Esmu kļuvusi nejūtīga (142)

Viņa var bez jūtām Manas pārdomas par šo izraisīja kāds pasvešs cilvēks ar vienkāršu jautājumu - viņš teica: "Tu tiešām spēj mīlēties ar cilvēku vienkārši tā? Neko pret viņu nejūtot?" Es atbildēju:"Jā!" Tik īsi un vienkārši… Tomēr kaut kas manī apstājās, lai aizdomātos, lai saprastu kā tas iespējams, jo agrāk tā nebija… Agrāk bija mīlestība - banāla vai dziļa, kas to vairs spēj definēt. Bija ģimene, rūpes atbildība, - iespējams lielāks vai mazāks pieradums. Un tad kaut kas salūza - pēc 7 gadiem viss izkūpēja kā pavasara sniegs - vienā mirklī, pēkšņi un neatgriezeniski. Cilvēks, ar kuru bija kopīgi plāni un nākotne pēkšņi nodeva, atstājot vienu - ar simtiem nesaprastu jautājumu, ar bezgalīgām sāpēm un neizsakāmu pieradumu. Lai cik banāli tas neskan - sirdī bija vēlme katru garīgo un arī fizisko sitienu atdarīt ar maigumu - sirds nespēj vienā mirklī atteikties no visa… - mana nespēja… Mana salūza. Neveikls pašnāvības mēģinājums, kas noveda pie vēl lielāka izmisuma - mēģinājums ko pierādīt… Smieklīgi! Vai gan mēs spējam ko pierādīt cilvēkam, kam viss ir kļuvis vienaldzīgs? Pilnīgs sabrukums un sagrāve dvēselē… Šo neticību nedaudz izļodzīja kāds cits, kurš ar maigumu un rūpēm atmodināja Fēniksu no pelniem jaunai dzīvei, lai drīz vien putns saprastu, ka uz citu nelaimes savu laimi neuzcelsi… - cita sagrautā ligzda un putnēni nav garants stabilai nākotnei, diemžēl. Vēl viena vilšanās, lēna apjausma, ka šī nav izeja, bet gan atkal strupceļš… Tikai šoreiz dvēsele jau bija nocietinājusies - mēnešiem ilgās pārdomas, klusās vilšanās, - sāpes vairs nebija tik asas. Viss notrulinājās. Un pirmām kārtām jau jūtas… ticība… Tagad ir tukšums Un tagad ir tukšums... Kādreizējais mīļotais vīrs ar smaidu sejā spēj iespļaut dvēselē - vēl aizvien, kaut pagājuši jau 2 gadi! Viņam sāp un sāp man, jo nespējam izrunāties, - starpā ir bezdibenis… Ne jau mīlestība smeldz - smeldz doma, ka cilvēks spēj būt tāds, sāp doma, ka kādreiz šim "homo sapiens" esi spējis uzticēties… Un neviļus uzsākot jebkuras jaunas attiecības ir šablons - acu priekšā stāv idille un neaprakstāmās sāpes, kas tai iespējams sekos… Nezinu, kā citi iziet no šīs situācijas.. - es nemāku… Maldos savu jūtu labirintos kā aklais, pinoties aizvien jaunos minējumos un ieslīgstot aizvien dziļāk. Aizvien jaunas un jaunas attiecības tiek dibinātas uz vienkāršām simpātijām, jau iepriekš izslēdzot jebko nopietnāku. Pašas pasludinātais modelis, ka vēlmes un brīvība ir augstāka par visu, ka svarīgs ir tikai tas, ko vēlos es, kļūst par nastu. Bet savādāk es vairs nespēju… Ar savu ārieni piesaistu vīriešus, ar smaidu un acīm lēnām tiek vīts tīkls, lai pēc mirkļa mestos pēc nākamā medījuma. Iekarotais tiek pamests novārtā, jo pie apvāršņa jau ir cits. Savdabīgs maratons jeb spēle… jeb vienkārši nespēja piedot vīrietim kā tādam? Jūtas tiek pārmāktas ar instinktiem, seksā tiek izmēģināts aizvien kas jauns, - es metos attiecībās kā izsalkusi lauva, lai sirds dziļumos paliktu ledus auksta. Medniece? Palaistuve? Jeb vienkārši kāda dvēsele, ko nežēlīgi saminuši kājām un kas nespēj piecelties Iespējams, ka daudzi izdzīvojuši ko līdzīgu, spējuši nemainīties, spējuši piedot… Kādēļ nespēju es? Mīlestība ir izkūpējusi, bet rētas aizdziedēt nav spējis pat laiks. Es vairs nespēju iemīlēt… nevienu… brīžiem liekas, ka pat savu bērnu - nepārtraukti sirds alkst pēc kā vēl nebijuša, solot, ka tālāk būs aizvien labāk un labāk, biedējot, ka nedrīkst apstāties un pieķerties… nepārtraukts maratons bez gala un atpūtas… Kā gan es spēju mīlēties ar cilvēku, kas man vienaldzīgs? Spēju, - jo aizverot acis un izslēdzot jūtas mūsos paliek primitīvs pirmatnējs instinkts… Un instinktam nekas nesāp, tas vienkārši virza mūs… tikai uz kurieni…