Viena no satraucošajām pēdējā laika ziņām: atsaucoties uz Grieķijas valdošās partijas Syriza augstu stāvošu personu, Vācijas izdevums Spiegel darīja zināmu, ka Grieķija un Krievija var parakstīt līgumu, saskaņā ar kuru Atēnas kā priekšapmaksu par gāzes vada Turkish Stream būvniecību var saņemt līdz 5 mljrd. EUR. Savukārt Krievijas prezidenta preses sekretārs izvairīgi paziņoja, ka «Krievija nesolīja finanšu palīdzību, jo tai neviens to nelūdza».
Šī ir kārtējā epizode Krievijas un ES gāzes karā. Tagad tajā ierauta arī Grieķija, kas sen atrodas neapskaužamā ekonomiskajā situācijā. Kopš 2014. gada decembrī Krievija atteicās no gāzesvada South Stream izbūves par labu jaunam projektam Turkish Stream, karš iegāja kārtējā jaunā stadijā.
Kļuva acīmredzams, ka tā smaguma centrs pēkšņi pārvietojies uz Eiropas dienvidaustrumiem un ka tajā pienācis laiks spēlēt savu lomu arī Grieķijai.
«Ar savām gāzes cenām nogalināja pieprasījumu»
Konfrontācija starp Eiropu un Krieviju gāzes jomā vērojama jau sen. Mūsu lielā kaimiņvalsts jutās visai komfortabli un ik brīdi, pamatojoties arī uz līguma noteikumu pārkāpšanu no Ukrainas puses, draudēja ar gāzes piegāžu pārtraukšanu Eiropai - un to arī īstenoja. Vēl nesen Gazprom uzskatīja, ka tās piegāžu palielināšanās ES ir tikai laika jautājums.
Tomēr pēdējo 10 gadu laikā daudzas Eiropas valstis uzbūvējušas regazifikācijas termināļus, palielinot to jaudu pieckārtīgi - līdz 180 mljrd m3. Sašķidrinātās dabasgāzes (SDG) piegādes nopietni apdraud Gazprom tirgus pozīcijas daudzās valstīs. Jāpiebilst gan, ka situācija šajā frontē saspringta: 2013. gadā lielākās daļas termināļu izmantošanas koeficients nepārsniedza 20%, kamēr investīciju atgūšanai nepieciešami vismaz 50%.
Kā mainās pati gāzes loma Eiropas enerģētikas bilancē? Piemēram, zilā zelta īpatsvars Eiropas ģenerācijā (pēc ENTSOE aprēķiniem) krities no 22% 2009. gadā līdz 14% 2013. gadā. Tikmēr pieaug ogļu īpatsvars. E.On Global Commodities vadītājs Kristofers Delbriks pateica: «Tas ir Gazprom, kas ar savām gāzes cenām nogalināja pieprasījumu Eiropā.»
No otras puses - var arī teikt, ka ES īstenotā atjaunojamo resursu subsidēšanas un CO2 izmešu zemo cenu politika vienalga gāzes ģenerāciju padarītu neefektīvu arī pie ievērojami zemākām zilā zelta cenām.
Zibenskarš, kurā uzvarēja siltā ziema
Konfrontāciju saasināja notikumi Ukrainā. Pērn Krievija ne vien pret Ukrainu, bet arī pret ES lika lietā pārbaudītu ieroci - enerģijas resursus un infrastruktūru. Pat Gazprom tīrās peļņas samazināšanās 13 reizes 2014. gada janvārī-septembrī (pret tādu pašu laika posmu 2013. gadā) neapturēja Krievijas mēģinājumus uzspiest savus noteikumus vienotajam ES enerģētikas tirgum.
