Kas var izraisīt Lehman Brothers scenārija atkārtošanos

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Reuters/ScanPix

Sliktie parādi, nosacīti konvertējamās obligācijas, zema naftas un izejvielu cena, ekonomiskā situācija eksportētājvalstīs, valūtu krīze, nullei tuvās aizdevumu likmes un ārējās tirdzniecības sarukšana - šie ir daži iespējamie atskaites punkti jaunai Eiropas banku krīzei, par kuru daudzi sāka runāt brīdī, kad Deutsche Bank kopā ar citiem banku sektora gigantiem izjuta iespaidīgu investoru spiedienu.

Deutsche Bank situācija februāra vidū izrādījās tik slikta, ka tās ģenerāldirektors Džons Kraians bija spiests nākt klajā ar paziņojumu, ka banka ir «stabila kā klints».

Fondu tirgum šā gada sākums izrādījās reti neveiksmīgs, bet banku sektora akcijām tas bija katastrofāls. Janvārī un februāra pirmajā pusē finanšu un kredīta sektora kompāniju akcijas ASV noslīdēja par 19%, Japānā - par 36%, Itālijā - par 31%, bet Grieķijā - par šausminošajiem 60%. Kopējā Eiropas banku indeksa krišanās par 24% to pietuvināja 2012. gada minimumiem, kad tika runāts par eirozonas krīzi.

Bankas pozīcija derivatīvu tirgos = 5 eirozonas IKP

Dienā, kad Deutsche Bank akcijas noslīdēja uzreiz par 9,5%, CreditSights analītiķi bija izteikuši šaubas par bankas spēju 2016. un 2017. gadā izmaksāt kuponus par nosacīti konvertējamām obligācijām (Contingent Convertibles Bonds, saīsināti - CoCo).

Šīs obligācijas ir visriskantākais banku parāds: tikai ceturtajai daļai no šādiem banku bondiem ir piešķirts investīciju reitings pēc Fitch skalas. Kopš 2013. gada bankas, pēc Bloomberg datiem, izvietojušas šādas obligācijas par 91 mljrd. EUR.

Bet viss sākās ar Deutsche Bank publicēto atskaiti, kurā cita starpā tika pausts, ka sakarā ar paaugstinātajām normatīvajām prasībām korporatīvās apkalpošanas un darba ar vērtspapīriem un privātajiem investoriem struktūrvienības spiestas norakstīt 5,8 mljrd. EUR, kā arī, ka 1,2 mljrd. EUR prasījuši juridiskie pakalpojumi. Līdztekus tam eksperti atcerējās arī citus svarīgus pēdējā laika notikumus bankas dzīvē.

Piemēram, to, ka banka 2014. gada aprīlī norakstīja 1,5 mljrd. EUR pirmā līmeņa kapitāla pašu kapitāla struktūras uzturēšanai. Kāpēc?

Burtiski pēc mēneša Deutsche Bank paziņoja par akciju pārdošanu 8 mljrd. EUR apmērā, pie tam ar 30% diskontu. Šis notikums izbrīnīja daudzus, taču patiesību zina tikai daži.

2015. gada marts. Stresa testi norāda uz nepieciešamību no jauna nostiprināt pašu kapitālu. Aprīlī Deutsche Bank piekrīt samaksāt 2,1 mljrd. USD sodu par manipulācijām ar LIBOR likmi. Atcerēsimies arī jūniju: pēc tam, kad Grieķija izlaida maksājumu par SVF kredītu, divi bankas topmenedžeri paziņoja par savu aiziešanu. Un 9. jūnijā Standard & Poor's pazemināja bankas reitingu.

Protams, nevar nepiebilst, ka rentabilitātes uzturēšanai banka iegulda riskantos aktīvos. Deutsche Bank pozīcija derivatīvu tirgos, pēc dažādiem novērtējumiem, veido 65-75 trilj. USD pie pašu kapitāla ap 60 mljrd. USD apjomā. Salīdzinājumā pat JPMorgan izskatās pēc pundura: tās pozīciju apjoms atvasinātajos instrumentos ir ap 5 trilj. USD. Lai rastos priekšstats, kas šie par skaitļiem, jāpiemin, ka Vācijas IKP ir 3,9 trilj. USD un eirozonas IKP - 13,2 trilj. USD.

