Neviens tam neticēja. Arī mēs paši (25)

Latvijas futbola izlase šajā gadā satricināja visu Eiropu, un šis notikums sportā aizēno visus pārējos gada notikumus, lai gan pieminēšanas vērtu panākumu ir daudz. Vairāk nekā 730 000 lielā līdzjutēju auditorija pie Latvijas TV ekrāniem izšķirīgās spēles laikā ar Turciju ļauj tikai nedaudz apjaust šī fakta nozīmi. Tūkstošiem cilvēku, kuri līdz tam futbolu nekad nebija skatījušies un drīzāk bija klusāki vai skaļāki tā noniecinātāji, tajā dienā sekoja spēlei Stambulā kā fanātiskākie līdzjutēji. Sevi jāprot novērtēt Taču tikai mēnesi vai divus pirms Latvijas izlases uzvaras pār pagājušā pasaules čempionāta trešo labāko — Turcijas komandu izslēgšanas spēlēs (1:0 un 2:2) un ceļazīmes iegūšanas uz Eiropas čempionāta finālturnīru vasarā Portugālē neviens neticēja, ka var notikt kaut kas tamlīdzīgs. Lai gan futbolisti kvalifikācijas turnīru bija aizvadījuši patiešām labi un visā tā gaitā komanda turējās savas grupas turnīra tabulas augšgalā vai cieši tuvu tam. Šķiet, bieži pie sevis domājām: "Latvijā taču nevar būt tik augsta līmeņa futbola, lai spēlētu finālturnīrā. Izlase paspurosies, paspurosies un beigās nonāks trešajā vai ceturtajā vietā grupā — sev likumsakarīgā vietā." Ja tā patiešām būtu noticis, diezin vai kāds būtu pēlis Starkova vadīto izlasi, jo komanda patiešām spēlēja labi, un Zviedrija, Ungārija un Polija objektīvi patiešām bija spēcīgākas komandas — arī tagad neviens to nenoliegs. Bet… Uz Portugāli no šīs grupas brauks Zviedrija un Latvija, nevis Polija vai Ungārija. Pretēji visām prognozēm, pretēji likumsakarībām un objektīvajiem apstākļiem, kā arī daudz kam par spīti. Veiksme vai likumsakarība Lai tik mazas valsts futbola izlase iekļūtu Eiropas vai pasaules čempionāta finālturnīrā, protams, ir vajadzīga arī veiksme un labvēlīga apstākļu sakritība. To būtu muļķīgi noliegt, taču tikpat nepareizi būtu teikt, ka Latvijas izlase Portugālē spēlēs vienīgi veiksmes dēļ. Zviedrijas izlase pēc pasaules čempionāta cīņām vēl nebija atguvusi sportisko formu, tās rindās nebija dažu labāko futbolistu un tā nebija tik spēcīga (tikai Henrika Larsona nespēlēšana vien ko nozīmēja, taču "zviedru Gullits" nespēlēja arī citos mačos un izgāja laukumā tikai spēlē pret ungāriem). Polijas izlase, palikusi bez sava uzbrukuma līdera Emanuela Olisadebes, zaudēja daļu no uzbrukuma asuma. Pēdējā mačā zviedriem vairs nebija tik lielas motivācijas uzvarēt, un tas mums ļāva gūt uzvaru pretinieku laukumā. Visbeidzot — arī turkiem nebija visu labāko futbolistu (īpaši atbildes spēlē Stambulā), un viņi nebija tik spēcīgi kā pagājušajā pasaules čempionātā. Šie faktori droši vien arī bija nozīmīgi, taču jājautā, vai mēs pārāk bieži neuzsveram to, ka pretinieka sastāvā trūcis viena vai dažu labāko spēlētāju tad, ja viņiem atgadās kādas problēmas. Vai tad Latvijas izlasei šajā kvalifikācijas turnīrā allaž laukumā bija labākais virknējums un vai tad mums allaž viss ritēja kā pa diedziņu? Cik ilgi nespēlēja viens no mūsu labākajiem uzbrucējiem Marians Pahars? Cik reizes komandas galvenajam trenerim Aleksandram Starkovam nācās lauzīt galvu, kā aizlāpīt to vai citu caurumu sastāvā, jo atkal kādam gadījusies trauma un atkal kāds nedrīkst spēlēt lieku brīdinājuma kartīšu dēļ. Izšķirīgajās spēlēs ar Turciju arī, piemēram, nevarēja spēlēt kāds no izlases līderiem, bet mēs nevis vaimanājām un uzsvērām to, cik tagad būs grūti vai slikti, bet gan koncentrējām visu savu apņēmību, lai tik un tā nospēlētu labi. Viens no panākuma lielākajiem iemesliem bija tieši komandas vienotība, psiholoģiskā noturība un mierīgā un lietišķā gaisotne, ko izdevās radīt komandas treneriem. Zināt, no kā visvairāk baidījos pirms atbildes mača Turcijā? No tā, ka mūsējie var pārāk stipri saspringt, jūtot finālturnīra tuvumu, un tas var sapīt. Tā nenotika. Bet Turcijas izlasi sāpina tās nespēja ko padarīt "kaut kādai tur Latvijai", kā līdz šim par mums runāja futbola lielvalstīs (ja ne publiski, tad savā starpā noteikti). It kā Latvijai nevajadzēja būt finālturnīrā, bet tomēr — Latvija tur spēlēs! Maz futbolistu, daudz meistaru Vēl viens mūsu komandas trumpis bija tas, ka gandrīz visi futbolisti jau ilgi spēlē kopā vai savulaik ir spēlējuši kopā vienā klubā. Mums nav un nekad nebūs tik daudz augsta līmeņa spēlētāju kā Vācijā, Francijā, Spānijā, Anglijā un Itālijā; mums to nebūs tik daudz kā lielākajā daļā Eiropas valstu, taču arī pie mums var izaugt pietiekami meistarīgi spēlētāji, no kuriem var izveidot izlasi, ar kuru jārēķinās katram. Var tikai pasmīnēt, kad minēto futbola lielvalstu izlašu treneri "raud" par tā vai cita spēlētāja traumu, par to, ka trūkst labu uzbrucēju vai pussargu. Ko tad lai sakām mēs? Šajās valstīs taču futbolistu ir vairāk nekā Latvijā vīriešu tajā vecumā, kad vispār varētu futbolu spēlēt… Arī šis fakts it kā runāja pretī tam, ka Latvija var iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet lielāko pārsteigumu ārzemju futbola speciālistu vidū radīja mūsu valsts čempionāts un futbola saimniecība kopumā. Viņi nespēja aptvert un daudzi varbūt arī nekad neaptvers, kā tikai ar astoņiem klubiem virslīgā (no kuriem tikai trīs ir profesionāli) un tikai ar četriem Eiropas kausu izcīņas līmenim atbilstošiem stadioniem valstī var izveidot komandu, kas iekļūst Eiropas čempionāta finālistu skaitā. Starp citu, jo tuvāk nāks Eiropas čempionāta finālturnīrs, jo mūsu pieredzes analizēšana un interese par mūsu futbolu augs — pirmām kārtām no to valstu puses, ar kuru izlasēm Portugālē esam vienā grupā — no Vācijas, Čehijas un Nīderlandes. Bet varbūt vienkārši nevajag meklēt loģiku tur, kur tās nav?… Māris Verpakovskis un Vitālijs Astafjevs, Jurijs Laizāns un Andrejs Rubins, Marians Pahars un Igors Stepanovs, Aleksandrs Koļiņko un Andrejs Štolcers, Mihails Zemļinskis un Valentīns Lobaņovs, Andrejs Prohorenkovs un Vīts Rimkus — daļa no viņiem un citiem Latvijas izlases futbolistiem spēlē labos ārzemju vai labākajos Latvijas klubos, taču visus šos sportistus vieno tas, ka viņi ir izauguši nekur citur kā bieži peltajā pašmāju čempionātā un pašu futbola saimniecībā. Futbola izlases panākums diemžēl nav arvien uzlabotākas futbola saimniecības rezultāts. Šis panākums drīzāk ir sasniegts par spīti tam, kāda ir mūsu futbola saimniecība, un, ja valdības politika attiecībā pret futbolu un sportu vispār nākotnē nemainīsies (tajā skaitā un varbūt pat pirmām kārtām — pret bērnu un jauniešu sportu), tad tikai uz tamlīdzīgiem nelikumsakarīgiem pārsteigumiem arī varēsim cerēt. Kas zina, kad būs nākamais un kad par Latviju tik cildinošā tonī atkal runās visā Eiropā?… Latvijas sporta notikumu top 10 2003 1. Latvijas futbola izlases iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā. 2. Sanda Prūša bobsleja četrinieka uzvara Eiropas čempionātā. 3. Kaspars Kambala paraksta līgumu par 2,5 miljoniem ASV dolāru ar Madrides Real basketbola klubu. 4. Staņislava Olijara sekmīgais starts Zelta līgas sacensībās un viens no sezonas labākajiem rezultātiem pasaulē 110 m/b distancē. 5. Mārtiņa Rubeņa 2. vieta pasaules čempionātā kamaniņu sportā. 6. Sanda Ozoliņa dalība Stenlija kausa finālā un Sergeja Žoltoka dalība Stenlija kausa pusfinālā.