Baltijas jūrā zvejas laivu esot vairāk nekā zivju, tāpēc jau kopš iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gadā Latvijai kļuva pieejama Eiropas programma, kuras ietvaros Brisele maksā kompensācijas Latvijas zvejniekiem par kuģu sagriešanu metāllūžņos. Ko tas mums ir devis un kas noticis ar vienu Latvijai kā jūras valstij raksturīgo arodu? Kurš par savas laivas sagriešanu saņemtos tūkstošus ir ieguldījis jaunā biznesā, un cik daudzi naudu izmantojuši, lai dzīvotu lepnākā mājā un brauktu ar greznu auto?
Zvejniecība Latvijā ir Eiropas Savienības nākamais upuris. Brisele sekmīgi iet to pašu ceļu, kādā panāca cukura ražošanas nozares iznīcināšanu. Lai atbrīvotu lielāku tirgus daļu citiem, Eiropas Savienība kārdina – slēdziet biznesu un saņemsiet dāsnu kompensāciju.
Taču, lai novestu līdz vēlmei padoties, Latvijas zvejniekus vispirms nomoka ar nozvejas kvotu būtisku samazināšanu, lai iešana jūrā kļūtu neizdevīga. Tieši šonedēļ Eiropas Savienības Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padome nākamajam gadam vēl vairāk samazināja atļauto nozvejas apjomu brētliņām, mencām un lašiem. Tas nozīmēs vēl vairāk samazināt zvejas dienu skaitu.
Inārijs Voits, Latvijas Zivsaimnieku asociācijas priekšsēdētājs, secina, ka kuģu dīkstāve ir pārāk ieilgusi: «Kuģi jau maija vidū tiek likti praktiski dīkstāvē – maijs, jūnijs, jūlijs, augusts, citas firmas pat septembrī nelaiž kuģus jūrā. Iedomājieties, ja kvotu samazina par trīs vai četriem tūkstošiem, tas nozīmē, ka tā ir visas Latvijas flotes viena mēneša nozveja. Faktiski visa flote uz mēnesi būtu jāaptur...»
Eiropas Savienības ierobežotās nozvejas kvotas ir viens no iemesliem, kamdēļ Latvijas zvejnieki priecājas, ja kāds no viņu vidus pārtrauc biznesu.
No kādreizējiem 132 zvejas uzņēmumiem palikuši vairs tikai 32. Tuvāko gadu laikā palikšot vien 20.
«Bizness koncentrēsies. Tā firma, kurai ir mazs limits, viņu pārpirks spēcīgākais, kas gribēs tālāk cīnīties par savu eksistenci, bet tas mazais, nespējīgs konkurēt, ir bez izvēles – vai nu jābankrotē, vai jāpārdodas, saņemot kaut kādus līdzekļus par kuģi, vai jāieiet kādā spēcīgākā firmā,» domā Inārijs Voits.
Apmaiņā pret Eiropas Savienības kompensācijām šo astoņu gadu laikā sagriešanai metāllūžņos atdotas 158 komerczvejas laivas un kuģi. No tiem 87 piekrastes un 71 aiz piekrastes zonā zvejojošs kuģis.
«Krišjānis Valdemārs apgrieztos kapā otrādi...»
Ainažu jūrskolas muzejā saka - ja jūrskolas dibinātājs un «latvji, brauciet jūriņā» iedrošinātājs Krišjānis Valdemārs uzzinātu, ka Eiropas Savienības kompensāciju naudas smarža zvejniecību kā piekrastes kultūridentitāti sagriež metāllūžņos, viņš noteikti apgrieztos kapā otrādi.
«Valdemāram tas noteikti nenāktu prātā, ka latvietim var likt atteikties no jūras. Tas ir tā kā likt atteikties no mātes. Tas būtu viņam grūti izskaidrojams,» komentē Ainažu jūrskolas muzeja direktore Iveta Erdmane.
Muzeja pagalmā parādījušies divi jauni eksponāti – dzenskrūves no Kuivižu un Salacgrīvas nesen sagrieztajiem kuģiem. Te ironizē –
drīz visa Vidzemes piekraste būšot viens liels jūrniecības muzejs.
«Sajūtas jau ir diezgan skumjas. Pēdējais un sagriezts. Kuģis, kas kādreiz šeit brauca pa piekrasti zvejā. Un tā pukšķēšana, kad viņi vēlu vakarā ar reņģēm brauca krastā, bija patīkama maiga sajūta,» atceras Ainažu jūrskolas muzeja direktore Iveta Erdmane.
Latvijas Zivsaimnieku asociācijas nostāja varētu sākotnēji pārsteigt. Tā vēlas vēl mazāku zvejnieku skaitu. Lielo zvejas firmu interesēs ir svarīga konkurentu pazušana lielākas peļņas un kvotu pārdales dēļ.
Desmit gadu laikā kompensācijās par zvejas kuģu sagriešanu kopā izmaksāti 28,5 miljoni eiro
«Es visu laiku esmu bijis par kuģu sagriešanu metāllūžņos un turpināšu šo politiku arī uz priekšu. Pie šiem limitiem mums vēl ir lieki kilovati, lieka tonnāža, pēc būtības vajadzētu vēl vairāk sagriezt kuģus,» uzskata Latvijas Zivsaimnieku asociācijas priekšsēdētājs Inārijs Voits.
Un paši zvejnieki bijuši diezgan naski sagriezēji, jo atsevišķos gadījumos kompensācijas ir lielākas nekā viņu prognozētā nozvejas peļņa. Šo desmit gadu laikā kompensācijās par zvejas kuģu sagriešanu kopā izmaksāti 28,5 miljoni eiro.
Visvairāk – 24 miljonus eiro saņēmušas aiz piekrastes zonas zvejojošas saimniecības. Šajā grupā mazākā kompensācija bijusi 151 tūkstotis, bet lielākā – viens miljons eiro, bet vairumā gadījumu saņemti trīssimt četrsimt tūkstoši eiro.
Kompensācijās saņemto tūkstošu izlietošanas liktenis bijis dažāds.
Ko zvejnieks dara ar saņemto kompensācijas naudu?
Skultes ostā bāzētais zvejas uzņēmums «Varita» sagrieztā kuģa naudu ieguldīja atlikušo divu tehniskā uzlabošanā un zivju pirmapstrādes ceha būvniecībā. Tas ļāvis pieņemt darbā vēl pat 20 cilvēkus. Arī citi lielie uzņēmumi naudu ieguldījuši ostas infrastruktūras attīstībā.
Ilmārs Lielmanis, zvejnieks, SIA «Varita» valdes loceklis: «No malas varbūt likās, ka, sagriežot zvejas floti, zvejnieki teiks ardievas jūrai, bet īstenībā iznāca tāds kā izrāviens, jo zvejnieki to naudiņu, ko par tiem kuģiem saņēma, ielika attīstībā, un līdz ar to attīstība notiek visu laiku.»
Lapmežciema piekrastes zvejnieks Augusts Kļava savus 82 gadus varēja arī nesagaidīt, ja savu vecāko zvejas laivu nebūtu atdevis sagriešanai un saņēmis kompensāciju.
«Par to
es saremontēju sirdi, tāpēc esmu dzīvs, ka to laivu sagrieza.
Laivas sagriešana man deva, nu varēja sirds operāciju iztaisīt, varēja mazdēlu izskolot, palīdzēt mazmeitai, kurai ir trīs bērni. To, ka tie politiķi plātās, ka viņi daudzbērnu ģimenēm kaut ko palīdz, viņi neko nepalīdz,» stāsta piekrastes zvejnieks Lapmežciemā Augusts Kļava.
Par katru no līdz šim Latvijā 87 sagrieztajām piekrastes laivām kompensācijās izmaksāti no 23 līdz 117 tūkstošiem eiro. Vairumā gadījumu tie ir vismaz 40 tūkstoši eiro. Cik saņēma Augusts, viņš neatklāj, taču to dalījis ar pārējiem jūras biedriem.
Kā kompensāciju tērēt, līdz 2010. gadam bija pašu saņēmēju ziņā. Tad Zemkopības ministrija saprata – vairāki zvejnieki to vienkārši notērē, piemēram, īslaicīgā luksusa dzīvesstilā, un tamdēļ ieviesa ierobežojumus – 50% no kompensācijas jāiegulda vienalga kādā biznesā.
«Lai mēs stimulētu tautsaimniecību. Tas bija krīzes gads. Tad radās šī doma, ka mums ir jāpieliek kaut kas spēcīgāks, lai tā naudiņa aiziet atpakaļ tautsaimniecībā,» stāsta ZM Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš.
Taču Lapmežciema piekrastes zvejnieks Augusts tāpat kā citi zvejnieki
ne mirkli nenožēlo laivas sagriešanu un to uzskata par labu piedāvājumu.
Daudz absurdāki esot visādi zvejas liegumi.
Piekrastes zvejniekus nesadzird...
Ja reiz zvejas laivas un kuģi ir iznīcināti, sagriezti, tad jaunus Latvijā vairs nedrīkst reģistrēt, un to par lielāko absurdu nosauc piekrastes zvejnieki, kuriem līdz ar to ir liegums turpināt attīstīt savu biznesu.
Vidzemes piekrastes zvejnieks Svētciemā gribētu nopirkt papildu zvejas laivu, pieņemt darbā cilvēkus, lai varētu izmantot visus 40 zvejas murdus. Taču
Briseles regulas liedz Latvijā reģistrēt jaunas zvejas laivas.
«Piekrastes zvejniecība galīgi palikusi uz iznīcības robežas. Vidzemē mēs esam, nu, 10-15 zvejnieki palikuši. Ja tas tā turpināsies, tad nebūs kā tādu. Mūsu politiķi nedara neko, lai palīdzētu mūsu uzņēmējiem, viņi ir burta kalpi un neiedziļinās pat tajā problēmā. Piekrastes zvejniekus nedzird neviens,» uzskata piekrastes zvejnieks, SIA «Mistrals» īpašnieks Roberts Ķirsis.
Zvejniecība palikusi par slēgto klubiņu. Ja kāds pilnīgi no jauna vēlētos atvērt zvejas uzņēmumu, tas nebūtu iespējams. Vienīgā iespēja – pārpirkt kādu jau esošo vēl nesagriezto laivu.
Taču Zivsaimnieku asociācija ir pret jaunu zvejnieku nākšanu klāt.
Lielākoties sagriezti 30 un 40 gadus veci kuģi, kuri jebkurā gadījumā vēlāk būtu pārvērtušies par vrakiem ostu piestātnēs, un tad jau zvejniekiem pašiem nāktos maksāt par šo metāla līķu dīkstāvi. Tamdēļ zvejnieki laivas un kuģus atdeva sagriešanai un vēl saņēma kompensācijas. Zemkopības ministrija gan tagad atzīst - palicis pārāk maz aizpiekrastes joslas kuģu – 64, nu tāpēc šis būs pats pēdējais gads, kad pieejams pēdējais pusmiljons eiro. Jaunajā Eiropas Savienības fondu apguvē kuģu sagriešana ir pilnībā izņemta no plāna.