/nginx/o/2018/07/16/9888403t1h19e3.jpg)
Latvijas laukos līdz šim ieguldīti 1,4 miljardi latu, tikmēr iedzīvotāju skaits samazinājies par 20%, atdeve no hektāra ir mazākā Baltijā, turklāt līdz pat 40% saimniecību laukos strādā pelēkajā ekonomikā bez motivācijas legalizēties, sacīja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis.
Jautāts, kādas patlaban, vienu gadu pirms jaunā plānošanas perioda sākuma, ir lielākās problēmas laukos, viņš norādīja, ka tā ir lauku iztukšošanās.
«Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) laukos dažādu atbalstu veidā ieguldīti vairāk nekā divi miljardi eiro, tikmēr lauku teritorijā iedzīvotāju skaits samazinājies par 20%. Piecu gadu laikā
zaudētas aptuveni 60 000 darbavietu un apmēram 200 000 darbspējīgo cilvēku.
Visvairāk cilvēku zaudējuši novadi Latvijas austrumu reģionā, arī Vidzemes ziemeļos. Līdz šim valdības līmenī nav diskutēts, kādā veidā, vairākām ministrijām kopīgi sadarbojoties, varētu «pacelt» laukus. Zemkopības resors var nodrošināt maksimālu zemes izmantošanu, savukārt lauku vides attīstība ir vairāku ministriju darbs,» sacīja Cimermanis.
Kā otru lielāko problēmu viņš definēja ļoti zemo efektivitāte laukos.
«Saskaņā ar ES oficiālo statistiku lauksaimniecības
produkcijas izlaide uz vienu hektāru zemes Latvijā 2011.gadā bija tikai 376 lati.
Kaimiņos Igaunijā uz hektāru zemes saražoja produkciju par 602 latiem, Lietuvā - par 648 latiem. Polijā uz hektāru saražoja produkciju par 1081 latu, Vācijā - par 2197 latiem. Pēc statistikas šajā ziņā esam pēdējā vietā,» atzina Cimermanis.
Uz jautājumu, vai zemnieki nespēj pietiekami efektīvi ražot jeb tomēr viss saražotais netiek uzskaitīts, viņš apstiprināja, ka aptuveni 40% saimniecību oficiāli neuzrāda saražotos apjomus.
«Laukos aptuveni 40% saimniecību darbojas pelēkajā zonā. Tās ir pašpatēriņa saimniecības - vairāk nekā 40 000 un to apsaimniekoto zemju platību sasniedz 400 000 hektāru. Tās nav ražojošās saimniecības un valsts budžetam neko īpaši neienes. Tomēr šādā
pelēkajā zonā būtībā tiek saražotas vērtības desmitiem miljonu latu apmērā,
ko «noēd» turpat mājsaimniecībās. Neviens nav aprēķinājis, ko šie cilvēki un saimniecības dod kopējai ekonomikai, uzturot ģimeni ar pāris govīm, cūkām un dārzeņu lauciņu,» norādīja Cimermanis.
Vienlaikus viņš atzina, ka šīm saimniecībām nav motivācijas uzrādīt saražotos apjomus.
«Pagaidām šādas motivācijas nav. Šiem cilvēkiem nevar pārmest saražotās vērtības neuzrādīšanu. Zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai, amatā stājoties, bija labs priekšlikums - īpaša mazo saimniecību atbalsta programma. Tas stimulētu mazos saimniekus nostiprināt saimniekošanu un meklēt ekonomiski izdevīgāko ražošanas modeli. Tas vēl joprojām tiek diskutēts,» sacīja Cimermanis.
Tāpat viņš norādīja, ka patlaban notiek arī diskusijas par ES atbalstu mazajiem zemniekiem, kas ir iestrādāts atbalsta programmā kā katras dalībvalsts izvēle - vai nu saņemt tiešmaksājumā zināmu summu par hektāru, vai arī izvēlēties fiksētu atbalstu mazajai zemnieku saimniecībai ap 350 latu gadā par vienu saimniecību. «Divu trīs hektāru saimniecībai šāds atbalsts varētu būt interesants, bet lielākai gan nē, ņemot vērā, ka tiešo maksājumu apjoms par hektāru varētu sasniegt 138 latus,» sacīja LLKC vadītājs.