Finanšu dūžu spēles. Laukums - zelta tirgus. 2001. gada 2. aprīlī zelta cena noslīdēja līdz pat 255 USD par Trojas unci (oz). Tas izrādījās vēsturiski viszemākais līmenis, pēc kura sasniegšanas zelta cena auga 12 gadus pēc kārtas, 2011. gadā sasniedzot 1889 USD. Šādu dinamiku finanšu tirgos līdz šim nebija uzrādījis neviens aktīvs!
Sekoja korekcija, un zelta cena sāka lejupslīdi. 2014. gada vidējā cena bija jau 1266 USD/oz; šā gada jūlijā zelta cena uzrādīja vislielāko kritumu mēneša ietvaros (6,5%) pēdējo divu gadu laikā: 31. jūlijā tirdzniecība COMEX biržā noslēdzās pie 1095 USD/oz atzīmes.
Zelta tirgus divi paradoksi
Paradokss Nr. 1: neraugoties uz savu 5 tūkstošus gadu ilgo vēsturi un tradīcijām, zelts triju gadu laikā pārvērties no visiecienītākā aktīva par visnievājamāko. Paradokss Nr. 2: tirgus cenas vēsta, ka zelts šobrīd ir viens no visbezperspektīvākajiem aktīviem, kamēr ne viens vien indikators liecina, ka reālais zelts ir visai pieprasīts.
Pērn virkne faktoru varēja likt izšķirties par labu ieguldīšanai zeltā: dolāra kursa stiprums, globālās ekonomikas stāvoklis, inflācija, ģeopolitiskā spriedze, Krievijas-Ukrainas konflikts, Irānas atomprogramma, pieprasījums no Ķīnas un Indijas puses, iespējamā zelta rezervju izsīkšana, plus lejupejošā trenda beigšanās («Cik ilgi cena var kristies?»).
Šogad gandrīz visi minētie faktori, izņemot pēdējo, spēlē pretējā - zelta pārdošanas - virzienā. Un tomēr nav izslēgts, ka zelta tirgū sagaidāma grandioza spēle: šobrīd treideri sāk saņemt pretrunīgus signālus.
Kādas spēles šodien tiek spēlētas?
Svarīgi piebilst, ka brīvā kritienā nonācis ne vien zelta vai dārgmetālu, bet gan viss izejvielu tirgus kopumā. Standard & Poor's izejvielu indekss jūlijā kritās par 13,6%, sasniedzot 2002. gada minimumus - pat 2008./2009. gada krīzes laikā cenas bija augstākas.
Skaidrs, ka izejvielu supercikls 1998-2011 ir beidzies un šobrīd investori ierauga daudz pievilcīgākus aktīvus, kur ieguldīt. Tagad, pēc Citi ekonomista Eda Morzes vārdiem, iestājušās «paģiras». Taču kur redzama virzība, kādas spēles šobrīd tiek spēlētas zelta un tam tuvajos tirgos?
Kā zināms, zelta cena veidojas nevis fiziskajos, bet gan «papīra» tirgos - fjūčersu un citu finanšu instrumentu lietošanas rezultātā. Tas pats attiecas uz dažādām izejvielu precēm.
Piemēram, tikai viena ceturkšņa ietvaros banka JPMorgan pēkšņi pieaudzēja izejvielu cenām piesaistīto derivatīvu apjomus savā investīciju portfelī vairāk nekā 10 reizes: no 131 mljrd. USD uz 3,59 trilj. USD. Ko tas nozīmē? Vai patiesi investīciju banka nobijusies no valūtu «gāšanās» un aizbēgusi uz miera ostu?
Protams, nē: derivatīvu kontrakti nenodrošina garantētu glābiņu, jo to drošību ierobežo kontrahentu drošums. Visdrīzāk JP Morgan vērienīgi iesaistās globālā naftas cenu spēlē un/vai palīdz monetārajām varām «nomierināt» tirgus, kurus satraukusi parādu krīzes saasināšanās. Mākslīgi pazeminot izejvielu cenas, vieglāk parādīt papīra valūtu spēku.
Interesants arī fakts, ka JPMorgan kopš 2012. gada centīgi veido sudraba uzkrājumus - šobrīd tie pārsniedz 50 000 t. Kāpēc vienai no lielākajām investīciju bankām pasaulē nepieciešami šādi dārgumi, neviens precīzi nezina. Tomēr pastāv pieņēmumi, ka šī varētu būt gatavošanās finanšu haosam, kura rezultātā dārgmetālu cenas varētu iespaidīgi pieaugt.
Labāk izprast, kāpēc neaug zelta un sudraba cenas, mums palīdz bankas dati par saviem metālu derivatīviem. Viena ceturkšņa ietvaros derivatīvu apjomi tās bilancē spēja pieaugt par 1260%: no 3,9 mljrd. USD līdz 53 mljrd. USD. Šeit gan figurē galvenokārt sudrabs, jo zelts attiecināms uz FX kategoriju.
Līdz ar to arī saprotams, kāpēc parādu krīzes pašā plaukumā un Grexit draudu palielināšanās laikā dārgmetālu cenas vienīgi saruka. Un saprotams, kāpēc sudraba cenas spēj noturēties zem 16 USD/oz līmeņa, pie kura vairāk nekā puse sudrabu iegūstošo uzņēmumu darbojas ar zaudējumiem.
«Papīra» zelts
««Papīra» zelta kontrakti nav segti ar fizisko aktīvu,» piebilst zelta tirgus eksperts no Latvijas, kurš vēlējās palikt anonīms. «Tā ir piramīda tīrā veidā. Mēs atceramies, kas izprovocēja 2008. gada krīzi - tie bija nesegtie mājokļu kreditēšanas vērtspapīri, kas bija pieaudzēti līdz piramīdas apjomam, kas vairs nespēja nodrošināt kapitāla apriti.
COMEX, kas ir viena no galvenajām zelta tirdzniecības platformām pasaulē, atklāti norāda, ka zelta kontraktu segums ir tikai 5%, tas nozīmē, ka no 100 kontraktiem reāli piegādāt zeltu varēs tikai 5 gadījumos. Tātad biržā zeltu pērk ne jau tādēļ, lai to turētu un/vai piegādātu, bet lai spekulētu ar tā cenu.»
Stāsta Ēriks Sprots, Kanādas dārgmetālu pārdošanas kompānijas Sprott Money prezidents: «Es nešaubos, ka bankas pašu sarīkotās cenu mazināšanas gaitā pērk kontraktus, lai atbrīvotos no potenciāli zaudējumus nesošajām īsajām pozīcijām. Hedžfondi tām pārdod šos kontraktus.
Ja hedžfondi vienkārši apstādinātu savas operācijas uz 6-8 nedēļām un pārstātu investīciju bankām piegādāt degvielu [to] spekulācijām, mēs visi būtu ieguvēji. Taču hedžfondu menedžeri lūkojas datoru ekrānos, ierauga, ka dārgmetālu cenas traucas lejup, un spēlē īsās pozīcijas.»
Tā zelta stieņu bankas (JPMorgan, HSBC, RBS) pārdod nekādu reālu segumu neprasošās īsās pozīcijas COMEX tirgū, kā rezultātā cenas krītas un «papīra» zelta daudzums pieaug. Tas, ka cenas tiek noteiktas šādā veidā, bet nevis balstoties uz pieprasījumu-piedāvājumu fiziskā zelta tirgū, rada iespēju lielajiem spēlētājiem noturēt cenas izaugsmi - arī tad, kad pieprasījums pēc fiziskā metāla var augt.
Tagad laiks pievērsties notikumiem reālā zelta pasaulē.
Lieli Ķīnas meli vai dīvaina statistika?
Vispārīgos vilcienos Ķīnas ikgadējais zelta iegādes apjoms salīdzināms ar visu Eiropas valstu kopējo apjomu. Piemēram, pēc Reuters aplēsēm, pēdējos četros gados Ķīna (ieskaitot Tautas banku) iegādājusies 1020 t zelta.
Tas arī ir iemesls, kāpēc šovasar acumirklī tirgū cenas nobrukumu par uzreiz 50 USD radīja Ķīnas oficiālais paziņojums (6 gadus tas bija noslēpums) par savu zelta rezervju apjomu: tas izrādījās negaidīti zems - 1658 t. Pat konservatīvākās (Bloomberg) prognozes vēstīja, ka drakonu zemes rezervēm jāveido vismaz 3510 t.
Kas varēja būt pamatā šai sensācijai? Viena no hipotēzēm ir šāda. Vēl jūlija sākumā, kad pastāvēja indeksa Shanghai Composite straujas nobrukšanas draudi, daži analītiķi un stratēģi minēja, ka Ķīnas valdībai jāglābj tirgus: taču ne ar mutvārdu intervencēm, bet gan rīkojoties ar zeltu un sudrabu.
Varbūt Ķīnas Tautas banka ieklausījās šajā padomā? Noturēt tirgu iespējams tajā gadījumā, ja investori redzēs Ķīnas zelta un valūtas rezervju pakāpenisku pieaugumu.
Iznāk, ka Ķīnai vajadzēja vienkārši gaidīt, kamēr fondu tirgus sāks slīdēt lejup, bet pēc tam visiem uzrādīt jaunu stabilitātes «bazuku» - zelta izskatā. Tātad Ķīnas centrālajai bankai bija nepieciešams turēt azotē faktoru investoru noskaņojuma uzlabošanai.
Šo hipotēzi būs iespējams ļoti viegli pārbaudīt, sagaidot regulatora tālāko rīcību. Ja tagad Tautas banka ik mēnesi ziņos par zelta rezervju pieaugumu - jo īpaši biržu lielāko lejupslīžu brīžos -, tad neradīsies nekādas šaubas. Un pēc dažiem mēnešiem mēs uzzināsim drakonu zemes zelta rezervju īsto apjomu.
No otras puses, varbūt Ķīna - no tehniskā skatpunkta - nemānās. Atsevišķas Tautas atbrīvošanas armijas daļas iegūst zeltu un to nodod Finanšu ministrijai, darbojoties ārpus parastajiem komerckanāliem; tāpat valdība iepērk zeltu tieši no ķīniešu ražotājiem. Tas ir iekšējais darījums, līdz ar to šos apjomus obligāti nav jācenšas ierakstīt oficiālajās rezervēs.
Analītiķi atzīmē: ja Ķīna uzreiz uzrādītu, piemēram, 3000 t lielas rezerves, zelta tirgus tiktu destabilizēts. Kas pats par sevi saprotams, ja Ķīna paredzējusi iepirkt vēl vairāk zelta.
Jebkurā gadījumā pieejamie dati liek pacelt uzacis: kur tad pasaulē visvairāk zelta iegūstošā Ķīna likusi tūkstošiem tonnu zelta, ko tā ieguvusi un importējusi pēdējo sešu gadu laikā - ja ņemam vērā, ka tā šo metālu neeksportē? Bet kopš 2009. gada Ķīna ieguvusi vairāk nekā 2000 t dzeltenā metāla, plus vairāk nekā 3300 t importējusi caur Honkongu.
Tāpat daudz zelta jābūt dažādu banku - īpaši valsts - pārvaldījumā: šie daudzumi rezervēs netiek iekļauti. Vēl ir suverēnais fonds CIC (Ķīnas investīciju korporācija; aktīvi - ap 750 mljrd. USD), kurš atbild par Ķīnas valūtas rezervju pārvaldīšanu - zināma daļa no tām varētu būt zelta izskatā.
Visai iespējams, ka drīz Ķīnas Tautas bankas paziņojumos par zelta rezervju apjomu tiks ierēķināti tie apjomi, kas pagaidām ir banku un citu slēgtu struktūru bilancēs. Tātad jūlijā oficiāli publicētais skaitlis - 1658 t - maz ko nozīmē.
Centrobankas nesnauž
Interesi par zeltu nebūt nav zaudējušas centrālās bankas: no 2009. līdz 2014. gadam, piemēram, Indijas Centrālā banka zelta rezerves palielinājusi par 56% - līdz 557 t; Krievijas banka šajā laikā zelta rezerves gandrīz divkāršojusi - līdz 1040 t. Centrālās bankas pasaulē pērn kopumā būtiski «pieaudzējušas» zelta aktīvus: par 17% jeb par 477 t.
«Diemžēl, ņemot vērā salīdzinoši mazo zelta tirgus apjomu un lielo atvasināto finanšu instrumentu daudzumu, kas radīti uz zelta bāzes, ir viegli manipulēt ar zelta tirgu un zelta cenām,» secina zelta tirgus eksperts no Latvijas. «To pierāda regulatoru veiktās izmeklēšanas, kuru rezultātā Deutsche Bank, Barclays Bank un citas autoritatīvas finanšu iestādes bija spiestas atzīt manipulācijas faktu un samaksāt lielas soda naudas. Tā rezultātā tika reformēts Londonas fiksinga mehānisms, kas nemainīgi pastāvēja aptuveni 100 gadus.
Bažas par cenu manipulācijām saglabājas. Centrālās bankas ir vienas no nozīmīgākajām zelta turētājām pasaulē. Ne tik sen Ķīna paziņoja savu zelta rezervju apjomu, bet neviens tam īsti nenoticēja līdz galam. Tas viss rada sasprindzinājumu un neziņu. Un, kā zināms, duļķainā ūdenī «ķert zivtiņu» ir labāk.»
Āzijas tirdzniecības sesiju agrie rīti
Iespējams, pastāv labs pieprasījums pēc fiziskā metāla, tomēr «papīra» zelta frontē bieži vērojama spēle uz pazemināšanos. Par pierādījumu lielo spēlētāju manipulācijām kalpo fakts, ka cenu kritieni nereti notiek Āzijas tirdzniecības sesiju agrīnā stadijā, kad tirgū dalībnieku ir ļoti maz un cenu viegli «nospiest lejā». Vienā dienā šādā veidā cena spēj mazināties pat par 5%.
Vērts atcerēties, kāpēc dzeltenā metāla cena slīdēja lejup 2008. gadā, krīzes laikā: bija skaidri izjūtams dolāru likviditātes trūkums. Tomēr ar likviditātes trūkumu nebūt nav izskaidrojams brutālais uzbrukums cenai šā gada 20. jūlijā.
Kad Āzijā ausa rīts, kāds 4 sekunžu laikā pārdošanā izsvieda fjūčersu kontraktus par kopējo summu virs 500 milj. USD. Neviens normāls pārdevējs vienā acumirklī neizvietos tik lielu piedāvājumu, kas spējīgs sadeldēt tā cenu, - pie tam laikā, kad tirdzniecības laukumos gandrīz neviena nav.
Acīm redzams: tam, kurš sarīkoja šo cenas lejupslīdi, vajadzētu būt finanšu regulatoru atbalstītam - var saņemt vismaz daudzos miljonos mērāmus sodus. Tātad likmes šajā spēlē bija ārkārtīgi augstas.
Piemēram, Londonas treideris Endrjū Magvaija atzīmēja, ka, viņaprāt, 20. jūlijā notikušā pēdas ved uz Starptautiskās Norēķinu bankas (BIS) Tirdzniecības nodaļas 1. apakšnodaļu. Tomēr jāpiebilst, ka BIS neīsteno savu monetāro politiku, taču piedāvā centrālajām bankām veikt savus pakalpojumus - operācijas dārgmetālu tirgos.
Sekojoši autortiesības uz 20. jūlija uzbrukumu visdrīzāk varētu piederēt kādai centrālajai bankai. Interesanti: kurš no centrālajiem baņķieriem tik ļoti nav pārliecināts par nacionālās finanšu sistēmas stāvokli, lai censtos gremdēt zeltu?
Tiek pirktas gan zelta raktuves, gan monētas
Daudz kas liecina, ka zelts pēdējā laikā nogaida zemāku cenu arī mazumtirdzniecības frontē, tomēr atsevišķi indikatori jau vieš pārdomas. Ķīna un Indija, kas kopā nodrošina pusi no pasaules zelta pieprasījuma, met skatienus zelta raktuvju virzienā.
Barrick Gold jau pārdevusi nozīmīgu daļu savu Papua Jaungvinejā esošo raktuvju akciju daļu par 298 milj. USD Ķīnas Zijin Mining. Zijin skatījumā šis darījums ir kopējās ķīniešu stratēģijas sastāvdaļa: tātad nākotnē iespējami citi raktuvju un pārstrādes ražotņu pirkumi.
Savukārt Indijas lielākā juvelierkompānija Rajesh Exports gatava ieguldīt līdz 700 milj. USD zelta ieguves projektu daļās un akcijās.
«Afināžas rūpnīcu jaudas noslogotas jau ilgāku laiku,» piezīmē Latvijas eksperts. «Ir rūpnīcas, kurām pasūtījumi «stāv rindā» vairākus mēnešus uz priekšu, un jaunus klientus tās vairs nepiesaista. Mazumtirdzniecības pieprasījums līdz ar cenu kritumu ir jūtami pieaudzis. Pēc pēdējā nozīmīgā cenu krituma zelta piegādes laiks Latvijas klientiem pieauga no dažām dienām līdz nedēļai.
Ja pirms kāda laika Eiropas investoru pieaugušo interesi par zeltu skaidroja ar Grieķijas krīzes ietekmi, tad vēlāk oficiāla pamatojuma šim pieprasījumam vairs nebija - izņemot to, ka cenas nokritušas tik zemu, ka kļuvušas pievilcīgas pircējiem.
Indijā un Ķīnā no jūnija līdz augusta sākumam pieaudzis ne tikai pieprasījums, bet arī prēmijas (uzcenojums) par zeltu. ASV Monētu nams šogad jau otro reizi bija spiests apstādināt sudraba Ērgļa monētu piegādi dīleriem, jo kaltuves jauda nespēja apmierināt investoru pieprasījumu.»
Divi miljons dolāru vērti jautājumi
Lielākā daļa investīciju konsultantu praktiski neko nezina par zeltu, to pašu iespējams teikt par finanšu tirgu guru. Ņemsim kaut vai Nuriela Rubini izteikumu 2009. gadā, kad viņš Džima Rodžersa prognozi par zelta tuvošanos 2000 USD/oz atzīmei nodēvēja par «pilnīgām muļķībām». Tobrīd šā metāla cena svārstījās ap 1000 USD, tomēr drīz vien tiešām pietuvojās 2000 USD latiņai.
Ne vien gudrie profesori nezina, cik būtu jāmaksā zeltam, - par tā lomu nav vienisprātis pat ASV FRS vadītāji. Bens Bernanke vēl 20. gs. 90-ajos pētīja zelta lomu 30. gadu depresijas ērā. Viņa secinājums: jo ātrāk valstis «izgāja» no zelta standarta sistēmas, gūstot iespēju atbrīvoties no deflācijas žņaugiem, jo ātrāk tās izkļuva no depresijas.
Zeltam ir dažas īpašas kvalitātes, kuru nav nevienai citai valūtai - varbūt izņemot sudrabu, uzsvēris cits FRS vadītājs Alans Grīnspens. Vairāk nekā 2000 gadu dzeltenais metāls bija neapstrīdams maksāšanas līdzeklis. Tam nekad nav bijušas nepieciešamas trešās puses garantijas.
Ja zelts būtu «barbarisma relikts», kā to apgalvojis Džons Meinards Keinss, visas pasaules centrālās bankas necenstos turēt šādu aktīvu, kura ienesīgums - ņemot vērā glabāšanas izdevumus - izskatās negatīvs.
No 1974. līdz 1976. gadam dzeltenā metāla cena samazinājās divkārši. Investori, kas tajā brīdī «izsvieda balto dvieli», palaida garām ko iespaidīgu: zelta cena no 1976. līdz 1980. gadam pieauga 7 reizes. Vai un kad dzeltenais metāls gatavojas rekordlēcienam - šis ir miljons dolāru vērts jautājums.
Un nākamais - ne mazāk būtisks - jautājums: vai laiks aizmirst, ka zelta būtība ne tik daudz izpaužas tā cenā, cik faktā, ka tas ir reāls īpašums?
Šim aktīvam piemīt pārsteidzoša spēja saglabāt savu reālo vērtību. Bībelē aprakstīto notikumu laikos par unci zelta varēja iegādāties 350 klaipus maizes; gadu tūkstošiem aizritot, šī proporcija nav būtiski mainījusies. Un diez vai 5000 gadu ilgā vēsture beigsies tieši tagad un zelts pazaudēs jebkādu vērtību.