Gan virkne pēdējā laikā sarakstītu grāmatu un desmitos mērāmu sociālo eksperimentu, gan bažas par iespējamu drīzu ekonomikas apstāšanos un gaidāmo robotu uznācienu uz vēstures skatuves, gan ekonomikas autoritāšu - no Edeira Tērnera līdz Benam Bernankem - izteikumi arvien vairāk mums liek iztēloties, kā gluži kā no helikoptera pār visu pilsoņu kontiem ik mēnesi tiek izkaisīta noteikta summa: garantētais bāzes ienākums (GBI).
Šāds bāzes ienākums būtu jāsaņem ikvienam: tev, man, prezidentam un graustos pārnakšņojošajiem.
Darba vietas un nabadzības slieksnis
«2010. gada 2. janvārī izdevums Washington Post paziņoja, ka 21. gadsimta pirmajos 10 gados ASV ekonomikā nav radīts vairāk darba vietu,» secina Mārtins Fords savā grāmatā Robotu uznāciens: tehnoloģijas un nākotnes bez darba draudi. «Ne par vienu vairāk. Nekas tāds nebija noticis nevienā desmitgadē kopš Lielās Depresijas. Nebija nevienas gadu dekādes, kuras laikā pieejamo darba vietu skaits nepalielinātos kaut vai par 20%. [..]
Pie tam ienākumu nevienlīdzība ASV pieaugusi līdz līmeņiem, kādu nav bijis kopš 1929. gada. Kļuvis acīm redzams, ka darba efektivitātes uzlabošanās, kas noveda pie darba atalgojuma pieauguma 1950-ajos, tagad praktiski pilnībā nonāk kompāniju īpašnieku un investoru kabatās.»
Kopš 2008./2009. gada finanšu krīzes ekonomikas bremzēšanās un fiskālo ierobežojumu dēļ arī Eiropā uzplaukst nabadzība. Saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas datiem 123 miljoni cilvēku Eiropas Savienībā riskē noslīdēt zem nabadzības sliekšņa - bet tā ir ceturtā daļa kopienas iedzīvotāju. 2008. gadā attiecīgais skaitlis nepārsniedza 116 miljonus.
Saduroties ar pieaugošo nevienlīdzību un augsto bezdarba līmeni, iespējams sākt domāt par bāzes ienākuma ieviešanu, kas garantētu visiem cilvēkiem neatkarīgi no tā, vai viņiem ir vai nav darbs, iespēju apmierināt minimālās vajadzības.
Spānijā šo ideju atbalsta kreisi orientētā partija Podemos. Somija plāno eksperimentu vairākos apgabalos īstenot 2017. gadā. Šveicē par GBI visā valsts teritorijā drīz jānorisinās referendumam. Šogad arī Francija lems jautājumu par bāzes ienākuma piešķiršanu visiem un maksimālo algu ierobežošanu, lai cīnītos ar nevienlīdzību un panāktu vienmērīgāku ekonomikas izaugsmi.
Koncepcija, ko 1943. gadā gandrīz apstiprināja britu parlaments
Kā izvairīties no stagnācijas? Britu ekonomists lords Edeirs Tērners uzstāj, ka ekonomiku var atdzīvināt vienīgi vienkārša (gandrīz) naudas izdalīšana iedzīvotājiem. Šo pozīciju viņš aizstāv savā jaunajā grāmatā Starp parādu un velnu: par naudu, kredītu un veidu, kā uzlabot globālo finanšu sistēmu.
«Valdība varētu izmaksāt, piemēram, 1000 USD visiem pilsoņiem, izdarot elektroniskas iemaksas viņu banku kontos,» raksta E. Tērners. Cilvēki varētu tērēt šo naudu, kā vien ienāk prātā - ēdienam, apģērbam, mēbelēm, atvaļinājumam vai kam citam. Ekonomikā automātiski aug pieprasījums un «šā pasākuma efekts kopumā būs proporcionāls jaunas nodrukātas naudas vērtībai.»
E. Tērners ir vienisprātis ar to, ka naudas drukāšanai ekonomiskajā politikā piešķirams «gandrīz vai nāves grēka statuss». Tomēr šo absolūti nopietno un izsvērto priekšlikumu izvirzījis akadēmiķis un ekonomists, kura statuss nav apstrīdams: nesen viņš bija Apvienotās Karalistes finanšu regulatora vadītājs, britu centrobankas Finanšu politikas komitejas loceklis et cetera.
«Mūsu atteikšanās izmantot šo iespēju līdz šim vienīgi bremzēja ekonomikas izaugsmi, veda pie stingras, taču ne obligātas ekonomēšanas un paaugstināja sagaidāmās finanšu nestabilitātes riskus,» apgalvo grāmatas autors.
Pirmoreiz bāzes ienākuma ideju vēl 18. gadsimta beigās pieminēja Tomass Peins savā pamfletā Agrārā justīcija - kā sistēmu, kurā «pilnbrieduma laikmetā» vienlīdzīgs maksājums no valsts tiks piešķirts ikvienam un visiem no 21 gada vecuma, bez jautājumiem. Un ar to varēs darīt, kas vien ienāks prātā.
Interesanti, ka 1943. gadā šādu koncepciju gandrīz apstiprināja AK parlaments. Tomēr beigu galā priekšroka tika dota sociālā atbalsta sistēmai, kas bāzēta uz Viljama Beveridža idejām: mums ierastās izmaksas, kuru apjoms atkarīgs no stāža, atalgojuma et cetera.
Ideju drukāt papildu naudu dažādos laikos pauduši daudzi pazīstami ekonomisti, ieskaitot Miltonu Frīdmanu un Benu Bernanki. Ilgu laiku šādi priekšlikumi tika attiecināti uz pārdomu sfēru, taču E. Tērners uzstāj, ka jaunas naudas drukāšana vispār var izrādīties vienīgais veids, kā sasniegt «pieklājīgu» ekonomikas izaugsmes līmeni un uzvarēt stagnāciju un pārmērīgo parādu slogu.
Kāpēc drukāt naudu tieši QE un banku glābšanai?
Pēc E. Tērnera domām, kvantitatīvās mīkstināšanas (QE) politika, ko pielietoja ASV un AK, nenodrošina pieņemamu IKP pieaugumu un var radīt smagas blaknes: noturot aizdevuma likmi rekordzemos līmeņos un palielinot nekustamā īpašuma un citu aktīvu cenu, tā var novest pie kārtējā kredītu buma, kas var likt atkārtoties 2008. gada situācijai.
Ņemot vērā, ka valdību veiktā uz bankrota robežas nonākušo banku un lielo kompāniju izpirkšana vienalga valstīm liek drukāt jaunu naudu šīm vajadzībām, E. Tērners paziņo, ka šo pašu naudu daudz racionālāk būtu atdot tiem, kas to iztērēs ekonomikā. Tieši kādā veidā cilvēki saņems līdzekļus - kā bankas konta papildinājuma, nodokļu atlaides vai jaunu ceļu būves formā -, pēc grāmatas autora domām, nav tik svarīgi. Būtiski, lai valsts stimulētu ekonomiku, neradot papildu parādus.
Lai nu kā, pastāv viens arguments, kuru gandrīz nav iespējams apstrīdēt. Ņemot vērā parādu slogu, lēnas izaugsmes vai stagnācijas draudus, mēs nostājamies bīstamas izvēles priekšā: atgriezties pie standarta modeļa vai arī pievērsties kam radikālam - elektroniskajai drukāšanas mašīnai. Izsakoties E. Tērnera vārdiem, tā ir izvēle starp parādu un velnu.
Ja pienācīga ekonomiskā izaugsme tuvāko gadu laikā neatjaunosies, dažas valstis patiešām varbūt izvēlēsies E. Tērnera piedāvāto variantu.
No Kanādas un Namībijas līdz Somijai un Šveicei
Pagaidām nav bijis neviena mēģinājuma realizēt GBI ideju valsts mērogā, toties īstenota virkne interesantu sociālo eksperimentu.
Piemēram, Aļaskā izveidots fonds, no kura reģiona iedzīvotājiem ik gadu tiek izmaksāti līdzekļi, - apjomu nosaka tas, cik veiksmīga izrādījusies šā štata investīciju politika. 1976. gadā radītā fonda ideja: Aļaskas iedzīvotājiem jāsaņem labums no naftas, kas tiek iegūta viņu teritorijā.
