Viņš pauž viedokli, ka ražotāji jāatbalsta ar papildu naudu, lai pēc iespējas turpat blakus rastos jaunas rūpnīcas.

Krieviņš runā arī par nepieciešamību sakārtot autoceļus - jāizkārto normāla satiksme starp visām lielajām pilsētām un pa tranzītceļiem. «Bet nekādi nespēsim noasfaltēt visus mazākos ceļus - kaut vai tāpēc, ka nejaudāsim tik plašu tīklu uzturēt, ziemā tīrīt, pavasarī lāpīt bedrītes. Runa ir par pamatu infrastruktūras savešanu kārtībā,» saka Pārresoru koordinācijas centra vadītājs.

Viņš nosauc trīs pamatlietas - ostas, ražošana, ceļi -, kas dotu impulsu attīstībai.

«Nebūs tā, ka citugad piepeši pamodīsimies jaukā rītā ar 0% bezdarba, ka visur kūpēs rūpnīcu dūmeņi un dzīve būs gājusi aulekšiem augšup. Taču tas ir uzdevums - radīt apstākļus, lai te uzņēmējiem būtu interese attīstīt ražošanu, jo ir iespējas, ir sagatavots darbaspēks un pārējais,» saka Krieviņš.

Viņš stāsta, ka, tiekoties ar uzņēmējiem, viņi nenoraida iespēju kaut ko veidot Latgalē, tomēr jautā - kas tur nāks un strādās. Pārresoru koordinācijas centra vadītāja ieskatā, «daudzējādā ziņā tas ir jautājums arī par to, ka cilvēkiem jāpārstāj gaidīt uz valsti, kad tā pieklauvēs pie Jāņa, Pētera vai Staņislava durvīm un aiz rokas aizvedīs uz darba vietu rūpnīcā.»

Krieviņš aicina sākt domāt ar savu galvu, izmantot jau esošās iespējas. Paraugam ir daudzi uzņēmīgie ļaudis Latvijas laukos, kas savās saimniecībās rada fantastiskus amatniecības un pārtikas produktus. «Diemžēl viņi ir mazi, netiek iekšā lielās veikalu ķēdēs. Tātad nepietiek būt uzņēmīgiem, jāapzinās, ka mazajiem savā starpā jāsadarbojas. Te atslēgvārds ir kooperācija. Šo kustību varētu vēlēties aktīvāku,» uzskata Krieviņš.