Šogad festivāla "Arēna", kura moto ir Saklausi nākotni!, viesi bija vairāki jaunās mūzikas komponisti ar pasaules vārdu, viņu vidū arī Jans Marešs un Mauro Lanca. Abi ne tikai piedalījās festivālā ar savām kompozīcijām, bet arī vadīja meistarklases kompozīcijas studentiem Mūzikas akadēmijā. Viņu leksikā jēdziens jaunā mūzika tiek pretstatīts pagātnes mūzikai. Aicināju abus skaņražus uz sarunu par jaunās mūzikas būtību un attiecībām ar klausītāju.

– Kas īsti ir jaunā mūzika?

Mauro Lanca: – Manuprāt, nav nekādu pamatprincipu vai kaut kā tamlīdzīga. Jaunās mūzikas estētika ir atšķirīga no iepriekšējās. Mēs varam teorētiski analizēt veco mūziku, no kuras mūs šķir pietiekama laika distance. Šobrīd kultūra un arī mūzika ir ārkārtīgi daudzveidīgas, tajās sastopams pilnīgi viss, sākot ar stingriem kanoniem un tradīcijām un beidzot ar absolūti jaunām idejām un meklējumiem. Jaunā mūzika nepārtraukti attīstās, mainās blakus un kopā ar mums, turklāt gan es, gan Jans Marešs esam šajā procesā līdz ausīm, tāpēc mums to nav viegli definēt. Visvienkāršāk ir pateikt, ka tā ir jūsu un mana laikmeta mūzika.

Jans Marešs: – Mauro jau minēja kultūru daudzveidību un līdzāspastāvēšanu. Protams, ir valstis, kuras kultūras īpatnības ietekmē moderno muzikālo valodu, laikmetīgajā mūzikā parādās identitātes atspulgi, kas saistīti ar raksturu, reģionu vai konkrētām pazīmēm. Franču mūzikai, piemēram, raksturīgi izrotājumi un rotaļīgs vieglums, vācieši vairāk ir strukturālisti, un tas nenoliedzami parādās arī laikmetīgajā mūzikā. Nevar noliegt, ka Rietumeiropas kultūrai ir kopīgas saknes un kopīga muzikālā valoda, kopīga kodēšanas sistēma – nošu pieraksts. Kopīgās struktūras ir atpazīstamas. Taču jaunā mūzika it kā paceļas tam visam pāri, iedomātā izplatījumā.

Šobrīd līdzās tiek lietoti divi jēdzieni – jaunā mūzika un laikmetīgā mūzika. Tās ir pavisam atšķirīgas lietas. Jaunā mūzika ir elektroniskā mūzika, datormūzika, un tai ir pilnīgi atšķirīgs pieraksts, tā ir cita nošu raksta tradīcija. Mūzikas konstruēšana, struktūru veidošana ir pilnīgi citāda nekā laikmetīgajā mūzikā.

– Jūs abi festivālā Arēna tiekat pieteikti kā Parīzes Mūzikas un akustikas pētījumu centra IRCAM komponisti. Ko nozīmē piederēt pie IRCAM?

Mauro Lanca: – Bieži dzird runājam par IRCAM estētiku mūzikā. Taču man šķiet, ka šo jēdzienu ir izdomājuši institūta pretinieki, tie, kas to nesaprot un neatbalsta. Varbūt tas ir tikai mans personīgais viedoklis, bet katra komponista mūzika ir individuāla, lai arī jaunajā mūzikā, tāpat kā pagātnes mūzikā, var mēģināt saskatīt dažnedažādas kopīgas iezīmes. Lai arī Francija ir diezgan konservatīva zeme, kur gan no klausītāju, gan no valsts puses joprojām priekšroka tiek dota pagātnes klasikai, IRCAM mēs mēģinām pilnveidot un apvienot instrumentālās un elektroniskās mūzikas pierakstu, radīt jaunu sistēmu, kurā mūsdienu komponists vienlīdz labi var strādāt gan ar akustiskajiem instrumentiem, gan modernajām tehnoloģijām.

Jans Marešs: – IRCAM patiesībā ir nevis iestāde, bet tāds liels projekts. Komponisti, kā mēs ar Mauro, patiesībā it kā nemaz nepieder IRCAM, viņi ir institūta viesi, kurus ielūdz, lai radītu kādu darbu, veiktu kādu projektu. Tas var notikt reti un bieži. Ir tādi komponisti, kas izmanto jau esošās tehnikas un tehnoloģijas, un ir tādi, kas nodarbojas ar muzikāliem pētījumiem, jaunu mūzikas programmu izgudrošanu un pielāgošanu lietotājiem. Būtībā tie pirmie ir ražotāji, bet otrie – zinātnieki.

Mauro Lanca: – Tādi gadījumi, kad viens cilvēks nodarbojas gan ar pētījumiem un programmām un ar mūzikas rakstīšanu, ir ļoti reti, dialogs starp šīm grupām ir ļoti svarīgs.

– Abi esat mūzikas radītāji jaunās mūzikas laukā. Vai, rakstot mūziku, jūs domājat arī par klausītājiem? Vai ir svarīgi, vai jūsu darbus klausās, uztver un saprot?

Mauro Lanca: – Ļoti individuāls jautājums. Es rakstu mūziku sev. Kaut ko klausos, mēģinu, meklēju sev visinteresantāko skanisko ainu. Rakstu tādu mūziku, kādu pašam patiktu klausīties. Taču man, protams, var patikt arī tāda mūzika, kādu nekad nebūšu spējīgs uzrakstīt. Mūzika raksturo komponista personību, tā lieliski parāda, kas mēs esam patiesībā. Un kuram tad mūsdienās galvā ir tikai skaistas, precīzas šūnveida struktūras? Tur ir viss kaut kas.

Jans Marešs: – Piederu paaudzei, kas atšķirībā no jaunās ļoti daudz domā par jaunās mūzikas komunikatīvajiem aspektiem. Jaunā mūzika īsti netiek rakstīta klausītājiem. Taču tā nevar arī pastāvēt bez publikas intereses, jo mēs dzīvojam pasaulē, kur mūzikas projektiem naudu piešķir valsts vai kāda institūcija. Tāpēc mēs dabiskā ceļā attālināmies no vissarežģītākās eksperimentālās mūzikas. Iespējams, tādējādi tiek piekrāpta viena publikas daļa, kas alkst kaut kā īpaša un nebijuša, taču tādi ir komunikācijas noteikumi. Rakstot mūziku, man komunikatīvais aspekts ir papildu parametrs – gan izmantojot kompozīcijā dažādas sarežģītības elementus, gan saskaņot muzikālo valodu un struktūru ar iecerēto sarežģītības pakāpi. Tas nenozīmē, ka mūzika būtu primitīva vai tajā nebūtu nekādu meklējumu, taču bieži vien visskaistākais kompozīcijas slānis var šķist ārkārtīgi vienkāršs. Komunikatīvajā līmenī parādās mūzikas arhetipi vai skaņas, kas piesaista klausītāja uzmanību. Jebkuras mūzikas pamatā ir noteikta struktūra. Klausoties pagātnes mūziku, mēs šīs struktūras dzirdam tīrā veidā. Es piekrītu Mauro, ka komponisti raksta sev, taču jāatzīst tomēr – mēs visi vēlamies publikas mīlestību. Esmu diezgan elastīgs un spēju komponēt ļoti dažādi, pat varētu rakstīt mūziku Holivudas filmām, visādiem džeimsiem bondiem, un tas man nemaz neliktos nepieņemami. Taču es zinu, ka manu mūziku mīl cilvēki, kas mīl tehno, roku, alternatīvo mūziku un neuzskata, ka mūzika beidzas ar Verdi.

– Vai jaunās mūzikas klausītājam, nākot uz koncertu, jābūt sagatavotam?

Mauro Lanca: – To ir grūti pateikt. Es pat nezinu, ko īsti jaunajā mūzikā vajadzētu saprast. Man šķiet, ka tie, kas apmeklē jaunās mūzikas koncertus, arī festivālu Arēna, pārsvarā nāk aiz ziņkāres. Arī es eju uz tiem tādēļ, ka vēlos dzirdēt kaut ko jaunu, agrāk nedzirdētu. Es pats tieši tāpēc sāku aizrauties ar jauno mūziku. Mūzikā vēl ir daudz iespēju un neatklātu horizontu, kas turpinās pārsteigt gan mūs – skaņražus, gan arī klausītājus. Gluži tāpat, kā savulaik valodniecībā visus pārsteidza Noama Čomska ģeneratīvā lingvistika. Esmu savulaik studējis lingvistiku, un man patīk meklēt sakarības starp mūziku un valodu. Cik man zināms, tādu mūziķu nav daudz. Taču atbildēt uz jautājumu, vai jaunās mūzikas klausītājam nepieciešama īpaša sagatavotība vai nē, es nevaru, jo tas nozīmētu mēģinājumu attīstīt jaunu teoriju, taču tam esmu par vāju.

– Jan, jūs esat rakstījis mūziku Renē Klēra mēmajai filmai Iemidzinātā Parīze. Kādas šajā gadījumā ir vizuālā materiāla un skaņu pasaules attiecības?

Jans Marešs: – Tā ir ļoti stipra saplūšana. Patiesībā pati Renē Klēra filma ir ļoti dinamiska un muzikāla, jo viņš strādā ar laiku. Kinematogrāfija kā tehnika šajā darbā pieder pie personāžiem, tā piedalās stāstījumā. Es izmantoju to pašu principu savā partitūrā. Mūziķi, katrs instruments ir filmas personāžs, daļa no šīs iedomātās realitātes. Elektronika mēģina attēlot skaņās uz ekrāna notiekošo. Mūzika nav tikai attēlu fons, lai gan Iemidzināto Parīzi būtu grūti atskaņot bez filmas. Tas ir viens veselums, mūzika psiholoģiski turpina attēlu un papildina to klausītāja apziņā, pievienojot vēl vienas maņas – dzirdes – iespējas.