Kanādas pilsētā Dofēnā, eksperimentējot ar GBI no 1974. gada līdz 1979. gadam, bija vērojama neliela darba stundu skaita samazināšanās, taču vienlaikus tika fiksēts vīriešu izglītībai veltītā laika pieaugums, kā arī mātes vairāk laika atvēlēja bērniem.
Namībijas ciematā Očivero, kurā dzīvo ap 1000 cilvēku, labdarības organizāciju, arodbiedrības organizāciju un baznīcu koalīcija 2008./2009. gadā iedarbināja pilotprojektu, kura ietvaros katram iedzīvotājam ik mēnesi izmaksāja 100 Namībijas dolāru (apmēram 9 EUR). Rezultāti: vīrieši pārstāja nodarboties ar malumedniecību, bērni vairs nedzīvoja badā un viņu sekmes skolā uzlabojās.
Tāpat par 11% pieauga nodarbināto skaits; iedzīvotāji atvēra maizes veikalus, frizētavas, ķieģeļu ražošanas arte ļus. Strauji mazinājās alkohola lietošana, noziedzības līmenis kritās par 42%, bet cilvēku, kas dzīvoja zem uztura nabadzības sliekšņa, īpatsvars no 76% noslīdēja līdz 37%.
2011. gadā Kanādas provincē Manitobā noritējušais eksperiments Mincome uzrādīja nenozīmīgu kritumu darba tirgū, vienlaikus nozīmīgi paaugstinājās iedzīvotāju izglītības un veselības kvalitāte.
Nesen Vācijā kārtējā GBI iniciatīva tika risināta, izmantojot kraudfaundinga metodi. 19 tūkstoši bāzes ienākuma piekritēji ar tās palīdzību nodrošina 13 nejauši izvēlētus pilsoņus. Viens no stipendiātiem uzrakstīja disertāciju, cits pameta darbu zvanu centrā, lai kļūtu par skolotāju.
Šomēnes eksperiments aizsācies Utrehtā, kurai ātri pievienojās vēl vairākas Nīderlandes pilsētas. Utrehtas domes un vietējās universitātes shēmā iesaistīti daži desmiti cilvēku, kuri saņem GBI 900 EUR apmērā (1300 EUR - ģimenes pāriem) neatkarīgi no viņu nodarbinātības statusa; pie tam dažādas eksperimenta dalībnieku grupas tiek pakļautas dažādiem nosacījumiem.
Daudz vērienīgākam eksperimentam 2017. gadā gatavojas Somija. Projekta pilotfāzē ikvienam iesaistītajam pilsonim paredzēts izmaksāt 550 EUR mēnesī, bet vēlāk - 800 EUR. Nesen veiktā aptauja rāda, ka valsts iedzīvotāji pauž lielu atbalstu: 69% somu piekrīt šai shēmai. Somijai ir nopietns stimuls ķerties pie alternatīvas: bezdarba līmenis sasniedzis 9,5%; OECD dati liecina, ka valsts sociālie izdevumi pret IKP ir otrie augstākie ES.
Taču kas grandiozs - jau makroekonomikas līmenī - briest bagātajā Šveicē, kur projekta atbalstam 2013. gadā tika savākti 126 tūkstoši parakstu. Tātad - priekšā referendums. Ja rezultāts izrādīsies pozitīvs, ikvienam Šveices pilsonim būs tiesības saņemt ik mēnesi bāzes ienākumu 2500 Šveices franku apmērā.
GBI pret milzīgajām administrēšanas izmaksām
Ideja, kas iekaro arvien lielāku popularitāti aizvien izpelnās daudz kritikas bultu. Protams, Bloomberg ātri aprēķināja: ja katram somam tiks iedoti 800 EUR mēnesī, tas valstij izmaksās vairāk nekā 52 mljrd. EUR gadā, kamēr valdības prognozētie ienākumi 2016. gadam veido 49 mljrd. EUR.
Tā tas izskatās pirmajā acu uzmetienā. Tomēr ne katrs soms ir pieaugušais darbspējīgā vecumā; savukārt GBI lielākus ieņēmumus gūstošajiem saskaņā ar pastāvošo likumdošanu tiks aplikts ar attiecīgu nodokli. Liels stimuls GBI ieviešanai ir iespēja samazināt lielu daļu no sociālo programmu administrēšanas dārgajām izmaksām: pabalstu sistēmas ir ļoti kompleksas un pārāk bieži - birokrātiskas.
«Nijmegenas budžetā ir 115 milj. EUR, ko paredzēts izsniegt cilvēku labklājības uzlabošanai, taču mums gadā jāizmaksā 20 milj. EUR ierēdņiem, lai apkalpotu pašreizējo birokrātisko sistēmu. Ar bāzes ienākuma palīdzību mēs ieekonomēsim naudu,» akcentē eksperimentu atbalstījušās Nijmegenas pilsētas padomniece Līza Vestervelda.
Aksioma, ka ikviens strādā no deviņiem līdz pieciem un gūst ienākumus tikai vienā darbavietā, sen noraidīta. Šodien cilvēki te stājas darbā, te pamet to, kā arī arvien vairāk iesaistās giganomikā. Pašreizējā sociālo labumu piešķiršanas sistēma, kļūstot arvien sarežģītāka un prasot arvien lielākus izdevumus, piedzīvo krīzi.
Svarīgi, ka GBI aizvieto jau eksistējošās sociālās un dotāciju izmaksas, kas iekļauj bezdarba pabalstus, minimālo darba atalgojumu, finanšu palīdzību trūcīgajiem un daudzas citas programmas, turklāt iespaidīgi samazina to realizēšanai nepieciešamos birokrātiskā aparāta izdevumus. Piemēram, viens no GBI teorētiķiem Alans Šiahens uzskaita 130 ASV federālās dotāciju programmas, kuras būs iespējams slēgt vai nozīmīgi mazināt GBI shēmas lietošanas gadījumā.
Pārāk labi, lai būtu patiesība?
Viens no būtiskākajiem GBI ieviešanas šķēršļiem saistāms ar problēmu, kas ik gadu tiek apspriesta aizvien kaislīgāk. - sociālā nevienlīdzība. Pīrāgs kļūs garāks, un tas tiks sadalīts citādi. Pēdējos 30 gados ekonomika tika stimulēta, šķipelējot naudu bagātāko virzienā. Ieviešot bāzes ienākumu, vairāk naudas ieplūdīs trūcīgāko slāņu kontos.
Protams, GBI izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība. Mūsos mostas aizdomas, tiklīdz tiek runāts par bezmaksas sieru - naudas izsniegšana cilvēkiem izklausās pēc bezmaksas dāvanas. Bailes no trūkuma ieprojektētas mūsu DNS, raisot pašsaprotamus jautājumus: vai cilvēki vispār gribēs strādāt, vai netērēs naudu alkoholam, narkotikām, izpriecām, vai pilsētu ielas nepiepildīs dīkdieņi?
Pagaidām aizvadītie eksperimenti Kanādā, Āfrikā, Indijā liek domāt, ka cilvēka kā sociālas būtnes DNS līdztekus bailēm no bada ir ieprogrammēts arī daudz kas cits. Taisnība, izmantojot shēmu, darba stundu skaits mazinājās, taču - ne īpaši nozīmīgi.
Viens no iespējamiem traktējumiem: tā kā nebija izmisīgi jāķeras pie paša pirmā darba piedāvājuma, kas pagadījās, tika atrasta darbavieta, kas vairāk pa prātam - nepastāvēja bailes nonākt pilnīgā nabadzībā. Bet cilvēki, kas rūpīgi izvēlas sev atbilstošu darbu - tas ir pozitīvi pat no ekonomiskā skatpunkta. GBI sistēma paredz, ka cilvēki mazāk nodarbosies ar to, ko viņiem uzspiež tirgus un darba devējs.
