"Mums, sievietēm, vienmēr vajag kādu, par ko rūpēties," – tā stāstu par to, kā ģimenē ienāca mazais, tikai 1,8 kilogramus smagais čihuahua šķirnes sunītis Vinsento My Love Favorīts jeb vienkārši Veņja, stāsta apsardzes firmas "Pentano" Liepājas nodaļas vadītāja Oļega Nikolajeva kundze Jeļena. Viņa bija iniciatore tam, ka ģimenē, kurā jau ir divi suņi: kaukāzietis Ralfs un terjers Džoni, kā arī kaķis Megi, ir jābūt vēl vienam mīlulim.
Suns ar Napoleona sindromu (5)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Var saprast, ka sieviete grib kādu mazu mīlulīti, ko paglaudīt, apčubināt, aprūpēt un bužināt, bet vai Oļegs negribēja lielu suni? "Tāds jau ir Ralfs," viņš stāsta. Tāpēc saimniekam nekas nav bijis pretī, kad mājās ienācis šis mazulis ar lielajām acīm. "Tā tikai mēs domājam, ka viņš ir maziņš," smejas Oļegs. "Veņja par sevi ir citās domās – viņš jūtas liels kā Napoleons."
"Un viņam ir plaša sirds," turpina Jeļena. "Viņš visus mīl, visus iepriecina un vēlas, lai visiem ģimenē ir labi. Viņš jūt, kad esmu pārnākusi mājās sabozusies, tad mans Veņja tinas pa kājām, lien virsū, mēģina mani visādi iekustināt, lai taču nebēdājos." Bet izrādās, ka mazajam brašulim ir arī raksturiņš – reiz saimniece to sarājusi, un sunītis līdz pat vakaram nav nācis viņai klāt. Kad pārradās mājās Oļegs, Veņja tam priecīgs skrēja pretī, izdauzījās, samīļoja, bet saimniecei nepiegrieza nekādu vērību. "Un tad es noskaidroju, ka viņiem patīk, ja lūdz piedošanu," Jeļena stāsta. "Ņēmos kādas trīs stundas, līdz atkal salabām."
Jeļena stāsta, ka šī suņu šķirne nāk no Meksikas un tie ir mazākie sastopamie sunīši, kas dabā dzīvojuši. "Tiesa, ir vēl mazāki, bet tie izveidoti selekcijas ceļā," stāsta Jeļena. Čihuahua šķirnes suņi savulaik piederējuši seno maiju ciltīm, un, ja nomiris suņa saimnieks, arī suns nogalināts, un abi kopā apbedīti. Jeļena zina stāstīt leģendu – tas darīts tāpēc, ka pastāvējis uzskats, ka šim sunim ir saikne ar Visumu un, ja saimnieks ir bijis grēcinieks, suns tam aizsaules ceļos gājis pa priekšu, lai nolīdzinātu ceļu. Starp citu, šīs šķirnes suņiem ir kāda anatomiska īpatnība – gluži kā zīdaiņiem avotiņš galvas vidū, kas tā arī visas dzīves laikā neaizveras. Tā esot saikne ar kosmosu. Starp citu, agrāk arī šo suņu gaļa lietota pārtikā – pastāvējis uzskats: kurš gabaliņu apēdīs, attīrīsies no visiem grēkiem. Bet šāda suņa esamība mājās senos laikos uzskatīta par tādu kā talismanu – tur, kur tas dzīvo, cilvēki neslimos, un tiem viss būs kārtībā.
Jeļena un Oļegs negrasās savu mīluli ne apēst, ne arī kaut ko citu sliktu tam darīt un atzīst, ka tas esot labākās zāles pret skumjām, tāpēc būtu ļoti noderīgs vientuļiem cilvēkiem. Starp citu, šīs šķirnes suņi mēdzot būt arī tikai 500 gramu smagi. Un senos laikos Eiropā kungi šādus sunīšus ziedu pušķos dāvinājuši savām mīļotajām.
Veņja uz Liepāju atceļojis no Rīgas. Viņam ir gads un divi mēneši, un šajā laikā saņemti jau trīs starptautisko izstāžu apbalvojumi. Un Veņja paspējis arī kļūt par tēti mazai čihuahua meitenītei. Bija arī brālītis, bet tas nomira. Jeļena stāsta: "Šie sunīši sava avotiņa dēļ ir ļoti trausli, tāpēc pret viņiem jāizturas īpaši uzmanīgi. Piemēram, tiem nedrīkst glāstīt galvvidu." Bet ieraugot Veņju, kas ikvienu pretimnācēju uztver kā labāko draugu, viņu nevar nepaglāstīt. Bet, atceroties pirmo tikšanos ar savu mīluli, kas maksāja visai dārgi, Jeļena smejas: "Viņš bija tik maziņš, ka uzliku uz plaukstas un domāju – nu, kas te tik dārgs? Ko labāk pirkt – kažoku vai šo jocīgo sunīti? Izgāju pastaigāties un apdomāties, bet, kā atcerējos tās viņa lielās acis, tā bija skaidrs, ka iztikšu bez kažoka un ņemšu Veņju."