Vērojama Krievijas cenšanās atšķelt valstis un pat veselus blokus. Gāze ir ne vien zilais zelts, bet arī nozīmīgs politiskais ierocis. Centrālaustrumeiropa no Krievijas gāzes piegādēm ir atkarīga par 82%, bet atsevišķas valstis - pat par 90-100%. Šis fakts vēl vairāk akcentē to, ka daudzi lieli notikumi tuvākajā laikā norisināsies tieši Eiropas dienvidaustrumu tuvumā, kur Gazprom grib pārorientēt pašreizējās plūsmas caur Ukrainu.
Gazprom 2014. gada 4. septembrī ierobežoja gāzes piegādes Eiropai, atbildot uz Slovākijas reversa piegādēm Ukrainai. Eksports uz reversā iesaistītajām valstīm - Čehiju, Slovākiju, Austriju un Ungāriju - samazinājās par 40-60%. Piemēram, Čehija lielāko daļu Krievijas gāzes vairs nesaņēma caur Ukrainu, bet gan no Nord Stream turpinājuma - gāzesvada Opal. Šo faktu var droši vērtēt kā Gazprom īstenotās stratēģijas sastāvdaļu.
Kad pērnā gada nogalē kļuva skaidrs, ka tranzīta samazināšana caur Ukrainu neko nedod, Gazprom līdz minimālam līmenim samazināja piegādes arī Nord Stream un Jamalas gāzesvados.
Mērķis bija izsmelt gāzes krātuves un likt augt biržās tirgotās gāzes cenām - lai reverss no Eiropas puses uz Ukrainu izrādītos ļoti dārgs un Krievijas rokās būtu trumpji sarunās ar ES par daudziem jautājumiem.
Tomēr Gazprom stratēģiju sagrāva siltā ziema, sašķidrinātās dabasgāzes atnākšana uz Eiropas tirgu, tāpat būtiska izrādījās arī straujā naftas cenu krišanās - daudzi gāzes kontrakti ir piesaistīti naftas cenai. Rezultātā spotu cenas neauga.
Par savu neveiksmīgo mēģinājumu pārtraukt reversu uz Ukrainu, Gazprom samaksājis 5-6 mljrd USD. Eksperti izskaitļojuši, ka ap 5,5 mljrd. USD veido peļņa no neīstenotā gāzes eksporta un līdz 400 milj. USD - sodi par nominētā gāzes daudzuma nepiegādāšanu patērētājiem. Salīdzinājumam: šī summa ievērojami pārsniedz Naftogaz Ukraina tekošo parādu, ko Gazprom cenšas piedzīt caur Stokholmas arbitrāžu.
Gāzesvadi spēs konkurēt ar tankeriem?
Vēl nesen Krievija gribēja ne vien būvēt elektrostacijas Vācijā, bet arī plānoja slēgt daudzmiljardu darījumu ar BASF, iegūstot savā rīcībā nozīmīgu daļu Vācijas gāzes sadales tīkla, kā arī pašu lielāko gāzes krātuvi Eiropā. Koncerns tērēja miljardus savam paštēlam, sponsorējot arī vācu futbola klubu Schalke 04, plus deva naudu kultūras pasākumiem.
Tagad tas viss pagātnē - Gazprom pamet Eiropas infrastruktūras biznesu ar ātrumu, kas liek apmulst gan konkurentiem, gan politiķiem. Droši vien sava loma bija Rietumu sankcijām kā atbildei uz Ukrainas krīzi. Iespējams, arī bailes no konfiskācijām saistībā ar tiesas lēmumiem - tostarp arī JUKOS lietā par 50 mljrd. EUR kompensāciju.
ES ilgstošās pūles attīstīt gāzes tirdzniecību biržās, līdztekus veidojot transportēšanas infrastruktūru, beidzot sāk nest augļus.
Kritušās cenas Āzijā, vienlaikus tagad gaidāms liels sašķidrinātās dabasgāzes piedāvājums pasaules tirgum. Gāzes tankeru kilometrāža pieaugs, paši tankeri tiek būvēti cits pēc cita.
Austrālijas SDG eksports līdz 2017. gadam pieaugs par 42% - vairāk nekā 100 mljrd. USD šajā kontinentā investēti 9 jaunos projektos; to realizācija sākusies. Lai arī ASV joprojām norisinās strīdi par to, vai gāzes eksporta attīstīšana necels cenas vietējā tirgū, visdrīzāk tuvākajos gados gaidāms liels ASV SDG piedāvājums.
Saprotot, ka habu nozīme šobrīd ļoti pieaug, Gazprom, kas 7 mēnešus samazināja piegādes Eiropai, tikpat pēkšņi martā - kad gāzes krātuves gandrīz tukšas -, izdarot stratēģisku pagriezienu par 180 grādiem, atjaunoja piegādes iepriekšējā līmenī.
Analītiķi šovasar no Gazprom gaida rekordpiegādes. Krievijas prognozes gāzes piegādēm šogad Eiropas tirgum - 166 mljrd. m3, vēloties saglabāt sev trešdaļu no tā. Faktiski var uzskatīt, ka cīņa par kontinentu - lai tajā nebūtu izdevīgi ienākt tankeriem ar Austrālijas, Kataras, ASV SDG - jau sākusies.
Jāņem vērā, ka kontraktos naftas cenai piesaistītās gāzes cenas vasarā būs ļoti zemas. Pie tam gaidāms ļoti augsts pieprasījums, jo marta beigās Eiropas gāzes krātuves bija piepildītas tikai par ceturtdaļu. To, cik nopietna būs situācija Eiropas gāzes tirgū, apliecina arī Statoil apņemšanās neļaut Gazprom iekarot savu tirgus daļu (25%).
"Krievija ar savu izrāvienu sen nogulējusi," kopainu raksturo Krišjānis Kariņš, Eiroparlamenta deputāts. "Un nogulējusi tāpēc, ka nesaprata: ja pirms dažiem gadiem tā būtu pakļāvusies Eiropas likumiem kā tirgus spēlētājs ar konkurences cenām un nosacījumiem, kas atbilst Eiropas likumdošanai, tad Eiropa nekad nebūtu sasparojusies, lai strādātu pie dažādām alternatīvām un būvētu jaunus gāzesvadus.
Tikai savas stūrgalvīgās un agresīvās rīcības dēļ Krievija panākusi efektu, ka viss tai vērsies par ļaunu. Laiki, kad tik viegli varēja izdarīt spiedienu uz Eiropu, beigušies. Pirmkārt, Eiropai ir plāns, projekts un - kas pats galvenais - nauda, lai pilnveidotu savu infrastruktūru tā, ka gāzi tagad iespējams saņemt no dažādiem avotiem. Otrkārt, Eiropa tagad ar likuma spēku vēršas pret Gazprom pretlikumīgo rīcību."
Kartes saraibina viena līnija pēc otras
Eiropas termināļi vēl dažus gadus var sapņot par ideālu infrastruktūru tajos pievestajai gāzei. Un Dienvideiropā, kur habu likviditāte ir krietni zemāka, kompānijas nebūt nesteidzas atteikties no ilgtermiņa kontraktiem. Gāzesvadu lielo nozīmi šajā reģionā nosaka vairāki faktori, tostarp nepieciešamība vienoties ar Turciju par gāzes tankeru tiesībām šķērsot Bosfora līci.
Kontinenta dienvidaustrumos un to tuvumā uz kartes tiek vilkta viena līnija pēc otras. Katra - potenciāls gāzesvads, jo šobrīd infrastruktūra reģionā vāji attīstīta.
Un viena no šīm jaunajām līnijām varētu tikt novilkta Grieķijā, dodot tai ienākumus, kas mērāmi daudzos miljardos. Taču vispirms - kāda ir situācija šajā tik nozīmīgajā reģionā?
Krievijas konkurentes: Irāka, Irāna, Azerbaidžāna
Galvenās ziņas, ko saņēmām ilgus gadus, - par milzīgu gāzesvadu Nabucco un South Stream projektiem. Šobrīd izskatās, ka abos notērēts daudz naudas un abi raksturojami ar vārdu «krahs».
2014. gada decembrī apjukumu radīja Krievijas paziņojums, ka tā South Stream (kam no Bulgārijas būtu jāaiziet uz vairākām Eiropas valstīm) aizstāj ar Turkish Stream: gāzesvadam jāaizstiepjas caur Turciju līdz Grieķijai, un Eiropa pērk uz robežas līdz 50 mljrd. m3 gāzes gadā. Bez tam Gazprom atteicās piegādāt gāzi caur Ukrainu - sākot ar 2020. gadu.
Reģionā ir gan vairākas valstis, kas ļoti bagātas ar gāzi, un to lielos daudzumos varētu piegādāt Eiropai, gan arī saspringta ģeopolitiskā situācija. Islāma valsts radītais haoss neļauj rēķināties ar Irākas piegādēm - daudz gāzes infrastruktūras trūkuma dēļ šajā valstī vienkārši sadedzina.
Par Irānu jārunā piesardzīgi vismaz līdz jūnija beigām, jo tā pakļauta sankcijām. Tāpat šai valstij jārēķinās ar līdzīgām kā Irākai transportēšanas problēmām Eiropas virzienā - lai arī tiek lēsts, ka sankciju atcelšanas gadījumā Irāna 2020. gadā būtu spējīga piegādāt Eiropai vairāk nekā 30 mljrd. m3 gāzes gadā.
Visgludāk iet Azerbaidžānai, kuras ieguve strauji pieaug un kurai ir lieliskas izredzes gāzes piegādēm Eiropas virzienā. Šahdenizas atradne 2014. gadā deva 9,9 mljrd. m3 gāzes. Tiek gaidīts, ka projekts Šahdeniza-2 drīz dos vēl papildus 16 mljrd. m3. Šā projekta realizācija 2020. gadā varētu Eiropu nodrošināt ar 10 mljrd. m3 gāzes caur vadiem TANAP (Transanatolijas gāzesvads Azerbaidžāna-Gruzija-Turcija) un TAP (Transadrijas gāzesvads).
Tiesa, Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs nesen izteicies, ka kaut kādi spēki traucē TAP projekta īstenošanu, radot mākslīgus šķēršļus; to likvidēšana - ES uzdevums. Azerbaidžānas mediji vēsta, ka uztraukuma iemesls ir sarunas, kas norisinās starp Grieķiju un Itāliju par TAP līguma pārskatīšanu: eiropieši esot sākuši runāt par maksas palielināšanu Azerbaidžānas gāzes tranzītam.
Bez tam vēl eksistē gāzesvada Itālija-Turcija-Grieķija (ITGL) projekts. Azerbaidžāņu mediji dod mājienu, ka ITGL ieinteresējis Krieviju, kas pat varētu finansēt šo projektu.
Ļoti būtiski Eiropas gāzes tirgu varētu mainīt Turkmenistāna
Tai ir ceturtās lielākās gāzes atradnes pasaulē, un tā priecātos par gāzes piegādēm Eiropai - līdz ar to arī par Kaspijas gāzesvada izbūvi. Turkmenistāna varētu piegādāt Eiropai 10-30 mljrd. m3 gāzes gadā. Taču pastāv virkne «bet».
Pirmkārt. Ķīna ik gadu patērē vairāk nekā 30 mljrd. m3 Turkmenistānas gāzes, tā Ašgabatai aizdevusi 10 mljrd. USD, kas cieši sasaista abu valstu ekonomikas. Pekinu uztrauc ziņas, saskaņā ar kurām Kaspijas vada piepildei tiktu izmantotas ne vien iegulas Kaspijas jūras šelfā, bet arī atradnes Turkmenistānas austrumu rajonos - tās pašas, no kurām gāze tiek transportēta uz Ķīnu.
Otrkārt, pārdot gāzi Eiropai traucē Krievija, kas nepieļauj gāzesvada izbūvi Kaspijas jūrā. Protams, Krievijas ekoloģiska rakstura pretenzijas neiztur kritiku: šīs valsts militārie manevri Kaspijas jūrā tās biosfērai nodara lielu ļaunumu.
Viens no variantiem - Kaspijas gāzesvadam jāsasniedz Azerbaidžāna, Abšeronas pussala, kur tālāk zilais zelts Eiropas virzienā plūstu caur gāzesvadu TANAP.
Tomēr - un tas ir treškārt - Irāna, kas visai pārliecināta par drīzu sankciju atcelšanu, pati gribētu pievienoties TANAP projektam. Tai nav vajadzīgi konkurenti, un tā gatava pretoties Turkmenistānas gāzes tranzītam gan pa jūru, gan pa savu sauszemes teritoriju.
Secinājums: gaidāma milzu konkurence šajā ar gāzes iegulām bagātajā un pēc investīcijām izsalkušajā reģionā. Ikviens steidzas - arī Gazprom.
Četrām valstīm jāizstājas no ES?
Nonākam pie Turcijas-Grieķijas robežas. Ilgi tiek spriests par Azerbaidžānu uztraucošo projektu Turcija-Grieķija-Itālija, kā arī par TAP. Taču šajā projektā (caurlaides spēja - 10-20 mljrd. m3 gadā) Azerbaidžāna rezervējusi jau 10 mljrd. m3 25 gadus uz priekšu - formāli Gazprom produktam šeit nav lielu iespēju.
Krievijas ideja būvēt citu gāzesvadu, kas no Turcijas ietu uz Grieķiju, Serbiju, Maķedoniju un Ungāriju, ir saprotama. Reģiona gāzes infrastruktūra ir vāji attīstīta - visas šīs valstis līdz šim gāzi saņem caur Ukrainu. Tāpat iepriekšējā Gazprom apņemšanās nogādāt gāzi līdz Eiropas robežai - Grieķijai - nenozīmē, ka ļoti ātri pretī pats par sevi parādītos attiecīgs gāzesvads.
Jo, iesaistoties vienlaikus Azerbaidžānas un Turkmenistānas gāzei, ES tad varētu apsvērt pat Nabucco West (Turkmenistāna-Azerbaidžāna-Bulgārija utt. - līdz pat Austrijai) atbalstīšanu.
"EK redzeslokā dienvidaustrumu Eiropā ir pavisam 14 projekti, no kuriem 11 paredzēti ES līdzekļi," atzīmē K. Kariņš. "Krievijas vēlme ir atbrīvoties no tranzīta caur Ukrainu. Es pieņemu - lai iznīcinātu šīs valsts ekonomiku. Taču tas nenotiks, ka Gazprom visas šīs pašas plūsmas varēs virzīt caur Bulgāriju, Rumāniju, Grieķiju. Krievijas piedāvātos apjomus šis reģions vienkārši neņems pretī - ja Gazprom uzbūvēs South Stream, ko tagad tas pārdēvējis par Turkish Stream.
Laiks, kad Krievija varēja slēgt vienošanās ar valstīm par ekskluzīvām piegādēm, pagājis. Situācija mainījusies: ja līdz šim ES tikai reaģēja, tad tagad tā ņēmusi iniciatīvu savās rokās un vēršas pret Gazprom. Tagad Gazprom ir jāaizstāvas. Krievija vairs nekad nebūs monopolpiegādātāja. Tomēr ES pašmērķis nekādā ziņā nav izslēgt Krievijas piegādes; mērķis ir nodrošināt konkurenci."
Ir arī cits uzreiz saredzams aspekts, kāpēc Krievijai jārunā ar Grieķiju. Ja nav gāzesvada, kas Gazprom produkciju uzreiz no Turcijas-Grieķijas robežas aizvadītu tālāk, tad šajā situācijā Krievijas koncernam jābūvē glabātuve ar 50 mljrd. m3 ietilpību; tās izmaksas būtu 30-50 mljrd. USD.
Interesanti - Gazprom šefs Aleksejs Millers atzinis, ka respektē EK 3. enerģētikas paketes noteikumus. Bet tie paredz: viena kompānija nevar būt vienlaikus gāzesvada un caur to plūstošās gāzes īpašniece. Četrām valstīm jāizstājas no ES, lai Gazprom varētu piedalīties šāda gāzesvada būvniecībā.
Plus vēl viena nianse: Krievijas paziņojums par Ukrainas tranzīta pārtraukšanu padarīja ārkārtīgi spēcīgas Turcijas pozīcijas. Tiktāl, ka šī valsts sākusi aizturēt Turkish Stream celtniecību, neizsniedzot vajadzīgās atļaujas. Ironiski, ka Krievija risina sarunas ar Grieķiju par turpinājumu gāzesvadam, attiecībā uz kuru nemaz nav noslēgts līgums.
Šobrīd: 2 miljardi no Krievijas, 10 - no Ķīnas
Spiegel sensacionālajai publikācijai sekoja reāla tikšanās otrdien Atēnās. Pēc Gazprom vadītāja sarunām Grieķijas enerģētikas ministra preses sekretārs tik vien pauda, ka tikuši apspriesti «enerģētiskās sadarbības jautājumi». Nebūt neizskatās pēc triumfa. Un ticis runāts nevis par 5, bet gan 2 mljrd. USD. Salīdzinājumam: Grieķijai 2015. gadā kreditoriem jāatmaksā pavisam 22,5 mljrd.
Attiecībā uz neapskaužamā situācijā nonākušo dienvidaustrumu Eiropas valsti gandrīz nepamanīta palika vienlaicīgi parādījusies ziņa, ka Grieķija runā ar Ķīnu par tās investīciju 10 mljrd. USD apjomā Pirejas ostā. Interesanti, vai abas - Grieķija un Ķīna - tiešām tic, ka šie 10 miljardi varētu tikt atdoti?
Kā zināms, Ķīna patlaban iegulda 46 mljrd. USD ekonomiskā koridora Ķīna-Pakistāna izveidošanā. Lielākā daļa līdzekļu tiks ieguldīta Pakistānas ostā Gvadarā. Ostas vadība jau nodota ķīniešu menedžeru rokās: Ķīna pieradusi pie tā, ka Pakistānai sniegtie kredīti netiek atdoti.
Tā ka par Grieķijas ieiešanu Krievijas orbītā runāt ir ārkārtīgi grūti. Drīzāk tā amoka skrējienā tuvojas visām iespējamām orbītām.
Krievijas gāzes piegādes nav labdarība
Grieķija nervozē. Nervozē arī Gazprom. Daudz svarīgāka par Spiegel publikāciju bija Gazprom šefa A. Millera pagājušās nedēļas runa Berlīnē: viņš pirmoreiz oficiāli un atklāti paziņoja, ka Gazprom piegādes Eiropai var tikt pārtrauktas - un to viņš vērtējot kā konkurences priekšrocību.
"Tas, ka tagad sagaidāma nopietna pretreakcija no Krievijas puses, ir ļoti ticami," secina K. Kariņš. "Līdz 2019. gadam dienvidaustrumu Eiropā paredzēts īstenot visus 14 Eiropas projektus, izveidojot vajadzīgos starpsavienojumus. Kad izdzirdam Gazprom draudus nepiegādāt gāzi Eiropai, kad gāze tiek izmantota kā politisks ierocis, tad jāatceras, ka nafta un gāze ir galvenais peļņas avots Krievijas ekonomikai un konkrēti Krievijas valdībai.
Tikpat, cik Eiropai šobrīd nepieciešama Krievijas gāze, tikpat arī - bet varbūt vairāk - Krievijas valdībai nepieciešami ienākumi no tās. Gāzes piegādes Eiropai nav Krievijas labdarība."