Eiropas finanšu ministri piektdien iepauzēja drāmu, kas jau šonedēļ varēja beigties ar sengrieķu traģēdijas cienīgu finālu. Grieķija, kuras valsts parāds sastāda 315 mljrd EUR jeb 176% no IKP, visdrīzāk martā valsts ierēdņiem tomēr spēs izmaksāt algas.
Dažus brīžus pēc šo rindu uzrakstīšanas eirozonas valstu finanšu ministri iepazīsies ar Grieķijas valdības reformu sarakstu, ko tā gatava piedāvāt apmaiņā pret finanšu palīdzības programmas pagarināšanu uz 4-6 mēnešiem.
Vairs nav 2010. gads
Vēl tajā pašā piektdienā Maltas finanšu ministrs Edvards Šikluna it kā esot teicis: «Eirozonas valstu bloks ar Vāciju priekšgalā piekrīt Grieķijas iziešanai no valūtas bloka - gadījumā, ja vienošanās par Grieķijas parādu un finanšu palīdzības programmas pagarināšanu netiks sasniegta.»
To, kāda šajā brīdī valdīja spriedze un informācijas haoss, raksturo fakts, ka pēc mirkļa šis citāts no aģentūras Bloomberg vietnes pazuda.
Kad 2010. gadā izraisījās Eiropas parādu krīze, Vācijas finanses bija cieši saistītas ar ES ekonomiski visievainojamākajām dalībvalstīm. Vācu banku prasību pret Grieķiju, Itāliju, Portugāli un Spāniju - ieskaitot valdībām un kompānijām aizdoto naudu - kopsumma būtu sasniegusi 350 mljrd EUR - apmēram tikpat liels izrādījās viss Vācijas banku sistēmas kapitāls.
Tagad aina ir pilnīgi atšķirīga. ECB, SVF un citas nodokļu maksātāju naudu izmantojošas kredītinstitūcijas iepumpējušas simtiem miljardu aizdevumos Eiropas perifērijas valstīm, ļaujot negatīvā scenārija gadījumā Vācijas bankām izrauties laukā ar minimāliem korpusu bojājumiem.
Un Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šoible kategoriski paziņo, ka Grieķija ilgstoši dzīvojusi pāri savām iespējām un ka Eirogrupai beigusies vēlme dot tai naudu «bez garantijas, ka Grieķija savedīs kārtībā savas finanses».
Formāli Eiropas Centrālā banka (ECB) jau pārstājusi pieņemt Grieķijas valsts obligācijas kā ķīlu, tomēr joprojām turpina piešķirt līdzekļus grieķu centrobankai Ekstremālās likviditātes piedāvājuma programmas ietvaros. Decembrī līdzekļu apjoms Grieķijas banku depozītos samazinājās vairāk nekā par 4 mljrd EUR; šogad depozītus turpina atstāt miljards pēc miljarda.
Cik ļoti pēdējā mēneša laikā Grieķija zaudējusi uzticību, liecina kaut vai tas, ka tika apsvērts, vai grieķu banku rekapitalizācijai paredzēto naudu no Atēnām neaizvirzīt uz drošu vietu «aiz atslēgām» Luksemburgā - gadījumam, ja Grieķijas valdībai uznāktu vēlēšanās līdzekļus izmantot budžeta deficīta segšanai.
Kā spēļu teorijas pazinējs ved sarunas
Brīdī, kad Grieķijas ārkārtas vēlēšanās uzvarējusī partija Syriza paziņoja, ka risinās sarunas, lai pārskatītu aizdevuma noteikumus, plaši tika izmantota metafora: divi auto, kas milzīgā ātrumā traucas viens otram pretī; kurš pirmais samirkšķinās acis, tas zaudēs.
Kā zināms, galvenā persona sarunās ar aizdevējiem - finanšu ministrs Janis Varufakis - ir speciālists spēļu teorijas jomā. Tieši no šī redzes leņķa interesanti aplūkot viņa un Vācijas līderu sarunas.
Saskaņā ar spēļu teoriju, visneprognozējamākie ir konflikti starp vāju, bet neatlaidīgu cīnītāju un stipru, taču mazāk uzstājīgu oponentu. Šādu scenāriju gadījumā visiespējamākais risinājums ir neizšķirts, kas daļēji var apmierināt abas puses. Viss, kas nepieciešams spēlē starp Grieķiju un Vāciju - ignorēt politisko retoriku un fokusēties uz ekonomiskajiem rezultātiem, kuros iesaistītās personas patiesi ieinteresētas.
Vācija ir noskaņota pret parāda norakstīšanu; vācu vēlētājiem šis mērķis daudz svarīgāks nekā grieķu parāda struktūrreformu detaļas. No savas puses Grieķija tiecas atslābināt budžeta važas. Grieķu vēlētājiem šis mērķis svarīgāks nekā valsts parāda apjoms pēc 30 gadiem.
Vienošanos būtu iespējams sasniegt daudz vieglāk, ja abas puses koncentrētos uz savām prioritātēm, vienojoties par kompromisu jautājumos, kuri abām ir otršķirīgi.
Un tomēr: lai arī J. Varufakis ir spēļu teorijas speciālists, viņa pārrunu vešanas tehnika - neparedzama svaidīšanās starp agresivitāti un gurdenumu - ir pilnīgā pretrunā ar šīs teorijas nostādnēm. Finanšu ministra stratēģiskā ideja: pielikt pistoli pie saviem deniņiem un pieprasīt izpirkumu par atteikšanos izšaut.
«Mēs pastāvīgi dzirdam: ja jūs neparakstīsiet, iestāsies Armagedona,» J. Varufakis teica angļu avīzei The Guardian. «Mana atbilde: lai iestājas. Tas ir mans plāns B.»
Tā vietā J. Varufakis varēja uzstājīgi turēties pie idejas par parāda samazināšanu līdz pēdējam brīdim, bet pēc tam atkāpties no sava «principa» apmaiņā pret lielu piekāpšanos struktūrreformu un budžeta ekonomijas jautājumos. Tomēr neatlaidīgas stratēģijas īstenošanas vietā finanšu ministrs sāka šaudīties starp piekrišanu un protestu, zaudējot savu autoritāti.
«Par nelaimi, grieķu līderu mainīgā retorika radījusi zināmu eroziju savstarpējā uzticībā,» rezumēja Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis. Grieķi sūta signālus par kursa maiņu, taču pēc tam viss atkal sākas no jauna: tas nav nopietni - kategorisks ir Barclays analītiķis Filips Gudins.
Grieķija sāka pārrunas, uzstājot uz to, ka parāda samazināšana ir sarkanā līnija. Taču tā vietā, lai pieturētos pie šīs nostājas un strīdus par daļēju parāda atlaišanu pārvērstu par taktisku paņēmienu, ar kā palīdzību tiek novērsta uzmanība, Atēnas no sarkanās līnijas atteicās dažu dienu laikā.
Pēc tam ieraudzījām bezjēdzīgu provokāciju - atteikšanos no sarunām ar Troiku (Eiropas Komisija, ECB un SVF), lai arī to veidojošās trīs institūcijas kopumā pret Grieķiju attiecas ar daudz lielākām simpātijām nekā Vācija. Rezultātā Grieķija nonāca turpat, kur sāka savu pokera partiju ar Vāciju un Eiropu. Jaunā valdība pārāk ātri atklāja savas labākās kārtis, tai faktiski nav palikuši varianti jaunam blefam.
Atēnu un aizdevēju uzsāktā diskusija visbeidzot degradējās līdz strīdiem par atšķirībām starp vārdiem «pagarināšana» un «tilts», «Troika» un «institūcijas», kā arī citiem semantiska rakstura vingrinājumiem.
Vai Grieķijai vispār bija lielas izredzes?
Šeit vērts ielūkoties sarunu vedēju pretējā nometnē, jo lietas izrādās daudz sarežģītākas par stereotipu «grieķi ir sliņķi, kuri visu laiku dejo sirtaki un dzer vīnu».
Uzmanību vērts pievērst Grieķijas finanšu ministra skaidrojumam, kāpēc pagājšpirmdien gaisā pavīdēja kompromiss, tomēr vienošanās netika sasniegta.
«Eirokomisārs ekonomikas un finanšu jautājumos Pjērs Moskovisi pirms Eirogrupas sēdes mūs iepazīstināja ar projektu, ko es biju gatavs parakstīt. Taču šis teksts tika noņemts no dienaskārtības dažas minūtes pirms sēdes sākuma no Eirogrupas priekšsēdētāja Jeruna Deiselblūma puses un nomainīts pret citu.» Nomainīto komunikē J. Varufakis atteicās parakstīt.
Ekonomists Džons Gelbreits, leģendārā ekonomista Džona Keneta Gelbreita dēls, februāra vidū pavadīja satraucošu nedēļu kopā ar Grieķijas finanšu ministru. Žurnālam Fortune Dž. Gelbreits pauž izbrīnu, stāstot par grieķu pagājšotrdien iesniegto formālo pieprasījumu Eirogrupai par parāda atmaksas pagarināšanu.
«Žans Klods Junkers teica, ka tas ir labs starts,» atceras Dž. Gelbreits un piebilst, ka arī Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels teicis, ka šī vēstule esot labs starta punkts sarunām. Taču Vācijas finanšu ministrs iebildis Z. Gabrielam, ka «tā nav pamatota pozīcija» un noraidījis pieprasījumu.
«Institucionālie spēlētāji - SVF, EK, ECB - bija konstruktīvi,» secina Dž. Gelbreits. «Taču kreditori un aktīvie spēlētāji ir finanšu ministri - un viņi ir sašķelti un naidīgi.»
Pat Vācijas nometne sašķēlusies divās daļās: vieni - ar V. Šoibli priekšgalā - pieprasa, lai Grieķija perfekti pildītu pieņemtās saistības, savukārt otra tikpat ietekmīga grupa - Z. Gabriela vadīta - iestājas par kompromisu. Dž. Gelbreita stāstītais pārliecina, ka viedokļu atšķirība aizdevēju nometnē ir būtiskāks faktors par Grieķijas neprasmi vest sarunas.
Vēl vairāk. Kā zināms, 2012. gada Grieķijas ekonomiskās krīzes laikā Vācijas kanclere Angela Merkele nebija vienisprātis ar finanšu ministru V. Šoibli - Grieķija palika eirozonā, savukārt kanclere izpelnījās vēlētāju neapmierinātību. Un tieši tāpat viņa iejaucās situācijā pagājušajā piektdienā - laikā, kad «pienākusi pēdējā minūte un nav laika izteikties pat divas minūtes». A. Merkeles paziņojums bija: «Grieķija ir ļoti daudz upurējusi», lai paliktu eirozonā.
Vai Grieķijai simpatizē Vācijas sirtaki fanklubs? Protams, nē. Acīmredzami problēma neattiecas vienīgi uz Grieķiju. Pienācis laiks, kad aizdevēju un parādnieku attiecības tiek aplūkotas jaunā dimensijā.
Vai tikai parādnieki atbildīgi par parādiem?
Eirozona sadūrusies ar vēl nebijušu izaicinājumu: tās līderi piedalās sarunās ar valsti, kuras vadība ir tālu no politiskā meinstrīma. Vēlēšanās Grieķijā uzvarējusī partija Syriza ir radikāla partija, kuras ekonomiskie uzskati ne velti tiek raksturoti kā radikāli kreisi. Taču šīs partijas nostāju pret parādu atmaksas un taupības programmām atbalsta daudzi meinstrīma ekonomisti Eiropā un ASV. Kāpēc?
Lai kā daudzi to gribētu noliegt, Grieķija pēdējos gados lielā mērā ievēroja Troikas noteikto plānu, budžeta deficītu pārvēršot par par primāro proficītu; vairākkārt tika samazinātas algas un nepārtraukti paaugstināti nodokļi, tika vienkāršota atlaišanas no darba procedūra un atlaisti tūkstoši valsts sektorā strādājošo, samazinātas pensijas un paaugstināti pensiju vecumi.
Tomēr valsts izdevumu samazināšana izrādījās postoša: ievērojami sarucis IKP un eksports, bezdarbnieku armija ir milzīga. Tikmēr valsts parāds vienīgi aug augumā. Līdz vēlētāji nobalsoja par to, ka viņiem vienreiz pietiek taupības pasākumu.
Kā zināms, pārlieku liels parādu apjoms izraisīja Austrumāzijas 90. gadu un pasaules 2008. gada krīzi. Parādi sagādājuši ciešanas miljoniem amerikāņu, kas pazaudējuši savas mājas un šobrīd apdraud miljoniem Polijas iedzīvotāju, kas kredītus ņēma Šveices frankos.
Ņemot vērā postu, ko nodarījuši parādi, var uzdot jautājumu: kāpēc gan cilvēki, gan valstis sevi tik bieži nostāda šādā situācijā? Beigu galā: tāda veida parādi ir kontrakti - brīvprātīgas vienošanās - un kreditori par tiem atbildīgi ne mazāk kā parādnieki.
Patiesībā aizdevēji varbūt pat ir vairāk atbildīgi: parasti kreditori ir sarežģītas finanšu institūcijas; tajā pat laikā aizņēmēji bieži vien ir daudz mazāk piemērojušies tirgus riskiem un niansēm, kas saistītas ar dažādiem kontraktu nosacījumiem.
Pēdējā laikā arvien vairāk atskārstam: lai brīvais tirgus efektīvi funkcionētu, nepieciešams cilvēkiem ļaut uzsākt otru ekonomisko dzīvi. Varbūt parādnieku cietumu idejas vietā vienkārši padarīt kreditorus atbildīgākus par saviem lēmumiem: vai tie skartu veselu emigrācijas vilni, kas no parādiem bēga uz Īriju vai arī veselas valstis - tādas kā Grieķija.
Un kurš gan skaidrā prātā var domāt, ka ikviena valsts gribētu iziet caur tām grūtībām un slīgšanu nabadzībā, ko pārdzīvo Grieķija - tikai tālab, lai panāktu kreditoru piekāpšanos?
Vēl viens Grieķijas un citu valstu parādu aspekts
Diemžēl jostu savilkšanas politika pēdējās krīzes laikā nebija veiksmīga daudzās valstīs - tā tikai padziļināja recesiju. Piemēram, Austrijā, Beļģijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Nīderlandē recesijas pazīmes parādījās jau 2012. gadā. Savukārt Portugāles, Īrijas, Grieķijas un Spānijas ekonomiskās grūtības sākās tieši tad, kad valdības piespieda savus pilsoņus maksimāli ekonomēt.
Palielinot nodokļu nastu, valsts pasliktina biznesa stāvokli - uzņēmējiem tāpat neklājas viegli maksātspējīgā pieprasījuma krišanās dēļ. Pie tam valstis nav gatavas privātā sektora lejupslīdi kompensēt ar vērienīgiem investīciju projektiem, kas radītu darbavietas un palielinātu IKP.
Ekonomikas izaugsmes palēnināšanās rezultātā palielinās budžetu problēmas un aug valstu parādi: nodokļu ienākumi samazinās, taču valstij savas funkcijas jāpilda. Tā rodas apburtais loks.
Daudzi ekonomisti ir pārliecināti: budžeta taupīšanas pasākumi vienīgi padziļina valstu lejupslīdi. To atzina arī SVF jau 2012. gadā.
«Pārāk ātra fiskālo stimulu atcelšana (nodokļu likmju samazināšana, nodokļu brīvdienas, iemaksu sociālajos fondos samazināšana) valstīs, kurās ražošana jau tā samazinās, var paildzināt recesiju, nenodrošinot sagaidāmo budžeta ekonomiju,» atzina Olivjē Blanšārs, SVF galvenais ekonomists.
Pēc daudzu ekonomistu domām, plānojot taupības programmas, SVF nopietni pārrēķinājies ar multiplikatoriem - ar to, kādu iespaidu uz ekonomiku atstās budžeta izdevumu samazināšana vai tā ienākumu pieaugums. Uzskatīja, ka multiplikatora rādītājs būs 0,5: tātad 1 EUR ieekonomēšana «samazinās» tautsaimniecības apjomu par 50 centiem. Pēdējie pētījumi, tostarp Grīnvičas universitātes profesora Deivida Holla veiktie aprēķini, rāda, ka reālais multiplikatoru lielums ir augstāks: 1,2-1,5.
Kafkas cienīga dilemma
Tātad Grieķija iesniegusi Briselei ārējās palīdzības plānu turpmākajiem mēnešiem. Visdrīzāk Grieķijas jaunajai valdībai tiks dots laiks ievilkt elpu. Tikmēr pretējās aizdevēju nometnes meklēs kompromisu starp vecās programmas noteikumu negrozīšanu un jaunās programmas, kas svītrotu daļu no vecās, iedarbināšanu. Patiesi, Kafkas cienīga dilemma.