Mēs gaidām, ka valsts mūs nodrošinās ar lētu un drošu enerģiju, tādējādi radot arī politisku pieprasījumu pēc attiecīgi formulētiem priekšvēlēšanu solījumiem. Partiju īsajās un garajās programmās enerģētika stabili ieņem savu lomu priekšvēlēšanu programmu pirmajās rindās, kas gan nenozīmē, ka tas ļauj skaidri saskatīt patieso jēgu un nākamo politiskās modes noteicēju patieso izpratni par šo nozari un tās turpmāko attīstību.

Arī starptautiskajās drošības un ārpolitikas debatēs enerģētika (visplašākajā kontekstā) ir stabili ieņēmusi savu vietu kā jauns izaicinājums transatlantiskajām vērtībām un valstu līderiem. Šajā rakstā nelietošu ne partiju nosaukumus vai politiķu citātus, nedz vētīšu programmu un solījumu saturu. Manuprāt, tēma par enerģētisko drošību ir pārāk nopietna, lai meklētu atbildes tajās detaļās un sīkumos, ar kurām vēlētājus cenšas iekarot pretendenti. Taču, ņemot vērā ārpolitisko un iekšpolitisko kontekstu, manuprāt, ir svarīgi atbildēt uz jautājumu, cik lielā mērā enerģētika ir (vai nav) valsts drošības jautājums? Kaut vai tādēļ, lai nedaudz mēģinātu saprast, kāpēc ar enerģētiku saistītiem jautājumiem tik ļoti mīl spekulēt partiju funkcionāri un kas tieši ir valsts interešu un drošības elements enerģētikā.

Indivīda, valsts un politiķu intereses

Sāksim katrs ar sevi. Tas, kā un cik lielā mērā mēs izlietojam enerģijas resursus, tieši ietekmē pieprasījuma apjomus, tātad arī atkarību no piegādēm. Taču daudz kas ir atkarīgs no dzīvesveida. Var izveidot pilnīgi noslēgtu ciklu ar enerģijas nodrošināšanu savām pamatvajadzībām. Bet tas nav morāli pa spēkam visiem un nepieciešamība dzīvot valstī ar tās tipiskajām funkcijām liek meklēt kolektīvus risinājumus enerģijas ieguvei un piegādei. Lai kādas arī būtu īpašumu formas, ir jāapzinās viens – enerģijas piegāde ir komercdarbības forma, kurā notiek resursu pirkšana un pārdošana, ar nodarbinātību un nodokļiem. Mājsaimniecības un uzņēmumi ir enerģijas piegādātāju vai enerģijas iekārtu pārdevēju klienti. Lai arī procesu regulē likumdošana, sava nozīme ir arī biznesa loģikai un cilvēciskajām attiecībām. Katrs patērētājs - klients vēlas saņemt enerģiju, kad tā viņam vajadzīga un pēc iespējas lētāk. Un te sākas lielākās grūtības piegādātāju un patērētāju attiecībās un arī skaļākā brēka. Daudzi enerģijas piegādātāji ir tā nostiprinājušies vai nostiprināti tirgū, ka indivīdam nav iespēju izvairīties no viņu tvēriena. Piegādes mēdz būt ar pārtraukumiem un cenas liekas augstākas, nekā mēs gribam vai spējam maksāt, tā radot politiķiem lielisku iespēju pirms vēlēšanām solīt – izvēlieties mūs, un mēs jūsu problēmas atrisināsim! Bet ko tieši viņi var apsolīt? Parasti – zemākas cenas, kas Latvijas politiskajā leksikā vienkāršoti tiek sauktas par tarifiem. Var jau būt, ka kādam politiskam spēkam ir paslēpts kāds brīnumlīdzeklis šo solījumu izpildei, kas atrisinātu indivīda enerģijas iegādes problēmas. Diezin vai tas ir iespējams. Jo ir taču vēl viens un ne mazāk svarīgāks jautājums – enerģijas piegādes drošība un pieejamība vispār.

Vai enerģijas piegādes drošība ir aktuāla?

Mazliet jau piemirsies, kā pirms 20-18 gadiem bija iespējami siltuma enerģijas pārtraukumi, mazuta blokādes uz Krievijas robežas un citas problēmas, kuras brīvā tirgus attiecības it kā sakārtoja. Ar elektrības pārtraukumiem lauku apvidū visi tā kā samierinājušies un vairs nesūdzas. Kā nekā viena no lētākajām elektrības piegādēm ES. Arī ar gāzes cenām ir līdzīgi – sašutuma mirkļi mijas ar līksmošanu par cenu īslaicīgiem un šķietamiem samazinājumiem. Bet Gazprom sevišķās labvēlības solījumi Latvijas gāzes patērētājiem liek sirdij laimē ietrīsēties. Tad kādēļ vispār jāsatrauc sabiedrība ar apgādes drošības un enerģijas drošības jautājumiem? Ir gan, jo daudz kas enerģijas piegādēs notiek aiz Latvijas robežām, tātad ārpus Latvijas ietekmes zonas. Vidējā dabasgāzes enerģijas vienības cena (€/JG) uz Krievijas –Latvijas robežas pieaugusi no 2.1 (2003.gadā) līdz 7.6 pagājušajā gadā. Šis ir paraugs veiksmīgai monopoluzņēmuma darbībai, kuras mērķis ir veicināt valsts atkarību no gāzes piegādātājiem. Rezultātā cena aug, bet patēriņš un nākotnes pieprasījums tikai palielinās. Importētās elektroenerģijas cena arī šajā laikā pieaugusi tieši divas reizes. Kaut arī jauno ar dabasgāzi darbināmo elektrostaciju uzdevums ir mīkstināt gāzes cenu pieaugumu uz augstākas efektivitātes rēķina, par to ir jāšaubās, ņemot vērā tālāku gāzes cenas pieaugumu. Tāpēc, neskatoties uz solījumiem, mums visiem ir jāgatavojas enerģijas cenu šokam. Maskava asarām netic... Tāda ir komercijas skarbā realitāte. Spēja sabalansēt maksājumus ir katras mājsaimniecības, biznesa un valsts iekšējās drošības kopīgi risināms jautājums. Bet arī tā ir tikai daļa no problēmas kopumā.

Latvijas enerģijas bilance

Kamēr enerģijas importētāji ne bez politiskā atbalsta veiksmīgi iekaro Latvijas iekšējos tirgus, Latvijas enerģijas (koksnes) eksportētāji bez kādas palīdzības veiksmīgi palielina savu tirgus daļu. Taisnības labad gan jāsaka, ka politiskā palīdzība tika saņemta netiešā veidā ar paaugstinātu PVN likmi koksnei salīdzinājumā ar dabasgāzi. Eksportētās koksnes enerģijas cena no 2002.gada ir palielinājusies 1,5 reizes. Dabasgāzei – 3,6 reizes. Taču dabasgāze enerģijas ražošanā Latvijā ir tā iespiedusies, ka tās pilnīga vai pat ievērojama aizstāšana ar vietējo un lētāku enerģiju īsā periodā ir neiespējama. Par to paldies jāsaka nemākulīgai politikai bez stratēģiska redzējuma par nākotnes tendencēm.

Tomēr viss vēl nav zaudēts. Tehnoloģiskā attīstība ir strauja un, pateicoties pasaules ekonomisko lielvalstu izpratnes maiņai par enerģijas apgādes drošību, tā ir iegājusi jaunā attīstības posmā. Nežēlīgā konkurence par enerģijas resursiem no strauji augošo ekonomiku puses (Ķīna, Indija u.c.) piespiež atgriezties pie pašmāju resursu apgūšanas. Kas var nozīmēt drošākas piegādes, tehnoloģisko progresu un ekonomikas stabilizēšanas iespējas. Tehnoloģiskais progress atjaunojamo resursu apgūšanā (kas lielākoties ir vietējas izcelsmes) ir pārsteidzošs. Lai arī cik tas Latvijā ir nepopulāri, tieši globālā cīņa ar klimata izmaiņām var dot lielāko ieguldījumu enerģijas drošības paaugstināšanā. Visi Latvijā pieejamie enerģijas resursi ir atjaunojamā formā, un to apguve ir ekonomiskais ieguvums. Ir tikai jāpārvar īslaicīgu labumu guvēju skepse un importa resursu aizstāvju pretestība.