Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektors Ivars Knēts ir pozitīvi noskaņoti pret Izglītības un zinātnes ministrijas ieceri noteikt saistības pret valsti studentiem, kuri studē par valsts budžeta līdzekļiem, jo uzskata, ka šāds mehānisms būtu izdevīgs gan valstij, gan studentiem.
Jau ziņots, ka ar ierosinājumu noteikt šādas saistības nesen nāca klajā izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS), tās traktējot kā ieguldījumu tautsaimniecībā un studentu atbildību par savas valsts nākotni un izaugsmi. Viena no iespējām, kādā šīs saistības varētu izpausties, būtu pienākums studentiem pēc augstskolas beigšanas noteiktu laiku strādāt valstij nepieciešamās specialitātēs vai jomās.
"Šādas saistības nav apkaunojums, bet priekšrocība studentiem, kuriem būs garantēts valsts nodrošināts darbs," uzskata RTU rektors, "savukārt valstī neradīsies dažu nozaru speciālistu pārpalikums." Viņaprāt, šādas saistības liks arī jauniešiem atbildīgāk izvēlēties studiju programmu.
Savukārt Auziņš uzskata, ka paralēli studentu ieguvumiem no šādas prognozējamas izglītības politikas ieguvējas būs arī Latvijas augstskolas un pašreizējā situācijā tas ir arī vitāli svarīgi Latvijas tautsaimniecības tālākai attīstībai.
Taču šis jautājums jāskata kompleksi un vienkāršu un ātru risinājumu te nav, uzskata LU rektors. Studentu motivācijas pasākumiem, viņaprāt, jābūt uz sadarbību un abpusēju izdevīgumu vērstiem, un nevietā būtu jebkāda veida piespiedu mehānismi, kas, kā pierāda prakse, absolūti nedarbojas ilgtermiņā.
"Tas, piemēram, neatrisinās cilvēkresursu, turklāt izglītotāko, aizplūšanu no valsts vai katra laba speciālista vēlmi saņemt adekvātu atalgojumu par savu darbu," norāda Auziņš.
Turklāt valsts līdzekļu ieguldījums jauno profesionāļu sagatavošanā dos vēlamo ekonomisko efektu tikai tad, ja valsts paspēs vidējā un ilgtermiņā prognozēt, kādu nozaru un cik daudz speciālistu būs tai primāri nepieciešami.
Vienlaikus jauniešiem ir jābūt drošiem, ka valsts, veidojot šāda veida pasūtījumu un izvirzot šādas nopietnas prasības, nodrošinās solītās darba vietas.
"Vajadzētu arī atcerēties, ka valstij ir nepieciešami ne tikai nosacīti praktisko profesiju pārstāvji, bet arī valodnieki, vēsturnieki un filozofi, sociologi, politologi un citi sociālo un humanitāro zinātņu speciālisti, kuru pienesums sabiedrībai nebūt nav maznozīmīgāks, pat ja tas nav konkrētās naudas summās izmērāms," piebilst Auziņš.
