Zelts Latvijā (1)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Šobrīd pasaules biznesa prese un darījumu cilvēki gandrīz visi kā sarunājuši "dzied" odas zeltam – ar sevišķu maģisku pievilcību apveltītajam cēlmetālam, kura cenas pasaules tirgū pēdējā laikā uzrāda kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem neredzētus rekordus.

Pēc gadiem ilga pārtraukuma, kad zeltu vairāk uzskatīja par galvenokārt bagātu ļaužu lietotu pašapliecināšanās un statusa simbolu, tas atkal – vismaz šobrīd – pasaulē ir atguvis uzkrāšanas līdzekļa funkcijas.

Par zelta cenu kāpumu pasaulē varējāt lasīt "Mājas Viesa" 26. maija numurā, šoreiz – par to, vai arī Latvijā ir novērojama zelta "renesanse", kāda ir šā dārgmetāla loma valsts finanšu sistēmā un kas notiks ar mūsu zeltu pēc eiro ieviešanas.

– Zelts joprojām veido daļu no Latvijas Bankas ārējām rezervēm. Tas līdzīgi kā ārvalstu valūtas nodrošina lata stabilitāti un veido mūsu valsts nacionālās valūtas segumu, – stāsta Latvijas Bankas Sabiedrisko attiecību pārvaldes vadītājs Mārtiņš Grāvītis. Interesanti, cik lieli šobrīd ir mūsu valsts zelta krājumi? Izrādās, neko lieli nav – to apjomu varētu saukt par nosacīti svārstīgu. – Latvijas Bankas zelta rezervju kopējais apjoms ir 7,7 tonnas. Kopš 1993. gada tas nav mainījies, tomēr jāņem vērā, ka rezervju vērtība mainās atkarībā no zelta cenas. Palielinoties valūtas daļai, bet nemainoties Latvijas Bankas rezervēs esošajam zelta daudzumam, tā īpatsvars un ietekme rezervēs gadu laikā ir mazinājusies. Zelta īpatsvars Latvijas Bankas rezervēs 2006. gada maijā ir aptuveni 6% (89,2 miljoni latu), kas ir mazāk par vidējiem pasaules centrālo banku rādītājiem, – atklāj Mārtiņš Grāvītis.

Zeltam – vairāk emocionāla nozīme

Latvijas Banka šobrīd necenšas iepirkt lielus zelta krājumus un negatavojas tos arī pārdot, jo zelta tirgus ir neliels un nelikvīds salīdzinājumā ar valūtas un vērtspapīru tirgiem. Zelta uzkrāšana valstij ir neizdevīga arī lielo glabāšanas izmaksu un zemo noguldījuma procentu likmju dēļ. Mūsu valsts centrālā banka attieksmē pret zeltu ņem vērā, ka šā cēlmetāla tirgum piemīt kāda nejauka īpatnība – tā cenas dažādu apstākļu ietekmē īsā laika posmā var ievērojami svārstīties, gan strauji ceļoties, gan tikpat strauji krītoties. Ne velti kāda Šveices banka pirms dažiem gadiem pārmaiņas zelta tirgū salīdzināja ar "akrobāta balansēšanu uz naža asmens". Latvijas Bankai kā mūsu valsts finanšu sistēmas stūrakmenim ir būtiski nodrošināt lata stabilitāti – ar valsts valūtas segumu taču žonglēt nekādā gadījumā nedrīkst! Tāpēc tā, izmantojot savā rīcībā esošās iespējas, ir centusies minimalizēt šo svārstību ietekmi uz mūsu valsts zelta rezervju vērtību.

– Zeltam ir vairāk politiska, psiholoģiska un emocionāla nozīme, jo tā rezerves uzkrātas Latvijas Republikas neatkarības pirmajos gadu desmitos, turklāt to tālākais liktenis ir bijis zīmīgs Latvijas vēsturē, – uzsver Mārtiņš Grāvītis.

Patiešām paradoksāli – lai gan mūsu valstī nekad nav bijušas zelta atradnes un mūsu senčiem kaklakungi nekad nav ļāvuši kļūt tik turīgiem, lai viņi tiktu pie bagātīgiem zelta krājumiem, tieši patriotiski noskaņotās tautas savāktais zelts bija viens no 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts pamatakmeņiem. – Viss sākās ar Ivandes Kaijas, latviešu tautā cienītās un mīlētās rakstnieces, aicinājumu ziedot vērtslietas, lai sniegtu atbalstu Latvijas Pagaidu valdībai. Ļaudis uz Latvijas Sieviešu zelta fondu nesa vērtīgas un mīļas personiskās lietas – zelta pulksteņus, laulības gredzenus, zelta briļļu rāmjus, pat zelta zobus, atdāvināja arī zeltā kaltos cara laika rubļus. No šiem brīvprātīgajiem ziedojumiem 1920. gada 20. martā izveidoja Valsts Zelta fondu. Kad 1922. gada 1. novembrī nodibināja Latvijas Banku, tā pārņēma arī tautas saziedotās vērtslietas, kas tobrīd jau aizņēma 99 kastes, sešus čemodānus, trīs grozus un vienu maisiņu. Zelta fondā ieskaitīja arī četrus miljonus zelta rubļu, kurus Latvija dabūja no Krievijas saskaņā ar 1920. gada 11. augusta miera līguma noteikumiem. Tas bija sākums slavenajam un leģendām apvītajam Latvijas zeltam, kura kopējās rezerves pirms neatkarības zaudēšanas veidoja 71,1 miljonu latu, – par Latvijas zelta vēstures interesantajām aizkulisēm stāsta Mārtiņš Grāvītis.

Otrā pasaules kara vētru un Latvijas neatkarības zaudēšanas drūmajās priekšnojautās drošības apsvērumu dēļ lielāko daļu Latvijas zelta deponēja uz ārvalstu bankām. Fakts, ka Latvija savu zeltu glabāja nevis uz vietas, bet Anglijas Bankā, Francijas Bankā, Šveices starptautisko norēķinu bankā, ASV Ņujorkas Federālo rezervju bankā, Maskavai 1940. gadā bija nepatīkams pārsteigums. 1940. gada beigās Rietumu valstu bankās kopumā glabājās ap 10,6 tonnas Latvijas zelta (62,7 miljonu rubļu vērtībā), bet Rīgā atradās 1,6 tonnas zelta (9,5 miljonu rubļu vērtībā). Šobrīd mūsu valsts gan ir atguvusi visu ārzemju bankās deponēto zeltu, izņemot to, ko piecdesmit padomju okupācijas gados iztērēja, uzturot Latvijas un Lietuvas vēstniecības ASV.

Šodien mūsu valsts iedzīvotājam gan ir ļoti maz cerību skatīt "vaigā" Latvijas zeltu, jo tā krājumi šobrīd glabājas ārzemēs – Anglijas un Šveices bankās. Kāpēc? Izrādās, ārvalstu bankās Latvijas zelts var "strādāt", nesot procentus, kas nebūtu iespējams, ja zelts mierīgi gulētu Latvijas Bankas seifā.

Vai zelta cenu "uzliesmojums" pasaulē kaut kā ietekmē mūsu finanšu tirgu kopumā? Mārtiņš Grāvītis uzsver: – Latvijas finanšu tirgum ir minimāla saistība ar zelta cenas svārstībām pasaulē, un vietējā tirgū nav jūtamu seku no zelta cenas kāpuma beidzamajā laikā.

Norēķinos esam pieraduši lietot vai nu papīra naudu, vai arī metāla latus un santīmus. Vai pastāv kāda iespēja norēķināties ar zeltu, jo zelta nauda jebkurai valstij taču ir prestiža lieta? Latvijas Banka 1998. gadā laida apgrozībā zelta simtlatnieku, kura sākotnējā zelta vērtība bija 93 lati, toties šobrīd tā tuvojas jau 200 latiem. Ļoti izdevīgi: to var izmantot gan maksājumos, gan vērtību uzkrāšanai.

Kas notiks ar mūsu zeltu pēc eiro ieviešanas? Saskaņā ar Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem daļu Latvijas zelta rezervju nodos Eiropas Centrālajai bankai (ECB), iekļaujoties tās ārzemju rezervju sastāvā. Paliekot to līdzīpašniece, Latvijas Banka nodošot ECB ārvalstu valūtu un zeltu 165,7 miljonu eiro vērtībā, un paredzams, ka zelta īpatsvars šajā summā būs 15% (aptuveni 25 miljoni eiro jeb 17,6 miljoni latu) – informē Latvijas Banka.

Noteikumi – atviegloti

Interesējoties par zeltu Latvijā, nevarēju atstāt neievērotu jautājumu par to, vai zelta tirgu mūsu valstī kāds kontrolē. Saskaņā ar likumu "Par valsts proves uzraudzību" šī funkcija ir Finanšu ministrijas pārraudzībā strādājošajai Valsts proves uzraudzības inspekcijai, kas pagājušajā gadā vien veica 223 pārbaudes dažādās zelta tirdzniecības vietās.

Latvijā jau daudzus gadus plaukst un zeļ brīvā tirdzniecība ar zeltu, turklāt pie mums zelta uzpircēji tradicionāli nosaka zemākas cenas nekā, piemēram, Londonas biržā. Vēl 90. gados bija spēkā kārtība, ka visām firmām vai privātpersonām, kas vēlējās izgatavot vai realizēt zelta izstrādājumus, bija jāsaņem licence Akcizēto preču pārvaldē, lai varētu veikt precīzu dārgmetālu uzskaiti.

Valsts Proves uzraudzības inspekcijas priekšnieka vietnieks Kaspars Klints stāsta, ka nu jau vairākus gadus šī kārtība ir mainīta un noteikumi darbībām ar zeltu ir stipri atviegloti. Šobrīd tirdzniecību ar dārgmetāliem drīkst sākt pēc saimnieciskās darbības veikšanas vietas reģistrācijas inspekcijā.

Kāpēc atcēla ar dārgmetāliem tirgojošos firmu licencēšanu? – Licencēšana tomēr ir tirgu ierobežojošs pasākums. Dārgmetālus nevar uzskatīt par valstij stratēģiski svarīgu preci, kuras tirgus būtu pastiprināti jākontrolē, – atzīst Kaspars Klints un atklāj, ka šobrīd Latvijā ar zelta un juvelierizstrādājumu tirdzniecību nodarbojas aptuveni 350 – 360 firmas, turklāt to skaits visu laiku mainās. Likums "Par valsts proves uzraudzību" nosaka, ka inspekcijai ir jāaizsargā valsts un patērētāju intereses dārgmetālu izmantošanas jomā.

Kā inspekcija šobrīd pilda šo funkciju? – Tirgus uzraudzības departaments ikdienā pārrauga, lai tirdzniecībā nonāktu tikai tādi zelta izstrādājumi, uz kuriem uzspiesta mūsu valstī noteiktā prove. Tikpat legālas ir arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu neatkarīgo un kompetento iestāžu, kā arī Dārgmetālu izstrādājumu kontroles un zīmogošanas konvencijas dalībvalstu noteiktās proves. Vēl raugāmies arī, lai izstrādājumi būtu marķēti ar zīmītēm, uz kurām norādīts izstrādājuma nosaukums, svars, cena. Darba gaitā esam novērojuši diezgan izplatīto praksi, ka klienti, pasūtot zelta rotu, vienojas ar juvelieri, ka provi neliks. Tā viņi varbūt arī mazliet ietaupa, bet beigās, kad ar izstrādājuma dizainu vai kaut ko citu neapmierinātais pasūtītājs nāk pie mums, nevaram viņam nekādi palīdzēt, jo pasūtījuma oficiālā puse ir bijusi pilnīgi nenoformēta.

Vai arī Valsts proves uzraudzības inspekcija ikdienā izjūt zelta cenu kāpumu? Kaspars Klints uzsver: – Zelta cenu uzliesmojums uz mūsu pārraudzīto sfēru drīzāk gan atsaucas negatīvi, jo zelta izstrādājumi kļūst dārgāki, līdz ar to saimnieciskās darbības veicējiem rodas grūtības tos iegādāties pasaules zelta tirgū, bet pircējiem – nopirkt.

Vai gadās, ka ražotāji samazina valsts provi, palielinot dažādu piemaisījumu saturu? – Lielām rūpnīcām nav izdevīgi samazināt zelta provi, jo tās zina, ka izstrādājumus vēlāk pārbauda. Gadās, ka ražotājs kādreiz, vai nu kļūdīdamies vai arī cenzdamies ietaupīt, saražo zelta rotas ar 582 provi. Šādos gadījumos tās nozīmogo ar 500 provi un šis kritiens ietekmē arī izstrādājuma cenu, – stāsta Kaspars Klints. Kopumā mūsu tirgus ir stingri balstīts uz jau padomju laikos iesakņojušos 585 proves "tradīciju" un ir gana grūti pārdot kādu zeltlietu, kuras prove ir zemāka.

Arī klienti "šmaucas"…

Vēlos noskaidrot, par kādu cenu šodien uzpērk zeltu. Tāpēc dodos uz vienu no Rīgas lombardiem, kas piedāvā arī šāda veida pakalpojumus. Centrālajā lombardā Merķeļa ielā valda diezgan dzīvīga gaisotne: šķiet, ļaudis pārņēmusi viena doma – kā ātrāk atbrīvoties no nevajadzīgajiem zelta krājumiem, pret to ieķīlāšanu uz procentiem (mēnesī – 20%) saņemot noteiktu naudas summu, kuru, protams, var izmantot dažādi. Kaut vai tā, kā kāda kundze: viņa ieķīlā savu zelta gredzenu, jo esot pietrūcis naudas jaunai somiņai…

Par visaugstākās – 900 – proves zeltu var dabūt septiņus latus par gramu, bet par 585 proves zeltu maksā no Ls 5,80 līdz desmit latiem (tas gadījumos, ja nodotajai zeltlietai ir arī mākslinieciska vērtība).

Protams, gluži tāpat kā senos laikos turpat ārpusē stāv arī "nelegālie" uzpircēji, kuri zeltlietu nodot kārotājus aiz svārku stērbelēm gluži neķer, bet par patīkamu viņu klātbūtni arī nenosauksi. Izrādās, līdzīgi domā arī SIA "Malerts" darbiniece, ilggadējā zeltlietu pieņēmēja Jeļena Andrejeva.

Interesējos, kā lombarda darbinieki pārbauda ieķīlāto lietu autentiskumu. – Piedāvāto lietu vērtību mēs pārbaudām ar reaktīviem, kurus ir izsniegusi Valsts proves uzraudzības inspekcija. Pieredzējis darbinieks, jau paskatoties vien, spēj noteikt, ko piedāvātā zeltlieta ir vērta. Nekādā gadījumā nepieņemam zelta bižutēriju, pat ja tā ir ļoti dārga.

Jautāta, vai gadās, ka klienti tomēr lombardus pamanās "apšmaukt", Jeļena atbild noraidoši.

Savukārt es atceros Valsts proves uzraudzības inspekcijas priekšnieka vietnieka Kaspara Klinta stāstījumu, ka arī klienti apkrāpj lombardus, turklāt diezgan ievērojamā skaitā: – Gada sākumā Rīgas lombardos bija nonākuši diezgan daudzi izstrādājumi, kuri, lai gan pieņemti kā zelts, pēc pārbaudes izrādījās parasts metāls. Šādus krāpniecības gadījumus, izmantojot līdzīgu shēmu, novēroja arī Lietuvā, Polijā, Čehijā, Ungārijā…

Turpat Rīgas Centrālā lombarda veikaliņā var iegādāties tos izstrādājumus, kurus to ieķīlātāji nav izpirkuši. Gandrīz katrā lombardā ir juvelieris, kas savam liktenim pamesto zeltu apstrādā, un veikals pievieno preces cenai arī šā darba vērtību.

Pārdevēja laipni aicina mani pirkt zelta rotas, jo to vērtība taču tikai celšoties – vēl gan esot spēkā vecās cenas, bet pēc pāris mēnešiem – kas zina…

Mūsu ražojumi – kvalitatīvāki

Kā zelta cenu "uzliesmojums" ietekmē Latvijas zeltlietu tirgu? Ar mērķi noskaidrot ražotāja viedokli devos uz Rīgas juvelierizstrādājumu rūpnīcu. – Zelta cenu pieaugumu novērojām jau kopš šā gada sākuma. Reaģējot uz šīm izmaiņām, palielinājām izstrādājumu cenas, tomēr nevarētu teikt, ka mūsu apgrozījums tāpēc būtu krities. Kā ražotāji esam diezgan apmierināti ar situāciju, – stāsta šīs ar tradīcijām visbagātākās Latvijas juvelierrūpnīcas finanšu direktors Aleksandrs Ančevskis.

Latvijas zeltlietu tirgū joprojām ir novērojama tendence, ka dominē no ārzemēm – no Turcijas, Itālijas, Polijas – ievestās rotas, un mūsu ražotājiem ar tām ir grūti konkurēt cenas ziņā. Aleksandrs Ančevskis atzīst: – Salīdzinot ar ievesto produkciju, nevaram piedāvāt tik lielu daudzveidību. Tomēr mūsu izstrādājumi ir augstākas kvalitātes.

Vietējiem ražotājiem Latvijā ir grūti atsperties arī tāpēc, ka mūsu valsts tirgus ir pārāk mazs. Rīgas juvelierizstrādājumu rūpnīca šobrīd nestrādā uz pilnu slodzi, bet aktīvi piedalās starptautiskās izstādēs un meklē sadarbības partnerus, ar cerībām raugoties tuvāko kaimiņu – igauņu un lietuviešu – tirgus virzienā.

Šobrīd rūpnīca, kura zeltu iegādājas dažādās Eiropas valstīs un nelielu daļu iepērk arī no iedzīvotājiem, negatavo ļoti izmeklētas rotas, vairāk orientējoties uz vidusšķiras pircēju, kuram patīk solīdas, pārbaudītas vērtības.

Rūpnīcas veikala "Namejs – 1" direktore Ilga Kučinska praksē novērojusi, ka šodien, arī neraugoties uz zelta cenu kāpumu, ļaudis rotas tomēr pērk vairāk savam priekam, nevis domājot par izdevīgu ieguldījumu.

Laikam jau ir tā, ka latvieši zeltu sevišķi nepielūdz, bet tomēr gandrīz katrā ģimenē ir kāda paaudzēs mantota vērtslieta, kurai ir ne vien materiāla, bet arī emocionāla vērtība.

Vai Latvijā pastāv zelta kolekcionēšanas tradīcijas? Šo jautājumu uzdodu pazīstamajam kolekcionāram, antikvariāta "ANTIQUA" īpašniekam Viktoram Astaņinam. – Latvijā nepazīstu nevienu kolekcionāru, kura krājumā būtu tikai zelta lietas, un neuzskatu, ka zelts Latvijā būtu lielā apgrozījumā. Ir daži kolēģi, kuri kolekcionē zelta monētas, – tādas kādreiz bija arī manā īpašumā. Zelta monētas numismātikā neuzskata par lielu retumu, vairākumā gadījumu tām ir tikai zelta cena.

"ANTIQUA" vitrīnā tomēr skatienu piesaista maza, 20. gadsimta sākumā izgatavota zelta statuetīte, kuras cena pārsniedz divus tūkstošus latu. Ko tur lai saka: zeltā laikam visvairāk vilina tā nepieejamība…

***

- 1939. gada 31. decembrī Latvijas Bankas zelta kopējā vērtība bija 71,1 miljons latu. Bankai piederēja zelts 42,9 miljonu latu un valstij – 28,2 miljonu latu vērtībā. 1940. gada oktobrī Latvijas Bankas aktīvus un pasīvus pārņēma PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris, kura bilancē 1940. gada 31. decembrī fiksētas zelta rezerves 72,2 miljonu rubļu vērtībā

- 2005. gada beigās Latvijas Bankas zelta rezerves, izteiktas latos, bija aptuveni 76,2 miljoni, bet 2006. gada maija sākumā zelta cenas pieauguma ietekmē tās ir 89,2 miljoni latu

- Latvijas Bankas kopējās ārvalstu valūtu un zelta rezerves 2006. gada maija sākumā ir 1,57 miljardu latu vērtībā, salīdzinot ar 1,40 miljardiem latu pagājušā gada beigās

- 1998. gadā Latvijas Banka nokala 20 000 zelta simtlatnieku

tProve – skaitlis, kas norāda tīra dārgmetāla daudzumu kausējuma tūkstoš svara daļās, un to apzīmē ar arābu cipariem.

tLikums "Par valsts proves uzraudzību" nosaka: Latvijā zeltam ir noteiktas šādas proves: 333, 375, 500, 583, 585, 750, 900, 916, 958

- Valsts Proves uzraudzības inspekcija ikdienā sniedz pakalpojumus arī iedzīvotājiem – ja esat saņēmuši dāvinājumā, atveduši no tālām zemēm vai mantojuši zelta rotu, bet neesat pārliecināti par tās zelta saturu vai arī vēlaties uzspiest uz tās valsts provi, dodieties uz Teātra ielu 9. Inspekcijā ir arī pieejami katalogi, ar kuru palīdzību pēc iniciāļiem var noteikt mantotu lietu izcelsmi (un reizē arī to vērtību).

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X

Tēmas

Svarīgākais
Uz augšu