Zemo cenu aviokompāniju ienākšana Latvijā

2004. gada 31. oktobrī lidojumus uz Rīgu sāk īru zemo cenu aviokompānija Ryanair, kas līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā lielā mērā paver vārtus pirmajam potenciālo viesstrādnieku izbraukšanas vilnim no mūsu valsts. Pirmie trīs Ryanair galamērķi, lidojot no Rīgas lidostas, ir Lielbritānijas galvaspilsēta Londona, Vācijas pilsēta Frankfurte un Somijas pilsēta Tampere.

Tomēr jau drīz vien kopā ar Ryanair vārdu arvien biežāk sāk izskanēt sūdzības par nevienlīdzīgu konkurenci un īpaši labvēlīgiem apstākļiem, kas Rīgā tai radīti. Sākotnēji ir runa par 80% atlaidi lidostas „Rīga” pakalpojumiem un īpašām privilēģijām, kas ļauj aviokompānijai nenorēķināties ar „Latvijas gaisa satiksmi”.

Foto: LETA

Pēc nepilniem trim gadiem Ryanair prezidents Maikls O’Līrijs sola izbūvēt kompānijas lidmašīnu bāzi Latvijā, ja vien pietiekami paplašināsies Rīgas lidosta. Tāpat Ryanair pauž apņēmību pasažieru skaita ziņā Rīgas lidostā apsteigt airBaltic.

Gandrīz vienlaikus ar Ryanair darbu Rīgā sāk arī zemo izmaksu aviosabiedrība "EasyJet", kas sākotnēji lido uz Berlīni, bet 2008. gadā reisus no Rīgas atklāj arī Vācijas zemo cenu aviokompānija “Germanwings”. Lai ieinteresētu potenciālos klientus, "EasyJet" biļešu cena ir 16 eiro vienā virzienā, ieskaitot visus nodokļus.

Laikraksts "Financial Times" jau 2004. gada rudenī raksta, ka Eiropas nacionālās aviokompānijas turpina zaudēt pasažierus zemo cenu aviokompānijām. Piemēram, "Air France-KLM" un "Scandanavian Airlines" norāda, ka asās konkurences dēļ tām ir grūti piesaistīt pasažierus, kamēr zemo cenu aviokompānija "EasyJet" turpinot atklāt jaunus maršrutus.

Eiro ieviešana Eiropas Savienībā (2002. gadā)

Kaut arī eiro valūta pasaules finanšu tirgos norēķinos izmantota jau kopš 1999. gada, skaidrās naudas apgrozībā eiro monētas un banknotes nonāca tikai 2002. gada 1. janvārī. No 27 bloka dalībvalstīm tas pašlaik ir nomainījis nacionālās valūtas 16 zemēs. Zviedrijā un Dānijā notika nacionālie referendumi, kuros iedzīvotāji noraidīja eiro ieviešanas ideju, un arī Lielbritānija nolēmusi saglabāt savu līdzšinējo naudas sistēmu.

Kaut arī Latvija un Lietuva sākotnēji bija plānojušas pievienoties eiro zonai 2009. gadā, soli priekšā mums ir aizsteigusies Igaunija, kuras uzdevumā eiro monētas jau pilnā sparā tiek kaltas Somijā, lai apgrozībā nonāktu jau no nākamā gada. Pašreizējie Latvijas Bankas visoptimistiskākie aprēķini liecina, ka Latvija varētu sasniegt atbilstību Māstrihtas kritērijiem līdz 2014. gadam, kaut arī daudzās vecajās eiro zonas valstīs šīs prasības jau sen vairs netiek pildītas.

Foto: LETA

Igaunijā attieksme pret eiro ieviešanu pēdējo nedēļu un mēnešu laikā uzlabojas; šādu soli saskaņā ar jaunākajiem datiem atbalsta 64% igauņu un tikai 32% Igaunijas krievu. Vislielākās bažas ir par cenām, kas pēc eiro ieviešanas varētu tikt noapaļotas uz augšu. Šajā ziņā ievērības cienīga ir Slovēnijas pieredze. Uzreiz pēc pārejas uz eiro vietējā prese apņēmās publiskot tos tirgotāju un uzņēmēju vārdus, kas valūtas maiņu mēģināja izmantot savas peļņas palielināšanas nolūkos, vistiešākajā veidā paaugstinot preču un pakalpojumu cenas.

Arī vecajās eirozonas valstīs šī reālā cenu paaugstināšana vismaz skaitļu izteiksmē nemaz neizskatās tik biedējoša. Vidējais patēriņa cenu pieaugums eirozonā 2002. gadā sasniedza vien 2,3%. Visvairāk pāreju uz eiro cenu paaugstināšanas nolūkos izmantoja ar tūrisma nozari saistītie uzņēmumi – restorāni, kafejnīcas un viesnīcas, kā arī frizētavas, apavu remontdarbnīcas un populārāko dienas laikrakstu izdevēji.

Plānus pievienoties eiro zonai ietekmē arī situācija finanšu tirgos. Piemēram, Čehija, kas ir slavena ar savu eiroskeptisko prezidentu Vāclavu Klausu, eiro valstu saimei plāno pievienoties visvēlāk – tikai pēc 2015. gada vai pat 2019. gadā.

Trešā mobilo sakaru operatora ienākšana tirgū

2005. gada rudenī Latvijas mobilo sakaru tirgū populārākajā GSM sistēmā darbu sāk jau trešā kompānija „Bite Latvija”, kas beidzot iedibina reālu konkurenci un sāk cenu karu ar Tele2 un LMT. Igaunijā trešais mobilo sakaru operators tobrīd jau darbojas ilgāku laiku, kas vedina uz aizdomām, ka licences izsniegšana Latvijā ir apzināti kavēta lielāko tirgus spēlētāju interesēs. Pakalpojums „Bite Online”, kas nodrošina iespēju pasūtīt un apkalpot savu numuru tikai internetā, faktiski ir pirmais mobilo sakaru piedāvājums Latvijā ar bezmaksas sarunām viena operatora tīklā. Vēlāk tā sauktos draugu numurus un līdz ar to arī bezmaksas sarunas ar noteiktiem telefonsakaru tīkla abonentiem sāk piedāvāt arī Tele2 un LMT.

Līdz ar trešā operatora ienākšanu Latvijā parādās vēl kāda iespēja, kas ir gandrīz tikpat svarīga reālas konkurences nodrošināšanai, – numura pārnešana starp dažādu operatoru tīkliem. Tādējādi tālruņa lietotājs var pāriet pie konkurenta, iegūstot citu pakalpojumu apmaksas sistēmu un tarifus, taču nezaudējot veco numuru.

Foto: LETA

Un tāpat gandrīz vienlaikus ar reālas konkurences ieviešanu mobilo sakaru biznesā Latvijā ienāk pašlaik jau plaši pazīstamā 3G tehnoloģija, kas piekļuvi internetam padara daudz pieejamāku arī vietās, kur nav stacionāro telefonsakaru. Tele2 par šā pakalpojuma ieviešanu paziņo jau 2005. gada 29. novembrī. Savukārt pašreiz pieejamo 4G tehnoloģiju Latvijā nav iespējams pilnībā ieviest brīvu radio frekvenču trūkuma dēļ. LMT pirmo testa staciju ir atklājis Liepājā, jo Rīgā attiecīgos sakaru kanālus vēl arvien aizņem Baltcom digitālā virszemes televīzija. Savukārt uzņēmums „Bite Latvija” vēl šovasar noslēdza līgumu ar Huawei, solot modernizēt un pilnībā nomainīt savas vecās 3G bāzes stacijas Latvijā. Pēc jaunās tehnikas ieviešanas to pārejai LTE (4G) standartā būs jāveic tikai programmatūras nomaiņa. Tomēr pašlaik līderis 3G tīkla pārklājumā Latvijā neapšaubāmi ir ar „vēsturisko operatoru” saistītais LMT.

VID izziņas, nekustamā īpašuma burbulis

2007. gada 10. jūlijā stājas spēkā vēsturiskās izmaiņas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas nosaka, ka kredītiestādes un līzinga kompānijas naudas aizdevumus drīkst izsniegt tikai atbilstoši klienta legālajiem ienākumiem. Likumprojekta iecere ir veicināt darba ņēmēju interesi legalizēt savus ienākumus, kā arī pasargāt no grūtībām tālākā nākotnē aplokšņu algu saņēmējus. Savukārt no 2008. gada bankām, kas izsniedz kredītus, ir jāsniedz Latvijas Bankai informācija par saviem aizņēmējiem, aizņēmēju galviniekiem un viņu saistību izpildes gaitu.

Tomēr izziņu pieprasīšana no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) kredītu ņemšanas plūdus nebūt neaptur. Piemēram, jau pirmajā nedēļā kopš grozījumu spēkā stāšanās VID kredītņēmējiem izsniedz vairāk nekā 3800 izziņu. Turklāt vairākas bankas pieprasa, lai izsniegtajās izziņās būtu dati, kas atspoguļo potenciālā kredītņēmēja ienākumus vismaz pēdējo sešu mēnešu laikā.

Sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka 43% potenciālo kredītņēmēju prasību pēc VID izziņām neuzskata par šķērsli kredīta saņemšanai, bet 26% atzīst, ka šādas izziņas iesniegšana bankā viņiem sagādā grūtības.

Taču tajā pašā laikā Rīgas Galvenā policijas pārvalde sāk vairākus kriminālprocesus par gadījumiem, kad banku darbiniekiem radušās aizdomas par kredītņēmēja VID izziņas patiesumu. Par iespējamo kredītņēmēja izziņu viltošanu liecina tas, ka bankās iesniegto izziņu saturs, tai skaitā personas ienākumu apmērs, neatbilst izziņām, ko izsniedzis VID.

Foto: LETA

Par vēl vienu vārgu mēģinājumu ierobežot nekontrolējamo kreditēšanu var uzskatīt arī prasību kredītņēmējam nodrošināt 10% pirmo iemaksu nekustamā īpašuma iegādē. Ekonomisti gan norāda, ka tas drīzāk ir mārketinga triks, ko izmanto politiķi, lai nodemonstrētu, ka viņiem rūp inflācijas apkarošana. Arī vēlākā šīs iemaksas atcelšana situāciju nespēj būtiski ietekmēt. Latvijas Bankas preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis 2008. gada vasarā atzīst, ka kreditēšanas tempi gada laikā samazinājušies trīs reizes – no 90% līdz aptuveni 26%. Viņš norāda, ka tas ir nodrošinājis vienmērīgu ekonomikas attīstības tempu samazinājumu, taču uzmanīgi jāraugās, lai kreditēšana nesamazinātos straujāk un gada beigās tās pieaugums nebūtu tālu no 18–20% robežas. Tas arī esot viens no iemesliem, kādēļ 10% pirmā iemaksa ir jāatceļ.

LU ekonomikas profesore Margarita Dunska šajā pašā laikā (2008. gadā) intervijā laikrakstam „Rīgas Balss” izsakās, ka par hipotekāro parādnieku pieaugumu uztraukties nevajadzētu. Viņasprāt, daudz lielākus draudus rada dažādas «kredīts 5 minūtēs» firmas, nevis lielās bankas, kas aizdevumus piešķir apdomīgi. Savukārt „Creditreform” pārstāvis Māris Baidekalns spriež, ka Latvijā parādnieku situācija, salīdzinot ar Lielbritāniju vai ASV, ir mazāk dramatiska. Kopumā speciālisti atzīst, ka jauns parādnieku vilnis nav gaidāms, jo cilvēki izvērtē savas iespējas un vairs neaizņemas neapdomīgi.

Naftas cenas

Naftas cenas ir viens no faktoriem, kas vistiešākajā veidā ietekmē mūsu dzīvi, kaut vai ņemot vērā faktu, kā arī gāzes cenas Latvijai tiek aprēķinātas, vadoties pēc mazuta cenām Amsterdamas biržā. Neizbēgamais benzīna cenu pieaugums pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir tikai viena medaļas puse. Daudz vairāk cenas ir ietekmējusi pasaules ekonomikas atgūšanās pēc Āzijas krīzes 2000. gadā, kad naftas cenas sāka strauju augšupeju līdz pat 147 ASV dolāriem par barelu 2008. gada 11. jūlijā. Tieši pirms desmit gadiem šo kāpumu ietekmēja arī loģistikas problēmas, proti, tankkuģu trūkums.

Toties tālākais kritums faktiski iezīmē ASV ekonomikas krīzi, jo Amerikas Savienotās Valstis patērē 70% no pasaulē iegūtās naftas. Diezgan neticams pašlaik izskatās fakts, ka vēl ap 2000. gadu viens barels naftas maksāja nedaudz vairāk par 30 ASV dolāriem. Naftas eksportētāju valstu organizācija OPEC cenas mēģina regulēt ar ieguves apjomiem, taču daudz vairāk šo procesu iespaido ASV stratēģiskās naftas rezerves un dati par šīs valsts ekonomisko veselību. Naftas cenu kāpumā 2007. un 2008. gadā liela loma bija arī augošajām Ķīnas un Indijas ekonomikām. Turklāt nevar izslēgt pieņēmumu, ka bez piedāvājuma un pieprasījuma šo cenu kāpumu veicina arī augošais naudas (inflācijas) daudzums, kamēr naftas resursi ir un paliek arvien ierobežotākā apjomā.

Foto: LETA

Pašlaik pastāv viedoklis, ka globālā naftas ieguve savu augstāko punktu jau ir sasniegusi tieši 2000. gadā, bet ASV vēl krietni senākā pagātnē – 1971. gadā.

Latvijā degvielas tirgū ilgstoši dominē no Mažeiķu naftas ievestais benzīns, bet ap 2000. gadu tā cena vēl nav pārsniegusi pat 60 santīmus par litru. Par pēdējos desmit gados nozīmīgu notikumu var uzskatīt arī degvielas mazumtirgotāja Shell aiziešanu no Latvijas degvielas uzpildes staciju tirgus, kā arī kompānijas „Mažeiķu nafta” pārdošanu poļiem, kas šādi sanikno savu lielo austrumu kaimiņu. Un, kaut arī Latvijā ļoti bieži izskan runas, ka mūsu degvielas tirgū praktiski vairs nepastāv nekāda konkurence, jo lielākie spēlētāji – Statoil un Neste - faktiski nosaka ļoti līdzīgas cenas, tās ievērojami neatšķiras arī mazliet plašākajā Baltijas mērogā.

Parex bankas pārņemšana

2008. gada 8. novembrī Latvijas Pirmās partijas/”Latvijas ceļa” un Tautas partijas kopīgi veidotā valdība premjera Ivara Godmaņa un finanšu ministra Ata Slaktera vadībā nolemj pārņem "Parex bankas" akciju kontrolpaketi 51% apmērā. Formāli tas tiek darīts pēc bankas lielāko akcionāru Valērija Kargina un Viktora Krasovicka lūguma, taču darījums var notikt tikai ar Eiropas Komisijas akceptu. Abi 42% kredītiestādes aktīvu turētāji apmaiņā pret savām daļām saņem divus latus, bet valsts sola garantēt bankas sindicētos kredītus. Pēc neoficiālām ziņām, tieši Eiropas Komisija ir kategoriski pieprasījusi nobīdīt no bankas pārvaldes abus tās agrākos akcionārus.

"Parex bankas" jaunais prezidents Inesis Feiferis jau pēc dažām dienām paziņo, ka papildus Valsts kases jau iepludinātajiem 200 miljoniem latu kredītiestādē būs jāiegulda vēl vismaz tikpat liela summa. Tomēr jau pirmajās dienās pēc bankas pārņemšanas presē nonāk informācija, kas liecina, ka šādam scenārijam bankas īpašnieki ir gatavojušies jau laikus, norakstot savas greznās luksusautomašīnas nesen dibinātai firmai.

Ziņas par Kargina un Krasovicka ģimeņu dāsnajiem depozītiem atklātībā nonāk jau krietni vēlāk. Bez jau minētajiem diviem latiem abi agrākie „Parex bankas” īpašnieki ik mēnesi no depozītiem saņemot virs 300 000 latu. Pēc kredītiestādes pārņemšanas tas faktiski ir maksājums no valsts budžeta. Vēl 2007.gada beigās bankas akcionāri bija noguldījuši 42,3 miljonus latu ar vidējo likmi 17,6% gadā, bet par situāciju 2008.gada beigās datu nav. Kargins un Krasovickis vienlaikus atgādina, ka bez bankas akcijām, ko tie nodeva valstij, un depozītiem bankām, bankā kopumā palika 160 miljoni nesadalītās peļņas, ko abi akcionāri varēja sadalīt dividendēs.

"Parex bankas" akcionāri Viktors Krasovickis (no kreisās) un Valērijs Kargins, un AS "Latvijas Hipotēku un zemes banka" prezidents Inesis Feiferis līguma, kas paredz "Parex bankas" akciju kontrolpaketes jeb 51% pārņemšanu "Hipotēku un zemes bankas" īpašumā, parakstīšanas laikā. Foto: LETA

Savukārt Valsts kontrole vēlāk secina, ka „Parex bankas” pārņemšana tomēr bija diezgan ienesīgs darījums tās agrākajiem īpašniekiem. 8.novembra sēdē apstiprinātais Ieguldījuma līgums starp valsti un „Parex bankas” akcionāriem atšķiras no 4.novembra sēdē lemtā. Tajā pazuduši Karginam un Krasovickim ekonomiski neizdevīgi punkti. Raidījums „Nekā personīga” vēsta, ka līgums vairs neparedz, ka viņiem ir jāiegulda visi savi depozīti bankas pamatkapitālā. Līgums arī vairs neatceļ īpaši labvēlīgos depozītu noguldījuma procentus, kas noslēgti ar akcionāriem un viņu ģimenes locekļiem. Valsts kontrole ir aprēķinājusi, ka, neierobežojot darījumus ar bankas kontiem, no „Parex bankas” pēc tās pārņemšanas ir noplūduši 1 003 483 810 latu.

Tam gan nepiekrīt prokuratūra, kas tikai šā gada augustā secinājusi, ka valdība, rīkojoties savas kompetences ietvaros, lēmumus par valsts atbalsta sniegšanu „Parex bankai” un bankas pārņemšanu pieņēmusi laikus un maksimāli ātri, ievērojot valsts intereses.

Izmeklēšanā arī nav konstatēti fakti, ka Ministru kabineta locekļi lēmumus par valsts atbalsta sniegšanu un „Parex bankas” pārņemšanu būtu pieņēmuši mantkārīgā nolūkā vai prettiesiski pieņēmuši materiālas vērtības, mantiskus vai citāda rakstu labumus.

Taču tiesāšanās un vainīgo meklēšana ar šo prokuratūras lēmumu nebūt nav beigusies. „Parex bankas” jaunā vadība šā gada jūlija beigās beidzot ir vērsusies tiesā pret bankas bijušajiem valdes locekļiem Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki, prasot viņiem atlīdzināt savas darbības laikā bankai nodarītos zaudējumus.

Izvērtējot laika posmā no 1995. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 5. decembrim slēgtos aizdevumu un noguldījumu līgumus starp banku un abiem bijušajiem bankas valdes locekļiem, banka ir konstatējusi virkni darījumu, kas noslēgti pretēji „Parex bankas” interesēm un piemērojot bankai īpaši neizdevīgus noteikumus, kas būtiski atšķiras no nosacījumiem, ar kādiem nesaistītas puses noslēgtu šādus līgumus. Darījumu analīze liecina, ka minētajā periodā tie faktiski ļāvuši bijušajiem valdes locekļiem iedzīvoties uz bankas rēķina. Kopumā no abiem bankas bijušajiem akcionāriem “Parex banka” mēģinās piedzīt 62 miljonus latu. Ar tiesas lēmumu tiek apkīlāti abu bijušo banķieru radiniekiem vēl nenorakstītie īpašumi.

Un, kaut arī jau sākotnēji bija skaidrs, ka valsts nevēlas „Parex banku” paturēt ilgtermiņā, vēl arī pašlaik, kad tā jau ir sadalīta, nav ne mazākās skaidrības par iespējām pārdot „Parex bankas” slikto daļu un atgūt valsts ieguldītos nu jau aptuveni 800 miljonus latu. Kredītiestādes jaunais vadītājs Kriss Gviljams atzīst, ka "Parex bankai" valsts ieguldījumi ir jāatgūst līdz 2017.gadam, tomēr tas ir maksimālais termiņš.

Latvijas pievienošanās Šengenas zonai

Skeptiķi bieži vien saka, ka vienīgais labums, ko Latvija reāli ir ieguvusi pēc pievienošanās Eiropas Savienībai, ir iespēja daudz vieglāk pamest šo valsti un atrast darbu tur, kur pat visvienkāršāko profesiju pārstāvji pēkšņi sāk strādāt daudz ražīgāk un ir sava darba devēja novērtēti. Tomēr pārvietošanās atvieglojumi tieši tāpat kā internets nav radušies paši no sevis līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tie sāka darboties pakāpeniski – līdz ar vīzu režīma atcelšanu un Latvijas pievienošanos Šengenas zonai 2007. gada 21. decembrī. Kopš 1985. gada, kad pasu un muitas kontroles režīms sākotnēji bija atcelts starp piecām valstīm – Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Franciju un Vāciju, šī savienība ir paplašinājusies līdz 30 valstīm, tomēr neietver sevī Lielbritāniju, Īriju, Šveici un Kipru.

Pievienošanās Šengenas zonai nodrošina vairākas priekšrocības - robežas var šķērsot bez pasu pārbaudes un robežkontroles, kā arī lielāku ceļošanas brīvību iegūst tie trešo valstu (piem., Krievijas) pilsoņi, kuriem ir mūsu valstī izsniegtas uzturēšanās atļaujas.

Latvijas prezidents Valdis Zatlers (pa kreisi) un tā brīža Lietuvas prezidents Valds Adamkus 21.decembrī Skaistkalnes robežkontroles punktā sarokojas, gatavojoties svinīgi pārgriezt lenti sakarā ar abu valstu pievienošanos Šengenas zonai. Foto: LETA

Ieguvēja no tā ir arī visa aviācijas industrija, jo mazinās birokrātiskie šķēršļi, piemēram, tām lidmašīnām, kas lido no vienas Šengenas līguma dalībvalsts uz otru, nav vajadzīga robežkontrole un nosēšanos var veikt jebkurā sertificētā lidlaukā. Toties lielāka uzmanība tagad ir jāvelta Latvijas austrumu robežai, kas vienlaikus ir arī Šengenas zonas ārējā robeža. Latvijai šīs ārējās robežas kopējais garums ir 437 kilometri. Pēc ļoti aptuveniem datiem tiek uzskatīts, ka Eiropas Savienībā ir vismaz ap 2 miljoniem nelegālo imigrantu. No tiem tikai kādi 10% iebraukuši nelegāli un 15% ar viltotiem dokumentiem. Pārējie 75% iebraukuši legāli, bet uzturas nelegāli, jo uzturēšanās atļauju vai vīzu termiņš beidzies.

Jau vairākus mēnešus pirms formālās uzņemšanas Šengenas valstu grupā Latvijā sāk darboties Šengenas informācijas sistēma SISone4All, kas dod mūsu valsts tiesībsargājošām institūcijām piekļuvi vienotajai Šengenas dalībvalstu datu bāzei par meklējamām un pazudušām personām, zagtiem transportlīdzekļiem, nozaudētiem un nederīgiem dokumentiem un ieročiem. Šī sistēma ir viens no kompensējošiem mehānismiem, lai samazinātu negatīvo ietekmi uz sabiedrības drošību, kas rodas, atsakoties no iekšējās robežkontroles starp Šengenas līguma dalībvalstīm.

Lehman Brothers bankrots un globālā krīze

2008. gada 15. septembra naktī ar paziņojumu par bankrotu un lūgumu nodrošināt tiesisko aizsardzību pret kreditoriem tiesā vērsās līdz šim par vienu no lielākajām uzskatītā amerikāņu investīciju banka Lehman Brothers. Tās uzkrātie bezcerīgie parādi šajā brīdī sasniedz 613 miljardus ASV dolāru.

Lehman Brothers sabrukums tiek uzskatīts par vienu no sākumpunktiem globālajai pasaules finanšu krīzei. Tās priekšvēstnesis bija hipotekāro kredītu krīze, kuras sākums bija saskatāms jau 2006. gadā, kad sāka kristies pārdoto īpašumu apjoms, kā arī 2007. gada sākumā novērotā augsta riska hipotekāro kredītu krīze. Drīz vien grūtības saņemt kredītus radās arī citās nozarēs. 2008. gada sākumā krīze jau iziet ārpus ASV robežām un izpaužas kā ražošanas apjomu samazināšanās, izejvielu pieprasījuma un cenu kritums, kā arī bezdarba palielināšanās.

Pamazām sāk veidoties apburtais loks - lai izietu no krīzes, ir jāatjauno pirktspēja un vēlme tērēt naudu, kas iedarbinātu ražošanu un samazinātu bezdarbu, taču bezdarba pieaugums veicina tieši pretēju efektu – cilvēki vairs nevēlas tērēt naudu, pat ja viņiem tā ir, jo nav droši par rītdienu.

2008. gada septembrī bankrotēja viena no lielākajām amerikāņu investīciju bankām Lehman Brothers. Foto: AFP/LETA

2008. gada 25. novembrī ASV Federālā Rezervju sistēma paziņo par plānu iepludināt ASV banku sistēmā 800 miljardus ASV dolāru, lai veicinātu patēriņa kreditēšanu. Valdības izsludinātā programma paredz izpirkt sliktos kredītus 600 miljardu ASV dolāru apmērā, ko izsniegušas un garantējušas hipotekārās aģentūras Fannie Mae, Freddie Mac, Ginnie Mae. Eksperti jau izsaka bažas, ka šāda naudas drukājamās mašīnas darbināšana var novest pie ASV nacionālās valūtas kursa krišanās.

Hipotekārajai krīzei drīz vien seko arī sabrukums auto ražošanas industrijā, kas kulmināciju sasniedz līdz ar amerikāņu giganta General Motors bankrotu. Daudzu Eiropas valstu, piemēram, Francijas, Lielbritānijas un Vācijas īstenotie vecu auto nodošanas un jaunu automobiļu iegādes stimulēšanas pasākumi tikai palielina valstu parādus un atliek sāpīgo jautājumu risināšanu uz vēlāku laiku. Vācijas auto industrijai pēc atbalsta programmas beigām pie dzīvības ļauj noturēties vienīgi salīdzinošie labie eksporta rādītāji. 2009. gada sākumā par darbības pārtraukšanu un bankrotu paziņo arī vairākas lielas ASV avīzes.

Baumas par lata devalvāciju

Baumošana par lata devalvāciju Latvijā periodiski ir bijusi raksturīga arī agrāk, taču īpaši tā pieņēmās spēkā līdz ar nekustamā īpašuma tirgus krīzi, „Parex bankas” problēmām un aizdevuma kārtošanu no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF). Toties par īstu apsmieklu Zviedrijas un citu Eiropas valstu presē Latvija kļūst pēc leģendārās Ventspils Augstskolas lektora Dmitrija Smirnova aizturēšanas un pratināšanas Drošības policijā. Valsts finanšu stabilitāti šajā pašā laikā ir uzdrošinājies apdraudēt arī grupas „Putnu balle” solists Valters Frīdenbergs, kurš pēc koncerta Jelgavā publikai atļāvies pajokot, ka tūlīt dosies uz bankomātu, lai izņemtu naudu un apmainītu savus latiņus pret drošāku valūtu.

Kaut arī Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Eiropas Komisija ne mirkli nav publiski ļāvušas manīt, ka iestātos par lata devalvēšanu, no neoficiāliem avotiem izskan ziņas par šāda scenārija apspriešanu. Valdībā par to esot runāts arī neilgi pirms „Parex bankas” pārņemšanas. Pasaules Bankas prezidents Roberts Zēliks vēlāk atzīst, ka Latvija ir izvēlējusies daudz sāpīgāko iekšējās devalvācijas ceļu. Iespējams, ka zviedri, kas faktiski bija viens no spēcīgākajiem Latvijas lobijiem aizdevuma kārtošanā, ir izrēķinājuši, ka viņu bankām tomēr izdevīgāk būtu saglabāt lata stingro piesaisti eiro.

Foto: LETA

Bet tikmēr no baumām par lata devalvēšanu mēģina iedzīvoties arī vietējie valūtas maiņas punkti, par ko liecina fakts, ka samērā lēti pērkamajā Latvijas krievu presē cilvēkus tracinoši mājieni vairākas reizes parādās tieši nedēļu nogalēs, kad banku filiālēm ir ierobežots darba laiks un uz lielāku klientu pieplūdumu var cerēt Vecrīgas valūtas maiņas punkti. Turklāt 2008. gada nogalē baumas īpaši tiek īpaši tiražētas tieši valsts svētku garajās brīvdienās. Baumas, kā zināms, var ierobežot tikai ar savlaicīgas, pilnīgas un izsmeļošas informācijas sniegšanu, taču īpaša prasme komunicēt ar sabiedrību nepiemīt ne Aigara Kalvīša, ne arī Ivara Godmaņa un Valda Dombrovska valdībai.

2009. gada rudenī interneta vidē ne reizi vien parādās informācija, ka par lata iespējamo devalvāciju ar saviem klientiem ir runājuši tieši Latvijā labi pazīstamu banku darbinieki. Šāds arguments izmantots, piemēram, lai pierunātu bankas klientu savu studiju kredītu pārformēt no latiem uz eiro. Šajā gadījumā gan neesot saprotama paša bankas darbinieka loģika, jo tieši lata devalvācijas gadījumā ieguvēji būtu tie, kam aizdevums ir latos, nevis eiro.

Arī šīs vasaras beigās lata devalvācijas tēma nav pilnībā noņemta no dienas kārtības un politiķi pie tās atgriežas arī priekšvēlēšanu diskusijās. Tautas partijas un politiskās apvienības „Par labu Latviju” līderis Andris Šķēle par atteikšanos no fiksētā valūtas kursa ir runājis jau agrāk, bet šā gada augustā radio diskusijā ar Sarmīti Ēlerti viņš piesauc neskaidro situāciju starptautiskajos finanšu tirgos. Ja, sekojot Grieķijai, kritīs arī Spānija un Portugāle, no eiro zonas var izstāties Vācija, un tad, cik var noprast, arī eiro piesaistītajām valūtām viegli neklāsies.

Grieķijas krīze

Grieķijas krīzi var uzskatīt kā savdabīgu Eiropas atbildi Amerikai, jo pēc banku un nekustamā īpašuma problēmām ASV tas bija nākamais lielais dzinulis, kas satricināja finanšu tirgus un pagrieza svaru kausus pretējā virzienā, ja runājam par ASV dolāra un eiro kursu attiecībām. Latvija uz šo krīzi var raudzīties divējādi – pirmkārt, tā pastiprina bažas par eiro zonas finansiālo veselību, taču, otrkārt, ļauj arī Latvijai vismaz uz brīdi izskatīties labāk, ja runa ir par spējām ātri un sekmīgi īstenot nepopulāras sociālās reformas. Tomēr, par spīti visām runām par Grieķijas graujošo ietekmi uz eiro zonu, Eiropas ekonomikā kopumā šī valsts ieņem procentuāli visnotaļ niecīgu daļu.

Savukārt Latvija no Grieķijas varētu mācīties, kā visefektīvāk gūt labumu no iestāšanās Eiropas Savienībā. No ES strukturālajiem fondiem Grieķija ir saņēmusi vislielāko finansējumu procentuālā izteiksmē - no pievienošanās brīža līdz 2001. gada beigām vidēji 4,3% no IKP. Šajā finansējumā gan iekļaujas arī izkrāptie līdzekļi par dabā neeksistējošiem olīvu laukiem. Taču arī Grieķijas ārējais parāds pašlaik ir diezgan iespaidīgs un veido 300 miljardus eiro, turklāt pagājušajā (2009. gadā) gadā vien tas pieauga par 80 miljardiem vai 30% no IKP. Arī budžeta deficīts, pat salīdzinot ar Latvijas skaitļiem, ir ļoti iespaidīgs – 12,7% no IKP.

Haoss Grieķijā 2010. gada maijā. Foto: AFP/LETA

Ekonomisti Grieķijas sakarā min divas galvenās problēmas, kas ļoti sasaucas ar situāciju Latvijā: lielie valsts tēriņi pensiju izmaksām un masveida izvairīšanās no nodokļu maksāšanas. Turklāt Grieķijai ir ieteikts nekavējoties „atvērt” valsts sektoru, lai tajā varētu ienākt un brīvi konkurēt arī privātie pakalpojumu sniedzēji. Vēl viens padoms ir lielo valsts uzņēmumu privatizācija, lai valsts daļa tajos saruktu vismaz līdz 34%, kas ir pietiekami būtiskāko lēmumu ietekmēšanai. Grieķijas valdība gan lēš, ka lejupslīde valsts ekonomikā turpināsies vismaz līdz šā gada beigām, un tas savukārt nozīmē, ka uz valstij izdevīgu uzņēmumu pārdošanu šādos apstākļos ir grūti cerēt.