Tāpat cilvēki jutīsies vairāk motivēti pievērsties brīvprātīgas palīdzības aktivitātēm, kas daudzus atbaida tieši ar to, ka liela laika patēriņa (šajā pašā laikā taču varētu arī pelnīt naudu) vienīgais rezultāts ir morālais gandarījums. Turklāt pat Namībijas piemērs liecina, ka GBI saņemšanas gadījumā cilvēki vairāk tiecas atvērt nelielus uzņēmumus: veikaliņus, darbnīcas.
Arī bāzes ienākuma shēmas gadījumā uzlabojas iedzīvotāju fiziskā un garīgā veselība, jo viņiem nebūs jāuztraucas par nākotni, bet iespēju un laika sevis uzturēšanai formā būs vairāk.
Mūsdienu ekonomikas fundamentālā problēma
GBI būtu jālikvidē kliedzoša nabadzība, jāmazina nevienlīdzība un ievērojami jāuzlabo «trauslā» stāvoklī atrodošos cilvēku dzīves. Taču tas nav galvenais iemesls, kāpēc arī nopietni ekonomisti runā par bāzes ienākumu. Visdrīzāk jau tuvākajās pāris gadu dekādēs mēs pie tā nonāksim, jo GBI spēj risināt mūsdienu ekonomikas fundamentālo problēmu - pieprasījuma trūkumu.
Pateicoties tehnoloģijām un ekonomikai, sen atrisināta piedāvājuma problēma. Pasaule spējīga saražot arvien vairāk un vairāk ar mazāku darba un kapitāla pielietojumu nekā jebkad iepriekš. Mums pietiek inovāciju, pietiek resursu, pietiek apmācīta darbaspēka, mums ir kaudzēm naudas. Vienīgā lieta, kas biznesam pietrūkst - tie ir patērētāji.
Saražot kļuvis viegli; uzņēmējiem un baņķieriem arvien lielākas galvassāpes sagādā pārdošana. Stagnējošais ienākumu līmenis vēsta, ka darbaspēks nespēj palielināt pieprasījumu. Mikroskopiskās aizdevumu likmes liecina, ka pasaulei ir vairāk kapitāla nekā reāli nepieciešams. Jau kopš Lielās Depresijas laikiem daudzi ekonomisti secina, ka tieši patēriņš ir mūsdienu ekonomikas Ahileja papēdis.
Ik gadu tehnoloģiskais progress mums ļauj radīt vairāk preču un pakalpojumu ar mazākiem darbaspēka un kapitāla ieguldījumiem. Cilvēks kā patērētājs par to var priecāties: iespējams iegādāties labākus un lētākus produktus nekā jebkad agrāk.
Taču darba ražīguma pieaugums apdraud cilvēka kā nodarbinātā darba vietu. Jo mazāk strādājošo vajadzīgs viena un tā paša produktu daudzuma radīšanai, jo vairāk darbinieku tiek atlaisti. Šķiet, šajā frontē lietas kļūst aizvien nepatīkamākas.
Oksfordas universitātes pētījumi apliecina, ka tuvāko divu gadu dekāžu laikā roboti var likvidēt 47% esošo darba vietu. Anglijas bankas ekonomisti, aprēķinot cilvēku nomaiņas pret robotiem dažādās profesijās varbūtības, secinājuši, ka risks zaudēt darbu apdraud 15 miljonus cilvēku Apvienotajā Karalistē un 80 miljonus cilvēku Savienotajās Valstīs. Ar vislielāko varbūtību tuvā nākotnē ar mākslīgā intelekta sistēmām var tikt aizvietots personāls, kas pilda administratīvus, kancelejas un ražošanas uzdevumus.
Līnija starp darba un kapitāla iespējām
Amerikāņu uzņēmēja Mārtina Forda darbs Robotu uznāciens: tehnoloģijas un nākotnes bezdarba draudi, ko Financial Times un McKinsey & Co atzina par 2015. gada labāko grāmatu, uzskatāmi brīdina par daudzu augsti kvalificētu darba vietu izzušanu un iespaidīgu bezdarba pieaugumu globālajā ekonomikā - mākslīgā intelekta progresa un ražošanas amortizācijas paātrināšanās iespaidā.
M. Fords skaidri un gaiši paziņo: lai izvairītos no sociālās eksplozijas, valstīm un kompānijām būs jāmeklē veidi, kā saglabāt iedzīvotāju ienākumu līmeni pieaugošās automatizācijas apstākļos. Viņš raksta:
«Amerikāņu ekonomika iesoļo jaunā ērā. Šī ir ēra, ko raksturos fundamentālas pārmaiņas attiecībās starp strādājošajiem un mašīnām. Šīs pārmaiņas beigu galā liks apšaubīt vienu no visizplatītākajiem priekšstatiem par to, ka mašīnas ir instrumenti, kas paaugstina strādājošo darba ražīgumu. Tā vietā mašīnas pašas pārvēršas par strādājošajiem, bet līnija starp darba un kapitāla iespējām kļūst tik izplūdusi kā vēl nekad. [..]
Gandrīz visas eksistējošās nozares visdrīzāk kļūs mazāk darbietilpīgas uz tehnoloģiju asimilēšanās kompāniju biznesa modeļos fona. Un šīs pārmaiņas var norisināties ļoti ātri. Tajā pašā laikā jaunās ekonomikas nozares praktiski vienmēr sevī iekļauj darbietilpīguma samazināšanas komponentu līdz ar savu rašanās brīdi.
Tādas kompānijas kā Google un Facebook, piemēram, kļuvušas par slaveniem zīmoliem un sasniegušas milzīgu tirgus kapitalizāciju, izmantojot tikai neliela cilvēku skaita darbu salīdzinājumā ar kompāniju izmēru un nozīmību. Ļoti pamatoti ir uzskatīt, ka pēc līdzīga scenārija kompānijas uzradīsies gandrīz visās jaunās ekonomikas nozarēs, kas parādīsies nākotnē.»
Līdzīgu nākotnes ainu saredz britu filozofs Niks Bostroms, kurš grāmatā Mākslīgais intelekts bezmaz ar lupu aplūko pašu cilvēku nākotnes robotizētajā pasaulē:
«Pārejas periodā maltuziānisma apstākļos dzīvojoša cilvēka dzīvesveids nez vai līdzināsies kādam no mums pazīstamajiem modeļiem (teiksim, mednieka, vācēja, fermera vai ofisa darbinieka dzīvesveidam). Visdrīzāk lielākā daļa cilvēku vilks vārgu eksistenci līdzīgi dīkdienim rantjē, kuram līdzekļu tik tikko pietiek eksistēšanai pusbadā.
Cilvēki dzīvos ļoti nabadzīgi, faktiski tikai no procentiem un valsts līdzekļiem. Tomēr vienlaikus viņi dzīvos inovatīvu tehnoloģiju pasaulē - ne vien supergudru mašīnu, bet arī pretnovecošanās un baudu sagādājošu preparātu pasaulē; virtuālās realitātes un dažādu pašpilnveidošanās tehniku pasaulē.
Un diez vai tas būs pieejams vairākumam. Visdrīzāk reālo medicīnu aizvietos zāles augšanas apstādināšanai un metabolisma palēnināšanai ekonomēšanas nolūkā, jo lielam daudzumam cilvēku aktīva dzīve nebūs iespējama (ja ņemam vērā jau tā minimālo ienākumu pastāvīgu mazināšanos).»
Jau šodien jāsaprot, kur ir «pudeles kakls»
Lai arī robots spēj radīt mobilo telefonu, viņš diemžēl to nevar nopirkt. Ielūkojoties tuvā nākotnē, kur valdīs pieprasījuma trūkuma problēma, izskatās, ka risinājumu džungļos tieši GBI ir tas, kas spēj nodrošināt ekonomikas izaugsmi, kas apmierinās gan makroekonomiku un korporācijas, gan strādājošos un «vistrauslākos». Lai arī šodien vairākumam cilvēku izprast, ka «pudeles kakls» ir nevis piedāvājums, bet gan pieprasījums, nav viegli.
Preču un pakalpojumu nepieaugošās cenas, izzūdošās darba vietas un gaidāmais robotu uznāciens uz QE neefektivitātes fona ir skaidri trendi, kas liecina: naudas kaisīšana no helikoptera individuālos banku kontos var izrādīties efektīvākais ekonomikas atdzīvināšanas veids.