Kā Latvijas uzņēmējiem uzvarēt Latvijas iepirkumos (3)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Reuters/ScanPix

Ar Polijas tomātiem lādēti furgoni tika apstādināti pie Krievijas robežas. Pēc brīža tie apgriezās, lai dotos atpakaļceļā. Kaimiņvalsts bija iedarbinājusi ekonomisko sankciju mehānismu. Tomāti no šiem furgoniem Viļņas tirgū tika tirgoti par padsmit centiem kilogramā.

Ekonomiskās sankcijas sašaurināja arī vairāku Latvijas produktu - īpaši lauksaimniecības - noieta iespējas, tostarp arī savā tirgū. Likumsakarība: šādos brīžos, kad uzplaukst protekcionisms un lokālisms, par vienu no publiskās telpas dienaskārtības tēmām kļūst iepirkumi.

Termins uz mēles parādījās gan premjerministrei, gan Rīgas mēram, gan Saeimas Tautsaimniecības komisijas locekļiem. Protams, var mērīt labās gribas un kompetences proporcijas viņu izteikumos. Būtiski ir konstatēt, ka šo jomu vislabāk pārzina praktiķi - tie, kas ar iepirkumu nolikumu rakstīšanu nodarbojas ikdienā.

Tātad galvenais jautājums - kā mūsu uzņēmējiem uzvarēt lokālajos Latvijas konkursos un kāpēc nejūtamies pārliecināti, ka izdarīts viss iespējamais? Universāla padomus sniedzoša dokumenta nav un to grūti uzrakstīt.

Latvijas produkta atbalsta piemērs. Vidusmēra Latvijas novads var pieprasīt noteiktu zemkopības produktu piegādi no ne vairāk kā 30 km attāluma. Pamatojums - samazināt CO2 izmešu daudzumu atmosfērā un ceļu infrastruktūras noslogojumu. Taču šis 30 km kritērijs pilnīgi nav derīgs Rīgas gadījumā - arvien jārēķinās ar samērīgumu.

Tāpat labi jāapzinās situācija savā reģionā. Teiksim, kāpēc gan būvdarbu iepirkuma nolikumā neiestrādāt punktu, ka logi un durvis tiek projektēti no materiāliem un mehānismiem, kurus ražo sava novada uzņēmēji.

Līdztekus cenai kā kritērijam zemkopības iepirkumos papildpunktus var piešķirt arī par «Zaļās karotītes» (jo priekš kam šī «karotīte»?) un bioloģiskajiem produktiem. Kā vēl sarežģīt dzīvi svešzemniekiem, lai papildinātu Latvijas budžetu?

Piemēram, dārzeņu un augļu iepirkumā var iedarbināt atkritumu apsaimniekošanas faktoru: ierakstīt, ka piegādātājam jāsavāc atpakaļ savi maisi un plastmasas kastes. Un tā joprojām: var minēt kooperācijas jautājumus, pirkumu skaldīšanu.

Jūs vaicāsiet - kas šeit tik sarežģīti?

Šie ir tikai daži elementi, ko savos iepirkumu nolikumos iestrādā Madonas un Tukuma novados. Ikviena pašvaldība var darīt tāpat. Tomēr arvien dzirdam stāstus par iepirkumiem «dienvidu augļi + āboli», kuros āboli nekad nebūs no Latvijas.

Var jau teikt, ka iepirkumu speciālistus faktiski nekur negatavo un ka šī joma ir ļoti sarežģīta. Iepirkumu nolikumi un līgumi ir patiesi sarežģīti dokumenti, kuros diez vai visu iespējams uzrakstīt tā, lai, teiksim, NBS nesaņemtu klades ar zilonīšiem uz vākiem.

Tomēr to pašu Madonas un Tukuma novadu pieredzei jābūt zināmai un pielietotai ikvienā novadā. Tomēr tas tā nav. Vai neesam pārāk aizrāvušies ar bieži vien abstraktu «savējo būšanas» apkarošanu, aizmirstot, ka katra iepirkumos uzvarējusī Latvijas prece palielina mūsu IKP un budžetu?

Pat nav īsti saprotams, kāpēc bija jāsagaida Krievijas ekonomiskās sankcijas, lai par šo tēmu runātu skaļi.

Komentāri (3)CopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu