Grieķijas izeja no eirozonas («Grizeja») - šis bija bubulis, ar ko pasauli baidīja 2012. gadā. Tagad, 2015. gada sākumā, pie tā atgriežamies vēlreiz. Dažas bankas Grieķijas iespēju sākt drukāt drahmas atkal iekļāvušas savos strestestos - vācu «Commerzbank» analītiķi šādam scenārijam piešķir 25% varbūtības līmeni.
Pēdējo piecu gadu laikā Eiropā pilnīgi skaidras kļuvušas divas lietas. Pirmkārt, reformu atlikšana to īstenošanu padara vienīgi vēl sarežģītāku. Otrkārt, finanšu krīzes pārvarēšana nebūt obligāti nenozīmē sociālekonomiskās krīzes izbeigšanos.
Grieķija, līdz galam nespējot pārliecināties ne par «pirmkārt», ne arī par «otrkārt», nule piedzīvojusi pēdējo četru gadu desmitu laikā ko nepieredzētu - vēlēšanās uzvarējusi radikāli kreisi noskaņota valdība.
Grieķi nogura ceļā uz pozitīvu IKP
2014. gadā beidzot parādījās arī optimistiskas ziņas par Grieķijas ekonomiku: pirmoreiz sešu gadu laikā tika gaidīts IKP pieaugums; 2015. gada budžets tika pieņemts ar 3% sākotnējo proficītu - ņemot vērā valsts parāda apkalpošanu, sagaidāms 0,2% deficīts.
Tiesa gan, starptautiskie kreditori pamanīja budžetā «caurumu» 2 mljrd. EUR lielumā un pieprasīja Atēnām samazināt tēriņus. Tajā brīdī radās arī neskaidrības par pēdējā palīdzības tranša piešķiršanu Grieķijai.
Kā zināms, Grieķija 2010. gadā vērsās pēc finansiālās palīdzības pie ES un SVF. Aplūkojot vairāku makroekonomikas rādītāju atveseļošanos pēdējā laikā, nevajag piemirst, ka daudzi hellēņi uz savas ādas ilgstoši izjuta smagās sekas, ko radīja darbavietu skaita, medicīniskās palīdzības un pensiju samazināšana.
Bezdarba līmenis tomēr ir 25,5%, grieķu jaunatnes vidū šis rādītājs sasniedz 60%; nesenā nodokļu paaugstināšana iedragājusi vidusšķiru. Vardarbīgi ielu protesti Atēnās kļuvuši par normu, bet vēl tāls Grieķijas sapnis ir sasniegt 50% no 2008. gada IKP līmeņa.
Visnežēlīgāk valsti raksturojis New York Times, par pamatu ņemot tā dēvēto «prostitūcijas līkni». Pēdējo divu gadu laikā tās virzība Grieķijā atgādina raķetes startu. Par saviem pakalpojumiem meitenes ņem tikai 15 USD; lētāk - vienīgi Rumānijā un Bulgārijā.
Mazāk parādu un vairāk tēriņu; vairāk elektrības un mazāk oligarhu
Pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas tika izziņotas pēc tam, kad 2014. gada pēdējās dienās deputāti nespēja vienoties par prezidenta kandidatūru. Precīzāk izsakoties, to negribēja radikāli kreisā partija Syriza, jo skaidri paredzēja: ja neievēl prezidentu, tūlīt jāseko ārkārtas vēlēšanām, kurās sagaidāms pilnīgs triumfs.
Syriza vēl pērn skaidri paziņoja, ka pārskatīs Grieķijas saistības starptautisko kreditoru (Troika: Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds) priekšā, atsakoties no taupības politikas un pieprasot norakstīt daļu no valsts parāda.
Syriza spektrs: ekologi, eirokomunisti, trockisti, maoisti un cita veida radikāli kreisi noskaņotie. Partijas lozungi: nodokļu pazemināšana, pensiju palielināšana, kolektīvo darba līgumu atjaunošana, minimālās darba algas paaugstināšana no 580 EUR uz 751 EUR mēnesī. Īsi sakot - Syriza vēlējās mazāk parādu un vairāk tērēt, plus atjaunot elektrības piegādi mājsaimniecībās, kuras to vairs nevarēja atļauties.
Tāpat par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem kreisie izvirzīja Grieķijas atbrīvošanu no oligarhiem. Tie Syriza asociējas ar nelielu grupu ietekmīgu biznesmeņu, kuri, pateicoties politiskajiem sakariem, gūst izdevīgus kontraktus - un pēc tam politiķiem nepaliek parādā.
Labumu pārdalītājs un «komunistiskais Harijs Poters»
Jorgos Statakiss, viens no vadošajiem Syriza ekonomiskā bloka pārstāvjiem, intervijā Financial Times sacīja, ka oligarhu sakarā partija vislielāko uzmanību pievērsīšot trim saimniecības sektoriem: plašsaziņas līdzekļiem, valsts iepirkumiem un nekustamajam īpašumam. «Pirmā lieta - sakārtot plašsaziņas līdzekļu lietas,» teica J. Statakiss.
Kas attiecas uz iepirkumu jomu, uzmanības degpunktā drīz var nokļūt Grieķijas, Ķīnas un Persijas līča valstu investoriem par 950 milj. EUR piešķirtā koncesija apbūvei uz kādreizējās Atēnu starptautiskās lidostas zemes, kā arī koncesija uz 14 Grieķijas reģionālo lidostu pārvaldīšanu par 1,2 mljrd. EUR.
Parlamentam abi šie darījumi vēl jāratificē. «Bet, kad mēs nāksim pie varas, tas var nenotikt,» pirms vēlēšanām Financial Times paziņoja J. Statakiss.
Syriza līderi - 40 gadus veco telegēnisko populistu Aleksi Ciprasu dēvē arī par «komunistisko Hariju Poteru». Viņš vēlētājiem sola visus labumus ar viena burvju nūjiņas mājiena palīdzību. Pēdējās dienās pirms vēlēšanām viņš aizvadīja 11 mītiņus, pieprasot tos atspoguļot visiem privātajiem TV kanāliem un radiostacijām.
Ar tiem, kas atteiksies, apsolīja tikt galā pēc nākšanas pie varas - pārbaudot, cik rūpīgi tie maksā nodokļus. Neviens kanāls vai stacija neatteicās.
Ciprass: «Pagātnē - pazemojuma un ciešanu gadi»
«Grieķi vēlas parādu norakstīšanu, partneri eirozonā kategoriski noraida šādu iespējamību. Ja neviens nepadosies, Eiropa piedzīvos katastrofu,» raksta avīze Die Welt am Sonntag. «Tā ir kā spēle «Kurš pirmais nobīsies» - tikai ekonomikas laukā. Kā divi sacīkšu auto, kas traucas viens otram pretī. Kurš pirmais nobremzēs un pagriezīs stūri, tas zaudēs.»
Nākamais Grieķijas premjers A. Ciprass uzreiz pēc uzvaras vēlēšanās teica: «Grieķija atstāj aiz muguras katastrofālos ekonomijas pasākumus, bailes un autoritārismu, pagātnē paliek pieci pazemojuma un ciešanu gadi.»
Tagad Atēnas, kā jau vēlētājiem tika solīts, centīsies panākt lielas daļas valsts parāda norakstīšanu vai vismaz tā ilgstošu iesaldēšanu. No otras puses - to, ka līdzšinējā vienošanās starp Atēnām un Troiku paliks, kāda bijusi, pēc vēlēšanām Grieķijā paziņoja daudzi ES līderi. Lai arī ne visi.
«Jaunā Grieķijas valdība nevar rēķināties ar to, ka Eiropas partneri izšķirsies par parādu norakstīšanu,» kategoriski paziņoja Eiropas parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs. Somijas premjers Aleksandrs Stubs Davosā gan pieļāva iespēju, ka var tikt apspriesta kreditēšanas termiņu pagarināšana; par «telpu manevram» piesardzīgi ieminējies Beļģijas finanšu ministrs Johans van Oftertfelds.
Syriza vadītājiem ir ļoti precīzs priekšstats par savu elektorātu un to, kāpēc partija uzvarēja vēlēšanās - atpakaļceļa vienkārši nav. Taču arī ES nevar piekāpties jaunā Grieķijas līdera priekšā, jo negrib radīt precedentu, uz ko varētu atsaukties citas Eiropas «perifērijas valstis».
Savukārt pati iespējamība, ka hellēņi atstās eirozonu, jau nākamajā rītā (26. janvāris, plkst. 10:30) pēc vēlēšanām Grieķijā «nogāza» eiro kursu līdz tā viszemākajam līmenim kopš 2003. gada.
Ja Grieķija aizies
ECB vairs nepiemin «grieķu slimības» izplatīšanās draudus, kā tas bija 2012. gadā. Tagad nav daudz jāuztraucas par to, ka Eiropas sistēmiskās bankas būtu atstātas neaizsargātas; šobrīd 80% no Grieķijas parāda ir ECB un SVF rokās.
Priekšvēlēšanu programmā A. Ciprass solīja: ja kreditori sarunās nepiekāpsies, Grieķija var atstāt eirozonu. «Grizejas» gadījumā valsti sagaida ekonomiskā izolācija, devalvācija un banku sistēmas krahs.
Grieķijas centrālajai bankai nāksies drukāt drahmas banku rekapitalizācijai, drahma vietējās kompānijas padarīs konkurētspējīgākas, toties parādus nāksies atmaksāt eirovalūtā un aizņemties starptautiskajos naudas tirgos ilgus gadus nebūs iespējams.
Grieķijas (valsts parāds patlaban 178% no IKP) piemēru varētu apdomāt arī Itālija (133% no IKP), Portugāle (129%) un Spānija (92%) - lai arī, protams, nav 2012. gads. Katrā ziņā «Grizejas» gadījumā nozīmīgi kristos Itālijas un Spānijas vērtspapīru vērtība.
Kādas vēl alternatīvas bez «Grizejas» ir Grieķijas rīcībā, ja sarunas ar Troiku izgāžas? Pavisam divas un viena par otru sliktāka. Pirmkārt, aizņemšanās ārējos tirgos - tomēr praktiski nav iespēju to izdarīt.
Otrkārt, Grieķija var īstenot iekšējo aizņēmumu caur nodokļu paaugstināšanu. Taču pilnīgi skaidrs, ka tā būtu Cyriza pašnāvība, jo tad partija vienkārši pazudīs no politiskās skatuves un uz visiem laikiem.
Pozīcijas sarunās
Visiespējamākais scenārijs tomēr ir tas, kurā jaunās Grieķijas valdības sarunas ar Troiku izrādās veiksmīgas, panākot kreditoru būtisku un redzamu piekāpšanos. Ja pēc tam hellēņu ekonomika piedzīvo uzplaukumu, partiju Syriza apmirdz slavas spožums.
Neapšaubāmi, šāds rezultāts pamudinās tādas pret taupības politiku noskaņotas partijas kā Podemos Spānijā panākt no Briseles tieši tikpat lielu piekāpšanos.
Secinājums - jebkurš Grieķijas notikumu attīstības variants ES ir nepatīkams.
Syriza loģika - gaidīt, ka aizdevēji samirkšķinās acis pirmie, jo ES negribēs uzņemties kaunu par «Grizeju»; turklāt līdz ar to abstraktās runas par eirozonas izjukšanu jau balstītos uz konkrētu piemēru.
Un ir divas lietas, kas gaidāmajās sarunās Troikai var likt justies pārliecinātākai. Pirmkārt, Syriza neviengabalainība un politiskās pieredzes trūkums - jaunie uzvarētāji vēl nav izgājuši caur politiskā stresa un varas kārdinājumu dzirnavām. Otrkārt, jābūt stingrai pārliecībai, ka eirozonas institūcijas un ekonomikas ir pietiekami stipras, lai izturētu arī «Grizejas» sekas.
Nenoteiktība vai pagrieziena punkts?
Šobrīd ir ļoti neskaidrs, kādā veidā Syriza pildīs Grieķijas uzņemtās saistības līdz 20. martam atmaksāt parādu 4 mljrd. EUR apmērā, kā arī saistības izpirkt valsts obligācijas 6,5 mljrd. EUR apmērā līdz 20. augustam. Ja ECB un SVF februārī Grieķijai izsniegs jaunus aizdevumus, šie līdzekļi uzreiz nonāks atpakaļ pie ECB un SVF: sanāk īsts naudas karuselis. Savukārt, ja ECB Grieķijas bankām likviditāti nepiešķirs, kapitāla aizplūde veidos 10 mljrd. EUR.
Mazā Balkānu valsts palielinājusi nenoteiktību Eiropā. Bet varbūt tā sarūpējusi pagrieziena punktu, ko Jannis Milioss, kurš atbild par Syriza ekonomisko politiku, raksturo šādiem vārdiem: «Eiropa tālāk vairs nevar iet pa deflācijas, recesijas, augoša bezdarba, pārmērīgu parādu ceļu.»