Donbass un Krima bija Ukrainas enerģētiskās neatkarības atslēga

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: ITAR-TASS/ScanPix

Karš Ukrainā ir ieviesis būtiskas izmaiņas ekonomikā, valstij nākas balansēt starp tirgus ekonomiku, kāda bijusi līdz šim, un centieniem pielāgoties kara ekonomiskas apstākļiem, nodrošinot armijas vajadzības.

Jautājums par ekonomikas izmaiņām kara apstākļos ir ļoti būtisks un aktuāls, jo situācija Ukrainā mainās ik dienas un līdz ar to mainās arī tirgus vajadzības.

2014. gada martā, kad prezidents Viktors Janukovičs aizbēga no valsts, vara Ukrainā nonāca opozīcijas veidotās valdības rokās. Esmu vienas opozīcijas partijas biedrs, tāpēc varu sniegt ieskatu reālajā ekonomiskajā un politiskajā situācijā. Kad prezidents pameta valsti, lai izlīdzinātu ekonomiskās problēmas, nācās izmantot Ukrainas zelta rezerves, kas veidoja aptuveni 2 miljardus ASV dolāru, kā arī emitēt aptuveni 30 miljardus grivnu. Visi šie soļi noveda pie grivnas vērtības krituma, un tas iezīmēja valsts ekonomikas sabrukuma sākumu.

Kad Krievija okupēja Krimu, daļa Ukrainas uzņēmumu pārtrauca sadarbību ar Krieviju, kas radīja papildu zaudējumus, jo aptuveni 34,8% Ukrainas eksporta nonāk tieši Krievijas tirgū. Krievija bija lielākais Ukrainas tirdzniecības partneris. Vēl viena būtiska problēma ir dabasgāze un nafta. Aptuveni 30% no Krievijas importētajām precēm Ukrainā ir gāze, nafta un tās pārstrādes produkti. Kara radīto apstākļu ietekmē Ukrainā tika sākta cīņa ar Krievijas kolaboracionistiem un separātistiem, kas lielā mērā mazināja valsts industriālo kapacitāti.

Karš nenoliedzami ir radījis Ukrainai lielus zaudējumus. Melnās jūras reģiona struktūrā ietilpst Nikolajeva, Odesa, Hersonas apgabals un Krima. Šajā reģionā ietilpstošajā Kerčas pussalā atrodas 2,8 miljardi tonnu dzelzs rūdas, kas veido 14% no visām Ukrainas dzelzs rūdas rezervēm. Kerčas pussalā ir arī nafta un dabasgāze. Reģiona ķīmiskā rūpniecība veido 20,6% no visas valsts industriālās produkcijas. Krimā atrodas valsts lielākie monopoli ķīmijas rūpniecībā, kas ražo unikālu un konkurētspējīgu produkciju Eiropas un pasaules tirgum. Līdz ar Krimu Ukraina ir zaudējusi 14% no savas dzelzs rūdas, iespēju kļūt enerģētiski neatkarīga, kā arī bijušo Padomju Savienības valstu tūristu meku.

2009. gadā Ukrainā tika aizsākti vērienīgi ieguldījumi, lai attīstītu dabasgāzes un naftas ieguvi Melnās jūras piekrastē. Šajos projektos tika ieguldīti aptuveni 20 miljardi ASV dolāru. Tagad viss rezultāts ir nonācis «Gazprom» pārvaldībā. Ukrainas centieni padarīt Krimu par ekonomiski spēcīgu valsts reģionu ir kļuvuši veltīgi.

Ja pievēršamies Donbasa reģiona (Doņeckas un Luhanskas apgabals) ekonomikai, tad būtiski ir minēt, ka šis reģions veido 8,8% no Ukrainas teritorijas un tā galvenais resurss ir akmeņogles. Tāpat reģionā atrodas ievērojamas dažādu minerālu atradnes – sāls, kaļķakmens, augstas kvalitātes krīts, ugunsizturīgais māls un saldūdens kaļķi (merģelis). Donbass tāpat kā Krima bija Ukrainas enerģētiskās neatkarības atslēga.

Analizējot šodien situāciju Ukrainā, jāmin atsevišķi faktori:

Politiskie faktori – Ukraina liek lielas cerības uz Eiropas Savienības - Ukrainas ES Asociācijas līguma ratifikāciju. Tas dos jaunu impulsu ES un Ukrainas sadarbībai, ļaujot jau šobrīd ciešās un intensīvās attiecības pārnest jaunā, vēl kvalitatīvākā līmenī. Asociācijas līguma ratifikācija un īstenošana radīs stingru pamatu reformu procesu īstenošanai Ukrainā. Taču valstī notiekošais karš joprojām atbaida investorus.

Ekonomiskie faktori – Ukrainas ekonomika pārcieš grūtu periodu, kuru varētu dēvēt par hiperinflāciju.

Sociālie faktori – Ukrainas sabiedrība ir kļuvusi daudz patriotiskāka, piemēram, iedzīvotāji cenšas vairāk patērēt tieši pašmāju preces un ražojumus.

Tehniskie faktori – Ukrainā ir izteikti jūtams tehniskās attīstības trūkums gan militārajā, gan citās jomās. Piemēram, sabiedriskā transporta nozarē. Ukrainas sabiedriskā transporta sistēma ir ļoti novecojusi un, manuprāt, Latvija ir labs piemērs, kādā virzienā būtu jāattīsta sabiedriskais transports.

Ukrainas ekonomika un valsts kopumā joprojām cīnās un attīstās, neraugoties uz lielajiem zaudējumiem. Diemžēl Ukrainas valdība necenšas ieviest izmaiņas valsts ekonomiskajā vidē, tāpēc netiek meklēti risinājumi nodokļu politikas problēmām un nenotiek cīņa ar birokrātiju un korupciju. Tajā pašā laikā neiedomājami finanšu resursi tiek novirzīti artilērijas, tanku, granātu un ložu iegādei – simtiem tūkstošu eiro un miljoniem grivnu katru dienu. Nemaz nerunājot par līdzekļiem, kurus nākas ieguldīt medicīnā, lai palīdzētu neskaitāmajiem cietušajiem.

Kā jau minēju, valdība nemeklē risinājumu ekonomiskajām problēmām, tieši pretēji – ir ieviests jauns nodoklis, t.s. kara nodoklis, 1,5% no peļņas.

Viena no Ukrainas lielākajām problēmām ir korupcija, kuru valsts vadītāji nespēj kontrolēt un apkarot. Lai labāk izprastu korupcijas apmērus valstī, jāmin kāds piemērs – Ukrainas ceļu policijas inspektori ņem kukuļus, 10% no summas patur sev, bet 90% atdod augstāka ranga inspektoram, kurš savukārt no saņemtās summas 10% patur sev, bet 90% atdod reģiona ceļu policijas vadītājam.

Ukrainas nākotne ir neskaidra – cik ilgi tā spēs balansēt starp tirgus ekonomiku un kara ekonomiku? Valdība cenšas demonstrēt, ka valstī viss ir kārtībā, bet ik dienas turpina iet bojā cilvēki. Starptautiskās reitingu kompānijas prognozē Ukrainas defoltu, bet es zinu – ja Ukraina izvēlēsies pareizu ekonomisko virzienu, demonstrēt savu varu un neatkarību, tā kļūs par vienu no veiksmīgākajām valstīm pasaulē.

Biznesa augstskolas Turība Uzņēmējdarbības fakultātes studenta Bogdana Ribkas (Bohdan Rybka) veikts pētījums par kara ietekmi uz Ukrainas ekonomisko situāciju.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu