Bijušais DP šefs Reiniks palīdz kooperatīvam tikt galā ar nepaklausīgiem zemniekiem

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ekrānšāviņš no TV3 video

Latvijas biešu audzētājs, kas, piesaistot lauksaimnieku kooperatīvu, ar Eiropas fondu atbalstu izbūvējis apjomīgu ražotni, nonācis grūtībās un saskāries ar īpatnējām metodēm - kooperatīvs vērtīgās iekārtas grib paturēt, biedējot zemnieku ar vīriem melnos džipos un pārņemšanā iesaistot bijušo Drošības policijas ģenerāli Jāni Reiniku, svētdien vēstīja TV3 raidījums «Nekā personīga».

Ar iestāšanos Eiropas Savienībā lauksaimniekiem sākās zelta laiki - šie uzņēmēji saņem tādu atbalstu, par ko citi var tikai sapņot. 2012.gadā ražošanu sāka biešu pārstrādes rūpnīca Bauskas rajona Brunavas pagastā, 75% no ieguldītajiem gandrīz 5 miljoniem eiro sedza Eiropa, pārējo - lielākais Latvijas biešu audzētājs Gints Druseiks.

Lai tiktu pie ražotnes, projektā bija jāiesaista lauksaimnieku kooperatīvs, jo citādi Eiropas naudu nevarēja saņemt. Rūpnīca ir uzcelta, biešu pārdošana veicās, un uzņēmums piektdien pat saņēma Zemkopības ministrijas konkursa «Sējējs 2016» balvu. Tomēr zemniekam nesokas un viņš visu var zaudēt.

Kooperatīvs vērtīgās iekārtas grib paturēt, biedējot zemnieku ar vīriem melnos džipos un pārņemšanā iesaistot bijušo Drošības policijas ģenerāli Jāni Reiniku.

Savus dzimtas īpašumus Bauskas rajona Brunavas pagastā Druseiku ģimene atguva 1990.gadu sākumā. Tas pamudināja viņus pievērsties zemkopībai. «Sāku ar 21 hektāru zemes un sākām nodarboties ar dārzeņu audzēšanu. Toreiz dārzeņu audzēšana bija topā, burkāni, kāposti, kartupeļi, galda bietes,» stāsta ZS «Paegļi» īpašnieks Dainis Druseiks.

Dārzeņi prasīja pārāk lielu uzmanību un darba rokas, tāpēc Dainis Druseiks ap 2000.gadu pievērsās graudaugiem un rapsim. Dārzeņu audzēšanu pārņēma dēls Gints Druseiks. Viņa uzņēmums

«Jaunkrasti» ir starp lielākajiem biešu audzētājiem Latvijā, atvēlot tām 120 hektārus zemes.

Jau no sākuma Gintam Druseikam bija skaidrs, ka ar neapstrādātiem dārzeņiem neko nenopelnīs, ka jāražo patērēšanai gatavs produkts. Viņš izlēma ražot bietes, kas tvaicētas iepakojumā, tādējādi saglabā uzturvērtību un ilgi glabājas. Tik lielas naudas, lai ražotni uzbūvētu paši, Druseikiem nebija, taču viņu saimniecība bija viena no zemnieku kooperatīva «Baltijas dārzeņi» dibinātājiem, tāpēc varēja pieteikties Eiropas naudām.

2000.gadu beigās bija pieejamas speciālas programmas lauksaimnieciskās ražošanas atbalstam. Par uzceltu ražotni Eiropa atmaksāja 75% no projekta summas. Ražotne izmaksāja 4,8 miljonus.

3,6 miljoni bija Eiropas fondu nauda, 1,2 miljonus ieguldīja Druseiku ģimene, taču ražotnes īpašnieki skaitās kooperatīvs «Baltijas dārzeņi»,

jo tādi bija atbalsta programmas nosacījumi.

«Ļoti daudz šajā projektā ieguldīts. Sākotnēji es un mani draugi, mana ģimene šeit esam ieguldījuši 1,2 miljonus, kas gulstas uz maniem pleciem. Tad vēl paralēli viss iepriekšējais - četri gadi, kad rūpnīca darbojās, katru gadu šeit tika investēts un investēts - ne tikai nauda, bet arī laiks. Ļoti daudz esmu piedalījies katrā punktā, pamatus esmu betonējis, zemi esmu vedis, racis. Pilnīgi visu procesu – cehā strādājis ar strādniekiem, krāvis kastes, lai tas viss notiktu,» stāsta SIA «Jaunkrasti» valdes loceklis Gints Druseiks.

Sākumā sadarbība ar kooperatīvu zemniekus apmierinājusi. Druseiki audzēja, vārīja un fasēja bietes, «Baltijas dārzeņi» uz tām līmēja populāro «Ezerkauliņu» preču zīmi un meklēja pircējus.

Visa rūpnīcas produkcija bija jāpārdod caur kooperatīvu, bet kooperatīvs par savām pūlēm iekasēja fiksētu maksu.

Zemnieka sapnis ir piepildījies - pieprasījums pēc «Jaunkrastos» audzētajām un sagatavotajām bietēm aug, taču saimnieka cerības uz krietnu peļņu ir izgāzušās. Tās vietā pie viņa brauc vīri melnos džipos un biznesu viņš var pazaudēt.