– Kāpēc daudzi slaveni mūziķi atsakās spēlēt jauno un pat laikmetīgo mūziku?

Jans Marešs: – Tas ir intereses trūkums, konservatīvisms un slinkums. Slinkums tāpēc, ka jauno mūziku mācīties un spēlēt nav viegli.

Mauro Lanca: – Tas, protams, ir arī gaumes un patikas jautājums. Taču jāņem vērā, ka izpildītājmākslinieks vairāk nekā komponists barojas no publikas atzinības, tāpēc bieži vien redzami mūziķi, kas deklarē, ka mūzika beidzas ar Verdi, bet paši piedalās varietē uzvedumos. Taču gados jaunie profesionālie mūziķi ar atsevišķiem izņēmumiem arvien vairāk pievēršas jaunajai mūzikai.

– Ko jūs domājat par tā saukto klasisko mūziku, ko paši dēvējat par pagātnes mūziku?

Mauro Lanca: – Lielākā daļa mūziķu, kas nodarbojas ar jauno mūziku, savulaik studējuši klasisko mūziku, un tā mūsu darbā ir nemitīgi klātesoša. Daudzi arī nepārtraukti izmanto pagātnes mūziku kā izejas punktu, atsaucas uz saknēm, taču es neesmu tas tips. Man nenoliedzami ir autoritātes arī pagātnes mūzikā – piemēram, Skrjabins. Tā kā pats savulaik studēju klavierspēli, Skrjabina darbi mani vienkārši fascinē, tajā pašā laikā Šopenu es laikam nekad nespēšu spēlēt... No laikmetīgās mūzikas komponistiem man patīk nu jau par klasiķiem kļuvušie Ģērģs Ligeti, Ianis Ksenakis, Edgars Varēzs.

Jans Marešs: – Kā jau teicu, mēs vienmēr paliekam saistīti ar pagātni. Taču tas ir ļoti individuāli. Es dievinu klasisko mūziku, īpaši atsevišķus Mocarta darbus, taču mani kā komponistu noteikti vairāk ietekmējusi manas jaunības mūzika – roks, džezs. Atšķirībā no Mauro es to neesmu apguvis kā izpildītājs, manas zināšanas ir teorētiskas. Visinteresantākā man šķiet senā mūzika – tā it kā ir vienkārša, bet reizē ļoti piepildīta, gluži kā daļa jaunās mūzikas opusu.

– Kā patīk festivāls Arēna?

Mauro Lanca: – Esmu patīkami pārsteigts. Latvijā ir izcili mūziķi ar elastīgu domāšanu un lieliskām dotībām jaunās mūzikas radīšanā un interpretēšanā.

Jans Marešs: – Es Arēnā piedalos jau otro gadu, un ir liels prieks, ka man jau ir savi skolnieki, ar kuriem atkal tiekos meistarklasēs Mūzikas akadēmijā. Man patiktu, ja pēc iespējas ātrāk tiktu pilnveidots jaunās mūzikas entuziastu tīkls arī Eiropas ziemeļu un austrumu daļā. Jaunā mūzika Eiropas ziemeļaustrumos ir ļoti dzīvotspējīga, tikai mums trūkst komunikācijas ar kolēģiem. Es ceru, ka Arēnas budžets nākotnē tiks palielināts un festivāls iekaros Eiropas kultūras telpu. Mākslinieki ir talantīgi, taču lēmums par jaunās mūzikas atbalstīšanu vai neatbalstīšanu bieži vien ir politisks. Diemžēl.

***

Jans Marešs (1966)

- Dzimis Monako, mācījies Bērklija mūzikas koledžā Bostonā un Džuljarda skolā Ņujorkā

- 1994. nokļūst Parīzes Mūzikas un akustikas izpētes institūtā IRCAM un mācās pie Tristana Miraija

- Savulaik aizrāvies ar džezu un roku, bet šobrīd ir viens no populārākajiem mūsdienu mūzikas komponistiem un moderno tehnoloģiju pārzinātājiem

***

Mauro Lanca (1975)

- Dzimis Venēcijā, pastāvīgi dzīvo Parīzē

- Studējis lingvistiku, klavierspēli un muzikoloģiju. Viens no mūsdienu interesantākajiem elektroakustiskās, vokālās un kamermūzikas komponistiem un pētniekiem

- Kopš 1999. gada strādā Parīzes Mūzikas un akustikas izpētes institūtā IRCAM kā pētnieks un pasniedzējs

- Kopš 2004. gada pasniedz datormūziku Kueno konservatorijā (Itālija)