Deutsche Bank pirmā līmeņa kapitāls decembrī veidoja 11,1% (Goldman Sachs - 12,9%, Morgan Stanley - 14,1%). Tas atrodas virs nepieciešamā minimuma (regulatora latiņa - 9%; investori pieprasa vairāk), taču banka brīdinājusi, ka 1. ceturksnī var pazemināt pietiekamā kapitāla latiņas augstumu. Deutsche Bank cer uzlabot situāciju, pārdodot 20% ķīniešu bankas Hua Xia, tomēr analītiķi šaubās, vai banka 2019. gadā spēs sasniegt plānotos 12,5%.

Rezultātā Deutsche Bank akcijas tuvojās vēsturiskajiem minimumiem, sev velkot līdzi arī virkni citu galveno banku sektora spēlētāju Eiropā un arī ASV. Jo Deutsche Bank atskaite arī liecināja, ka zaudējumi daļēji saistāmi ar lielu ekspozīciju Āzijas tirgos un aktīvos, kuru vērtība korelē ar zemo naftas cenu.

Ieraugot šos skaitļus, tirgus spēlētāji sāka uztraukties, ka arī citas bankas var uzrādīt analoģiskus rezultātus, un aizrautīgi sāka atbrīvoties no sektora akcijām. Spēlētāju un analītiķu acu priekšā jau sāka slīdēt 2008. gada ainas ar Lehman Brothers priekšplānā.

Lai dzēstu panikas ugunskuru, JPMorgan Chase vadītājs Džeimss Daimons iegādājās savas bankas akcijas par 26,6 milj. USD, savukārt Deutsche Bank ķērās pie savu obligāciju izpirkšanas tirgū par 5,4 mljrd. USD.

Pēc šiem soļiem banku akcijas sāka augt. Pozitīvu noskaņu vairoja arī Commerzbank atskaite.

Kā kariete par ķirbi pusnaktī

Kas ir šīs nosacīti konvertējamās obligācijas jeb CoCo, kas, kā apgalvo virkne ekspertu, var izrādīties atskaites punkts jaunai Eiropas banku krīzei?

Gandrīz visi vienisprātis, ka līdz 2008. gada krīzes saasinājumam bankas bija pārāk uzsēdušās uz aizņemto līdzekļu adatas. Piemēram, gadu pirms bankrota pašu kapitāla (biznesā ieguldītā akcionāru nauda) īpatsvars Lehman Brothers bilancē sastādīja tikai 3,3%.

Tāpēc baņķieri un regulatori izgudroja jaunu finanšu instrumentu CoCo - obligācijas, kas pārvēršas par pašu kapitālu, tiklīdz banka izjūt problēmas, samazinot tās parādus un procentu maksājumus. Šīs neparastās obligācijas izmanto parāda pozitīvās puses labajos laikos un mīkstina triecienu, iestājoties krīzei. Vismaz tā apgalvo teorija.

Apmaiņā pret 6-7% gada likmi (ļoti augsts ienesīguma līmenis attīstītajās valstīs) investori piekrīt nozīmīgam riskam: ja bankai kapitāla pietiekamības rādītājs noslīd zem iepriekš uzstādītā līmeņa, kredītiestādes var pārtraukt procentu izmaksu vai pārvērst obligācijas akcijās. Šī konvertācija sevī slēpj neparedzētus zaudējumus CoCo turētājiem - kad viņi atskārst, ka uz rokām esošo papīru cena ir ievērojami zemāka nekā izlaišanas brīdī.

CoCo strauji iekaroja popularitāti, jo īpaši uz parasto obligāciju ārkārtīgi zemā ienesīguma fona: 2013. gadā nosacīti konvertējamās obligācijas tika izlaistas kopapjomā par 103 mljrd. USD.

Taču, tiklīdz kļuva zināmas CreditSights analītiķu šaubas par Deutsche Bank iespējām izmaksāt aprīlī 350 milj. EUR CoCo īpašniekiem, šo obligāciju cenas acumirklī noslīdēja par 30 procentiem.

Jukas ap Deutsche Bank, kā arī citu Eiropas banku ne īpaši spožā statistika daudzus investorus piespieda citām acīm aplūkot CoCo riska pakāpi. Prakse pierādīja, ka šo obligāciju tirgus ir samērā nelikvīds, kas to cenas padara ļoti jutīgas negaidītu satricinājumu gadījumā.

Vēl viens aspekts: investori, kas dod priekšroku obligācijām vai akcijām, - tās ir divas atšķirīgas pasaules. Konservatori, kas iegulda obligācijās, gatavi samierināties ar relatīvi zemu ienesīgumu pie šo papīru augstas stabilitātes. Un, lūk, parādās reāla iespējamība, ka viņu rokās CoCo obligācijas pārvērtīsies par akcijām, kas var nokristies pat par divciparu skaitli dienas laikā!

Izveidojas apburtais loks: investori vienlaikus atbrīvojas gan no Eiropas banku akcijām, gan no to parādsaistībām - tā kā daļa no tām var pārvērsties par vērtību strauji zaudējošām akcijām.

Situāciju saasina arī tas, ka par CoCo - tāpat kā par visiem parādu papīriem - nepieciešams izmaksāt kuponus. Neizmaksāšana faktiski nozīmē defoltu parādsaistību dēļ - lai arī sods par to nav tik stingrs kā klasisko obligāciju gadījumā.

Šobrīd CoCo tirgus tiecas uz nulli: gandrīz ikviens grib tikai pārdot, taču investoru, kuri vēlas pirkt hibrīdpapīrus, kas var (kā kariete par ķirbi pusnaktī) pārvērsties no drošiem bondiem par lejupslīdošām akcijām, vairs nav daudz. Diemžēl šis nav pirmais gadījums, kad kārtējais jaunais finanšu instruments nebūt nestrādā tā, kā to reklamē.

Šobrīd redzama tikai aisberga virsotne

Viens no iemesliem, kāpēc Eiropas banku indekss šogad ievērojami krities, saistīts ar pakāpenisku apzināšanos, kādus zaudējumus banku sektors cietīs, ilgstoši saglabājoties zemai naftas cenai.

Amerikāņu banka Jefferies 15. februārī paziņoja, ka 7 indikatori, kas atspoguļo noskaņojumus finanšu tirgos, šobrīd atrodas 2008.-2009. gada krīzes līmeņos. Eiropas Centrālās bankas (ECB) vadītājam Mario Dragi šajā pašā dienā uzstājoties Eiroparlamenta priekšā, tika jautāts par Deutsche Bank. Atbilde - stresa testi uzrādījuši Eiropas banku spēju tikt galā ar slikto parādu problēmu.

Sliktie parādi - lūk, vēl viens akmens banku sektora kaklā. Centrālā problēma: ogļūdeņražu sektora kompānijas spiestas aizturēt maksājumus un izziņot bankrotus. Bez tam bankas maksā par apdrošināšanu, ko naftas nozare ņēma pie cenas 60-70 USD par naftas barelu. Pēc neoficiāliem datiem, dažām bankām naftas kredīti sastāda pat 15-20% no visa kredītu portfeļa. Ņemot vērā zem šiem kredītiem esošos derivatīvus, problēma gūst satraucošus apmērus.

Pagaidu novērtējums kredītiem, ko Eiropas bankas izsniegušas naftas un gāzes sektoram, uzrāda vismaz 200 mljrd. USD. Lai arī šī summa var izrādīties tikai aisberga virsotne.

Eiropas bankas neizmanto vienotus informācijas atklāšanas standartus attiecībā uz kredītiem enerģētikas sektoram. Tāpat tās saprotamu iemeslu dēļ daudzos gadījumos neprecizē, kam tieši sniegts konkrēts aizņēmums - tradicionālo naftu iegūstošajām Eiropas kompānijām vai ASV vieglās grūti iegūstamās naftas uzņēmumiem. Pie tam virkne kredītiestāžu izlēmušas vispār nepublicēt šādus skaitļus - pat ne aptuvenus.

Šībrīža dati liecina, ka Eiropas bankas ogļūdeņražu kompānijām aizdevušas pat par 77 mljrd. USD vairāk nekā ASV bankas. Domājams, ka arī amerikāņu kredītiestāžu uzrādītie skaitļi ir krietni zemāki nekā reālie.

Ar 8 gadu peļņu nepietiks

Kopējais 5000 lielāko izejvielu sektora kompāniju parāds sasniedzis 3,6 trilj. USD, kas ir divreiz vairāk nekā 2008. gadā. Pie pirms pusotra gada eksistējušajām cenām šādu parādsaistību apkalpošana vēl ritēja normāli - tagad tā kļuvusi par neīstenojamu misiju.

Pirms pieciem gadiem 5000 lielāko izejvielu kompāniju operatīvā peļņa caurmērā pārsniedza to parādu slogu. Tagad šīm kompānijām nepieciešama 8 gadu laikā gūstama peļņa (pie tam bez nodokļu, dividenžu un amortizācijas atskaitījumiem), lai tiktu galā ar saviem parādiem.

Privātie investori un fondi izpirkuši izejvielu obligācijas par pavisam 2,1 trilj. USD, taču atlikušie 1,5 trilj. USD attiecināmi uz banku sektoru. Pusotrs triljons - tie ir apmēram 1,5% no kopējiem banku aktīviem pasaulē. Šeit vērts piebilst, ka 2007. gada beigās ASV hipotēku sabpraimi veidoja mazāk nekā 1% no globālajiem banku aktīviem.

Situāciju vēl vairāk sarežģī apstāklis, ka HSBC, Standard Chartered un virkne citu banku aktīvi investējušas ne vien ieguves kompānijās, bet arī citos eksportētājvalstu sektoros. Ar citiem izejvielu veidiem situācija nebūt nav labāka.

Vienas pašas HSBC naudas ieguldījumi metālos un kalnrūpniecības sektorā tiek novērtēti 18 mljrd. USD apjomā. Pagaidām banka šo investīciju zaudējumu segšanai rezervējusi vien 100 milj. USD. Eiropas bankas šajā jomā faktiski apdraud trīskāršs trieciens: to ieguldījumu gan ogļūdeņražos, gan metālos, gan pašu eksportētājvalstu ekonomikās nodrošināšana.

Eksperti vērš uzmanību, ka situācija ļoti sāk atgādināt 2007.-2008. gadu, kad gan Eiropas, gan ASV bankas uzskatīja, ka nekustamā īpašuma cena Savienotajās Valstīs ir kāda nesatricināma konstante. Visas investīcijas un kredīti tika pamatoti ar uzskatu, ka mājai jāmaksā ap 300 000 USD; kad cenas noslīdēja līdz 100 000-150 000 USD, šoka vilnis vēlās pāri visai sistēmai.

Pie tam īsi pirms tam bankas apgalvoja, ka problēmai ir šaurs un specifisks raksturs un ka tā aprobežojas tikai ar nekustamā īpašuma tirgu. Šodien tas pats: naftas cena kritusies par 70%, taču baņķieri stūrgalvīgi turpina apgalvot, ka lielu problēmu ar kredītiem un investīcijām, kas veiktas naftas cenu maksimumu laikā, nebūs.

Valūtu kursi rada neizpratni

Vēl viens posms problēmu ķēdē, kas apdraud daudzās bankas, kas pārlieku aizrāvušās ar operācijām attīstības (pirmkārt - Āzijas) valstīs, ir valūtu krīze saistībā ar izejvielu cenu krišanos. Standard Chartered un HSBC šajās valstīs gūst trīs ceturtdaļas savas peļņas.

HSBC palielināja savus kredītus Āzijas zemēm par 15% ik gadu no 2010. līdz 2014. gadam. Standard Chartered bankām vien attīstības valstīs izsniegusi kredītus 87,5 mljrd. USD apmērā - trešdaļa no šīs summas attiecināma uz Ķīnas bankām.

Būtībā globālās bankas izmantojušas attīstīto valstu centrobanku supermīksto naudas politiku, izsniedzot attīstības valstīm lēto naudu. Tieši straujais kreditēšanas pieaugums arī ļāva attīstības valstu ekonomikām strauji augt. Bremzējoties Ķīnas industrijai, kritās izejvielu cenas, kas savukārt noveda pie valūtas kursu krišanās Brazīlijā, Krievijā, Dienvidāfrikas Republikā un daudzās citās eksportētājvalstīs.

Austrumāzijas zemēs valūtas kursu krišanās sasniegusi tādus pašus mērogus, kādi tika pieredzēti 1997. gadā valūtu un finanšu krīzes laikā: Malaizija no naftas eksporta atkarīga par 30%, bet Indonēzija - par 60% no izejvielu preču eksporta.

Rezultātā starptautiskās bankas sadūrušās ar situāciju, ka tās izsniegušas kredītus dolāros, bet tagad parādnieki pēc kursa krišanās nesaprot, kā apkalpot parādu. Līdztekus nozīmīgu kredītu daļu bankas attīstības valstīm izsniedza ārējās tirdzniecības operāciju finansēšanai, taču šobrīd globālā tirdzniecība piedzīvo vislielāko kritumu pēdējo sešu gadu laikā - un tieši attīstības valstu dēļ.

Nopietni ne vien finanšu un kredīta sektoru, bet arī globālo ekonomiku varētu satricināt valūtu karu izraisīšanās. «Valūtu karos uzvarētāju nav, jo galu galā valūtu savstarpējās attiecības atgriezīsies pie pirmskara stāvokļa. Manuprāt, bezjēdzīgs pasākums, kas noved pie vēl lielākām problēmām,» tā par valūtu karu iespējamību saka Andrejs Martinovs, Finasta Asset valdes priekšsēdētājs.

Nullei tuvās likmes

Vienīgais līdzeklis, kas kredīta sistēmai kaut kā ļauj strādāt milzīga parāda, kā arī kreditoru un debitoru pesimisma apstākļos, ir pastāvīgi krītoša aizdevuma likme, kas tagad daudzās valstīs svārstās ap nulli. Iepriekš iniciējusi parāda slogu, zemā likme tagad aizņēmējiem atvieglo parāda apkalpošanu, taču īpaši nepazemina tā kopapjomu.

Taču šāds atveseļošanās līdzeklis rada problēmas. Bankas, kas piesaista noguldījumus depozītos, bet pēc tam aizdod piesaistīto naudu ilgtermiņā, saduras ar situāciju, kad starpība starp kredītiem un procentiem pakāpeniski izkūst.

1991. gadā šī starpība 5600 ASV bankām sastādīja vidēji 4,5 procentpunktus, bet patlaban - 3,0 procentpunktus. Lai palielinātu spredu, bankas vairs nevar samazināt par depozītiem izmaksājamo procentu, jo nav vairs kur: noguldītāji vispār var atteikties glabāt naudu bankās.

Depozītu apjomu ziņā lielākā Savienoto Valstu banka JPMorgan Chase atzīmēja, ka tai minētā starpība no 2,95% 2014. gadā samazinājusies līdz 2,15% 2015. gadā. Ja to izdotos pacelt par 0,5 procentpunktiem, tad banka varētu nopelnīt par 10 mljrd. USD vairāk.

Tālab ASV bankas ilgstoši cerēja, ja Federālo Rezervju sistēma (FRS) beidzot cels aizdevuma likmi, kas ļautu paaugstināt procentu izsniedzamajiem kredītiem. Ne velti 2015. gada 28. janvārī, kad FRS vadītāja Džaneta Jelena paziņoja, ka likme vēlreiz var tikt celta tuvākajā nākotnē, banku akcijas uzreiz palēcās par 11%.

Lielāks drauds nekā nafta

Kā uzsver JPMorgan Chase eksperti, lielākos draudus banku ilgtermiņa rentabilitātei rada nevis zemās naftas cenas, bet gan zemās aizdevuma likmes - un šis monstrs tuvākajā laikā nekur nepazudīs.

Piemēram, ja FRS politika kļūtu aizvien stingrāka - decembrī tika prognozētas 4 likmes celšanas 2016. gada laikā -, kā rezultātā federālo fondu likme sasniegtu 3,25% 2018. gada beigās, tad šajā gadā JPMorgan Chase saņemtu papildus tīro procentu ienākumu ap 10 mljrd. USD apmērā.

Par nelaimi bankām, šobrīd tirgus gaida ievērojami pakāpeniskāku likmes paaugstināšanu: iespējams, šogad FRS likmi necels ne reizi un 2017. un 2018. gadā - pa ceturtdaļprocentam. Šāda maiga scenārija īstenošanās gadījumā JPMorgan cer gūt 2018. gadā papildus tīro procentu ienākumu 6 mljrd. USD apmērā.

Protams, tas ir labāk nekā aizdevuma likmes nemainīšanās. Tomēr tas nav pietiekami, lai investori īpaši interesētos par bankas akcijām.

Banku sektora attiecība pret vērtspapīriem

Attiecība «bankas-tirgus» jeb banku sektora apjoms attiecībā pret akciju un obligāciju tirgu apjomu vairākās Eiropas valstīs - atšķirībā no ASV - pēdējā gadu dekādē gandrīz divkāršojies. Šī atšķirība īpaši izjūtama eirozonā, kur divas trešdaļas nefinanšu kompāniju ārējā finansējuma nodrošina banku kredīti. Analoģiskais skaitlis ASV tuvs 20% - šeit akciju un parāda kapitāla tirgiem ir daudz lielāka loma biznesa investīciju finansēšanā.

Eiropas proporcijas īpatnība ietekmējusi kontinenta ekonomikas attīstību - bankas pēc 2008. gada ievērojami sašaurināja kreditēšanu, lai noturētu un atjaunotu savus kapitāla koeficientus.

Savukārt Sema Lengfīlda no ECB un Marko Pagano no Neapoles universitātes veiktais pētījums norāda arī uz to, ka 8 gadu laikā pēc finanšu krīzes saasinājuma ES IKP ievērojami lēnāk nekā Savienotajās Valstīs audzis arī tāpēc, ka pastāv atšķirības finanšu struktūrā.

Izanalizējot daudzu valstu datus, viņi secināja, ka «banku sektora apjoma palielināšanās attiecībā pret akciju un privāto obligāciju tirgu kapitalizāciju izrādās saistīta ar IKP izaugsmi sekojošajā 5 gadu periodā».

Pēc S. Lengfīlda un M. Pagano novērtējuma, šīs ietekmes mērogs ir visai iespaidīgs. Eiropā attiecība «bankas-tirgus» bija 3,2 1990. gadā, bet 2011. gadā tā izauga līdz 3,8. Viņu modelis uzrāda, ka tik nozīmīga palielināšanās novedusi pie IKP gada izaugsmes mazināšanās par 0,3 procentpunktiem. Un šis indikators divkārši pieaug nekustamā īpašuma sektora krīzes laikā, ņemot vērā augsto hipotekāro kredītu īpatsvaru ES banku bilancēs.

Ar relatīvo ES banku sektora apjoma īpatsvaru acīmredzot var skaidrot pusi starpības starp ASV un ES IKP izaugsmēm pēdējos gados, apgalvo pētījums. Tomēr nevis banku sektora loma ekonomikā, bet gan pašu banku kvalitāte ir pamatā tam, kāpēc banku krīzes iespējamība tiek attiecināta nevis uz ASV, bet gan Eiropu.

ASV vs Eiropa

5 gadu laikā kopš 2010. gada tādu ASV lielāko finanšu un kredīta organizāciju kā JPMorgan Chase, Bank Of America Merrill Lynch, Citigroup, Goldman Sachs un Morgan Stanley vērtspapīru cena caurmērā pieaugusi par 45%. Šajā pašā laika posmā Eiropas lielākās bankas Deutsche Bank, Barclays, Credit Suisse, UBS un Royal Bank Of Scotland sadūrušās ar savu akciju krišanos caurmērā par 17%.

Amerikāņu bankas, kuru akcijas tiek tirgotas virs materiālo aktīvu tirgus vērtības, pēc 2008.-2009. gada finanšu krīzes saasinājuma veiksmīgi optimizējušas zaudējumus nesošus virzienus un atbrīvojušās no peļņu nedodošiem aktīviem, kamēr Eiropas bankām joprojām traucē neprofila struktūrvienības un sliktie kredīti.

Kad britu Barclays vadītājam Džonam Makfārleinam vaicāja, vai viņš neuzskata, ka amerikāņu investīciju organizācijas «apēd Eiropas banku pusdienas», Barclays vadītājs atbildēja: «Tās tam velta daudz pūļu.»

Investīciju pakalpojumu jomā Volstrīta nepārtraukti palielina savu tirgus daļu uz eiropiešu rēķina. Saprotams, Eiropas bankas ne īpaši vēlas zaudēt savu biznesu tādos segmentos kā palīdzība kompānijām naudas piesaistē no kapitāla tirgus vai obligāciju tirdzniecība. Tomēr klienti, kuriem nepieciešama investīciju piesaiste, arvien biežāk pamet tādas bankas kā Barclays un Credit Suisse, lai dotu priekšroku, teiksim, Goldman Sachs vai JPMorgan.

Eiropas banku tirgus ir saskaldīts un sevī iekļauj politiski kontrolējamus kreditorus - tādus kā vācu Landesbanken -, kas mazina peļņu visiem. Tāpat Eiropas banku vadītāji savas bieži vien neizlēmīgās stratēģijas nereti attaisno ar pastāvīgām izmaiņām normatīvajās prasībās. Viņiem arvien grūtāk adaptēties jaunajiem globālajiem noteikumiem, kas aizvien vairāk tuvojas amerikāņu modelim.

Finanšu leveridža koeficienta (ierobežo summu, ko banka var aizņemties kredīta izsniegšanai) ieviešana ir imports no Atlantijas okeāna otras puses. Tas soda lielas bankas par tāda relatīvi drošu aktīvu kā hipotekārie kredīti vai valsts obligācijas pārpilnību - bet tieši tā ir Eiropas banku biznesa būtība.

Tam kontrastā amerikāņu bankas pilda starpnieka-aģenta lomu kapitāla tirgū, un to bilancēs atrodas salīdzinoši nelieli hipotekārā kredīta apjomi, daļēji pateicoties tādu valsts aģentūru kā Fannie Mae un Freddie Ma eksistencei.

Kas attiecas uz investīciju biznesu, amerikāņu baņķieri izrādās ievērojami efektīvāki. Tas lielā mērā skaidrojams ar «savu sienu» priekšrocībām: puse no visas globālās investīciju darbības peļņas tiek ģenerēta Amerikā. Tāpat banku lietās liela loma ir izmēram. Lielas kompānijas parasti palielina savu tirgus pīrāga daļu, kamēr Eiropas investīciju bankas caurmērā ir daudz mazākas.

Dienaskārtības vārds: nestabilitāte

Skaidrs, ka pēc Lehman Brothers kraha jādara viss iespējamais, lai izvairītos no tāda giganta kā Deutsche Bank bankrota. Bojā gājušās amerikāņu kredītiestādes piemērs uzskatāmi pierādījis: izglābt vienu banku ir lētāk, nekā tikt galā ar tās domino efektu raisošā defolta sekām.

«Deutsche Bank ir gan Eiropā, gan pasaulē sistēmiski svarīga banka, un tās aizvēršanai ir ļoti maza varbūtība,» apgalvo Pauls Miklaševičs, Baltikums aktīvu pārvaldīšanas direktors. A. Martinovs piebilst: «Deutsche Bank tiks glābta visos iespējamos veidos - manuprāt, nav vērts izskatīt šādu iespējamību. Šobrīd Deutsche Bank nav nepieciešama palīdzība.»

Daudz lielākas problēmas nekā pēkšņā akciju kursu nosvārstīšanās februāra vidū ir arī citām bankām. Arī Credit Suisse, UniCredit, Barclays, BNP Paribas un virknes citu kredītiestāžu akciju dinamika pēdējā laikā nesajūsmina.

Iespējamā globālās ekonomikas bremzēšanās vēl vairāk apgrūtinātu šo banku bilanču piepulēšanu, kurās kopš 2008.-2009. gada krīzes saasinājuma atrodas 1 trilj. EUR slikto kredītu. Tam jāpieskaita izdevumi juristiem un restrukturizācijai, kas īpaši aktuāli Vācijas, Itālijas, Francijas bankām.

«Uztraukums attiecībā uz banku riskantajiem parādiem atspoguļo bailes, ka Eiropas banku sistēma ekonomiskās palēnināšanās gadījumā var izvairīties ievainojamāka, nekā daudzi domājuši,» pauž Gerharts Herberts, Brandywine Global Investment izpilddirektors.

Šķiet, it viss - sākot ar sliktiem parādiem līdz valdību un centrobanku nespējai pieveikt deflāciju un stimulēt izaugsmi - vieš nervozitāti investoros. Paniski uzbrukumi tirgum kļūst par ikdienas parādību, bet «nestabilitāte» ir galvenais pašreizējo situāciju raksturojošais vārds.

Daudzi treideri, kuriem labāk par pārējiem jāzina, kā attīstīsies situācija, notēmējuši uz bankām. Un, ja parādīsies reālas problēmas, mēs par to uzzināsim tuvākajos mēnešos.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu