Ilgstoši visai pārskatāmo un mierīgo gāzes tirgu gaida lielas pārmaiņas un nenoteiktība. Militārais konflikts Ukrainā raisījis domino efektu, tāpat tūlīt sevi jāpiesaka sašķidrinātās dabasgāzes (SDG) ofensīvai. Tiklīdz Eiropā tiek pieminēti gāzes cauruļvadi, skatieni vēršas Dienvidaustrumeiropas virzienā: vai Azerbaidžāna, kura vēl līdz 2008. gadam pati importēja gāzi no Krievijas, kā arī citas Āzijas valstis spēs konkurēt ar Krieviju?
Ar gazpromiskām metodēm
Eiropas Savienība ķērusies pie visvērienīgākā ekonomiskā projekta pēdējo 60 gadu laikā - Enerģētikas savienības veidošanas. Jaunās struktūras galvenais mērķis - degvielas tirgus liberalizācija, pilnvērtīgas konkurences radīšana, kam cita starpā jāsamazina gāzes cena galapatērētājam.
Kā zināms, Eiropas gāzes pīrāgs, kas ilgstoši nav mainījis savu izskatu, sadalīts starp 5 lieliem spēlētājiem. Mierīgajā 2013. gadā vislielākais gabals piederēja krievu Gazprom (30% no ES tirgus jeb 161 mljrd. m3). Tuvākie konkurenti - norvēģu Statoil (21% jeb 115 mljrd. m3) un nīderlandiešu GasTerra (15% jeb 80 mljrd. m3). Pakāpienu zemāk: alžīriešu Sonatrach (7% jeb 38 mljrd. m3) un divas katariešu kompānijas - QatarGas un RasGas (kopā - 5% jeb 25 mljrd. m3).
ES un Krievijas attiecības gāzes jautājumos nekad nav bijušas ideālas. Trešā enerģētikas pakete, kas enerģētikas resursu piegādātājam liedza būt sadales sistēmas īpašniekam, faktiski pārvilka krustu Gazprom centieniem piegādāt gāzi galapatērētājam Eiropā.
Cīņa pret Gazprom risinājās un risinās ar patiesi gazpromiskām metodēm - balstoties uz valstisku mašinēriju. Ja nebūtu tik lēnīgas valstis kā Latvija, šis uzdevums šobrīd būtu izpildīts par 100%.
Trīs frontes
Taču pēc militārā konflikta eskalācijas Ukrainā visi vadži lūza. Karš ar Gazprom uzņēmis maksimālus apgriezienus un norisinās pavisam trīs frontēs.
Pirmā no tām - centralizācija. Eiropas Komisijai jākļūst par vienotu enerģētiskās politikas koordinatoru, kas nozīmē arī caurspīdīguma gāzes tirgū palielināšanu, piesaistot EK pie «visiem līgumiem ar ārējiem piegādātājiem, kas var skart ES enerģētisko drošību». Pilnīgi skaidrs, kādiem līgumiem tiek pievērsta primārā uzmanība.
Otrs virziens - cīņa pret monopolstāvokļa izmantošanu. Konkrēti: 19. februārī EK komisāre konkurences jautājumos Margrēta Vestagere paziņoja, ka tiks turpināta pietiekami sen iesāktā un bezmaz piemirstā izmeklēšana pret Gazprom. Būtība: Lietuva par «netaisnīgu cenu» noteikšanu no Krievijas kompānijas pieprasa kompensāciju, kas mērāma miljardos dolāru.
Trešais virziens - ģeogrāfiskais. Protams, necerot uz to, ka Gazprom pilnīgi pametīs Eiropas tirgu, ES nolēmusi koncentrēt spēkus alternatīvu piegādātāju meklējumiem un lūkojas Azerbaidžānas, Turkmenistānas, Irānas, Alžīrijas un citu gāzes eksportētāju virzienā.
ES ģeogrāfiskās aktivitātes iniciēja spriedze Ukrainā; faktiski tieši tas pats iemesls lika Gazprom zaudēt pacietību un atteikties no sen virzītā projekta South Stream, kas prasīja ap 40 mljrd. USD lielas investīcijas, par labu Turkish Stream - Turcija ir lielākā Krievijas gāzes patērētāja Eiropā, visu laiku saņemot zilo zeltu tranzītā caur Ukrainu.
Savukārt Gazprom atteikšanās no South Stream pamudināja ES īpašu uzmanību koncentrēt uz kontinenta dienvidaustrumiem. Notikumi risinājās galvu reibinošā ātrumā, uz šaha galdiņa izveidojot neiedomājami sarežģītu pozīciju.
Figūru nomaiņas vietā - rokāde
No vienas puses, Gazprom vadītājs Aleksejs Millers paziņoja par to, ka cauruļvads Turkish Stream, par kura būvēšanu Maskava un Ankara vienojās pērnā gada decembrī, «ir 63 miljardu kubikmetru Krievijas gāzes nākotnes piegāžu vienīgais maršruts».
No otras puses, nesen Ungārija izrādīja ieinteresētību lielākās Krievijas gāzes piegādēs Centrāleiropas rezervuāriem - šī valsts gatava piedāvāt nepieciešamos glabāšanas apjomus. Un vienlaicīgi (it kā) apbedītā gāzesvada South Stream izbūve atkal kļuvusi par Bulgārijas valdības prioritāti.
Visā šajā gāzes kaislību kombinācijā reti kāds pievērš uzmanību svarīgai detaļai: ja Turkish Stream Krievijas gāzi nogādās tieši līdz Turcijas-Grieķijas robežai - vai Eiropa robežas otrā pusē grasās būvēt attiecīgas uzņemošās jaudas? Lai paspētu līdz 2020. gadam, jaunus maģistrālos gāzesvadus ES valstīs būtu jāsāk būvēt jau šobrīd.
Vienlaikus ir skaidrs, ka projekts Turkish Stream tiešām var tikt realizēts, kas savukārt rada šaubas investoros, kuri ieinteresēti pieslēgt Dienvidaustrumeiropu Slovākijas gāzesvadu sistēmai caur Ukrainu un Rumāniju.
Un vislielāko pārsteigumu raisa Turkish Stream maršruts. Daudzi bija pārliecināti, ka tas ies līdzās no Krievijas uz Turciju jau izbūvētajam cauruļvadam Blue Stream, pēc tam pa sauszemi uz Stambulu un tālāk - līdz Grieķijas robežai. Šis variants minimizētu izmaksas, jo mazāk izbūves darbu notiktu ūdenī. Bez tam jūras dibens Blue Stream trasē ir labi izpētīts - arī šis ir izdevumus mazinošs faktors.
Tomēr negaidītā kārtā tika apstiprināts maršruts, kas lielā mērā sakrīt ar «norakstīto» South Stream trasi - tikai Bulgārijas krastu tuvumā tas strauji pagriežas uz dienvidrietumiem - Turcijas Eiropas daļas virzienā.
Līdz ar to Gazprom sarūpējis atkāpšanās ceļu. Ja pēkšņi mainās politiskais klimats Ankarā vai/un Eiropā, gāzesvadu viegli izbūvēt līdz Bulgārijas krastam: tātad pēkšņi izrādīsies, ka realizēts projekts South Stream. Tā vietā, lai mainītos ar figūrām, Krievija izvēlējusies rokādi.
Kādas alternatīvas var atrast Eiropa?
Zināmais nezināmais ir ASV, kurās slānekļa revolūcijas rezultātā gāzes cena no 14 USD par 1 britu siltuma vienību (BTU) 2008. gadā noslīdēja līdz 2 USD par BTU 2012. gadā.
ASV iznākšana globālajā gāzes tirgū Gazprom liks pazaudēt ap 20% ienākumu, teikts Globālās enerģētikas politikas centra ziņojumā. Prognoze: 2025. gadā ASV uz Eiropu eksportēs 95-185 mljrd. m3.
Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, novērtējot eksportu uz Eiropu, ir piesardzīgāka: «Daudzu sašķidrināšanas projektu dārdzība un sistemātisks ražošanas izmaksu pieaugums SDG pircēju perspektīvas nepadara ļoti rožainas.» Prognoze: ASV eksports uz Eiropu 2035. gadā sasniegs ap 50 mljrd. m3.
Kāda ir patlabanējā situācija? Āzija patērē ap 70% pasaules SDG - vēl pērn cenas reģionā bija ievērojami augstākas nekā Eiropā. Šobrīd Ķīnas, Japānas, Dienvidkorejas pieprasījums pēc SDG sarūk - līdz ar ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos un atomenerģijas, ogļu un mazuta patēriņa palielināšanos.
«Eiforija beigusies, tagad mums visinteresantākie klienti ir Eiropas kompānijas,» saka Viveks Čandra, uzņēmuma Texas LNG izpilddirektors, kurš izšķirošos lēmumus par eksportu plāno pieņemt nākamgad.
Pagaidām noskaidrojies vien tas, ka Ziemeļaustrumeiropas reģionā Statoil var piedāvāt labāku cenu nekā ASV SDG piegādātāji. Ļoti koncentrēti kopainu apraksta Azerbaidžānas informācijas resurss Haqqin.az:
«ASV slānekļa gāzes transportēšana izrādījusies visai nerentabla, bet degvielas importa no Lībijas kāpināšana - neiespējama pilsoņu kara dēļ. Savukārt Alžīrijai nav pietiekami daudz resursu Vecās pasaules vajadzību apmierināšanai. Paliek vienīgais variants - gāzes transportēšana uz Eiropu no Āzijas valstīm.»
Starp citu, gāzes lielvalsts Irāna sankciju atcelšanas gadījumā diez vai radikāli mainītu situāciju Eiropas tirgū. Tās primārās eksporta intereses saistāmas ar Persijas līci un Tuvajiem Austrumiem, ieskaitot Pakistānu. Varētu sagaidīt, ka Irāna 2020. gadā uz Turciju un Eiropu eksportētu 10-20 mljrd. m3 gāzes. Pagaidām Eiropas spēlē tie visi izskatās pēc bandiniekiem, laiks aplūkot figūras.
Kad Krievija atsakās no South Stream, ES ķeras pie Dienvidu koridora
Šobrīd Eiropas gaidāmais veiksmes stāsts ir Dienvidu gāzes koridors, bet pirmā nozīmīgā figūra šajā atklātnē ir Azerbaidžāna. Šahdenizas atradnē 2014. gadā tika iegūti 9,9 mljrd. m3 gāzes. Projekts Šahdeniza-2 (16 mljrd. m3) 2020. gadā ievedīs Azerbaidžānu Eiropā - ar Transanatolijas gāzesvada (TANAP), kas stiepjas uz Turciju, palīdzību.
Dienvidu koridors izrādīsies stiprs balsts tiltam starp Eiropu un Āziju, ja tam pievienosies Turkmenistāna, kas izpētīto gāzes rezervju ziņā ieņem 4. vietu pasaulē. Tai pievienojoties projektam, radīsies nepieciešamība būvēt TANAP atzarojumu Austrijas virzienā, kas padarīs aktuālu cauruļvada Nabucco West atdzimšanu. Tiesa, no ģeopolitiskā viedokļa šī gāzes lielvalsts atgādina pārbiedētu zaķīti.
«Ašgabata nesteidzas ar galīgo atbildi,» raksta Haqqin.az. «Tur saprot, ka valsts iesaistīšanās projektā TANAP izraisīs ne vien Krievijas, bet arī Ķīnas neapmierinātību. Pekinu satrauc ziņojumi no Turkmenistānas.»
Turkmenistānas un Ķīnas gāzes kontraktu apjoms sasniedzis jau 95 mljrd. m3. Savukārt Katarai un Turcijai ļoti nepatiktu, ja Turkmenistāna sāktu piegādāt gāzi Indijai un Pakistānai.
Deniss Danilidis, ES pārstāvis šajā valstī, izteicies, ka Brisele un Ašgabata vienojušās par perspektīvām gāzes ikgadējām piegādēm 10-30 mljrd. m3 apjomā. Galvenā Transkaspijas gāzesvada celtniecības problēma meklējama Maskavas un Teherānas pozīcijās, kas šobrīd vērstas pret jebkādu cauruļvadu likšanu jūras dibenā.
ES varētu cerēt gūt no Dienvidu koridora 20-40 mljrd. m3 gāzes, kas nav daudz. Tomēr ņemot vērā Krievijas ciešās attiecības ar Azerbaidžānu un Turkmenistānu, tā būtu veiksmīgi izspēlēta atklātne. Gāzesvads, kas stieptos no Turkmenistānas, izmaksātu 45 mljrd. USD un būtu lielākais pasaulē.
ES cīņa par alternatīviem gāzesvadiem ir neatlaidības pilna. Tomēr gāzes nozarē iestājas Eiropas 2.0 laiks. Pievērsīsim uzmanību aplēsēm: šogad pasaulē sašķidrinātās gāzes tirdzniecības apjomam jāpārsniedz 120 mljrd. USD un, apsteidzot dzelzs rūdas tirgu, jāizvirzās otrajā vietā aiz globālā naftas tirgus.
2.0
Sagaidāms, ka tagad tirgū parādīsies nopietni ar tankeriem pārvadātās SDG apjomi - pēc pēdējo gadu pauzes, kad jauni sašķidrinātās gāzes projekti praktiski neparādījās. Pirmkārt, runa ir par vairākām Austrālijas ražotnēm, kuru celtniecību neapstādināt, kā arī vairākiem ASV projektiem tuvākajos gados.
Eiropa plānveidīgi pāriet uz biržas modeli. Habos (gāzes biržās) iegādātās gāzes apjoms pirms 7 gadiem veidoja 15% no kopajoma; šodienas kontraktu realitāte - ap 50%. Termināļi pārtop par habiem: tepat kaimiņos esošā Klaipēda vēlas gūt iespēju pārdot tālāk citām valstīm Statoil SDG kontrakta pārpalikumus, tiem nemaz neparādoties pašā terminālī. Lietuvas Enerģētikas ministrija gatava ierosināt attiecīgos grozījumus nacionālajā likumdošanā.
Par treideriem kļūst tādi nozares milži kā Ķīnas Sinopec, Vācijas E.ON, Spānijas Gas Natural, Krievijas Gazprom (mazmeitas kompānija GM&T). Kāpēc kompānijas, kurām treidings nav tipiska vai arī ir pat pavisam jauna darbības joma, ar to nodarbojas?
Piemēram, pietiekami liels un ģeogrāfiski līdzsvarots pasūtījumu apjoms palīdz ekonomēt ar apmaiņas operāciju palīdzību. Kā tas varētu izskatīties? Pieņemsim, ka ir SDG krava, ko no Kataras nepieciešams nogādāt uz Meksiku. Tajā pašā laikā gāzes tankeri no Trinidadas un Tobago dodas uz Spāniju.
Kāda jēga šiem kuģiem šķērsot okeānu pretējā virzienā - labāk veikt svopa operāciju: tankeriem no Trinidadas vajag doties uz Meksiku, bet kravām no Kataras - uz Spāniju. Pagaidām tas notiek atsevišķos gadījumos; taču vienas kompānijas portfeļa ietvaros šādas operācijas viegli īstenot. Tas pirmkārt.
Otrkārt, tuvākajos gados sagaidāms milzīgs SDG piedāvājums. British Petroleum prognozē, ka sašķidrinātās gāzes piegādes laika posmā līdz 2020. gadam ik gadu palielināsies par 7,8%; Eiropas patēriņa daļa pieaugs, pieprasījumam kāpjot par 0,8% gadā.
Treškārt, izskatās, gāzes cenām būs jākrītas - tostarp Ķīnas pieprasījuma mazināšanās rezultātā.
Slikta ziņa priekš iepriekšējās gāzes tirgus konfigurācijas līderiem, tostarp arī Gazprom: gāzesvadu sistēma pakāpeniski zaudēs savu nozīmi kā gāzes transportēšanas līdzeklis. SDG pārvadājumu apjoms pieaugs par 8% gadā.
Līdz ar gāzes supertankeru izplatību vecie gāzes biznesa noteikumi kļūs par vēsturi. Klāt Eiropas 2.0 laiks.