Jau drīz biešu audzētāji saprata, ka ir kļūdījušies aprēķinos.

Uzbūvētā finanšu shēma rūpnīcu dzina bankrotā.

Vārīto biešu pašizmaksa bija aprēķināta pārāk zema, bet ekskluzīvais pārdošanas līgums neļāva sameklēt izdevīgākus pircējus.

Līgumi saslēgti tā, ka bez kooperatīva piekrišanas zemnieki neko nedrīkst.

«Kooperatīvs sākotnēji solīja lielāku apjomu tirgot un šo apjomu nevarēja pārdot. Pirmos divus gadus nācās šīs te bietes lielos daudzumos nopūdēt, kas katru gadu radīja zaudējumus. Gan tas, ka piecenojums ir ļoti liels pret to produktu, ko mēs pārdodam,» skaidro Gints Druseiks.

Pārdošanas apjomi uzņēmumam auga, bet nepietiekami, uzkrājās parādi.

Šogad kooperatīvs no biešu audzētājiem ieturējis vairāku gadu laikā uzkrātu parādu, tāpēc uzņēmums palika bez apgrozāmajiem līdzekļiem.

Zemnieki saprata, ka paši galā netiks, un piesaistīja finanšu ekspertu.

«Pēc rūpīgas analīzes esmu nonācis pie secinājuma, ka ar tādiem nosacījumiem zemnieks nav spējīgs pelnīt. Pārāk liels uzcenojums, kas neatbilst tirgus situācijai. Uzcenojums nav ekonomiski pamatots,» uzskata aktīvu pārvaldnieks, finanšu eksperts Artūrs Rubenis.

Bernis ir pārliecināts, ka biešu audzētājam nav bijusi pieredze un zināšanas, tāpēc viņi no paša sākuma piekrituši neizpildāmiem nosacījumiem.

Tā turpinot, vērtīgā ražotne bankrotētu gada laikā. Zemnieki un jaunais finansists devās pie kooperatīva uz pārrunām. Prasīja samazināt fiksēto kooperatīva piecenojumu, lai uzņēmums nebankrotētu un spētu samaksāt parādus. Kooperatīvs nepiekrita.

Neilgi pēc pārrunām pie uzņēmuma parādījās tumšas krāsas apvidus auto un tā pasažieri pieteicās rūpnīcu sargāt.

«Bija atbraukuši divi vīrieši ar džipu. Teica, ka viņiem te ir objekts, kas jāsargā. Mēs viņiem smuki palūdzām, lai viņi aizbrauc, un uzrakstījām policijai. Ka šeit ir sveši cilvēki, kas grib mūs.. Un viņi nepateica, no kuries viņi ir. Bija pilnīgi anonīmi un gribēja sargāt objektu. Mēs reāli nepiekrītam, ka šeit atnāks sveši cilvēki un komandēs, ko mums jādara, kas drīkst ienākt, kas nedrīkst ienākt, kādu produkciju laist ārā, kādu nelaist.

Tā ir tīra varas pārņemšana uzņēmumā,»

uzsver Gints Druseiks.

Izrādījās, ka tumšo auto sūtījis kooperatīva «Baltijas dārzeņi» vadītājs Kaspars Brunovskis.

Pēc dažām dienām rūpnīcā uz pārrunām ieradās arī viņš pats.

Brunovski pavadīja bijušais drošības policijas priekšnieks ģenerālis Jānis Reiniks un vēl kooperatīva algots privātdetektīvs.

Tomēr zemnieki joprojām atteicās no apsardzes, un delegācija aizbrauca. Pagājušajā piektdienā Ginta Druseika tēvs Dainis devās uz tikšanos. Paša mašīna bija salūzusi, tāpēc brauca ar dēla auto.

«Ieraudzīju, ka mirkšķina aizmugurē mašīna uguņus. Es domāju, ka man ir riepa caura aizmugurē. Un es apstājos lēni ceļa malā. Kamēr izkāpu, viens jaunietis bija pienācis klāt. Uz gadiem 30 - 35, mana auguma. Zolīdi ģērbies. Es viņam uzreiz teicu, laikam kāda riepa caura. «Nē,» viņš teica, «ar jums vajadzētu aprunāties. Atnāciet uz manu mašīnu.»

Aizgāju viņu mašīnā, apsēdos šoferim aizmugurē, un viņi teica: «Jums ir problēmas ar biznesu»,»

notikumu gaitu atstāsta D.Druseiks.

Vīri neatklāja, kas viņus sūtījis, - zemniekam esot «labvēļi». Par šo gadījumu viņš vērsies policijā.

Zemnieki pieļauj, ka notikušais saistāms ar attiecībām ar kooperatīva «Baltijas dārzeņi» vadības aktivitātēm.

Citu konfliktu viņiem neesot.

Kooperatīvu «Baltijas dārzeņi» 2005.gadā dibināja piecas zemnieku saimniecības, bet to vada viena ģimene - zemnieku saimniecības «Ezerkauliņi» īpašnieks Kaspars Brunovskis, viņa brālēns Jānis Bušs un māsa Kristīne Brunovska-Marinaki. Brunovskis ir turīgs un ietekmīgs uzņēmējs. Viņš ir īpašniekos daudzām saimniecībām un pārstrādes uzņēmumiem, tajā skaitā lielākajam gurķu un tomātu audzētājam - sabiedrībai «Mārupe». Viņš vada arī biogāzes ražošanas uzņēmumu «Zaļā Mārupe».

Brunovskis noliedz, ka censtos Druseiku biznesu nogremdēt. Zemnieki paši vainīgi, ka kļūdījušies aprēķinos un piekrituši kooperatīva nosacījumiem.

Melnais džips pie vārtiem esot pārpratums.

«Nebija pareizi, mēs to arī izrunājām ar viņiem, nebija pareizi bez paziņošanas braukt skatīties. Bet nu kā – garām braucām, iebraucam paskatīties, kas būs jāsargā. Eu, man tikko zvanīja, man būs jāapsargā Paegļi. Jo tā saucās tā vieta. Nu loģiski, ka mašīna piebrauca apskatīties. Nu, ja pie vārtiem piebrauktu, vai es panikā skrietu? Nu, piebrauca apskatīties, kas man būs jāsargā. Viss,» apgalvo Brunovskis. Par Daiņa Druseika apturēšanu uz ceļa viņš nekā nezinot.

Vārīto biešu bizness ir perspektīvs. Druseiku rūpnīca ir jaudīgākā, kas Latvijā ražo šo produktu.

Lai projekts atmaksātos, mēnesī jāpārdod 300 tonnu biešu. Pieprasījums šobrīd ir daudz lielāks.

«Mēs kā muļķa zemnieki esam ieguldījuši naudu, esam izveidojuši uzņēmumu, kurš var sākt pelnīt, jo nu jau ir atrasts tirgus, bet beigu beigās izrādās, ka nekas nesanāk,» nopūšas G.Druseiks. Druseiki nevēlas pieņemt kooperatīva apsardzi, bet cer izvilkt līdz projekta uzraudzības perioda beigām un sākt bietes tirgot paši. Kooperatīvam tas nepatīk. Brunovskis uzskata, ka zemnieki var netikt galā ar sarežģīto situāciju.

«Mēs gribējām uzlikt apsardzi, lai nepieļautu, ka viņš kādā aptumsumā vienkārši izdala savu krājumu!» apgalvo Brunovskis. Nekā citādi kooperatīvs savam dibinātājam pretī vairs nenāk. Brunovskis nevēlas, ka «Jaunkrasti» no kooperatīva aizietu: «Mēs kooperatīvā skatāmies, cik tu kooperatīvam pienes. Un tik tev arī ir atdeve. Mēs procentuāli rēķinām. Tad, kad tu saņem investīciju, tu izveido ražošanu un tev parādās tonnas, un tu no katras tonnas dažus centus atstāj kooperatīvam par kooperatīva darbību, par uzturēšanu. Tas ir ne jau peļņai, tā ir uzturēšana. Tas ir – samaksāt algas personālam visam, kas ir grāmatvedība, personāldaļa, tirdzniecība, transports. No pirmās dienas ir bijusi doma tāda – iestāties kooperatīvā, saņemt Eiropas naudu un pēc tam... Nav tas mērķis mūsu!» stāsta Brunovskis.

Priekšā vēl nopietnas sarunas par iekārtām.

Pēc dokumentiem viss pieder kooperatīvam. Noruna, ka iekārtas piecu gadu laikā pāriet zemniekiem, uz papīra nav fiksēta.

«Tā ir mūsu džentlmeņu vienošanās,» atzīst Gints Druseiks.

Kooperatīva pusē ir nauda un iespējas. Padomus viņiem sniedz arī bijušais Drošības policijas priekšnieks ģenerālis Reiniks:

«Mums ir ļoti daudz jautājumu, kur ir vajadzīga šāda cilvēka palīdzība. Cilvēks kā jurists ir nācis mums kooperatīvā kā darbinieks un palīdz risināt daudzus ļoti smagus jautājumus. Tās pašas PVN shēmas. Ka Polijā kāposts maksā 10 centus, bet Latvijā - sešus,» saka Brunovskis.

Šobrīd abi konfliktējošie uzņēmumi ir ieinteresēti, lai biešu vārīšana ne mirkli neapstājas. Ja ražošana pārtrūks, «Jaunkrasta» īpašnieki būs zaudējuši savus ieguldījumus, bet kooperatīvs «Baltijas dārzeņi» riskē ar Lauku atbalsta dienesta prasību atmaksāt saņemto atbalstu 3,6 miljonus eiro.

«Jaunkrasta» dārzeņu pārstrādes iekārtas tagad ir īpaši vērtīgas (iekārojamas), tāpēc ka tik izdevīgus noteikumus, ar kādiem tās iegādātas, turpmāk, visticamāk, neviens nesaņems, jo Eiropas atbalsta projekti beigsies. Pērkot bez Eiropas atbalsta, ražotājs nebūs konkurētspējīgs.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu