Ar naudas palīdzību var izstāstīt visu Latvijas vēsturi. Tiklīdz mainījās politiskā vara, tika kalta jauna nauda. Tā, stāstot par naudas vēsturi Latvijas teritorijā, portālam TVNET saka Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Dr. hist. Kristīne Ducmane. Piedāvājam dažus interesantākos faktus par naudu Latvijā, piemēram, kādreiz par vienu sudraba stienīti varēja nopirkt skaistu zirgu vai strādīgu vergu.
Daudz par naudu Latvijas teritorijā var uzzināt izstādē «Nauda Latvijā gadsimtu ritumā». Rīgas pils ugunsgrēka dēļ izstāde patlaban apmeklētājiem nav pieejama, taču portālam TVNET bija iespēja to apskatīt arī paralēli pils atjaunošanas darbiem.
Naudas vēsture Latvijas teritorijā ir diezgan sena. Pirmās monētas Latvijas teritorijā bijušas jau Romas impērijas laikā. Tad varēja norēķināties gan ar romiešu monētām no sudraba un bronzas, gan liniem, kažokādām un dzintaru.
Romas impērijā dzintars bija ļoti iecienīts. Tam piedēvēja arī ārstnieciskas īpašības. Ar dzintaru rotāja patriciešu mājas un cirku.
Pēc Romas impērijas sabrukumu Latvijas teritorijā sākās diezgan ilgs bezmonētu laiks. 9. gs. beigās parādījās arābu dirhēmi, bet 10. gs. - Rietumeiropas denāri.
Pēc tam kā maksāšanas līdzekli izmantoja sudraba naudas stienīšus. Tos lietoja 11.-16. gs. Fiksēti divu veidu stienīši – lietie un kaltie. Stienīši bija izplatīti arī Krievzemē. Ir versija, ka rubļa nosaukums cēlies no stienīšu ciršanas (rubiķ – no krievu valodas).
200 gramus smagie sudraba stienīši bija ļoti vērtīgi. «Piemēram, vāverāda maksāja dirhēmu, kas bija trīs grami sudraba.» Pēc arābu un Rietumeiropas autoru ziņām, Baltijas un Skandināvijas reģionā bija izveidojies noteikts cenu mērogs:
visiecienītākās preces bija vergs, kas maksāja 200-300 g sudraba,
zirgs – 150 g , aita – 80 g, cūka –10 g, zobens – ap 125 g sudraba.
Tajos laikos sudraba stienīšus mēdza arī norakt zemē, veidojot uzkrājumus un sargājot naudu no zagļiem.
13. gs. izveidojās Livonija un 1211. gadā bīskaps Alberts izdeva privilēģiju Gotlandes tirgotājiem par tiesībām kalt monētas Rīgas bīskapijā. To laiku monētas atrastas Mārtiņsalā (rakstītajos avotos minēta Holme), kas tagad atrodas zem ūdens Rīgas HES ūdenskrātuvē.
Monētiņas bija ļoti sīkas un plānas,
bīskapa attēlu ir pat grūti saskatīt.
Viduslaikos Rīgā varēja norēķināties arī ar kauri gliemežvākiem. No Indijas okeāna atvestos gliemežvākus izmantoja gan kā maksāšanas līdzekli, gan rotaslietu. «Citās zemēs kauri gliemežvāki izmantoti kā nauda, bet Latvijas teritorijā gan vairāk kā rota - krelles un piedevas kapos, bet neapšaubāmi kā maiņas līdzeklis tas varēja būt.»
Livonijas laikā izveidojās naudas sistēma, kuras pamatā bija Rīgas svara mārka, kas svēra 208 gramus sudraba. No tās bija jāizkaļ noteikts skaits monētu. Naudas sistēma 16. gs. pirmajā pusē bija: 1 Rīgas mārka = 2 pusmārkas = 4 vērdiņi = 9 šiliņi = 27 feniņi.
15. gs. sākumā 1 lasts rudzu (2100 kg) maksāja 4 Rīgas mārkas, bet 15. gs. vidū – jau 17,4 mārkas. 16.gs. sākumā kurpju pāris maksāja 7 Rīgas šiliņus, Reinzemes vīna stops – 5 – 6 šiliņus. Labs amatnieks dienā nopelnīja 6 šiliņus.
Par dienā nopelnīto varēja nopirkt kurpju pāri vai vīna stopu.
Vērdiņi, kas apdziedāti tautasdziesmās un pasakās, bija vērtīga naudas vienība. Rīgā kala arī sudraba dālderus. Tāpat apgrozībā bija zelta nauda. Zelta nauda parādnieku grāmatās minēta jau 13. gs. Nedaudz zelta monētu ir atrasts piļu kultūras slāņos un dažos 17. gadsimta depozītos.
Zviedru Vidzemē karalienes Kristīnas laikā vienā valsts dālderī skaitīja 270 šiliņus jeb 90 grašus, Alberta dālderī - 258 šiliņus jeb 86 grašus, bet lauvas dālderī - 216 šiliņus jeb 72 grašus. Šajā laikā notika arī vietējo monētu (šiliņu un trīspelheru) intensīva kalšana.
Govs maksāja divus ar pusi dālderus, bullis – četrus, teļš – pusi, jērs – ceturtdaļu, auns – vienu, zirgs – 10, vezums siena – ceturtdaļu dāldera, 1 vista – trīs grašus, bet tītars – 15 grašus, sieviešu kurpes – pusi dāldera, pūrs (50 kg) rudzu – pusdālderi, pūrs ziemas kviešu – divas trešdaļas dāldera, pūrs vasaras kviešu - pusi dāldera, nobarota cūka – divus dālderus.
Viena arkla zemnieku saimniecība Vidzemē bija tāda, kur klaušu un nodevu vērtība gadā sasniedza 60 dālderus. Dālderis bija ne tikai liela vērtība, bet arī gandrīz trīs gadsimtus galvenā pasaules tirdzniecībā lietotā monēta.
Vēsturnieku atradumi un secinājumi liecina, ka katrā valdījumā kala savu naudu.
«Ar naudas palīdzību var izstāstīt visu Latvijas vēsturi. Kā mainījās politiskā vara, tika kalta jauna nauda,» Ducmane sacīja un skaidroja, ka bieži vien jaunie valdnieki nomainīja attēlus uz monētām – simbolus, karaļu portretus u.tml.
Par jaunāko laiku naudu Latvijas teritorijā varat izlasīt šeit:
