Uz jautājumu, vai Eiropai izdosies pārvarēt eiro krīzi, viņš atbildēja, ka problēmas apmērs ir milzīgs un uzliek pienākumu domāt par finanšu industrijas pamatstruktūru. Viņaprāt, jānošķir sabiedrībai noteikti nepieciešamais no visa pārējā.

Filiponā uzskata, ka ir jāglābj bankas, kas atrodas bankrota priekšā, bet «ir jāglābj tā bankas daļa, kas ir nepieciešama sabiedrībai, bet pārējā... Nu, sabiedrība nevar izdarīt pilnīgi visu».

«Tā iemesla dēļ, ka valsts maksātnespējai ir tik liela ietekme uz bankām, politiķiem vajadzētu apdomāties, vai tiešām mēs gribam ar šo te nodarboties ik pēc četriem pieciem gadiem? Pirms tam bija sliktie hipotekārie kredīti, tagad tie ir valstu parādi, nākamreiz jau kaut kas cits. Vai nevarētu no tā izvilkt kādu kopsaucēju, lai sabiedrībai to nevajadzētu darīt atkal un atkal? Piemēram, par reālās ekonomikas un spekulāciju nošķiršanu», skaidro Filiponā.

Viņaprāt, ir jāmaina līdzšinējā rīcība pašos pamatos, ja vēlamiem izveidot ilgtspējīgu finanšu sistēmu. Ir jāmaina paradums likt likmes, nevis investēt. Otrkārt, jābeidz kapitāla diktatūras kultūra, kuras ideja ir darboties ar maksimāli mazu kapitālu, lai gūtu maksimālu peļņu. Tā vietā jādomā par aktīvu nesto peļņu un aktīvi jau ir reālā ekonomika. Pārējais esot finanšu instrumenti, kas nav tik svarīgi.

«Ir jāpārtrauc riska morāle, kurā mēs dzīvojam. Pašlaik tā ir monētas sviešana gaisā par svešu naudu, sakot: ja ērglis, tad es vinnēju, ja raksts - tu zaudē. Proti, pats spēlmanis nezaudē nekad,» skaidro Filiponā.