Ierasts, ka cilvēki mācās no savām kļūdām, nevis no citu pieredzes. Ja tās ir tikai piedegušas pankūkas vai neveiksmīgi izvēlēts frizūras stils, rezervē vienmēr ir otrā, trešā un ceturtā iespēja, un, tā pamazām mācoties no savām kļūdām, var tikt pie atzīstama rezultāta.
Taču ir procesi, kas izslēdz otro mēģinājumu. Pie tādiem pieder arī privātās mājas būvniecība. Ikviens omulīgs cilvēks labprāt pasmejas un pabāž degunu cita neveiksmēs, lūk, tāpēc piedāvāju dažus piemērus no arhitekta ikdienas prakses un iespēju pamācīties no citu kļūmēm.
Pirmais grābeklis. Mēs bieži ejam pie ārsta tikai tad, kad kaite jau ielaista, nereti iegādājamies lietotu auto bez speciālista palīdzības, pēc tam krītam remontu azartā, reti kurš vēršas pie pieredzējuša arhitekta, iegādājoties gruntsgabalu. Lūk, arī grābeklis! Pie arhitekta vēršas tikai tad, kad jāizstrādā ēkas būvprojekts. Taču gruntsgabals definē lielu skaitu nosacījumu un tie ir: zemesgabala konfigurācija, piekļuve, vēlamā ēkas novietne, pieejamās inženierkomunikācijas, infrastruktūra, orientācija pret debesspusēm, tātad saules gaisma teritorijā un ēkas telpās, iespējamā būvniecība un funkcijas kaimiņu zemesgabalos. To visu iespējams izsvērt un saprast vēl pirms zemesgabala iegādes, ja pakonsultējas ar arhitektu! Un varbūt zemesgabala iegāde tiek atlikta, lai meklētu piemērotāku.
Otrais grābeklis. Cik tev ir naudas? Lai cik jocīgi, personiski aizskaroši un netaktiski izklausītos šāds jautājums pirmajā pasūtītāja un arhitekta tikšanās reizē, tas ir viens no atskaites punktiem pirmajai sarunai starp arhitektu un topošo privātmājas īpašnieku. Pieauguši cilvēki, gluži kā bērni izsapņojot vienu no dzīves svarīgākajiem un kvēlākajiem sapņiem – savu ģimenes ligzdu ‒, vēlas to iespējami skaistāku, labāku, iedomās pārsniedzot reālās iespējas. Nereti šāda atziņa trāpa kā zibens spēriens laikā, kad būvprojekts jau saskaņots būvvaldē un būvnieks iedod tāmi. Šajā brīdī vilciens jau zināmā mērā aizbraucis, gala rezultāts tiek apcirpts, un neviens procesa dalībnieks īsti gandarīts nepaliek. Vērojams, ka klienti cits pēc cita kāpj uz šī grābekļa. Sastādot vēlamo savas ēkas programmu, katram pašam godīgi jāieskatās savā maciņā un jāatbild uz jautājumiem: cik esmu gatavs tērēt ēkas būvniecībai. Kā sadalu prioritātes – ēkas lielums, materiālu un darbu kvalitāte, dizaina odziņas? Jo vienkāršāka ēka un materiāli, jo lētākas vienības (viena kvadrātmetra) izmaksas. Jo risinājumi ekstravagantāki (telpas atvērums divu stāvu augstumā, milzīgas pārkares un citas ekstras), kā arī jo smalkāki apdares materiāli un aprīkojums, jo vienības izmaksas lielākas. Katrs gadījums jāizvērtē individuāli, kā arī jāsaprot, ka augšējo cenu griestu nav. Aptuvenam aprēķinam var pieņemt vidējo – 1000 EUR par 1 m2 ēkas platības ‒ un tad saskaitīt, vai kopējā summa ietilpst budžetā. Tas ir viens no principiem, kā neuzkāpt uz grābekļa. Mēs no sirds rekomendējam izveidot labāk nelielu, bet pārdomātu un ērtu mājokli. Šāda ēka būs omulīga un arī vieglāk ekspluatējama, neprasot milzu līdzekļus.
Trešais grābeklis. Jebkurā profesijā gadās, ka reizēm klientam šķiet: viņš ir zinošs konkrētajā tēmā, tāpēc var pakoriģēt speciālistu, pie kā ir vērsies. Līdzīgi stāsti ir ārstiem, juristiem un citu profesiju pārstāvjiem. Arī būvspeciālistiem. Parasti klienti nav skolojušies šajā profesijā, toties praktiskās iemaņas ieguvuši, palīdzot celt ēku, piemēram, savam brālim un jūtas ļoti zinošs. Būtu ļoti strikti jāievēro robeža, kuri lēmumi ir klienta ziņā (piemēram, ēkas platība, istabu skaits, to lielums, telpu funkcijas) un kuri jāuztic speciālistam. Nereti tiek uzkāpts uz grābekļa, klientam nodarbojoties ar savu nosacījumu diktātu un neieklausoties speciālista argumentos. Protams, profesionālis piedāvā savu redzējumu, bet bieži gala produktā saskaņā ar principu «kas maksā, tas pasūta mūziku» tiek realizēts klienta noteiktais. Diemžēl vēlāk nākušas atklāsmes, un acīmredzamās kļūmes vairs nerada prieku ne pašam ēkas lietotājam, ne arhitektam.
Ceturtais grābeklis. Senie latvieši teica: «Septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez!» Arī ēkas būvniecībā visu vajag kārtīgi pārdomāt, pirms ķerties pie realizācijas. Bieži klienti azartiski iekarst un vēlas savu sapni realizēt iespējami ātri, kamēr tas vēl nav līdz galam izsapņots. Procesa gaitā pēkšņi nāk atklāsmes, tiek mainīti lēmumi. Un to var attiecināt gan uz būvprojektēšanas virzību, gan fiziskajiem būvdarbiem. Vietām vairs nevēloties padomāt un varbūt atgriezties pāris soļu atpakaļ, taupot ne tikai patērēto laiku, bet arī resursus, tiek meklēti salīdzinoši nejēdzīgi kompromisi. Gala ieguvums krietni atpaliek no iespējamās pilnības.
Piektais grābeklis. Nav jāmeklē tālu no ceturtā grābekļa. Mēs bieži tērējam līdzekļus otršķirīgām lietām, bet taupām svarīgām lietām. Kad rekomendēju klientiem izstrādāt detalizētu, pārdomātu būvprojektu, tas vairākumā gadījumu tiek uztverts kā arhitekta mārketings. Daži notic, daži nenotic. Privātmājas būvniecība, kā nu kura, kopā ar zemes iegādi un saistītajiem izdevumiem šobrīd izmaksā vidēji ap 200 000 EUR**. Bet tas netraucē ietaupīt salīdzinoši nelielu naudu uz izdomāšanu (projektēšanu), lai gan rūpīga projektēšana ne tikai daudzkārt vairāk ietaupīs būvniecības procesā, bet pēcāk arī ēkas ekspluatācijā.
* Kādās kuluāru sarunās tika stāstīts, kā uz šī grābekļa bija uzkāpis kāds pieredzējis būvnieks, iedomādamies, ka izmaksas ir daudz mazākas. Ja pat speciālisti kāpj uz grābekļa, tad nespeciālisti – vēl jo vairāk. Vienīgās zāles – ieklausīšanās derīgos padomos. (A.Lūse, žurnāla «Latvijas Būvniecība» galvenā redaktore).