatīt kaut kādu noteiktu lietu un kuram neļaut skatīt, nākas secināt, ka atkal tiek radīti īpašie īpašo vidū.
Pati sistēma - kā ieceļ šo īpašo kārtā - nav īsti demokrātiska un tiesiski taisnīga. Un, ja sistēma kādam tiesnesim nedod pielaidi, tad tai nav jāpasaka, kāpēc. Jo iemesls, kāpēc netiek dota, ir valsts noslēpums.»
Slepenojam bērnudārzu celtniecību, kamēr caur valsti plūst simtiem aizdomīgu miljonu
Pielaižu un noslēpumošanas sistēmas augšana augumā ir nekorekta manipulācija ar cilvēku bailēm, jo varam pietuvoties tam, ka visa valsts būtība var pārvērsties vienā vienīgā valsts drošībā.
Un pat nav iespējams dot 100% garantiju, piemēram, attiecībā uz to, vai tagad Latvija ir drošāka tāpēc, ka neviens neredzēja, kas notika Citadeles bankas pārdošanas procesā. Vai arī tāpēc, ka neviens neredzēja, kas notika Hipotēku bankā, Latvija kļuvusi drošāka nekā variantā, ja mēs to būtu redzējuši?
To, ka lietas sistēmiski absolūti nav sakārtotas, apliecina kaut vai tas, ka laikā, kad Citadele, kuras kapitalizācija mērāma desmitos miljonu, tika pasludināta par valsts noslēpumu, caur dažādām Latvijas bankām plūda simtiem aizdomīgas izcelsmes miljonu.
Tas, ka valsts noslēpumi jāaizsargā, ir pašsaprotami. Taču ar valsts noslēpumiem un slepenošanu jābūt tā: drošības dienesti darbojas, taču par tiem vispār nekas nav dzirdams - tie vienkārši dara savu darbu.
Drošības dienesti ir palīgi politiķiem, kuriem būtu jāizlemj: vai tas, ko saka specdienesti, tā ir vai nav. Jo tie ir nevis lēmumu pieņēmēji, bet gan pauž savu redzējumu par to, kas varētu būt. Savukārt politiķis ir tas, kurš izšķirsies: vai es tam piekrītu, vai arī eju uz risku.
Taču fakti ir stūrgalvīgi: pielaides nedošanas iemeslus cilvēki neuzzina un pilnīgi nav skaidrs, kādi kritēriji tiek izmantoti biznesa dokumentu slepenošanā.
«Es gribētu teikt, ka pat ne kritēriji, bet gan iegansti lielākajā daļā gadījumu Latvijā ir aiz matiem pievilkti,» rezumē M. Bondars. «Ja tiek pateikts, ka investori nenāks piedalīties valsts konkursā, ja tiks darīts publiski zināms, ka viņi piedalās, tad man jāsaka: lai tie investori nepiedalās.
Piemēram, publiskās akciju sabiedrībās visā pasaulē tā saucamais disclosure jeb informācijas atklāšana - pat sākotnējās konkursa stadijās - ir diezgan pieņemta prakse.
Bet te pēkšņi darījumos ar valsti vai pašvaldībām Latvijā dažādos konkursos tiek piemērota šī milzīgā slepenība. Neredzu ne mazāko pamatu tam, ka pašvaldībās tiek slepenotas skolu, bērnudārzu būvniecības. Es neredzu argumentus - kāds no privātajiem spēlētājiem nenāks tikai tāpēc, ka darījums ir atklāts? Lielākoties godīgi privātie spēlētāji mēģina būt atklāti jeb - precīzāk sakot - viņiem nav problēmas būt atklātiem.»
Pirmais solis, kas jāsper
Kā labot manipulēšanas problēmu, kuras eksistence tiek pieminēta ļoti bieži? Pirmais solis: vienkārši atzīt, ka tā ir problēma. Šobrīd atsevišķi politiķi saka «jā, tā ir problēma», savukārt no attiecīgām iestādēm atskan: «Viss kārtībā, viss atbilst. Vēlreiz izpētījām, un viss ir vēl labāk nekā likās. Tikai sliktie valsts ienaidnieki dezinformē sabiedrību.»
Par notiekošo teātri jau maksājam mēs paši. Ja uzradīsies ārvalstu investori, kuri apzinās, kas ir starptautiskajās tiesībās balstīti investīciju aizsardzības likumi, vienubrīd viņi vienkārši ies un sūdzēs tiesā valsti. Bet zaudēti tiesas procesi Latvijai nav tāla pagātne.
Analizējot daudzu valstu pieredzi un praksi - arī vēsturiskā griezumā -, rodas nopietni uztverama atziņa: pielaides sniedzēji un dokumentu noslepenotāji var palikt nekontrolēti. Manipulācija ar valsts noslēpumiem un cita veida noslēpumiem arī demokrātijas sistēmā ir pilnīgi iespējama.
Dažādi Latvijas piemēri nav nekāds izņēmums. Tās pamatotās bažas, ko pauduši mediji, eksperti un notikumos iesaistītie, ir ļoti nopietnas un jāņem vērā. Kāpēc?
Mēs nereti sākam piemirst, kas ir demokrātija. Tas nav valsts varas absolūtisms, kura tagad pateiks: «Šis dokuments ir slepens un to gandrīz neviens nedrīkstēs skatīt - pat tiesas.» Jo, kā mēs zinām, pat Latvijas tiesas bezspēcīgas vērtēt to, vai kāds valsts dokuments ir pareizi vai nepareizi noklasificēts.
Demokrātijā viens no galvenajiem uzdevumiem - vērot un sekot līdzi. Ir vispārzināms, ka cilvēkam var rasties vēlme jebkuru procesu izmantot savā labā un tādēļ novēršama ikviena iespēja manipulēt ar procesiem savtīgos nolūkos.
Demokrātija ir nevis akla uzticēšanās valsts varai, bet gan - tieši otrādi - uzticēšanās sabiedrībai, cilvēkam; savukārt varai jābūt gatavai, ka tā tiks kontrolēta un tiks darīts viss iespējamais, lai netiktu realizētas shēmas, kas ir pretrunā ar sabiedrības interesēm.
Ko tas prasa? Elementāru lietu: valstij jādara viss tādas sistēmas izveidei, kas maksimāli novērstu jebkādas manipulēšanas iespējas, tostarp slepenības jomā. Un bieži aizmirstam kaut vai sekojošo. Kad runājam par pielaidi valsts noslēpumam vai dokumentu slepenošanu, kas var radīt ekonomiskos zaudējumus, tiek pretī teikts: «Pierādi!» Atvainojiet, demokrātija prasa: «Pierādi kriminālprocesā pret cilvēku.»
Taču attiecībā uz valsts varu pastāv cita prezumpcija. Sabiedrība sagaida, lai tiktu novērsta pati iespēja manipulēt. Nevis tai būtu jāgaida, kad pēkšņi lidos skabargas: katrā nopietnā shēmā visi ir savējie, līdz ar to visdrīzāk nevienam neko neizdosies pierādīt, neviens nevienu nenotiesās un formālais rezultāts būs: viss ir kārtībā, jo nav zelta pierādījumu.
Šī ir ļoti bīstama tendence, kurai nevajadzētu rast vietu demokrātijas ietvaros. Šobrīd kopumā nav vērojami tāda veida centieni, kad kāds skaļi teiktu: «Atvainojiet, tas nav pareizi. Mēs ejam nepareizā virzienā.»
Noslēpumu sistēma un cilvēktiesību standarti
Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2014. gada 29. aprīlī pauda atzinumu: Latvijas valsts noslēpumu sistēma neatbilst cilvēktiesību standartiem. Protams, juridiskā valodā var runāt krustām šķērsām, bet nereti vērojamais valsts noslēpumu sistēmas pamatprincips ir: «Gribu - dodu, negribu - nedodu. Gribu - atņemu, gribu - neatņemu.» Un nav nekādas objektīvas iespējas pārsūdzēt lēmumu.
Savdabīgi, ka ģenerālprokuroram, kuram var pārsūdzēt drošības dienestu rezumējumus attiecībā uz pielaidi valsts noslēpumam, stājoties amatā, pašam ir jāsagaida pielaide no valsts iestādes, par kuras rīcību viņam vēlāk būs jāspriež.
Un, teiksim, ja ģenerālprokurors kādas 10 nepielaides valsts noslēpumam pēc kārtas atzītu par kļūdainām, parādītos teorētisks politiskas manipulācijas risks, kas saistīts ar valsts drošību: «Teiksim, kas ir ar jums pašu, ja jūs šiem 10 cilvēkiem tomēr esat piešķīris pielaidi?»
Tas ir pilnīgi ačgārni. Tepat mums kaimiņos - Igaunijā, kas nav pieskaitāma vecajām demokrātijām - eksistē pilnīgi atšķirīga sistēma: ir pateikts, ka tiem politiķiem un amatpersonām, kas minētas Konstitūcijā - valdība, prezidents, tiesneši - tas, ko mēs saucam par pieeju valsts noslēpumiem, pienākas automātiski. Proti, viņiem tauta automātiski un caur parlamentu dāvājusi šo uzticību. Nav paredzēts, ka kāda institūcija to sāks apšaubīt.
Turpretim Latvijā tiek īstenots princips, kas bija raksturīgs padomju laikam: pēc tam, kad tauta izlēmusi, parādās fona eksperti, kas spriež, vai tauta bezmaz nav dumja. Stop! Mēs vairs nedzīvojam 80-ajos gados.
«Kristāla bumbu man neiedeva»
«Mana pieredze ir visai mīklaina,» saka Baiba Broka, kurai pēc stāšanās tieslietu ministres amatā tika liegta pieeja valsts noslēpumam. «Mūsu tiesiskā kārtība nosaka: ja tu stājies šādos valstiskajos amatos, tev ir jālemj vai jāskata īpaši jautājumi, un tiek lemts par valsts pielaidi dažādām kategorijām.
Man kopš 2006. gada ir bijusi otrā kategorija, kad kļuvu par parlamentāro sekretāri. Strādāju gaisa satiksmē un lidostā un, protams, nonācu šo drošības dienestu redzeslokā, kas vēro, kā tu uzvedies un vai esi uzticama.
Protams, citās valstīs tas tā nav. Latvijā tu izej vēlēšanu kampaņu, pārliecini vēlētājus, iegūsti mandātu, kļūsti par Saeimas deputātu, nodod zvērestu. Un pēc tam parādās kaut kādas institūcijas, kuras tad sāk lemt, ko tu drīksti un ko nedrīksti darīt - es domāju drošības dienestus un dažādas pielaides.
Un tas noteikti no demokrātijas viedokļa rada virkni jautājumu: vai šī sistēma ir pareiza, kas tad ir uzticības devējs - vai tauta, vai kāds drošības dienests, kuram nav jāatskaitās, kādā veidā tas īsti to dara. Tam nav jāpasaka, kāpēc pielaide netiek dota un tev nav iespēju ne pārstrīdēt, ne paust savu viedokli, jo mums jau tiesa neskata šādus strīdus. Kaut vai manā konkrētajā gadījumā, kāpēc es arī pārsūdzēju uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
Manā situācijā Satversmes aizsardzības birojs kaut ko izdomāja, kaut ko izpētīja, nepateica ko, kristāla bumbu man neiedeva, kurā es varētu apskatīties un saprast, kāpēc nav dota pielaide. Kā viena iestāde, pasēžot savā kabinetā, var izšķirties, ka es turpmāk uz šī viņu lēmuma pamata nevaru vairs ieņemt nozīmīgus amatus un faktiski nevaru būt politiski aktīva?
Taču jābūt tā, ka tik būtisku lēmumu, kas ierobežo manas tiesības, būtu iespējams izskatīt tiesā, kur arī man jānodrošina iespējas paust savu viedokli.»
Vai Igaunija ir robs NATO drošības sistēmā
Kā notiek praksē? Ik brīdi mūs biedē, ka nāks te sazin kas ar neizmērojami ļauniem nodomiem: bet vai brīžiem tā nav rotaļāšanās ar cilvēku emocijām, devalvējot reālos apdraudējumus Latvijai? Un nereti rodas iespaids, ka noslēpumu un noslepenošanas vairotāji neapzinās (cerams), ka iebiedējošu argumentu lietošanas rezultātā valstī var notikt iekšēja šķelšanās.
«Manā skatījumā bieži vien diskusijas par to, ka kādam var iedot vai neiedot pielaidi valsts noslēpumam, vai ka kāds liels pārdodams uzņēmums var sniegt vai nesniegt informāciju, vai arī kāds darījums ir vai nav atklājams, drīzāk ir mēģinājumi novērst cilvēku uzmanību no reālām materiālām problēmām,» komentē Ivars Mēkons, bijušais Valsts kancelejas darbinieks. «Šādas diskusijas neapšaubāmi iedzīvotājus aizrauj, jo - atzīsim - lielā mērā padomju mentalitāte cilvēkos saglabājusies.
Katrā ziņā Latvijai ļoti nopietni jāpieiet šai tēmai, jo pretējā gadījumā slepenības aizsegā - manā ieskatā - politiskā izrēķināšanās ir notikusi, notiek un - ja mēs neko nedarīsim - tā visticamāk notiks. Mēs patlaban dzīvojam kaut kādā pāridealizētā pasaulē, kurā jebkurš cilvēks var kļūdīties, taču valsts vara nekad nekļūdās.
Tiešām ceru, ka tuvākajā laikā valdība šim jautājumam pievērsīs lielāku uzmanību. Jāatzīst Eiropas Cilvēktiesību tiesas teiktais: tas, ko jūs ar šīm pielaidēm darāt, neatbilst lietu loģikai un godīgumam. Ja tu kontrolē cilvēkus, kas redz sensitīvāku informāciju, tas nozīmē, ka tu kontrolē visu sistēmu. Jāatzīst, ka tā ir.
Tāpēc atsevišķiem negodīgiem cilvēkiem rodas vēlme šo pasākumu padarīt par rūpalu. Šādas spēles ar noslēpumiem Latvijā vispār kļuvušas raksturīgas tikai pēdējos 5 gados. Laikā, kad vecās demokrātijas dara visu, lai neuzkāptu uz labi zināmā grābekļa, tautas varu nododot specdienestu, bet reāli - ietekmīgu uzņēmēju rokās, Latvijā tiek aizgūtnēm slavināts, cik ļoti pielaižu sistēma nodrošina Latvijas un bezmaz NATO drošību. Bieži vien tas ir kuriozi un naivi.»
Protams, parādās pat zināms komiskuma elements - paturpinot izteikto domu: kāpēc Latvija ne reizi nav pārmetusi Igaunijai, ka tā, salīdzinoši vieglāk dodot pielaides valsts noslēpumiem un kurā noslepenotu dokumentu par kārtu mazāk (OECD salīdzinājums un reizē pārmetums; mēs plānojam šajā organizācijā stāties jūnijā), ar to apdraud NATO un tajā skaitā arī Latvijas drošību?
Primārais jautājums par jebkuru ministru
Skaidrs, ka Latvijā, nevis kaimiņu Igaunijā, akcenti ir salikti nepareizi, jo tiklīdz kāds tiek nominēts par ministru, uzreiz dienaskārtības jautājums ir «vai viņam būs pielaide?» Mums būtu pirmkārt jāinteresē, ko šis - bieži vien ievēlētais - cilvēks darīs valsts labā un kā viņš sekmēs Latvijas izaugsmi. Taču pēkšņi uz politiskās skatuves parādās pēdējās patiesības iestāde, kurai jāpasaka, vai ministram būs pielaide.
«Es atvainojos - kas ir šie cilvēki, kas pielaidi dod?» retoriski vaicā I. Mēkons. «Lūdzu, iznāciet uz skatuves, stāstiet, no kurienes esat uzradušies. Viens kaut ko kontrolē, otrs kaut ko kontrolē - gluži kā PSRS laikā Centrālās Komitejas sistēma. Un ja mēs neko nedarīsim, tad teātri, ko mēs vienu pēc otra nākotnē ieraudzīsim, būs vēl iespaidīgāki, nekā līdz šim.
Man radies priekšstats, ka specdienestos strādā godprātīgi cilvēki, taču man personīgi ir arī bažas, ka ar viņiem var manipulēt un viņiem dod uzdevumus īstenot to, ko mēs saucam par ietekmēšanu. Es nevaru uzlikt galdā pierādījumus, taču varu izdarīt slēdzienus, ņemot vērā, kā lietas tiek paustas publiski un aplūkojot tās ar veselu saprātu.»
«Drošības dienestiem ir jābūt tiem, kuri palīdz, kuri ir stūrmaņi tajā laukumā, kas saucas «sarežģīti darījumi ar ietekmi uz valsts drošību», un viņi palīdz politiķiem un ne tikai viņiem veikt izvēles,» saka Mārtiņš Bondars, Nacionālās drošības komisijas loceklis. «Piemēram, finanšu sektorā drošības dienesti izskata katru, kuram izsniedz bankas licenci. Es gribētu redzēt, kā FKTK, riskējot ar savu galvu, izsniedz licenci kādam, par kuru no drošības dienestiem izsniegts negatīvs atzinums. Neiespējami!»
Ja, apejot skandalozo situāciju Latvijas banku sektorā, uzdosim jautājumu par to, vai ekonomisko laukumu skarošus drošības dienestu atzinumus savās interesēs var izmantot ne vien politiķi, bet arī ekonomiski politiskie grupējumi, tad M. Bondara atbilde būs šāda:
«Ja politiķi pārstāv šauras interešu grupas, kas ir ekonomiski politiskās grupas, tad - jā. Taču ja politiķi pārstāv savus vēlētājus, tad - nē.»
Protams, mēs varam izlikties, ka dzīvojam utopijā, kurā valsts nekad nekļūdās, taču tas būtu naivi. Demokrātijā jāvalda nevis uzskatam, ka valsts vara nekļūdās, bet gan - ka atsevišķos gadījumos tās pārstāvji, visticamāk, var mēģināt un mēģinās savas pozīcijas izmantot ļaunprātīgi.
Sistēmiski lietām jānorisinās sekojoši. Nav tik liela nozīme un vajadzība kaut ko pierādīt - piemēram, atmaskot konkrētu savtīguma diktētu manipulāciju. Daudz svarīgāk vērst uzmanību uz kāda riska pastāvēšanu un attiecīgi uzlabot sistēmu, lai tā pati precīzāk definētu spēles noteikumus.
«Mans atsevišķais gadījums liek domāt, ka šī sistēma varētu būt objektīvāka un pareizāka,» analizē B. Broka. «Jo šobrīd tā dažādu iemeslu dēļ rada iespēju vienā vai otrā virzienā - iestāde-ministrs vai ministrs-iestāde - notikt manipulācijai. Un tas, kas būtu jādara - vajadzētu veikt noteiktas izmaiņas likumos, lai ar normatīvo regulējumu šāda iespēja tiktu minimalizēta. Lai nerastos priekšstats, ka tajā sistēmā eksistē robi, kas var pieļaut šāda veida manipulācijas.»
«Vienojamies, ka tas būs valsts noslēpums»
Taču ja no amatpersonu iecelšanas pārejam pie lielajiem ekonomiskajiem darījumiem?
«Pirmkārt, nav nekādu vadlīniju vai tiesiska regulējuma par to, lai noteiktu, kas būtu atzīstams par valsts noslēpumu,» B. Broka ir kategoriska. «Robeža ir tik plaša, ka «kā vajag, tā interpretējam».
Kas attiecas uz ekonomiskiem darījumiem, kuros pircējs vai pārdevējs ir valsts, tātad rīkojas ar visai tautai piederošu īpašumu, tad noslepenošanai jābūt, cik vien iespējams, retai vai izslēdzošai. Šeit es domāju gadījumus, kad ir runa par kaut kādām militārām tehnikām vai militārām apmācībām - tad es saprotu, ka tur var pamatot noslēpuma ieviešanu.
Taču ja tas ir tradicionāls darījums, kurā ir pircējs un pārdevējs - tad kāds gan tur valsts noslēpums. Tieši otrādi - manuprāt, jābūt pēc iespējas lielākai atklātībai - lai nodokļu maksātāji varētu saprast, kas par ko maksā, kā viss bijis izvērtēts - lai rastos pārliecība, ka īstenots maksimāli izdevīgākais darījums.
Šobrīd, manuprāt, tas viss aizgājis pilnīgi kaut kādā nepareizā virzienā, lai, iespējams, noslēptu savu neizdarību, savu nekvalitatīvu darbu, savu sasteigtu rīcību: «Mēs kopīgi vienojamies, ka tas būs valsts noslēpums un darām, ko gribam.»
Otrkārt, valsts noslēpums nereti kļūst publisks. Man pašai ir pieredze, strādājot valdībā: pēc tam, kad tu it kā pusslepeni lem par kaut kādiem jautājumiem, tu iznāc laukā no sanāksmes telpas, bet spriestais jau medijos vai ziņu aģentūrās ir nopublicēts.
Un par daudziem valsts noslēpumiem, par ko tiek notraktēti ekonomiskie darījumi, tāpat mēs daudz izlasām avīzēs un citos medijos, kur informācija tiek darīta zināma vienā vai otrā veidā.»
«Ja mēs ņemam klasisko politiķa portretu, mēs nereti ieraugām savtīgumu un savas intereses,» saka Arnolds Babris, bijušais Satversmes aizsardzības biroja darbinieks. «Savukārt savu interešu īstenošanai politiķim vajadzīgi tie, kas to nodrošina. Tas neattiecas tikai uz Latviju, tā tas notiek visā pasaulē.
Jo, lūk, drošības dienesta priekšnieku ieceļ politiķi, bet attiecībā uz konkrētu darbinieku politiķi var pateikt: «Būtu labi, ja tu šo un šo darbinieku varētu paņemt pie sevis.» Un tad iespējams rēķināties ar to, ka būs lielāks politiskais piesegs. Un līdz ar to attiecīgā brīdī var «kaut ko palīdzēt, parisināt, atbalstīt». Šī ir klasika.»
Veids, kā uzņēmuma cenu nepaaugstināt par astoņciparu skaitli
Par jau pierastu situāciju daudzu desmitu miljonu vērtu Latvijas ekonomikas objektu pārdošanas procesā kļuvis moments, kad līdz fināla izvēlei palicis maz laika, palikuši vairs divi pretendenti un pēkšņi - lai arī pārdošanas process ildzis daudzus mēnešus - noskaidrojas, ka vienam no abiem pretendentiem ir aizdomīgas politiskas saiknes vai arī politiski aizdomīga kapitāla izcelsme.
Jautājums: vai to tiešām nevarēja noskaidrot agrāk? Sekas: nav iespējams gūt ekonomisku labumu, ceļot objekta cenu, ja jau palicis viens vienīgs pretendents. Taču pārdošanas cenu varbūt vēl bija iespējams paaugstināt par astoņciparu skaitli.
«Es to klasificētu kā ārkārtīgi neprofesionālu darbu no to komandu puses, kurām ir jāsagatavo darījuma struktūra un jāprezentē,» komentē B. Broka. «Te vieta jautājumam: ko viņi darījuši visu šo laiku, ja atklāsme par tik ārkārtīgi neatbilstošu kandidātu uznāk pēdējo dienu laikā.
Kas attiecas uz to pašu Citadeli, man radās sajūta, ka mēs brīžiem ejam kaut kādā pilnīgi nepareizā virzienā. Kas man nav saprotams kā Latvijas pilsonei un politiķei, ka tajā brīdī, kad parādījās pretendenti, kas vēlējās iegādāties Citadeles banku, tad caur vienu no pretendentiem pastarpināti parādījās kaut kādi Latvijas uzņēmēji un ka tajā brīdī, kad tiek izvēlēts fināla pretendents, premjerministre iznāk un lepni paziņo, ka izdarīts pilnīgi viss, lai neviens pretendents nebūtu saistīts ar Latvijas bāleliņiem, pasniedzot to kā ārkārtēji lielu sasniegumu.
Man šķiet, ka tas ir noziegums pret visiem Latvijas uzņēmējiem - kāpēc gan lai viņi nevarētu pretendēt uz bankas kapitāla iegādi? Tas man bija kā spļāviens sejā: visi citi ir labi, taču vai latviešu uzņēmējiem nedrīkst ļaut iegādāties Latvijas uzņēmumu?
Manuprāt, bieži vien nepārdomāta un sasteigta rīcība ir pamats tam, lai izdomātu visādas sazvērestības teorijas. Kas nav vērstas uz to, lai katrs pārliecinātos, ka viss notiek pārdomāti, tiesiski un caurskatāmi. Tas vairāk patiešām izskatās pēc sasteigtiem ieganstiem, lai atrastu, kāpēc kādam neļaut tālāk turpināt piedalīšanos konkursā.»
«Ja runājam par lielajiem pārdošanas darījumiem, tam nav nekāda pamata tiem būt slepeniem, ieskaitot Citadeles pārdošanu. Ja nevaram kaut ko ļoti skaidri pateikt publiskajos dokumentos, jo to kaut kas liedz, tad skaidri nodefinējam, ka mēs dodam priekšroku Ziemeļamerikas - Kanādas vai ASV - investoram: «Mūs šāds kapitāls interesē tāpēc, ka šeit nozarē ļoti koncentrēts Skandināvijas kapitāls un mēs šajā stāstā gribam diversificēt savu kapitāla bāzi.»
Un tad atrast saprātīgu veidu, kā to darīt zināmu visiem tirgus spēlētājiem un panākt, lai visi attiecīgie tirgus spēlētāji iesaistītos,» komentē M. Bondars.
Varbūt viena no mācībām Citadeles gadījumā bija: nevajag taisīt mākslīgus konkursus, jo tie savienojumā ar spēlēšanos ar valsts noslēpumu spēj radīt eksplozīvu maisījumu, kas grauj valsts reputāciju.
Kā uzvarēt neizdarību un savtīgumu
Patiesi, šī ir tendence, kas kļūst par ikdienu: normālus ekonomiskus darījumus, lai nebūtu jāatskaitās, mēs labāk noslepenojam. Tādā veidā iespējams attaisnot gan neizdarību, gan visu pārējo. A. Babris iesaka vienkāršu problēmas risinājuma veidu:
«Te ir klasiskais piemērs: ja ir informācija, ka viens pretendents ir slikts, jāsaprot, ka šo informāciju ieguva, apstrādāja un ka zem šīs informācijas ir konkrēta darbinieka paraksts. Piemēram, pēc tam, kad situācija izmainās un kādreizējās opozīcijas deputāti nonāk pie varas, viņi var uzdot jautājumu: «Pārbaudīsim šo informāciju!»
Un tad var tikt izveidota Ģenerālprokuratūras, drošības iestāžu bijušo darbinieku komisija, lai pārbaudītu: cik tad pamatoti un pareizi šī informācija savākta un cik tā atbilst patiesībai. Un kas notiks, ja izrādīsies, ka šī informācija neapstiprināsies, vēl vairāk - reālā situācija izrādījusies pilnīgi pretēja?
Labi, nav iespējams pierādīt, ka cilvēks rīkojies ļaunprātīgi. Taču nav svarīgi, vai viņa darbības neprofesionalitātes, nolaidības vai citu iemeslu dēļ valstij radīti miljonos mērāmi zaudējumi. Kā jums šķiet - vai šim cilvēkam vajadzētu atbildēt tiesas priekšā?
Un ja šāda norma neeksistē, tad tā jāparedz - kādas problēmas? Ja šādu normu deputāti negrib ieviest, tad jāizdara secinājums: viņiem tas ir izdevīgi, jo tad viņi šo instrumentu var izmantot, tā kā viņiem patīk.»
Ja pievēršamies visiem lielajiem valsts darījumiem, lielā daļā gadījumu mēs uz uzdotajiem jautājumiem dzirdam atbildi: «Tas nav izpaužams.» Taču šī ir visu nodokļu maksātāju nauda. Un no medijiem epizodiski uzzinām dīvainas lietas.
«Šādos gadījumos lietas jāaplūko reāli, uzdodot jautājumu: ko šie noslēpumi reāli aizsargā?,» atvaicā I. Mēkons. «Uzliec tik kārtējam biznesa dokumentam valsts noslēpuma grifu un skaidrs, ka tam neviens netiks klāt, un tu vari manipulēt, vari oficiāli saskatīt Latvijas apdraudējumus.
Taču atliek pēc kāda laika paraudzīties, kas noticis reāli un kas aiz visa paslēpts - tad kļūst vienkārši smieklīgi. Sanāk, ka Latvijā viss tik ļoti saistīts ar drošību, ka Satversmes 1. pantu drīzāk jāpārformulē: «Latvija vispirms ir drošības un tikai pēc tam, iespēju robežās, neatkarīga un demokrātijas republika.»»
«Valsts noslēpums ir, kad informācijas izpaušana var radīt būtisku kaitējumu valstij,» formulē A. Babris. «Piemēram, kad pēc visu datu savākšanas valsts grib kādu objektu pārdot vai piedalās kādā saimnieciskajā strīdā, tad visa rīcības taktika, visi noteikumi, kuru izpaušana var radīt zaudējumus, protams, ir jāslepeno.
Nekādā gadījumā, piemēram, pārdodot objektu, nedrīkst slepenot informāciju par tā faktisko stāvokli. Pretējā gadījumā parādās izredzētie, kas to var nopirkt. Šajā gadījumā valsts noslēpums darbojas pretēji valsts interesēm un par labu šauram interesentu lokam.
Jāsaprot, ka valsts noslēpumam jādarbojas ļoti šaurā posmā: tieši tad, kad tiek savākti konkurentu iesniegtie dati, kuru izpaušana var samazināt pārdošanas cenu vai būtiski ietekmēt kaut kāda saimnieciskā strīda rezultātus.»
Kas slēpjas aiz kodiem
Neviens Latvijas likums neparedz atbildību, ja kāds kaut kam piešķir slepenības statusu: neviens gailis pakaļ nedziedās, jo likumā iestrādāti plaši un globāli kritēriji. No vienas puses tas pat ir loģiski, jo jādod noteikta rīcības brīvība. No otras puses, šeit ļoti svarīgi ir skaidrojumi sabiedrībai, kas brīžiem atrodas uz pasaku robežas.
Reizēm, klausoties intervijas ar amatpersonām un politiķiem, pat sāk šķist, ka viņi nereti nezina, ko atbildēt, jo intervējamajiem neviens no iesaistītajiem cilvēkiem, atsaucoties uz slepenību, neko nesaka.
Amatpersona vai politiķis pieņēmis lēmumu, īsti līdz galam nezinot, par ko. Viņa acu priekšā bijuši kaut kādi atšifrējumi, kaut kādi kodi - un tikai beigās, pateicoties mediju sniegtajai informācijai, viņš ierauga, kas aiz kodiem slēpies.
Tas nav īsti loģiski, kad kāds ministrs, politiķis vai augsta valsts amatpersona, kura ar savu lēmumu uzņēmusies atbildību, visu līdz galam pat īsti nesaprot; savukārt tas zināms kaut kādai dažu cilvēku grupai. Šādā algoritmā valsts nefunkcionē efektīvi un diez vai spēj pieņemt ekonomiski vispamatotākos lēmumus; tāpat pārmērīgai noslepenošanai ir otra monētas puse.
«Uzskatu, ka Latvijā divas trešdaļas dokumentu ir nevajadzīgi noslepenotas,» teic A. Babris. «Ir jāsaprot, ka bīstamību rada ne vien informācijas izpaušana, bet arī tās slēpšana. Ir lietas, par kurām nedrīkst runāt, un ir lietas, par kurām jāzina.»
«Kā piemēru izvēlēsimies Citadeles pārdošanu,» saka I. Mēkons. «Manuprāt, ja process būtu atklātāks, tad mēs tās lielās problēmas, kas it kā šobrīd atklājušās, kā mums tagad stāsta - es nevaru pateikt, vai tā ir vai nav -, jau sen agrāk būtu ieraudzījuši un novērsuši. Ja vien iepriekš nebūtu bijušas visas tās māžošanās ar valsts noslēpumiem un grifiem.»
Ierēdņu savaldīšana
«Par nožēlu, profesionālā ierēdniecības sabiedrība pārāk pakļaujas un sadarbojas šajos lielu objektu pārdošanas jautājumos ar pie varas esošajiem,» teic M. Bondars. «Šajā vidē ir ļoti maz cilvēku, kas gatavi ieņemt stingru pozīciju un pateikt: «Nē! Es uzskatu, ka jābūt ir tā un ne citādāk.»
«Ir saujiņa cilvēku, kas «iekritusi» sistēmas ietvaros tādēļ, ka nav pakļāvusies šai sistēmai - tajā skaitā es, jo uzskatu, ka ar mani notikušais bija izrēķināšanās par to, ka es atļāvos neiet atsevišķiem politiķiem un viņu sponsoriem vēlamajā virzienā,» saka I. Mēkons. «Es rīkojos tā, kā to prasa likums un sabiedrības intereses. Es izgāju cauri visam šim procesam. Pats zinu 6-7 ierēdņus, kuriem pateica: «Tu vairs neesi uzticams.»
Manā ieskatā tas ir veids, kā tikt vaļā no cilvēkiem, kuri sistēmā kaut ko grib mainīt. Un, lai to izmainītu, nav vajadzīga nekāda revolucionāra pieeja - runa ir vienīgi par spēju pateikt: «Ir jāapstājas un jāatzīst, ka tas aizgājis par tālu.»»
«Lai politiķi varētu savās - reizēm arī savtīgās - interesēs realizēt savu varu, viņiem vajadzīgi ierēdņi, kas pieņem interesējošo lēmumu,» secina A. Babris. «Protams, ierēdņi pakārtojās. Ja ierēdnis nestu atbildību par savu rīcību, viņš rūpīgi padomātu. Principā arī politiķiem vajadzētu atbildēt un ar savu personisko mantu - te būtu vieta gan individuālajai, gan kolektīvajai atbildībai.
Tajā brīdī, kad amatpersona pieņem lēmumu par noslepenošanu, tai jāsaprot, ka tā uzņemas personisku atbildību par iespējamu nepamatotu slepenības uzlikšanu, piemēram, ekonomisku zaudējumu nodarīšanas gadījumā.
Tātad saražoja lērumu slepenu dokumentu, kuri prasa kontroli. Slepenojot it visu, ko nav slinkums, resurss tiek novirzīts no būtiskākā darba virziena, kā arī sistēma tiek degradēta pēc būtības: «Ai, nu kārtējais papīrs.» Un šajos gadījumos lēmumu pieņem konkrēts cilvēks.
Pēc laika var parādīties slēdziens: «Ņemot vērā to, ka nepamatoti tika noslepenots tas, tas un tas, pretendentu loks sašaurinājās un rezultātā objektu pārdevām lētāk, nekā bija iespējams. Iestājās zaudējumi.» Protams, grūti pierādīt precīzu zaudējumu apjomu, taču faktu, ka nebija nepieciešams slepenot - to gan iespējams pierādīt.»
Starp citu, šajā gadījumā atbildības slogs gulstas uz attiecīgā ierēdņa vai darbinieka pleciem. Vai viņam ir liela izvēles brīvība? A. Babris:
«Teorētiski viņam maz saprotamā situācijā jāuzdod jautājums: «Nopamatojiet - kur tad ir noslēpums?» Un pēc atbildes darbinieks var teikt: «Bet es nepiekrītu. Ja tā uzstāj, ka šis dokuments jāslepeno, tu uzliksi personisko parakstu, pēc tam - es.» Korekti?
Un šeit atklāsies, ka politiķi ļoti nevēlas likt personiskos parakstus un uzņemties personisko atbildību. Ir vēl tāds jēdziens kā kolektīvā atbildība. Tai pastāvot, arvien jābūt vienam, kurš nes personisko atbildību. Ticiet man: tiklīdz mūsu politiķi uzņemsies personisko atbildību, viņi desmit reizes pārbaudīs, pārliecināsies un padomās, vai tiešām kaut ko vajag vai nevajag.»
Trešās varas loma
Šodien tikai pāris saujām tiesnešu ir iedotas pielaides valsts noslēpumam, kas praksē paver iespējas manipulēt: «Tas ir valsts noslēpums un to nevar skatīt.» Un ko tiesnesis šeit var izdarīt, ja viņš nevar saprast, kas tur īsti ir - iespējams, viņš noraidīs jebkuru pieteikumu. Viņš taču arī neies riskēt, kad viņam pasaka: «Tu tagad apdraudēsi valsts drošību.»
«Patlabanējais regulējums saka: ja gadījumā kādam tiesnesim ir jāizskata kāda lieta, kurā ir dokumenti, kas satur valsts noslēpumu, tad arī šim tiesnesim jābūt attiecīgai pielaidei valsts noslēpumam - vai tā būtu otrā vai augstākā,» situāciju aplūko B. Broka.
«Ja tiesnesis tiek izvērtēts juridiskajā komisijā, par viņu tiek balsots Saeimā, viņš prezidenta priekšā sniedz zvērestu par uzticību valstij, tad tam, ka vēl kaut kāda institūcija vērtē, ko tiesnesis var un ko nevar, īsti juridiski racionālu pamatojumu nevaru atrast.
Ņemot vērā, cik sistēma «dot pielaidi vai nedot» ir subjektīva, kad faktiski vienai institūcijai tiek dotas iespējas izvēlēties, kuram tiesnesim ļaut skatīt kaut kādu noteiktu lietu un kuram neļaut skatīt, nākas secināt, ka atkal tiek radīti īpašie īpašo vidū.
Pati sistēma - kā ieceļ šo īpašo kārtā - nav īsti demokrātiska un tiesiski taisnīga. Un ja sistēma kādam tiesnesim nedod pielaidi, tad tai nav jāpasaka, kāpēc. Jo iemesls, kāpēc netiek dota, ir valsts noslēpums.»
Slepenojam bērnudārzu celtniecību, kamēr caur valsti plūst simtiem aizdomīgu miljonu
Pielaižu un noslēpumošanas sistēmas augšana augumā ir nekorekta manipulācija ar cilvēku bailēm, jo varam pietuvoties tam, ka visa valsts būtība var pārvērsties vienā vienīgā valsts drošībā.
Un pat nav iespējams dot 100% garantiju, piemēram, attiecībā uz to, vai tagad Latvija ir drošāka tāpēc, ka neviens neredzēja, kas notika Citadeles bankas pārdošanas procesā. Vai arī tāpēc, ka neviens neredzēja, kas notika Hipotēku bankā, Latvija kļuvusi drošāka, nekā variantā, ja mēs to būtu redzējuši?
To, ka lietas sistēmiski absolūti nav sakārtotas, apliecina kaut vai tas, ka laikā, kad Citadele, kuras kapitalizācija mērāma desmitos miljonu, tika pasludināta par valsts noslēpumu, caur dažādām Latvijas bankām plūda simtiem aizdomīgas izcelsmes miljonu.
Tas, ka valsts noslēpumi jāaizsargā, ir pašsaprotami. Taču ar valsts noslēpumiem un slepenošanu jābūt tā: drošības dienesti darbojas, taču par tiem vispār nekas nav dzirdams - tie vienkārši dara savu darbu.
Drošības dienesti ir palīgi politiķiem, kuriem būtu jāizlemj: vai tas, ko saka specdienesti, tā ir vai nav. Jo tie ir nevis lēmumu pieņēmēji, bet gan pauž savu redzējumu par to, kas varētu būt. Savukārt politiķis ir tas, kurš izšķirsies: vai es tam piekrītu, vai arī eju uz risku.
Taču fakti ir stūrgalvīgi: pielaides nedošanas iemeslus cilvēki neuzzina un pilnīgi nav skaidrs, kādi kritēriji tiek izmantoti biznesa dokumentu slepenošanā.
«Es gribētu teikt, ka pat ne kritēriji, bet gan iegansti lielākajā daļā gadījumu Latvijā ir aiz matiem pievilkti,» rezumē M. Bondars. «Ja tiek pateikts, ka investori nenāks piedalīties valsts konkursā, ja tiks darīts publiski zināms, ka viņi piedalās, tad man jāsaka: lai tie investori nepiedalās.
Piemēram, publiskās akciju sabiedrībās visā pasaulē tā saucamais disclosure jeb informācijas atklāšana - pat sākotnējās konkursa stadijās - ir diezgan pieņemta prakse.
Bet te pēkšņi darījumos ar valsti vai pašvaldībām Latvijā dažādos konkursos tiek piemērota šī milzīgā slepenība. Neredzu ne mazāko pamatu tam, ka pašvaldībās tiek slepenotas skolu, bērnudārzu būvniecības. Es neredzu argumentus - kāds no privātajiem spēlētājiem nenāks tikai tāpēc, ka darījums ir atklāts? Lielākoties godīgi privātie spēlētāji mēģina būt atklāti jeb - precīzāk sakot - viņiem nav problēmas būt atklātiem.»
Pirmais solis, kas jāsper
Kā labot manipulēšanas problēmu, kuras eksistence tiek pieminēta ļoti bieži? Pirmais solis: vienkārši atzīt, ka tā ir problēma. Šobrīd atsevišķi politiķi saka «jā, tā ir problēma», savukārt no attiecīgām iestādēm atskan: «Viss kārtībā, viss atbilst. Vēlreiz izpētījām un viss ir vēl labāk nekā likās. Tikai sliktie valsts ienaidnieki dezinformē sabiedrību.»
Par notiekošo teātri jau maksājam mēs paši. Ja uzradīsies ārvalstu investori, kuri apzinās, kas ir starptautiskajās tiesībās balstīti investīciju aizsardzības likumi, vienubrīd viņi vienkārši ies un sūdzēs tiesā valsti. Bet zaudēti tiesas procesi Latvijai nav tāla pagātne.