Makroekonomisko rādītāju analīze šoruden rādīja, ka attīstītajās valstīs jauna lejupslīde nav gaidāma, un šāds pieņēmums balstījās uz četriem būtiskiem faktoriem. Pirmkārt, attīstītajās valstīs notiek privāto parādu konsolidācija, un privātā patēriņa līmeņa pieaugums būs pozitīvs, taču pieticīgs. Otrkārt, jaunattīstības valstīs joprojām saglabājas ekonomikas pieauguma tempi. Treškārt, ASV Kongresam izdosies vienoties par ne pārāk ierobežojošu fiskālo politiku. Un, vissvarīgākais, eirozonas parādu krīzei tiks rasts atrisinājums, jo alternatīva (publiskā sektora parādu krīze, banku sistēmas sabrukums, ekonomiskā lejupslīde, eirozonas fragmentācija u.c.) ir nesalīdzināmi sliktāks iznākums. Tomēr šādam risinājumam jāietver vairāki būtiski elementi.

Pirmais – Grieķijai jāļauj „bankrotēt”. Tās kopējais parāds līdz 2011. gada beigām sasniegs 166% no valsts IKP, un Grieķija, iespējams, nekad nespēs šo ievērojamo parādu atmaksāt. Pat tad, ja tas būtu teorētiski iespējams, parāda samazināšana nozīmētu budžeta un sociālās jomas izdevumu samazināšanu, minimālu ekonomikas izaugsmi un sociālo nedrošību vairāku desmitgadu garumā. Šīs valsts parāds būtu jāsamazina vismaz uz pusi vai pat vairāk. Jo ātrāk, jo labāk. Tā kā Grieķija joprojām nav īstenojusi budžeta konsolidācijas, strukturālo reformu un privatizācijas plānus tā, kā tas bija iecerēts, izskatās, ka šīs valsts bankrots ir tikai laika jautājums.

Otrais – citas parādos iegrimušās eirozonas valstis ir jāiekļauj glābšanas plānā. To vidū noteikti ir Itālija (tās parādu slogs ir 121% no IKP), iespējams, arī Beļģija (95%) un Spānija (67%). Šāda rīcība nepieciešama, lai Grieķijas defolts neapturētu finansējuma ieplūšanu šajās valstīs (kas zināmā mērā patlaban jau notiek). Ja trīs patlaban glābjamo valstu – Grieķijas, Īrijas un Portugāles – kopējais parāds ir 700 miljardu eiro, Itālijai tas ir 1900 miljardu, bet Spānijai – vēl 700 miljardu eiro. Līdz ar to acīmredzami, ka ar eirozonas drošības fonda ietvaros pieejamajiem 440 miljardiem nepietiek. Iespējamie risinājumi varētu būt – vai nu palielināt drošības fonda finansējumu četras piecas reizes, aizņemoties no Eiropas Centrālās bankas (ECB) vai privātiem aizdevējiem, vai arī panākt, ka ECB atpērk visus Spānijas un Itālijas valdības parādus.

Trešais – Eiropas bankām ir jānodrošinās ar kapitālu tā, lai nebūtu ne mazāko šaubu, ka tās spēs noturēties Eiropas mēroga finanšu krīzes un tās seku gadījumā. Ja Grieķijas, Īrijas, Portugāles un Itālijas parādu slogs tiktu samazināts līdz 80% no IKP parāda restrukturizācijas veidā, aizdevēji zaudētu 930 miljardus eiro, no kuriem piektā daļa jeb 170 miljardu eiro gulstas uz Eirozonā strādājošo banku pleciem. ES amatpersonas patlaban runā par nepieciešamo 100-200 miljardu eiro liela kapitāla ieguldīšanu banku sektorā, kā arī vēlas atkārtot banku „stresa testa” pārbaudes šā gada rudenī. Iespējamie risinājumi – bankas varētu mēģināt piesaistīt līdzekļus kapitāla tirgū (kas ir maz ticams), nacionālā līmenī vai arī paplašinātā eirozonas drošības fonda ietvaros.

Vakar Eiropas Padomes prezidents Hermans Van Rompejs paziņoja medijiem, ka nākamā ES samita norise ir atlikta līdz 23. oktobrim, dodot ES dalībvalstīm laiku izstrādāt „pārdomātu stratēģiju”, kas tiktu prezentēta G20 valstīm šā gada 3.-4. novembrī. ES līderiem šī varētu būt pēdējā iespēja. Ja to kāds vēl atceras, lēmumi, kas tika pieņemti 2010. gada 9. maijā (lēmums par 750 miljardu eiro atbalsta pieejamību) un šā gada 21. Jūlijā (lēmums par trešo atbalsta kārtu Grieķijai), tika pozicionēti kā „karš, kas izbeigs visus karus”. Tas nav izdevies, kā plānots. Pacietība mazinās, laika vairs nav. Amatpersonām ir jāpiedāvā konkrēts rīcības plāns.