Valsts iepirkums, kas liek aizdomāties par skolotāju algām

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Ko darīsiet, ja ar datoru gribēsiet apstrādāt fotogrāfijas? Viss te vienkārši, jūs atbildēsiet. Taču ja pie šī paša uzdevuma ķertos valsts sektors - vai tas arī rīkotos tāpat kā jūs?

Latvijas Universitātes aģentūra «LU Matemātikas un informātikas institūts» (LUMII) nolēma iegādāties jaunu datu glabāšanas sistēmu (DGS). Tā, vienkārši runājot, sastāv no plauktiem, kuros ievieto diskus, pašiem plauktiem vajadzīgs skapis, skapī ir kontrolieris - šī ir «dzelžu» daļa. Tāpat ir programmatūra, kas ļauj visus diskus apvienot un vadīt.

Ļoti vienkārši un ērti to visu var iegādāties kopā, kā vienotu risinājumu - atliek vien atrisināt vienkāršu uzdevumu: uzzināt, kurš ražotājs un kompānija piedāvās lētāku cenu.

LUMII ķērās pie iepirkuma jeb tendera veikšanas caur Elektronisko iepirkumu sistēmu (EIS), izmantojot zemākās cenas principu. Pats par sevi saprotams - nodokļu maksātāju nauda ir jātaupa un šajā konkursā varētu gaidīt dalību no 4 lielu ražotāju plus vietējo firmu puses.

Tātad sagaidāma liela konkurence, kas varētu būtiski samazināt cenu, jo šeit darīšana ar pat IT nozarei dārgu pirkumu. Un Elektronisko iepirkumu sistēmā novembrī arī tika izvietots Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pasūtījums. Taču - kāds!

Brīvā tirgus princips?

«Kopā ar šo licenci «iet» tukšs disku plaukts jeb skapis, bet mūsu izpratnē attiecīgajā EIS sadaļā jeb katalogā jābūt «plikai» licencei,» par vienu no LUMII iepirkumiem caur EIS pastāsta Valsts Reģionālās attīstības aģentūras Elektronisko iepirkumu departamenta direktors Oļegs Fiļipovičs, «par ko arī LUMII bijām informējuši.»

«Jaunu licenču tehnikas iepirkšanai ir vieni nosacījumi,» turpina Oļegs Fiļipovičs, «savukārt atsevišķi katalogi paredzēti tiem iepirkumiem, kad jau pasūtītāja rīcībā esošai iekārtai pasūta papildus klāt kaut kādas rezerves detaļas. Piemēram, kad kaut kas saplīsis un to vajag nomainīt - tātad, lai to ātri varētu izprocesēt caur EIS, ir izveidots tieši šāds katalogs.»

Tātad nojaušat iespēju - reizēm vienā sadaļā jeb katalogā pircējs var izvietot iepirkumu, kuram vieta būtu pavisam citā sadaļā? Un šajā gadījumā licences, kuras domātas sistēmai, «iemaldījās» sadaļā, kur paredzēts veikt pirkumus gadījumos, kad jau eksistējošai sistēmai nepieciešams piepirkt klāt, teiksim, atsevišķu plauktu.

Vārdu sakot un lai kā nebūtu, LUMII tika pie «IBM» licencēm. Pie tam šajā gadījumā grūti runāt par brīvā tirgus principu ievērošanu: de facto nekāds ražotāju konkurss nebija noticis.

«Mēģināja pirkt detaļas iekārtai, kuras vēl nemaz nav»

«Mēs LU Matemātikas un informātikas institūtam norādījām, ka, atsaucoties uz konkrētu līgumu, ka, lai tiktu piedāvāta saderīga komponente, tad, veicot pasūtījumu, sistēmas pircējam komentāru laukā precei jānorāda servera modelis, kurā paredzēts iebūvēt attiecīgas komponentes,» O. Fiļipovičs apraksta situāciju. «Sekojoši, pircēja rīcībā šim iepriekš jau minētajam plauktam jābūt. Šajā gadījumā LUMII mums atbildēja, ka viņiem pašlaik šādas iekārtas nav un viņi strādā pie tā, lai to nopirktu.»

Skaidrībai: konkrēta licence tiek attiecināta uz katru konkrētu iekārtu, konkrētu «dzelzi». Lai iepirkumu vispār īstenotu, jābūt zināmiem konkrētiem plauktu un kontrolieru sēriju numuriem. Licence nav transformējama no konkrētas iekārtas («dzelža») uz jebkuru citu iekārtu («dzelzi»). Galīgi nav saprotams, kā var iemanīties pirkt licences ar sēriju numuriem, ja nav pašu iekārtu - tikai tad iespējams zināt šos sēriju numurus.

Atgriežamies pie O. Fiļipoviča stāstījuma: "Šajā kataloga daļā paredzēts iegādāties iekārtas tikai tiem, kam kaut kas jau ir, proti: "es nevaru nopirkt neko citu, kā tikai to, kas man der šajā iekārtā". Skapī iespējams ielikt tikai tā ražotāja produktu, kas ražojis skapi, līdz ar to iepirkums nekāds savādāks nav.

Un tikai šajā gadījumā un nekādā citā ir izmantojams attiecīgais katalogs. Savukārt LUMII vēl šāda "skapja" nebija - viņi vai nu bija ieplānojuši, ka būs šāds skapis vai prātā bija kas cits - to mēs nezinām. Viņi mēģināja nopirkt detaļas iekārtai, kuras vēl nemaz nav. Līdz ar to mēs darījumu izbeidzām, jo šī sadaļa nav tam paredzēta."

Skaidrs, ka par uzmanības vērtām lietām iepirkumos tiek rakstīts pārāk reti - izklāsts un terminoloģija ir sarežģīta. Arī šajā gadījumā O. Fiļipovičs komentē vienu no LUMII iepirkumiem DGS iegādes epopejā: vienkārši runājot, tā vietā, lai visu sistēmu iegādātos uzreiz, tika izdomāta vesela iepirkumu sērija.

Tā kā notikumu izklāsts kļūst arvien sarežģītāks, notikušo mēģināšu izklāstīt līdzībās. Vispirms - kā šādam iepirkumam būtu normāli jānorisinās.

Bezprecedenta iepirkums Latvijā?

Ja kādam uzņēmumam vai valsts iestādei ir problēma, tā jārisina. To risinot, vadās no konkrēta uzdevuma vai nostādnes. Un tirgū jāatrod risinājums, kas maksimāli apmierinātu uzņēmumu vai valsts iestādi.

Par šo uzdevumu vai nostādnēm tiek runāts atklāti, kā to, piemēram, līdzīgos (un arī pārējos) tenderos dara «Swedbank», «Danske Bank», arī valsts iestādes. Šāda veida DGS iekārtu iepirkums, protams, Latvijā nav jaunums - to bijuši teju desmit.

Iepirkuma paziņojumā tiek skaidri pateikti parametri: lai DGS būtu iespējams glabāt tādu un tādu datu apjomu, lai tie ar tādu un tādu ātrumu tiktu ierakstīti, lai no šī datu masīva būtu iespējams lasīt ar tādu un tādu ātrumu, plus lai tiktu nodrošināts tāds un tāds pieejas ātrums.

Aplūkotajā tenderī pārsteigumu rada tas, ka uzreiz tiek pirkta licence. Iepirkums būtībā tiek izsludināts par visai nevajadzīgu lietu.

Salīdzinājumam: jūs gribat nopirkt datoru un uz tā veikt fotogrāfiju apstrādi. Bet jūs izziņojat tenderi uz «iPhoto»! Taču ja jūs jau iepriekš zināt, ko gribat nopirkt un ka tam jābūt tieši «Mac», šāda pieeja neatrisina biznesa uzdevumu. Varbūt ka tirgū ir vēl cits produkts bez «iPhoto» - labāks vai sliktāks: nav svarīgi. Jūs sakāt: «Bet «iPhoto» ir bezmaksas!»

Līdzīga kombinācija tiek izspēlēta arī šajā LUMII iepirkumā. Runājot līdzībās, tiek nopirkts «iPhoto» - praktiski par velti. Nu tas dabūts. Taču tālāk jāiegādājas «Mac», jo bez tā «iPhoto» ir pilnīgi bezjēdzīga lieta.

Līdzīgi tā arī notiek: it kā tiek pirkts «iPhoto» un jau tajā pašā dienā izziņots konkurss uz «Mac», pārkāpjot jebkuras loģikas likumus; ne velti O. Fiļipovičs šo konkursu anulēja. Un «iPhoto» konkursā uzvarējusī kompānija pat nav paspējusi piegādāt klientam licences, kad tiek izsludināts jau nākamais iepirkums.

Tā rīkotājs pieteikumā pat neraksta «Mac», bet gan paziņo, ka viņš pērk «Mac» klaviatūru, displeju un peli. Un tas it kā esot paplašinājums priekš sava «iPhoto». Tendera rīkotājs visu to iegādājas, pēc tam saka: «Tagad, lai visu to piespiestu darboties, nopirkšu arī pašu «Mac» sistēmbloku. Pie viena.»

Kāda ir valsts tendera jēga

Tad kur gan šeit problēma? Izvirzītais uzdevums taču bija fotogrāfiju apstrāde - vai ne?

Projicējot šo piemēru uz LUMII iepirkumu, sanāk ne mazāk smieklīgi. Ne viens vien IT nozares eksperts parausta plecus un saka, ka nezina nevienu līdzīgu piemēru pasaulē, kad DGS iegādei kāds vispirms atsevišķi iegādātos licenci. Tomēr šajā Latvijas gadījumā pieeja ir tieši tāda. Kas šeit raisa vislielākos jautājumus?

Pirmkārt, nav pareizs jau risinājuma sākums, kad tiek uzrakstīts «iPhoto» - nevis «Mac». Jo nepieciešams taču iegādāties produktu, kas atrisina fotogrāfiju apstrādes jautājumus. Vajag būt uzrakstītam: «Es gribu, lai šis produkts darītu to, to un to.» Piedevām nonākam pie vēl viena ļoti būtiska aspekta. Mums taču pamatuzdevums ir fotogrāfiju apstrāde: tad kādu mārrutku sunīšu dēļ tieši «Mac» un nekas cits?

Nostādne «es gribu, lai šis produkts darītu to, to un to» arī ir valsts tendera jēga, ko LUMII gadījumā grūti ieraudzīt. Tiek pārkāpts princips, kad tiek iegādāta nevis sistēma vai programma, kas atrisina uzdevumu, bet gan jau iepriekš tenderis tiek ierobežots ar to, ka tā vietā tiek notēmēts uz konkrētu produktu.

Un, starp citu, kāpēc izvēlēta tieši «IBM» un nevis, teiksim, «Hitachi»? Runā, ka noteiktos LUMII konkursos jāuzvar nevienam citam kā «Datakom», ka tieši šī kompānija no «IBM» pārstāvjiem Latvijā var gūt labus nosacījumus.

Starptautisko tirgu pārskati

Aplūkojot datus, ko piedāvā tādas tirgus analīzi veicošas kompānijas kā «Gartner», «IDC», «StorageNewsletter», kas parāda arī mūs interesējošajā tirgus segmentā notiekošo, pārliecināmies, ka «IBM» nebūt šeit nav dēvējams par absolūtu līderi.

«StorageNewsletter» savā pārskatā 2013. gadā raksta skaidri un gaiši: «Kompānija vēsturiski bija līdere datu glabāšanas jomā, bet ne tagad. Šobrīd kompānija vairs nav čempione glabāšan lā un zaudē savas tirgus daļas. .. «IBM» ienākumi no datu glabāšanas sistēmām krīt ik ceturksni kopš 2011. gada 4. ceturkšņa.»

Šis pats avots atspoguļo arī situāciju globālajā DGS tirgū, 2014. gada 3. ceturksnī vadošo kompāniju apgrozījumi ir sekojoši: «EMC» - 1822 milj USD, «Hewlett Packard» - 1276, «Dell» - 926, «IBM» - 866 un «NetApp» - 746 milj USD.

Salīdzinājumā ar 2013. gada 3. ceturksni, izaugsme vērojama gandrīz visām kompānijām: «EMC» - par 3,5%, «Hewlett Packard» - par 6,2%, «Dell» - par 7,1%, «NetApp» - par 0,3%. Vienīgo samazinājumu pirmajā piecniekā piedzīvojusi «IBM» - lejupslīde par 7,2%. Kāpēc LUMII konkursā netika iesaistīts viss lielais piecnieks?

Mersedess parasta auto vietā

Vēl viena lieta, kas tieši iepirkumu jomā krasi nodala privāto uzņēmumu un valsts sektora tenderus: nav noslēpums, ka biznesmenis rūpīgi izstrādās iepirkuma detaļas un sekos līdzi katra sava eiro ietaupīšanas iespējai, kamēr par nodokļu maksātāju naudas neracionālu šķērdēšanu valsts iepirkumos klīst leģendas - sākot ar vilcieniem, kurus mēģinām nopirkt tikai dažas reizes dārgāk nekā kaimiņvalstī.

Interesanti piebilst, ka «Datakom» valsts sektoram «IBM» risinājumus pārdod samērā pieklājīgā apjomā, kamēr privātā sektora tenderos analoģisku panākumu ieraudzīšanai bezmaz palielināmais stikls jāmeklē.

Cik nozīmīgs ir šis tenderis? Izskatās, ka iekārtas, ko pērk LUMII, sava līmeņa ziņā piemērotas modernām bankām. Rodas iespaids, ka tā vietā, lai tomēr tiktu iegādāts ekonomiskās klases auto, no valsts izglītības iestādes struktūras puses tiek pirkts mersedess - laikā, kad skolotāji izmisīgi iestājas par savu algu palielināšanu.

Te pārliecība ir, te tās pēkšņi nav

«Godīgi sakot, gada laikā 20 licences - tas ir daudz. Bet 36 vienā reizē!» aplūkojot kārtējo LUMII pasūtījumu Elektroniskajā iepirkumu sistēmā DGI pirkšanas epopejā, secina O. Fiļipovičs. «Priekš Latvijas tas ir diezgan liels apjoms. Līdz ar to uzskatu, ka šajā gadījumā «Datakom» bija diezgan nopietni pastrādājis.»

Tātad uzvar «Datakom» un pasūtītājs, izskatās, ir pilnīgi apmierināts; seko nākamais konkurss - LUMII veic otro rezerves detaļu pasūtījumu. Un pēkšņi visa apmierinātība izgaist.

"Es no LUMII mums atsūtītās vēstules sapratu," turpina O. Fiļipovičs, "ka viņiem bija pārliecība, ka kopā ar dārgajām licencēm viņiem atnāks arī iekārtas - vismaz par to viņus esot informējusi "IBM Latvija" - un tās nonāks viņu rīcībā par velti: klāt komplektā pie licencēm.

LUMII uztaisīja arī otro rezerves daļu pasūtījumu, un mēs to "IBM" apgalvojuma dēļ arī nebijām izbeiguši - redzam, iekārtu vēl nav, taču izskatās, ka tā vairs ir tikai formalitāte. Otrajā darījumā uzvarēja "Capital"."

Ar iepirkumu, kurā uzvarēja «Capital» (viņi lētāko cenu bija panākuši, runājot nevis ar «IBM» pārstāvniecību Latvijā, bet gan citā valstī - savdabīgi, vai ne?), notika pilnīgi savādāk: LUMII to anulēja.

«Un uzreiz mums no LUMII atnāca cita vēstule,» atceras O. Fiļipovičs. «Tā vēstīja, ka Eiropas finansējums, kas paredzēts šim projektam, tomēr diez vai uz iepirkumu būs attiecināms. Un viņi norādīja - par cik viņiem neesot pārliecības par šī finansējuma pieejamību, viņi izbeidzot šo darījumu.»

Visdrīzāk visas sistēmas kopējai cenai reālas ražotāju konkurences gadījumā būtu jāsasniedz 400-500 tūkstošu eiro plus PVN. LUMII izsludinātā jaunā atliktā groza komentāros norādīts, ka maksimālajai kopējai iepirkuma summai nav jābūt lielākai par 400 tūkstošiem eiro plus PVN. Taču lietas izskatās tā: LUMII tendera sadrumstalošanas gaitā jau iztērējis 320 tūkstošus eiro plus PVN un, domājams, varētu iztērēt vēl ap 400 tūkstošiem eiro.

Pētīsim

Visbeidzot. Kāpēc par iepirkumiem rakstām tik reti? Līdztekus to mehānismu sarežģītībai pastāv arī otrs nozīmīgs faktors: mēs par tajos notikušu neracionālu naudas izlietošanu neuzzinām. Žurnālisti mēdz raidīt eVēstules saviem paziņām, taču to loks ir ierobežots. Tāpēc aicinu sūtīt informāciju par it visiem gadījumiem, kas iepirkumu jomā jums šķiet nekorekti, uz TVNet. Pētīsim.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu